Jaunā Gaita nr. 243, decembris 2005

 

 

RAŽENS, SAVDABĪGS ZINĀTNIEKS

Edgars Dunsdorfs. Saldenieks pasaules tālēs. Rīgā: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004. 271 lpp.

 

Skaisti iesieta, bagātīgi ilustrēta grāmata, kur Latvijas Vēstures institūts izņēmuma kārtā lieto Endzelīna pareizrakstību - droši vien tādēļ, ka profesors Dunsdorfs nekad nebūtu atļāvis iespiest savu grāmatu Latvijā, ja izdevējs sekotu 1950. gadu ortogrāfijas reformām, kas atmeta „ch” un mīkstināto „ŗ”.

Saldenieks ietveŗ Dunsdorfa ceļojumu piezīmes, recenziju sakopojumu par viņa 59. (priekšpēdējo) grāmatu, atzinības rakstus sakarā ar 95. dzimšanas dienu un nekrologus. Grāmatu sastādījis Andris Caune, bijušais Latvijas Vēstures institūta direktors [skat. JG 226(2001 ):55]. No grāmatas 271 lpp. autors pats sarakstījis un ilustrējis apmēram 124. Pārējos rakstus piepildījuši līdzstrādnieki Austrālijā un Latvijas vēsturnieki. Būtībā Saldenieks ir Festschrift par godu profesoram ar gaŗu, paša godinātā zinātnieka autobiogrāfisku ievadu.

Savā 98 gadu ilgajā mūžā Dunsdorfs sarakstīja 60 grāmatu, kam pievienojas desmit viņa rediģētas, kā arī 14 grāmatas par skautiem un skautismu, pārtulkotas no angļu un zviedru valodas. Pirmo reizi roveru „bībele”, skautu kustības dibinātāja Roberta Bēden-Pauela (Baden-Powell) Panākumu tekas Dunsdorfa un Voldemāra Klētnieka tulkojumā iznāca 1928. gadā. Vēlāk to pārspieda (1946) bēgļu laikā Vācijā trimdas skautu organizācijas vajadzībām. Daudzas profesora grāmatas ir ļoti apjomīgas, piemēram, Latvijas vēsture 1500-1600 (798 lpp. - 73 lpp. deva Dr. Arnolds Spekke), Latvijas vēsture 1600-1710 (574 lpp.) un Kārļa Ulmaņa dzīve (614 lpp.). Viņa raksti periodikā pārsniedz 600. Dunsdorfa rediģētā Archīva 31 sējumā vien pats redaktors ievietoja 98 savas esejas, apceres un īsbiogrāfiju sakopojumus.

Latvijas vēsturnieki atzīst prof. Dunsdorfu par visražīgāko un daudzpusīgāko latviešu vēsturnieku. Var teikt vēl daudz vairāk. Dunsdorfa zinātniskai ražībai ir ļoti maz līdzinieku visas pasaules mērogā. Prominentais amerikāņu liberālā spārna ekonomists, izslavēts daudzrakstītājs, 97 gadus vecais Galbraits (John Kenneth Galbraith) sarakstījis tikai 34 grāmatas. Viņa konservatīvais kolēģis un Nobela prēmijas laureāts, 93 g. v. Frīdmanis (Milton Friedman) sarakstījis 30 grāmatas un kādus 400 rakstus periodikā. Neviens no minētajiem nav neko tulkojis. Savā laikā vadošais Harvardas Universitātes saimniecības vēsturnieks Geršenkrons (Alexander Gerschenkron, 1904-1978), kuŗš vismaz valodu prasmē bija Dunsdorfa līdzinieks, sarakstīja tikai sešas grāmatas. Dunsdorfa mentors, slavenais zviedru saimniecības vēsturnieks un teorētiķis Hekšers (Eli F. Heckscher,1879-1952) sarakstīja tikai 36 grāmatas, toties gandrīz 1000 rakstus žurnāliem un avīzēm. Par Dunsdorfu lielāki daudzrakstītāji jāmeklē tālākā pagātnē, kad zinātnieki rakstīja vairāk grāmatu un brošūru, jo vēl nebija parādījušies profesionālie akadēmiskie žurnāli, kur stipri ierobežots iespiesto rakstu gaŗums. Kārļa Marksa (1818-1883) kopotie raksti aptver turpat 10 000 lpp. Apmēram tikpat daudz lpp. piepildīja amerikāņu ekonomists Karejs (Henry Charles Carey, 1793-1879). Taču zinātnieka prestižu nevērtē tikai no sarakstīto lpp. skaita. Nešs (John Nash) saņēma Nobela prēmiju (1994) ekonomikā par 27 lpp. garu doktora disertāciju.

Dunsdorfa pētījumus veicināja viņa daudzo svešvalodu prasme. Mūžīgā latviešu kaŗavīra ievadā, mudinot topošus vēsturniekus, viņš aizrāda, ka Latvijas vēstures studijas prasa tieši vienpadsmit valodu zināšanas. Vēstulē prof. Stradiņam, kas iespiesta Saldeniekā, Dunsdorfs raksta, ka varot lasīt bez vārdnīcas 12 Eiropas valodās: trīs skandināvu, trīs ģermāņu, trīs slāvu, divās baltu un angļu. Var pielaist domu, ka profesora mudinājums topošiem Latvijas vēstures pētniekiem varētu ierosināt pārslēgšanos uz kādu citu akadēmisku disciplīnu, kas neprasa 11 svešvalodu zināšanas.

Lielais ilustrāciju un dokumentu klāsts Saldeniekā liecina, ka Dunsdorfam laimējies paņemt līdzi daudzus materiālus, atstājot Latviju (1944). Pēc pakavēšanās pie Saldus saimniecības vēstures, viņš sāk savas ceļojumu piezīmes par sirojumiem pa Latviju -- gan kājām, gan ar divriteni. Pirmos ārzemju braucienus viņam finansēja skautu organizācija. Tā samērā trūcīgajam skautam 1920. un 1930. gados rodas iespēja apmeklēt Dāniju, Ungāriju, Angliju, Poliju, Vāciju un Čechoslovākiju. Dunsdorfa skautu dzīves zīmējumi Saldenieka 1. daļā ļoti atgādina lorda Bēden-Pauela zīmētās ilustrācijas Panākumu tekās. Dunsdorfs palika aktīvs skautu organizācijas biedrs un vadītājs līdz pat sirmam vecumam.

Pēc ierašanās Austrālijā (1948) Dunsdorfa daudzie ārzemju ceļojumi bija ar noteiktu akadēmisku mērķi: vākt materiālus ārzemju archīvos un bibliotēkās, lasīt referātus, piedalīties zinātniskās konferencēs vai arī strādāt par viesprofesoru. Bet nekad nedrīkst pārtraukt darbu! Pat kuģojot no Vācijas uz Austrāliju, viņš sacer rakstus avīzēm, gatavo lekcijas un tulko dažus posmus no Adāma Smita grāmatas (jādomā: Adam Smith. The Wealth of Nations). Vecuma dienās Edgars un Lilija Dunsdorfi esot izmantojuši meals on wheels, lai cepšana, vārīšana un tīrīšana neatņemtu laiku rakstīšanai. Ļoti bieži zinību vīrs atklāj lasītājiem milzu parādu sievai Lilijai, ar kuŗu viņš nodzīvoja mīlestībā saules dienās un negaisos kopš 1931. gada. Nav šaubu, ka bez viņas garīgā un techniskā atbalsta (mašīnrakstītāja, redaktrise, bibliotekāre) profesora darbu saraksts būtu bijis īsāks. Bērnu Dunsdorfiem nebija.

Starp daudzajiem cildinājumiem un atmiņām Saldenieka 2. daļā profesora Ēvalda Mugureviča eseja „Profesora Dunsdorfa dzīve un zinātniskā darbība” ir līdz šim visplašākā un dziļākā apcere par Dunsdorfa pētījumu rezultātiem. Atšķirībā no citiem savas paaudzes vēsturniekiem Dunsdorfs ir centies piepildīt baltos plankumus latviešu tautas historiogrāfijā no Nameja aiziešanas uz Lietuvu 13.gs. līdz tautas atmodas sākumam 19.gs. Pa vidu gan nāca hercoga Jēkaba laiki, Lielais ziemeļu kaŗš, mēris un Kauguru dumpis, bet visā visumā vēstures grāmatās Latvijas pamattauta veidoja inertu masu, ne vairāk kā fonu, uz kuŗa izcēlās dažādu svešzemju iekarotāju darbība. Pieciem gs. Latvijas vēsturē trūkst latviešu īpašvārdu. Dunsdorfs turpretim ir licis notikumu centrā latviešu tautu nevis kā pasīvu objektu, bet kā aktīvu vēsturisko notikumu līdzveidotāju. Viņš aprāda, ka latviešu kaŗavīri ir cīnījušies visos gs. ne tikai kā vezumnieki un klaušinieki, bet arī kā modernu ieroču nesēji un virsnieki. „Daugavas” (Stokholmā) monumentālā Latvijas vēstures sērijā Dunsdorfa trīs sējumi aptveŗ trīs „tukšos” gs. no 1500. līdz 1800. gadam.

Prof. Stradiņš izceļ Dunsdorfa ievešanu Latvijas vēstures zinātnēs uz cipariem dibinātas metodes. Saimniecības vēsturnieku ģilde bez cipariem nevar iztikt. Pirms Dunsdorfa ciparus analizēja arī Kārlis Balodis, Marģeris Skujenieks, Aleksanders Kārkliņš un vēl citi, kas risināja tekošas un vēsturiskas saimniecības problēmas. Laikam gan būtu pareizi teikt, ka Dunsdorfs ir viens no ļoti nedaudziem, varbūt pat vienīgais latviešu vēsturnieks, kuŗš būtībā ir saimniecības vēsturnieks un kuŗš lieto saimniecības vēstures metodoloģiju. Viņš nepielieto ekonometrikas metodes un neseko t.d. kliometriskai pieejai vēstures pētniecībā. Skaitļi (statistika) Dunsdorfam, tāpat kā viņa mentoram Hekšeram, balsta analītisku stāstījumu un palīdz formulēt dažas (ne visas) hipotēzes.

Dunsdorfa dzīves un darba apcerētāji min arī viņa negatīvās īpašības: lepns, iedomīgs, par apkārtējiem pārāks, neiecietīgs pret jebkuru kritiku, skarbs, sarkastisks, „rūcējs” un polemists. Savās ikdienas attiecībās Dunsdorfs ir pa laikam izrādījis kaut ko līdzīgu Kārļa Marksa leģendārai neiecietībai un pārākuma apziņai. 19.gs. vācu-amerikāņu politiķis, senators Šurcs (Carl Schurz) rakstīja, ka nekad savā mūžā viņš nebija saskāries ar tik nepanesamu un apvainojošu aroganci, kādu parādījis Kārlis Markss. Šo rindu rakstītāja vienīgā satikšanās ar prof. Dunsdorfu mazliet ilustrē viņa atskabargaino dabu. 1966. gadā viņš viesojās Ņujorkā. Es tai laikā biju students un pētīju Latvijas bankas vēsturi. Kādā sarīkojumā bijīgi stādījos viņam priekšā. Teicu, ka esmu lasījis viņa darbus ar lielu interesi un apbrīnu. Kādus tad no maniem darbiem Jūs pazīstat? - profesors jautāja. Uz brīdi apmulsu, bet tad minēju grāmatu Turība un brīvība septiņpadsmitā gadsimteņa Latvijā (Pilskalns, 1961), kur sakopoti ar Kultūras fonda un Krišjāņa Barona prēmiju godalgoti pētījumi. Profesors pavīpsnāja un noteica: Tie nu gan nav mani pēdējie darbi, tad pagriezās uz papēža un aizgāja. Tā man arī neizdevās ar viņu parunāt par Latvijas bankas vēsturi.

Jau kā students Dunsdorfs bija saprātīgi izplānojis savu akadēmisko nākotni. Viņa doktora disertācija Vidzemes lielais zviedru kadastrs kā saimniecības vēstures avots (1942) būtībā ir datu sakopojums, ko varētu mierīgi apstrādāt līdz pensijas gadiem Latvijas Universitātē. Kaŗš, bēgļu gaitas diemžēl to visu izjauca. Profesūru Dunsdorfam bija jāturpina nevis Rīgā, bet tālajā Austrālijā, kur viņš darīja daudz daudz vairāk nekā tikai apstrādāja 17.gs. zviedru kadastra datus. Saldenieks pasaules tālēs sniedz ieskatu ražena, bet arī mazliet dīvaina zinātnieka dzīvē un darbā. Cerēsim, ka tuvākajā nākotnē parādīsies izsmeļoša monogrāfija par Edgaru Dunsdorfu, ko viņš ir bagātīgi nopelnījis.

Juris Neimanis

 

Recenzents ir tautsaimniecības profesors Niagaras Universitātē.

Jaunā Gaita