Jaunā Gaita nr. 243, decembris 2005

 

 

DAŽĀDI IESKATI, DAŽĀDI VIEDOKĻI

Journal of Baltic Studies (JBS), Summer 2005, XXXVI/2. The Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS) (aabs@starpower.net)

 

Jaunais redaktors, Glasgovas U. profesors Dēvids Smits (d.j.smith@socsci.gla.ac.uk), izvēlējies vispusīgu, dažādiem ieskatiem un viedokļiem bagātu rakstu un grāmatu vērtējumu klāstu. Raksti iekārtoti tā, lai tos
varētu katru atsevišķi ērti publicēt vai pavairot. Tas atvieglo papildināt lekciju materiālus lekcijās par Baltijas telpu. Bibliogrāfiskās norādes, liekas, kļuvušas pilnīgākas. Toties pietrūkst informācijas par grāmatu vērtētājiem, neminētas pat palikušas viņu darba vietas.

Dienvidilinoisas U. emeritētais prof. H. Arnolds Bartons (habarton@siu.edu) izsmeļoši apraksta Zviedrijas-Somijas-Krievijas attiecības t.d. Krimas kaŗa laikā. Lasītājus pārsteigs fakts, ka Zviedrija nopietni gribējusi kopā ar sabiedrotiem uzbrukt Sanktpēterburgai, lai atgūtu Somiju. Šo nodomu aizkavējis Napoleons III. Lai cik Somijas bēgļu aprindas Zviedrijā vēlējušās atbrīvot Somiju no „krievu jūga”, autonomā Somija bijusi gluži apmierināta Krievijas impērijas paspārnē (līdz pat I Pasaules kara beigām). Zīmīgi, ka tieši impērijas laikā somu valoda kļūst par otro valsts valodu Somijā. Salīdzinot, Somijas pieredze ļoti atšķiras no krievu laikiem Baltijas zemēs.

Dienvidkarolīnas U. doktorande Aušra Parka (apark@gwm.sc.edu) pievēršas Baltijas valstu prezidentu, ārlietu ministriju un parlamentu lomām ārpolitikas izveidē. Lai gūtu panākumus diplomātiskā virzībā uz Rietumiem, prezidentam sekmīgi jāsadarbojas ar ārlietu ministru, kā tas, piemēram, ir Igaunijā. Arī Latvijas prezidentes sadarbība ar ārlietu resoru esot priekšzīmīga, bet daudz problemātiskāka tā ir Lietuvā. Starp citu. Nesaskaņas Latvijas-Lietuvas robežjautājumā radījis Lietuvas valdības pieredzes trūkums. Agrākā padomju funkcionāra Prezidenta Gunta Ulmaņa politiskā darbība bijusi pasīva un ne sevišķi ietekmīga. Piemēram, sākumā viņš mēģinājis iztikt tikai ar vienu sekretāri un trūcīgām angļu valodas zināšanām. Toties šodien Latvijas prezidente ir izveidojusi nevainojamu biroju un konsultantu grupu.

Ņujorkas Valsts U. antropologs Viktors Demunks (demunck@newpaltz.edu) pētījumā, kam pamatā 40 intervijas, vēsta, ka visi lietuvieši, neatkarīgi no gadiem, ir lepni uz skaisto Viļņu, īpaši tās vēsturisko vecpilsētu, uz savu dzimto valodu un atmiņām par seno Lietuvas valsti. Zīmīgi, ka vecākai paaudzei piederošie, kas pratuši izdzīvot ļoti grūtos nebrīvības apstākļos, šodien dzīvo trūcīgi un tādēļ visumā atzinīgi vērtē zemo, kaut minimālo labklājības līmeni padomju varas laikā. Rietumos valdošajiem uzskatiem tuvākās jaunākās paaudzes pārstāvji veco ieskatā esot bezrūpīgi, neatbildīgi un izlaidīgi.

Rīgas Stradiņa U. polītisko zinātņu profesors un vēsturnieks Valters Ščerbinskis (Fraternitas Cursica filistrs) (valter@latnet.lv) apraksta Latvijas studentu korporāciju mazpētīto sabiedrisko lomu Pirmās republikas laikā. Korporācijas vieno individuālo korporantu centība mācībās un darbā, savstarpējā atbildības sajūta, godīgums un uzticamība, un, pāri visam, nacionālā pašapziņa, bet attiecības pret minoritātēm un viņu organizācijām ir nedraudzīgas, un izteikti negatīva ir nostāja pret „apšaubāmas vērtības” sīkajām partijām. Korporanti sadarbojas ar autoritāro valdību, kas iesaista viņus atbildīgos amatos un darbos.

Recenziju nodaļā Aldis Purs aplūko izcilā britu eksperta Baltijas jautājumos Haidena (John Hiden) ievērojamo darbu Defender of Minorities: Paul Schiemann, 1875-1944 - par nepietiekami ievēroto Latvijas demokrātu, ļoti respektēto vācu minoritātes līderi parlamentārās iekārtas laika, Paulu Šīmanu, kuŗa uzskatā minoritātes var iegūt un paturēt savas īpašās tiesības un privilēģijas tikai tad, ja tās ir lojālas pret Latvijas valsti. Šī pārliecība būtu vērā liekama arī mūsdienās.

Vācu žurnālistes un vēsturnieces Anitas Kufleres grāmata Scherwitz: Der juedische SS-Offizier, ko vācu valodā apskata Pēters Kleins, iepazīstina lasītāju ar melīgā avantūrista sarežģīto darbību, lai glābtu un izmantotu vēl dzīvos žīdus. Pietiks, ja teiksim, ka Šervics nebija nekāds Šindlers.

Plašu un vērtīgu ieskatu igauņu sieviešu dzīves stāstos dod Meikes Vulfa recenzētā grāmata She Who Remembers Survives: Interpreting Estonian Women's Post-Soviet Life Stories, ko sarakstījuši Tiina Kirss, Ene Kōresaar, Marju Lauristin. Tikai dažiem lasītājiem būs zināms, ka vācieši no Baltijas valstīm, lielākoties nebūdami nacionālsociālisti, spēlēja lielu lomu Rietumvācijas Bonnas valdībā pēc II Pasaules kara, pie kam viņu pēcnācēji vēl šodien palīdz veidot Vācijas ārpolitiku. Pēc neatkarības atgūšanas, pirmie Vācijas vēstnieki Igaunijā un Latvijā bija baltvācu aristokrāti. Par to tagad lasāms atmiņu stāsts Im freien Estland: Erinnerungen des ersten deutschen Botschaftlers, ko sacerējis viens no viņiem (Henning von Wistinghausen). No recenzenta Volfganga Drekslera uzzinām, ka vācu vēstniekam Igaunijā bijusi daudz pozitīvāka ietekme nekā Rīgā viņa amata brālim no ASV. Latviešu lasītājam īpaši interesēs Vistinghauzena sacītais par Vācijas kanclera Helmūta Kōla skeptisko attieksmi pret Baltijas valstu patstāvību, Baltijas valstu sadarbošanos etc. Vistinghauzens secina, ka Baltijas valstīm būtu tiesiskas grūtības atjaunot 1918. gada republikas, ja tās būtu ieslēgušās Mihaila Gorbačova iecerētā pārveidotā Padomju Savienībā.

JBS redakcijā saņemto grāmatu uzskaitē atrodama arī Elitas Veidemanes Atmoda. Mani dārgumi un Baibas Metuzales-Kangeres rediģētā The Ethnic Dimension in Politics and Culture in the Baltic Countries 1920-1945.

Gundars Ķeniņš Kings

 

Recenzents ir emeritēts Pacifika U. ekonomikas profesors un dekāns.

Jaunā Gaita