Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005

 

 

Vidvuds Ingelēvičs. Berlīnes mūris #1

 

 

 

Anete Ivsiņa

PAR VIDVUDU INGELĒVIČU UN MŪŖIEM

 

Berlīnes mūris, paldies Dievam, ir sagrauts, taču saceltie putekļi vēl arvien liek šķaudīt. Agrākā pasaules dalījuma rētas dzīst lēni, un dažkārt dziedināšana nav vairs iespējama − nevar salīmēt, piemēram, neskaitāmās kaŗa un trimdas izšķirtās ģimenes, vai izlabot Sibīrijā salauztās dzīves. Nevar vienā dienā izmainīt franču un vācu politiķu augstprātīgos aizspriedumus. Starp atkal apvienotām tautām vienmēr vēl paliek plaisas. Sadalītās sienas fragmenti, kā suvenīri izkaisīti pa plašo pasauli, turpina būt spēcīgs simbols. Vidvuds Ingelēvičs un Bleiks Ficpatriks (Blake Fitzpatrick) pētī, kā šie fragmenti, nokļūstot jaunos kontekstos, iegūst arī pavisam jaunas, un dažkārt negaidītas, nozīmes. 2004. gada nogalē Gētes Institūtā (Goethe Institut), Toronto, notika viņu fotoizstāde Berlin Wall − Slabs and Splinters, Reunification Proceeds: Washington, D.C. (Berlīnes mūris − plāksnes un šķembas; apvienošanās turpinājums: Vašingtonā, D.C.). Aukstajā kaŗā brīvības un demokrātijas ideāls cīnījās pret brutālu apspiestību, taču piecpadsmit gadus pēc mūŗa nojaukšanas tā šķembas, nokļūstot uzvaras epicentrā Vašingtonā, pēkšņi liek jautāt: vai „uzvarētāja” virtuvē viss ir kārtībā?

Vidvuds Ingelēvičs ir pazīstams Toronto mākslinieks, kritiķis un kurators, Ontario Mākslas un dizaina koledžas (OCAD) asociētais profesors, ar iespaidīgu vietējo un starptautisko izstāžu sarakstu, kuŗās piedalījies gan kā fotogrāfs, gan kā kurators. Minēšu šeit tikai dažas nesenākās: Platforma Muzeja pazemes pieturā Toronto, festivāla „Kontakts” ietvaros (2004), Kodu pētniecība (kopā ar Patriku Altmanu) Galerijā 44, Toronto (2003), Bathurst iela Koflera galerijā, Toronto (The Koffler Gallery, 2000). 2004. gadā Šprengela muzejs (Sprengel Museum, Hannover) izstādīja Vida kūrēto izstādi „Apslēptā kamera: fotogrāfiskā dokumentācija un muzejs”, ko bija pasūtinājusi Londonas Fotogrāfu galerija (The Photographers Gallery, London, England) un kas Toronto bija skatāma 1998. gadā TPW galerijā. Pašlaik Vida darbs piedalās izstādē „Tapšanas telpa”, kas ceļo pa Vāciju. Dzimis latviešu trimdinieku ģimenē Kanadā, savos darbos Vidvuds atkal un atkal atgriežas pie vēstures un atmiņas tēmām. Vai „lielie” un „mazie” vēstures stāsti sakrīt? Kuŗi iegūst leģitimāti, un kāpēc? Cik pamatotas ir, piemēram, muzeju un archīvu pretenzijas uz objektivitāti? Bieži viņš pievēršas latviešu 20. gs. traģiskajam stāstam, tā padarot to pazīstamāku citiem (Atelpas vietas: pārvietoto stāsti 1991. gadā, Alltagsgeschichten: daži ikdienas vēstures stāsti 1996. gadā, izstādīta vairākās Eiropas zemēs 2000.-2002. gadā, Mr. Inglewick ievērībai 2004. gadā). 1990. gadu sākumā Vidvuds kūrēja ļoti nozīmīgu izstādi „Latvijas fotogrāfi glasnost’ laikmetā”, kas 1991.-1994. gadā apceļoja Kanadu un Šveici.

Šķiet, ka latviešu publika vēl arvien nav aptvērusi un novērtējusi, cik lielu darbu Vids dara mūsu labā. Viņa mākslas projekti nekad nepaliek bez nopietnu kritiķu un skatītāju ievērības (nav daudz latviešu izcelsmes mākslinieku Kanadā, kas var ar to lepoties), un viņa spēja redzēt Latvijas vēsturi plašākā kontekstā likumsakarīgi vienmēr iegūst plašāku atsaucību nekā tikai vienas etniskas kopienas interesi. Lai gan teiciens par savā zemē neatzīto pravieti jau nodeldēts, tas uzmācīgi nāk prātā: mīļo tautiešu atzinība nāk lēni un grūti. Mākslinieka darbībai ir sekojusi Jaunā Gaita [JG230(2002):44-45], un izsmeļošu rakstu Studijai uzrakstīja Baņuta Rubesa (2001, X/XI). 1994. gadā Latvijas Fotogrāfijas muzejā notika Vidvuda izstāde „Artefakti”. Vilnis Auziņš, Latvijas Fotogrāfijas muzeja direktors, 2004. gada pavasarī Toronto Ziņās tomēr skumji atzīmēja, ka Latvija Vida mākslai vēl nav gatava. Tā diemžēl izrādījās taisnība arī attiecībā uz Kanadas latviešu kopienu: Vidvuda dalība XII Kanadas latviešu dziesmu svētkos 2004. gada vasarā Toronto saskārās ar neizprotami spēcīgu pretestību, pēdējā brīdī cenšoties nepieļaut viņa video Mr. Inglewick ievērībai izstādīšanu. Tas neizdevās, un mākslinieka tēva piemiņai veltītais darbs piesaistīja daudz skatītāju (un kā gan ne? Tas atsaucās uz pirmās pēckaŗa trimdas paaudzes pieredzi). Rīkotāju sākotnēji pozitīvā attieksme mainījās pavisam negaidīti, tikai divas nedēļas pirms dziesmu svētku sākuma, tāpēc jādomā, ka pēkšņā pretestība bija tikai atsevišķu svētku organizētāju mēģinājums uzspiest savu gaumi un mākslas izpratni kopējiem svētkiem. Tomēr skaidri sevi lika manīt daļai Toronto latviešu kopienas raksturīgā noslēgtība un bailes pat no niecīgām pārmaiņām. Nojaukt mūri? To nu ne.

 

Par Aneti Ivsiņu skat. JG 241:39.

 

 

Jaunā Gaita