Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005

 

 

 

ATBILDES UZ AKADĒMIĶA JANA FREIMANA RAKSTU

LAIKRAKSTĀ NEATKARĪGĀ RITA AVĪZE (2004.9.VIII; Pārpublicēts JG239:66)

Sākums JG239, JG240 un JG241.

 

 

Uldis Bluķis

IZTEIKSMES/ARGUMENTA FORMAS JĀŅA FREIMANA RAKSTĀ „VAI TRIMDA. VAI TIKAI SVEŠUMS”

 

Polemiskus rakstus parasti lasām to satura dēļ. Manu interesi par akadēmiķa un ķīmiķa, vienpavalstnieka Jāņa Freimaņa rakstu sākotnēji izraisīja trīs raksta izteiksmes vai argumenta formas, kas raksturīgas t.s. vājam racionālismam. [Par to un citiem tālāk pieminētiem jēdzieniem skat. JG 229(2002): 126-131 −  mana raksta otro daļu]. Protams, vājā racionālisma formas var atrast arī atbildēs Freimaņa rakstam un polemikās vispār. Lietoju viņa rakstu kā piemēru, kā ierosmi vairāk vērības piegriezt polemikas formām un mēģināt tās atvietot ar stiprā racionālismā lietotām formām, jo tās, starp citu, palīdz uzlabot zināšanas par polemikas tematu.

Pirmā ir virsrakstā un pašā rakstā atkārtoti atrodamā a/b forma − vai a vai b. Autors raksta, ka viņš runās par morāli, proti, atbildēs a/b formas jautājumus par vairākpavalstniekiem: Pelnījuši vai nepelnījuši „divus krēslus”? [Autors neizskaidro, vai rakstā minētie „divi krēsli” ir dubultpavalstniecība, vai arī man nezināmas un nesaprotamas, raksta nobeigumā minētas dubultas tiesības (Latvijā ieņemt) amatu(s)]. Trimdinieki vai ekonomiski emigranti? Pirmie laikam būtu pelnījuši amatus, bet otrie nē.

Tradicionālās reliģijas un modernās ideoloģijas sekulārās reliģijas) savas zināšanas bieži ietver vājā racionālisma formās, kā vienkāršā a/b forma. Morāles a/b formā var lietot, lai lemtu, vai cilvēks ir pelnījis mūžīgu dzīvi debesīs, zemes dzīvi komunistu paradīzē, vai amatu Latvijā. Šai formā neiederas, bet stiprā racionālismā iederas plaši lietota pragmatiska amatu morāle: kuŗš kandidāts ir amatam piemērotākais, proti, varēs panākt labākos rezultātus Latvijas tautas labā? Kandidāta dubultpavalstniecība ir tikai viens no faktoriem, kas var ietekmēt piemērotību zināmiem amatiem.

Īstenības aspekti, skatīti a/b formā, iznāk melni vai balti. Stiprais racionālisms piedāvā lielāku formu dažādību. Formu dažādības vēlamība pēdējos gadu simteņos atklājusies zinātnes mēģinājumos izprast sarežģīto, daudztoņaino īstenību. To precīzāk aprakstīt ļauj daudzie pelēkie toņi, kas atrodas starp abām galējībām − melnā un baltā.

Autors saskata baltos represētajos, kuŗi atgriezās no Sibīrijas − sakarā ar viņu lielo pozitīvo iespaidu Atmodas gados. Viņa pielietotā a/b forma automātiski izslēdz tādas, manuprāt, Atmodas vēsturē viegli atrodamas pelēko toņu formas kā 1) a (dažu, ne visu represēto iespaids Atmodas gados) un b (dažu nākošo dubultpavalstnieku iespaids), vai 2) a, b, arī c (piem., rietumu iespaids) un d (piem., Jeļcina).

Latviešos, kas II Pasaules kaŗa laikā nokļuva Rietumos, autors saskata tikai melnos − „ekonomiskos emigrantus.” Stiprais racionālisms ļautu saskatīt emigrantu dažādību. Par ekonomiskiem emigrantiem varētu saukt tādus bagātniekus, kuŗi Latviju atstāja, mēģinot nokļūt pie saviem noguldījumiem vai īpašumiem Rietumos. Bet tā saukt lielo vairākumu, kas kaŗa neziņas miglā starp daudziem riskiem izvēlējās risku tur doties, vai arī tika tur aizvesti (kā vecāku aizvesti bērni, kaŗavīri vācu bruņotos spēkos un strādnieki uz Vāciju)? Kuŗu tobrīd vienīgā nākotnes cerība varēja būt drīz atgriezties brīvā Latvijā?

Otra vājam racionālismam tipiska forma ir statiskā: nemainīgi stāvokļi, mūžīgas, nemainīgas patiesības.

Autors neredz stiprā racionālismā atrodamas procesa formas: laika plūsmā izraisītas maiņas. Neredz mainīgu apstākļu izraisītas uzskatu maiņas. Kad pazuda cerība ar Rietumu palīdzību drīz atgriezties brīvā Latvijā, kad daudzi baidījās no PSRS iebrukuma kaŗa nopostītajā Rietumeiropā, kad radās izdevība atstāt dīpīšu nometnes un, piemēram, izceļot uz aizjūru, ieskaitot uz zemēm ar augstu dzīves standartu, tikai tad varēja izvēlēties: vai simtprocentīgi kļūšu trimdinieks, vai ekonomiskais imigrants? Lielākā tiesa gan izvēlējās citas, pelēkās iespējas. Piemēram, melnpelēko − galvenās pūles veltīt mantas iegūšanai un katrus dažus gadus aizbraukt uz dziesmu svētkiem, vai arī gaišpelēko − kļūt mēreni turīgs un savas mītnes zemes vidi apguvis trimdinieks. Tāds, kas spētu finansiāli atbalstīt dārgo latviešu kultūras saglabāšanas, jaunradīšanas un politisko pašdarbību un tajā sekmīgi piedalīties.

Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā nomira daudzi no tiem, kas nokļuva Rietumos II Pasaules kaŗa beigās. Daļa viņu pēcteču kļuva trimdinieki. Trimdas politiskā darbība palīdzēja atjaunot Latvijas neatkarību. Trimda saražoja kultūru, kas tagad atgriežas Latvijā. Sākot ar 1991. gadu arī daļa trimdinieku atgriezās Latvijā, kur var piedalīties Latvijas atjaunošanā. Lielākā daļa palika savās mītnes zemēs. Ne vairs kā trimdinieki, bet kā Latvijas atjaunošanas un atgriešanās pasaulē nozīmīgi atbalstītāji.

Trešā, vājam racionālismam īpaši raksturīga un svarīga forma ir arguments, kas „pierāda” jau iepriekš zināmu, ticības vai pārliecības dotu patiesību/slēdzienu. Pierādījumā lieto tikai slēdzienu atbalstošus faktus vai pieņēmumus un ignorē vai sagroza faktus, kas to gāž. Faktus ignorēt palīdz a/b un statiskās formas, kas, kā jau aprakstīts, izslēdz iespēju saskatīt daudzus īstenības toņus.

Ko no stiprā racionālisma perspektīvas var teikt par autora argumentiem? Faktiem nabadzīgajā rakstā atrodam tikai divus neprecīzus faktus par Rietumzemju latviešiem: latviešu [pag. gs. 60. gados] brīvajā pasaulē Otrā pasaules kaŗa rezultātā [bija ap] 11% no kopējā latviešu skaita; ASV un Kanadā bija ļoti liels vairākums starpkaŗu Latvijas (..) inteliģences. Pirmais fakts ņemts no Edgara Dunsdorfa grāmatas Trešā Latvija (1968), otro autors uzzinājis, palasot Anšlava Eglīša romānu Trešais zvans (1965).

Abi fakti ir neprecīzi formulēti par labu raksta autora interesantajam un, cik zinu, oriģinālajam slēdzienam, ka lielākos zaudējumus latviešu tautas [Latvijā] dzīvajā spēkā ir galu galā cirtusi nevis Sibīrija (..), bet t.s. brīvā pasaule! Pirmā fakta neprecīzitāti rada sagrozījums. Dunsdorfs vērtē visu latviešu izcelsmes iedzīvotāju skaitu brīvajā pasaulē, ne tikai to, kuŗi Rietumos ieradās II Pasaules kaŗa rezultātā. Otrā fakta neprecīzā frāze ļoti liels vairākums liedz iespēju salīdzināt dzīvā spēka zaudējumus. Dzīvā spēka zaudējumus Sibīrijā raksta autors vispār ignorē. Tātad, slēdziens vai hipotēze, kuŗas pārbaude prasītu nopietnus pētījumus?

Raksta autors arī ignorē šo abu faktu kontekstu − abu grāmatu saturu, kas savukārt ļauj ignorēt grūti atbildamus jautājumus par savu slēdzienu, ka bija ekonomiska emigrācija. Dunsdorfa apcere ir par jebkuŗam trimdas darbiniekam labi zināmajiem pārtautošanās draudiem Trešās Latvijas, t.i., trimdas pastāvēšanai un iespējām tos novērst. Kāpēc ekonomiskā emigrācija lai interesētos par pārtautošanās draudiem? Eglītis stāsta par piedzīvojumiem trimdas latviešu teātrī. Kāpēc ekonomiskai emigrācijai vajadzētu latviešu teātŗa?

Kā raksts atšķirtos, ja tas būtu uzrakstīts stiprā racionālisma garā? Tādā gadījumā autors būtu vairījies no sākotnējiem ticības vai pārliecības dotiem slēdzieniem; tie būtu radušies tikai raksta sagatavošanas beigās. Viņš būtu daudz lielākas pūles veltījis, lai par savu tematu savāktu faktus, ieskaitot to kontekstus. Lietotu daudzas pelēko toņu un vēstures procesu formas, lai aprakstītu iegūtās zināšanas. Lasītāju informētu par savu zināšanu salu cilvēces vispārējās nezināšanas purvā, proti, ko viņš zin par savu zināšanu robežām, ko apzinās esam ārpus tām. Viņš lasītājus uzaicinātu* aprakstītās zināšanas papildināt un mēģināt tās atvietot ar īstenībai vairāk atbilstošām. Parastās polemikas − nebeidzamu krusta kaŗu starp dažādām taisnībām − vietā, raksts sāktu savstarpēji iecietīgu un visus dalībniekus respektējošu polemiku, kas uzlabotu tās dalībnieku un visu lasītāju zināšanas, kas ir un vienmēr būs nepilnīgas, tomēr derīgas īstenības izpratnei, kā arī amatu Latvijā un citu demokrātiskas valdīšanas un tautas labklājības problēmu risināšanai.

 

* Lūdzu šo piezīmju lasītāju piedalīties to papildināšanā un atvietošanā.

 

 

 

 

Ķīmijas un zinātņu vēstures doktors Uldis Bluķis strādā (1991-1998) Latvijas pārstāvniecībā Apvienoto Nāciju organizācijā (United Nations) Ņujorkā. Pirms tam mācību spēks Ņujorkas Pilsētas universitātes Bruklinas kolledžā. Ilggadīgs BATUN valdes loceklis, darbojies Latviešu Fonda padomē, delegāts ALA kongresos. Publicējis rakstus periodikā. Dzīvo Ņujorkā.

 

 

Turpinājums JG243

 

 

Jaunā Gaita