Jaunā Gaita nr. 241, jūnijs 2005

 

 

PAR MĀJU UN MĀJVIETU

Edmunds Valdemārs Bunkše. Geography and the Art of Life. Baltimore, Md.: John Hopkins University Press, 2004. 122. lpp.

Šī neparastā, angļu valodā sarakstītā grāmata ir gan autobiogrāfija, gan arī filozofiskas pārdomas par ģeogrāfiskās vides iespaidu uz cilvēku. Edmunds Bunkše ir ģeogrāfijas asociētais profesors Delaveras (Delaware) Universitātē. Viņa specialitāte - kultūras ģeogrāfija. Autors dzimis Latvijā (1935), kopā ar vecākiem devies uz Vāciju (1944) un, pēc vairākiem gadiem bēgļu nometnē Libekā (Lübeck), nokļuvis ASV. Doktora grādu viņš 1973. gadā saņem Kalifornijas Universitātē (U. of California, Berkeley). Disertācijas temats: The Earth, the Forest, and the Sea: Man and Nature in Latvian Folk Poetry (Zeme, mežs un jūra. Cilvēks un daba latviešu tautasdziesmās). Edmunds Bunkše publicējis vairākus rakstus grāmatās un akadēmiskos žurnālos, pievēršoties galvenokārt lauku ainavas izjūtai un simbolikai latviešu identitātē un kultūrā. Rīgā izdota viņa grāmata Sirēnu balsis. Ģeogrāfija kā cilvēcīga erudīcija (1998). Divas reizes saņemta Fulbraita (Fulbright) stipendija - pirmoreiz pētniecības darbam Anglijā un Zviedrijā (1983), otrreiz - kultūras un dabas iezīmju pētīšanai Daugavas ielejā pie Staburaga (1990).

Aplūkojamā grāmata veltīta humānistiskai ģeogrāfijai (humanistic geography) - cilvēka ģeogrāfiskajām izjūtām (geographic sensibilities), ģeogrāfijas uztveres spējām, ainavas un vides iespaidam uz cilvēku un viņa kultūru. Autors parāda kā tādi jēdzieni kā „mājas” (home), ceļi, dažādas ģeogrāfiskas vietas un ainavas iespaidojušas viņa dzīvi zēna gados Latvijā (vecvecāku lauku mājas, lēzenie pakalni, grodiem iežogotā aka, kuras dibenā, kā stāstījusi vecmāmiņa, mītot velns), Vācijā (kur uz gumijas plosta iepūsts tālu Baltijas jūrā) un vēlāk Amerikā. Skatoties caur kultūrģeogrāfijas lēcu, Bunkše iepazīstina lasītāju ar savu biogrāfiju.

Viņš stāsta ne tikai par izjūtām dabā, bet arī telpās, piemēram, kā ar visiem pieciem maņu orgāniem viņš kā zēns izbaudījis vecvecāku lauku mājas ar slīpo augsto jumtu un visu, kas zem tā - vecmāmiņas aužamās stelles, lielā, ar mūrīti apvītā, ķieģeļu krāsns u.c.

Liela vērība pievērsta ceļošanai, ko autors salīdzina ar dzīves gājumu, tikai ceļošana ir saspringtāka, intensīvāka, ceļojot visa būtne ir atvērta jauniem iespaidiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Ikdienas dzīve turpretim cilvēka izjūtas notrulina. Nodaļas „No ceļotāja par tūristu” ievadā autors citē Imanta Ziedoņa Dažas bērnības refleksijas, kur dzejnieks atceŗas braucienu ar zirgu kopā ar māti pa Latvijas mazajiem ceļiem, kad aiz katra līkuma pavēries kāds brīnums. Ceļošana autoram rada tādus kā epifānijas brīžus, apgaismības brīžus, kad cilvēks, atvērts pasaulei, spēj iejusties vidē, dabā, ainavā, spēj visu to izbaudīt ar visdziļākajām izjūtām. Cilvēks ceļo, lai redzētu pasauli, un vienlaikus meklē - meklē savu vietu tajā. Ceļojot ainavas mainās, bet ceļi vienmēr aizved atpakaļ uz mājām.

Savu priekšstatu par to, kas ir mājas, nopamato ar filozofa Gastona Bašelāra (Gaston Bachelard) abstrakcijām par mājām jeb mājvietu (angliski home) - no pasaules aizsargātu personīgu telpu, patvērumu no ārējiem iespaidiem, kur cilvēks var justies viens, prom no citu cilvēku acīm un ausīm. Autors ilustrē mājas ideju ar dažādām mājvietām savā dzīvē, piemēram, bēgļu nometnē zēna gados viņš izveidojis savu mājvietu, ietinoties un saritinoties segā no galvas līdz kājām, tā izolējoties no drūmās dzīves barakā. Arī Rīgā 1990. gadā padomju iestāžu ierādītajā mazā dzīvoklītī viņš radījis mājvietu, pārklājot galdu ar linu sedziņu un uz tās novietojot latvisku krūzi. Še vēlu vakaros viņš rakstījis dienas piezīmes, vēstules sievai uz Ameriku, gatavojis nākamās dienas lekcijas nepierastajā latviešu valodā un klausījies BBC ziņas no Londonas. Celdams māju kaut kur Pensilvānijas pavalstī, ASV, autors to darījis, vadoties pēc Bašelāra pamatkoncepcijām, piemēram, starp logiem un stikla sienām izveidojis noslēgtākus stūrīšus, kur patverties no ārpasaules, kur sasildīt gan dvēseli, gan arī fizisko ķermeni aukstos vakaros pie kamīna uguns.

Grāmata uzrakstīta vieglā, labā, nesarežģītā valodā - pat skaidrojumos par Gastona Bašelāra filozofiskajiem spriedumiem par māju un mājvietu (angļu valodā house and home). Vietām ir arī pa kļūdai. Aprakstot sveķu smaržu egļu mežā, viņš lieto angļu vārdu pitch, kur faktiski būtu jālieto resin (31.lpp.). Jāņu vainagu angliski viņš nosauc par garland, bet pareizāks vārds būtu wreath (32). lpp.). Šīs ne visai nozīmīgās kļūmes angļvalodīgs lasītājs droši vien nemaz neievēros, un grāmatas labo valodu tās neiespaido.

Romantiski un poētiski ievirzītā grāmata, kur biežā atsaukšanās uz pasaules literatūras klasiķiem, filozofiem un ģeogrāfiem, liecina arī par Edmunda Bunkšes dziļo erudīciju, ilustrēta ar dažiem personīgiem fotouzņēmumiem un ar paša autora roku darinātām nelielām savu māju un mājvietu skicēm.

Astra Roze

 

Astra Roze, pēc profesijas diplomēta bibliotekāre, savu dzīvi dala starp Toronto, Kanadā, un Rīgu, kur strādā par tulkotāju un angļu valodas redaktori.

 

Jaunā Gaita