Jaunā Gaita nr. 241, jūnijs 2005

 

 

Knuts Skujenieks
* * *

kā labāk būt?

par usni vai par dadzi

kas atmiņu caur mēmu plienu dzīs

kad mana mūža skurbo palaunadzi

kā atnesušas dzērves aiznesīs?

 

no zemes šīs vairs mani neidzēsīs

es būtin būšu

šeit

          tepat

     un klāt

nedz manas saknes rudens vētras plēsīs

nedz mazais vējiņš iespēs samaitāt

 

* * *

vēl vientiesīgāks par sayuli
raugos uz dzimto āri
ko šai dzīvē nespēju sagremot
to laižu pār galvu pāri

 

jo man nekur vairs nav skrejams

jo man nekas vairs nav smejams

un man nekas vairs nav raudams

un it nekas vairs nav draudams

 

es atstāju savu barikādi

kur tu tagad tupeņus stādi

 

* * *

delfos ir vakance

 

pēdējo pitiju savāca policija
par zālītes ostīšanu

 

pareģošanas akmens stāv tukšs

 

nu tad zēni naigi naigi

un jo dullāk jo labāk

 

* * *

paradīze ir tāds liels liels lunaparks

karuseļi tur ir superīgāki

amerikāņu kalni krutāki

un galvenais

ka nav jāpērk biļete

 

un nav jālien pa žoga caurumu

un nav jāsargā dibens

no erceņģeļa liesmainā zobena

 

* * *

pašā egles galotnē

strazds tēlo betlēmes zvaigzni

un dzied

hallelujah

black is beautiful

 

pazarēs žubītes zīlites zvirbuļi

un citādi izrotājumi

 

blakus eglē tup vārna
piemin māti
vecomāti

un visu manu mājasgrāmatu

 

re

tādi mums ir

tie aprīļa ziemassvētki

 

citur

tos laikam sauc par lieldienām?

 

* * *

gadsimtos salīcis

sacerējies un sasapņojies

tu izslejies stāvus

 

ko tu brīnies ka mugura sāp?

 

* * *

ar visiem valstssvētkiem

aizmirsās veļus pabarot

 

šorit pat pirts čības

apskrubinātas

 

pa kaktiem
lāgā nesaprast
peļu vai veļu sūdi

 

bet gaidi vien nepatikšanas

lielākas nekā piektā gadā

 

* * *

tev nebūs iekārot sava tuvāka namu
tev nebūs iekārot sava tuvāka dāmu
tev vispār neko nebūs iekārot

 

tev būs iekārtot sava tuvāka namu
tev būs iekārtot sava tuvāka dāmu

tev būs iekārtot savu tuvāku
mūžīgi mūžos

amen

 

* * *

aiziet mana veselība

pār kalniņu dziedādama

pretī tabletes rindiņā tek

ik mīļu rītiņu ik vakariņu

 

* * *

 

vēl mani dusmo miglains rīts

vēl satrauc labas ziņas

bet man jau sieciņš atmērīts

no liktens magaziņas

 

iz cauras tarbas sēt un sēt

man vientiesīgi prastam

un iztukšotam klunkurēt

līdz debess viņpagastam

 

Turpina iznākt dzejnieka, atdzejotāja-poliglota, literatūrkritiķa Knuta Skujenieka Raksti vairākos sējumos, Intas Čaklās sastādīti un apkomentēti. Kopš 2002. gada Nordik apgādā līdz šim klajā laisti četri caurmērā vairāk nekā 500 lpp. biezi sējumi. Rakstos atspogujotā poētiskā biogrāfija iesākas ar 1963. gadu. (..) Tas ir laiks, kad pēc mana aresta 1962. gadā, pēc tiesas un etapa, es nonācu Mordovijas lēģerī un turienes apstāklos atsāku savu literāro darbību. (..) Tas ir garš ceļš no protesta, no izdzīvošanas cīņas līdz pasaules sapratnei un pieņemšanai. Tā ir bijusi vēlme sasiet varmācīgi pārcirsto tradīcijas pavedienu un vienlaikus turpināt to mūsdienīgiem līdzekļiem nākotnē. Taču visdziļākajā būtībā tas ir bijis ceļš pašam uz sevi - tā Knuts 1. sējuma ievadā. Šajā JG nr. ievietotie dzejoļi ir pirmpublicējums.

 

 


 

Marta Landmane
POGAS

Pilnmēness naktī,

kad nenāk miegs

kad grūtsirdība

pār slieksni zogas

un dzīve šķiet

kā pārrauts diegs,

viņa atsēžas uz

gultas malas

un uz segas izbeŗ

pa gadiem skalu vācelītē

sakrātās pogas.

 

Apjomīgs klāsts.

Katrai pogai savs piedzīvojums,

savs stāsts.

Pagātne kā uz delnas.

 

Ja malā atbīda melnās,

vairāk vietas saulainajām.

Te − kā gatavas zemeņogas

sārtās pogas.

Tās paslēpa trīsošās krūtis

zīda blūzē plānā toreiz,

kad deju grīda un zēni vilināja.

 

Baltas kristalla,

sīkas un mirdzīgas

kā ievziedu čemuriņi

rīta rasā, reiz rotāja

meitas iesvētes kleitu.

 

Poga zilā krāsā,

kas šķiet kā sasalusi asara,

ciet saturēja mātes

adīto svētdienas jaku.

 

Maigi zaļās izcēla

satina vasaras tērpu,

kas pār pleciem

kā silts lietus ūdens lija

un kairi ap kāju lieliem tinās.

 

Lielā pelēkā
rudens mēteli sapogāja.

 

Tad vēl brūnās, dzeltenās,

rudās pogas −

visa seno dienu liecinieces...

 

Rau − pelnaini melnā!

Ko lai iesāk ar šo melno?

Tā dedzina delnu;

Tā drūma poga,

kas atrisa no kāda

godu svārka,

kad vedēji no ratiem nocēla...

 

Mēness riet. Tumsa logā

Ver vāceli ciet.

 

Par Martu Landmani, vairāku dzejoļu krājumu autori, skat. JG 240:8.

 


 

Lidija Dombrovska
NOJAUTAS

Es piemirsu savu spārnu spēku,
bet atceros krāsas uz putnu spārniem,
sūnām, smilgām, stiebriem
rītausmā, kad atveras ziedi.

 

Es piemirsu savu acu krāsu,

bet to, ko es vakardien skatīju,

jūt manas rokas glāstot koka stumbru.

 

Es dzīvoju tuksneša malā

ar skaņām, krāsām un nojautām,

kuras atpūš vējš.

 

STATUSS

Statusam nav liela nozīme,

kad tiek runāts par kāju.

Staigāšanai ir vajadzīgas abas,

kā kreisā, tā arī labā kāja.

 

Statusam nav liela nozīme,

kad makšķernieki ķer zivis.

Zivij vienalga, kāds tituls tam,

kas to izvelk no ūdens.

 

Statusam nav liela nozīme,

kad alpīnisti kāpelē kalnos.

Kalnam ir gaužām vienalga,

kas sasniedz virsotni.

 

BĒRNIEM PIEDER

DEBESS

VALSTĪBA

 

Bažīties par vecumu

ir tikpat nelietderīgi

kā sunim kaukt pret mēnesi.

Bet varbūt, ka suns nojauš,

ka mēnesnīca ir vieta,

kur dvēseles notur kārtējās

automobiļu sacīkstes −

The big race.

Tā man viens knauķis

pilnīgā pārliecībā skaidroja.

Bērniem pieder debess valstība.

 

Gleznotājas un rakstnieces Lidijas Dombrovskas pēdējā grāmata ir Vērojumi un vīzijas. Mākslinieces monologi (Rīgā, 2003).

 

Jaunā Gaita