Jaunā Gaita nr. 240, marts 2005

 

 

 

DIEVIŠĶĀ UN SVĒTĀ VERONIKA

Edvarts Virza. Pēdējās dzejas. Vēstules Veronikai Strēlertei. Rīgā: Pētērgailis, 2003. 125 lpp.

 

1989. gadā Veronika Strēlerte nodod Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejam 31 Virzas vēstules norakstus ar lūgumu dot tos lasīt tikai ar viņas atļauju - tā liecina norakstu saņēmēja Anna Egliena, komentējot Virzas vēstuļu un dzejoļu krājumu.

1992. muzejā nonāk Virzas 1941. un 1942. gadā izdotais dzejkrājums Pēdējās dzejas, kuŗā Veronika Strēlerte norādījusi uz viņai veltītajiem dzejoļiem. Pēc Strēlertes nāves (1995) muzejā nonāk Virzas vēstuļu un 35 dzejoļu oriģināli, tagad sakopoti aplūkojamā grāmatā.

Sarunā ar Annu Eglaini Strēlerte minējusi, ka ļoti cienījusi Virzu kā dzejnieku un ka viņš viņā bijis ļoti iemīlējies. Taču attiecībā uz kaislīgajām jūtām, kas parādās Virzas vēstulēs, Strēlerte teikusi: Tur nekā tāda nebija. Viss bija vairāk Virzas fantāzijās. Dzejniece atzinusi, ka Virzas uzmanība viņai glaimojusi un attiecības ar Virzu viņa nekad neaizmirsīšot. Par vēstuļu un dzeju nozīmību Strēlertes dzīvē liecina fakts, ka viņa tās paņēmusi līdz trimdā un rūpīgi glabājusi, līdz radusies iespēja tās nodot muzejam Latvijā.

Tikai pēc simts gadiem pasaule zinās, ka Virzas ceļu ir šķērsojusi dievišķā un svētā Veronika, Virza raksta vienā no vēstulēm (65 lpp.), kas rakstītas laika posmā no 1937. līdz 1939.gadam. Kad 1935. gadā Strēlerte ienāk latviešu literārajā pasaulē, viņai ir 22, bet Virzam 51 gads. Kā vēstules, kas latviešu lasītāju sasniedz pēc vairāk nekā 64 gadiem, tā dzejas ir laikmeta dokumenti ar literāru un literatūrvēsturisku nozīmi. Grāmatas ievadu sarakstījusi Virzas mazmeita Anna Žīgure. Grāmatas ietērps, ko veidojusi māksliniece Gita Okonova-Treice, ir atturīgi smalks, atbilstošs Veronikas Strēlertes personībai.

Vēstulēs valda pielūgsme, kādu Petrarka veltīja Laurai un Dante Beatrīčei, taču ar spēcīgāku kaisles piedevu. Neņem ļaunā manu otro vēstuli, kuŗā atradīsi visu romantisma smago artileriju, ar vieglu ironiju par sevi raksta Virza. Un padoms Strēlertei: Esi tāda pati, kāda Tu esi savā dzejā, atklāta, vienkārša, bez saspīlējuma (82).

Dzejolī Sonets (17) Virza apbrīno rimto Strēlertes dzeju:

Tu rādi latviešiem, no sevis vārdus burot,
Ar veidiem mīlīgiem, kas tevī neizsiek
Tu mākslu augstāko. Tā parādīta tiek
Tik liesmas apvaldot, bet ne tās klaji kurot.

Krājumā atrodam pazīstamo dzejoli Baigā vasara ar rindām:

Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts.

Ar izteiksmīgām gleznām tēloti mīlestības izraisītie spēki, saistīti ar izmisumu un naidu. Prieks ir kā nāve rūgts (49). Mīlētās sievietes sūtīts ir enģels baiss, kas visu labo posta un nokauj (52). Elles saukts ir ķerubs, kas pasniedz

Tā dziru, kas bij žults ar viņas asnīm jaukta.
-----------------------------
Prom mani nesa tālumos, man svešos
Kur, visu lādot, kritu viņai līdz
Un mūžu mūžiem pekles padebešos
(51)

Līdzīga noskaņa valda dzejolī Ercenģels:

Es kļuvu pilns ar tumsu plašu
Un izmisumu arīdzan,
Un trūdēšanas mitro dvašu,
Es nolādēju Dievu pašu
Un stundu, kad bij piedzimt man
------------------------
Un baroju es Īgns un baigs
Ar sirdi tik daudz mīlējušu
Es vilka māti izsalkušu,
Un vaigs tai bij kā viņas vaigs.

Ercenģelis parādās arī krājuma pēdējā dzejolī Svētā Antonija pestīšana. Mīlētā sieviete te mirusi, jau tārpu saēsta. Taču, to mīlēdams, Svētais noguļas blakus un skūpsta viņas trūdus. No Dieva troņa pa staru tuvojas biķeris, no kuŗa ercenģelis sniedz nemirstības malku:

Mēs dzerām, jauna asnis nāca šalka,
Un stiprs cēlos, viņas roku vīts,
Un viņa manās atdusējās smalka,
-------------------------
Es viņu pacēlu un nesu līdz,
Pa ceļu mirdzošu uz augšu ejot.

Šai dzejolī pestīšanas nesējs ir Svētais Antonijs. Dzejnieks dzejolī, liekas, apmainījies lomām ar sievieti, no kuŗas vēstulēs viņš alkst saņemt mīlestību, atdošanos un pestīšanu. Tu esi man kā altārs, pilns Dieva maizēm (78).

Gan dzejā, gan vēstulēs parādās apbrīna, pielūgsme un dziļa kaisle. Ercenģeli bazūnē, svētie mīl. Virza dzīvo abstraktā mīlestības pasaulē, kur īstenība ir sajukusi ar sapņiem. Viņš apbrīno dzejnieces smalko garu un grib izraudāties uz viņas ceļiem, skūpstīt to no galvas līdz papēžiem, atstājot sarkanas zīmes uz viņas miesas. Strēlerte Virzam ir visskaistākā, cēlākā dāma, taču cietsirdīga un nežēlīga, jo nedod pretmīlestību, bet piedāvā tikai draudzību. Virza, tāpat kā Dante, iet cauri vai visiem elles lokiem un tuvojas šķīstīšanas kalnam, taču paradīze paliek nesasniegta.

Kas īsti risinājās starp abiem dzejniekiem, paliek viņu noslēpums. Varam tikai nojaust, ko Veronika Strēlerte rakstīja, atbildot uz Virzas vēstulēm. Viņa ir skaista, gudra, patstāvīga un apdāvināta ne tikai Virzas fantazijā, bet arī īstenībā. Dzejniece, liekas, ir redzējusi cauri romantisma smagajai artilērijai, poētiskajiem skatuves efektiem, žestiem, dekorācijām un saglabājusi tos kā galvenokārt piederīgus dzejas pasaulei, pati paliekot uzticīga savam ceļam gan dzejā, gan dzīvē.

 

Aina Siksna

 

 

Par apskata autori skat JG 238:67.

Jaunā Gaita