Jaunā Gaita nr. 235, decembris 2003

 

 

 

ĒRPB LAUREĀTE BIRUTA SŪRMANE ATBILD ROLFAM EKMANIM

 

Biruta Sūrmane Dziesmu svētku gājienā Toronto (1991)

 

RE: Vispirms, Biruta, vēlos tevi apsveikt kā 2003. gada Ērika Raistera Piemiņas balvas laureāti. Vistiešākā saskare man ar tevi ir bijusi 80. gadu otrā pusē un 90. gadu sākuma gados, kad divas vai trīs reizes nedēļā raidstacijas Radio Brīvā Eiropa (Radio Free Europe) galvenajā mītnē Minchenē saņēmām no RBE Ņujorkas biroja tavus „gabalus” − gan par lielo politiku, gan par latviešu kultūras norisēm trimdas „pagastos” Ziemeļamerikā, ieskaitot intervijas ar kultūras darbiniekiem un tavus komentārus par viņu daiļradi. Tie bija savlaicīgi, operatīvi, rūpīgi nostrādāti, trāpīgi, ar pārdomātām vārdkopām, labi formulētiem izteikumiem. Tātad laižami ēterī bez liekas rediģēšanas. Un tu biji līdzstrādniece, uz kuŗu vienmēr varēja paļauties. Ja man būtu teikšana, par to vien es tev piešķirtu minēto balvu un vēl citas pa virsu. Bet radiožurnālisms ir tikai viena daļa no tavām radošajām potencēm. Tās mutuļo uz nebēdu arī citās jomās, piemēram, liku likām rakstu presē. Gan laikrakstos (Brīvā Latvija, Latvija Amerikā, Laiks, Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs), gan žurnālos − no Akadēmiskās Dzīves, Latvju Mūzikas, Mazputniņa līdz LaRAs Lapai, Jaunajai Gaitai un nedēļas izdevumam Literatūra un Māksla, kas nu jau kopš vairāk nekā gada, diemžēl, kļuvis par vienlapīgu piedēklīti Neatkarīgajai Rīta Avīzei, iekļāvies tās piektdienas laidienā.

Interesanti, kā tu kļuvi par žurnālisti, par kultūras norišu komentētāju?

 

BS: Nekad neesmu apzinīgi nolēmusi kļūt par žurnālisti. Iedīglis sakarīgai rakstīšanai varbūt bija dienasgrāmata, ko mamma man lika vest bēgļu gaitās, kad skolas mācības tika pārtrauktas. Viņa man arī no atmiņas diktēja dzejoļus un dziesmu tekstus. Kladi, kur tas viss bija iekšā, vēlāk aizdevu kādam skolas biedram un nekad nesaņēmu atpakaļ. Vēl šodien ir žēl šo piezīmju par bērna acīm skatītiem kapa gadu notikumiem. Mans pirmais presē iespiestais rakstu darbs laikam bija ziņojums par valodnieka Jāņa Bičoļa latviešu literatūras lekcijām Ņujorkā 70. gadu sākumā. Pēc tam draugiem un paziņām, kas paši nevīžoja kaut ko uzrakstīt, bija skola rokā: lai raksta Biruta. Padod velnam mazo pirkstiņu, un tālākais ir zināms.

 

RE: Daudzas tavas apceres veltītas latviešu mūzikai trimdā − komponistiem un viņu skaņdarbiem, koŗdziedāšanai. Arī pati esi aktīva koŗdziedātāja Ņujorkā. Un piedevām kaislīga koklētāja. Lūdzu pastāsti par savām aktivitātēm šajā jomā − gan rakstos, gan arī publikas priekšā.

 

BS: Maniem vecākiem patika dziedāt. Papiņš gan neprata noturēt meldiņu − katrā paņēmienā izmaldījās cauri vairākām dziesmām vienlaicīgi. Bet mamma bija ērģelniece un dziedāšanas skolotāja pamatskolā. Augot kaŗa gados, radio nebija. Par izklaidēšanos bija pašiem jāgādā, un mēs ar mammu pa māju daudz dziedājām. Kad beidzot tikām pie izceļošanas un ieradāmies Ņujorkā, pirmais darbs bija izpētīt nokļūšanu uz Bruklinu un pieteikties Bruno Skultes diriģētajā latviešu korī. Ar kokli iepazinos, kad Austrālijas Dziesmuvarieši atsūtīja šo organizācijas simbolu draudzenei Ņujorkā. Spēlēšanu ierādīja mākslinieks Leonīds Linauts un mūziķis Valentīns Bērzkalns. Pēc mūsu pirmās uzstāšanās kādā koŗa sarīkojumā par kokli ieinteresējās Bruno Skulte un uzrakstīja notis vairākām tautas melodiju apdarēm. Koklējot Pasaules izstādē Ņujorkā, iepazināmies ar Andreju Jansonu, kuŗš kļuva par ansamblīša vadītāju. Rīkojām kokļu svētkus, koncertus Ņujorkā, turnejas ASV un Eiropā, ierakstījām divas skaņu plates, kur visur piedalījos ar lielu sajūsmu. Tagad dziedu Andreja Jansona diriģētajā Ņujorkas latviešu korī.

 

RE: Daudz svētīga darba un laika tu esi ieguldījusi, popularizējot mūsu kultūru, galvenokārt tulkojot no latviešu angļu valodā − divu mūsu operu libretus, dziesmu tekstus, Vizmas Belševicas un Māras Zālītes darbus. Nesen pieliki punktu Valentīna Jākobsona Sibīrijas stāstu krājumam Brokastis pusnaktī. Kā tavā uzmanības lokā nonāca Valentīns Jākobsons?

 

BS: Ar Jākobsona literāro daiļradi iepazinos, kad kādreizējais JG nodaļas „Grāmatas” redaktors Mārtiņš Lasmanis atsūtīja recenzēšanai šī rakstnieka darbu Brokastis ziemeļos. Pamatskolā ļoti satriecošu iespaidu uz mani atstāja Rūdolfa Blaumaņa novele Nāves ēnā. Līdzīgi dziļu pārdzīvojumu sagādāja Jākobsona stāsti par pieredzi Gulagā. Kad beidzu strādāt maizes darbu Radio Brīvā Eiropa, lūdzu autoram atļauju tulkot viņa minētajā krājumā iekļauto stāstu Ave Maria. Viņš ļoti priecājās, ka stāsts varētu kļūt pieejams arī angļu valodā lasošai publikai un tūdaļ atsūtīja savu nākošo krājumu, Brokastis pusnaktī, lai tulkojot visus šos stāstus arī. 2003.VIII šo grāmatu manā tulkojumā laida klajā Mežābeles apgāds Itakā (Ithaca) ar izteiksmīgu Uģa Nīgala vāka zīmējumu. To var pieprasīt, rakstot maijahinkle@hotmail.com vai arī zvanot (ASV) 607-273-1319. Pārtulkoto Ave Maria latviešu literatūrai veltītajā numurā 2004. gada pavasarī gatavojas publicēt Kanadas literārais žurnāls Descant.

 

RE: Daži no taviem tulkojumiem nav ieraudzījuši dienas gaismu, piemēram, Longina Apkalna pamatīgā grāmata Lettische Musik, ko Vācijā laida klajā (1977) reputāblais apgāds Breitkopf-Hartel. Mani urda jautājums: kādēļ?

 

BS: Apkalna Lettische Musik tulkot latviski man lūdza diriģents Andrejs Jansons Ģenerāļa Goppera Fonda uzdevumā. Kad lielais darbs ar autora visai dāsnu palīdzību beidzot bija pabeigts (to darīju līdztekus darbam bankā), atdevu manuskriptu Jansonam. Cik man zināms, viņam un Goppera Fonda valdei nav veicies ar izdevēja atrašanu, galvenokārt līdzekļu trūkuma dēļ.

 

RE: Pavērsim skatienu pagātnē. Cik daudz un ko tu atceries no bēgļu laika paša sākuma, no Valkas atstāšanas?

 

BS: Esmu dzimusi Valkā, bet bēgļu gaitās kopā ar mammu un diviem jaunākiem brāļukiem devos no Kārķu pagasta, kur māte strādāja par skolotāju. Kāda vācu armijas apgādes daļa viņu paņēma līdzi kā tulci. Tēvu evakuēja kopā ar dzelzceļa pārvaldi no Rūjienas. Diemžēl mobīlais telefons vēl nebija izgudrots, tādēļ kādu strēķi bijām viens otram pazuduši. Papiņš mums pievienojās Saldū tieši pirms lielās bumbošanas uzlidojuma, ko pavadījām guļot visi čupiņā un klausoties lidmašīnu baismīgajā gaudošanā, bumbu svilpšanā un sprādzienu troksnī. Otrā rītā pie koka namiņa durvīm, kur bijām apmetušies, atrada bumbu, kas nebija eksplodējusi. Latviju atstājām no Liepājas ar kuģi Bukarest, kas devās uz Gotenhafenu. Licmanštatē mūs veda uz pirti, atutoja (kaut gan mums šo „dadzīvotāju” nebija) un „atbrīvoja” arī no vairākām mīļām rotaslietiņām. Ar vilcienu devāmies uz Ašas (Asch) pilsētiņu Sudetijā, netālu no Egeras. Pa ceļam nācās uzklausīt vācu madāmiņu pārmetumus, ka cilvēki kaŗa laikā ceļojot ar maziem bērniem. Kādā stacijā atskanēja trauksmes signāls un visus dzina uz patvertni. Visapkārt tumsa un liela ļaužu burzma. Vecāki ar mantām un piecus gadus veco brāļuku steidzās pa priekšu. Es vedu pie rokas divarpus gadu veco brālīti, kam atkārtoti šļuka nost kurpītes, un pārcietu izmisīgas bailes pazust no vecākiem.

 

RE: Un pēcāk, no bēgļu nometnēm pēckaŗa gados?

 

BS: Pēc kaŗa beigām nokļuvām „amerikāņu zonā”. Dzīvojām Rotenburgas (Rothenburg ob der Tauber), Ansbachas un Ambergas (Oberpfalz) bēgļu nometnēs.

 

RE: Kad un kādēļ nokļuvi ASV?

 

BS: Nevarējām izceļot kopā ar lielo bēgļu vilni (1949-1950), jo mammai plaušās atrada vecus apkaļķojumus un „piesējās”. Beidzot 1956.XII nonācām Kalifornijā, kur starplaikā mammas brālēns jau bija miris un mūsu sākotnējā sponsora, t.i., galvotāja, uzņēmums pačibējis. Pēc gada ieradāmies Ņujorkā, kur bēgļu gaitu draugi palīdzēja iedzīvoties, atrast darbu vecākiem un arī man.

 

RE: Ieliec īsumā JG lasītājos „apgaismību” par tavām skolas un arī vēlākās izglītības gaitām.

 

BS: Pamatskolā sāku iet Kārķos, to pabeidzu Ansbachas nometnē. Ambergā beidzu vācu meiteņu Mittelschule, kur apguvu arī grāmatvedību un sekretāres iemaņas. Līdz izceļošanai strādāju pie vācu nodokļu padomdevēja. Kalifornijā vienu gadu nostrādāju pie kāda sirds ķirurga par receptionist. Ņujorkā ilgāku laiku strādāju bankas pārvaldē − vajadzēja pelnīt iztiku un atmaksāt ceļa izdevumus no Eiropas. Tad sāka urdīt nemiers, vispirms klausījos dažus vakara kursus Huntera koledžā. Tur arī matrikulējos un ieguvu bakalaura grādu vācu un krievu literatūrā (1968). Saņēmu Fulbraita (Fulbright) stipendiju divu semestru studijām Minchenes Universitātē. Kad atkal apnika strādāt neinteresantu maizes darbu, iestājos Kvīnsas (Queens) koledžā, kur ieguvu maģistra grādu (MLS) bibliotekāru zinībās (1976).

 

RE: Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas tu bieži dodies uz Latviju, gandrīz katru gadu, bet lielāko mūža daļu esi pavadījusi Ņujorkā. Acīmredzot Latvija tev ir vajadzīga. Filozofisks jautājums: kur ir tavas mājas, dvēseles mājas? Neatkarīgi no pilsonības, vai uzskati sevi par latvieti, par eiropieti vai par amerikānieti?

 

BS: Nemaz tik bieži nevaru atļauties Latviju apciemot, bet katra reize dod dziļu pārdzīvojumu − satikšanās ar tikai vēstulēs iepazīto krustmāmiņu, atkalredzēšanās ar māsīcu, kuŗu atceros vēl no Kārķiem, iepazīšanās ar citiem radiem, uzstāšanās ar kori Latvijas Nacionālajā operā un Mežaparka estrādē dziesmu svētkos, turpat vai visas Latvijas apskate ar Amerikas Latviešu apvienības organizētiem ceļojumiem − visu esmu ļoti izbaudījusi. Uzskatu sevi par latvieti, kas dažādu apstākļu dēļ dzīvo ārzemēs.

 

RE: Vai esi dubultpavalstniece − Latvijas un ASV?

 

BS: Jā, tāda esmu.

 

RE: Kā tu raksturotu homo americanus? Amerikāņu vērtību pasauli?

 

BS: Amerikāņi palīdzēja mani uzturēt DP nometnēs, atļāva ieceļot viņu zemē, deva darbu, pavēra izglītības iespējas, kādas man Latvijā diezin vai būtu bijušas pieejamas, tagad maksā sociālo apdrošinājumu un pensiju − ko tur iebilst? Mūslaiku amerikāņu vērtību pasaule − klajais komerciālisms, korupcija, ētikas standartu degradēšanās utt. man nav tuva, bet to jau pie labas gribas var ignorēt un nelaist sev klāt.

 

RE: Tavi trīs iemīļotākie cittautu un trīs latviešu komponisti?

 

BS: Vairāk sliecos uz klasiskās mūzikas cienīšanu. Kādu laiku mani savā varā bija ļoti pārņēmis Gustavs Mālers (Mahler), sapirkos plates ar viņa simfonijām un dziesmu cikliem. Neprotu izvēlēties tieši iemīļotākos komponistus. Man ir tuva tautas mūzika, latviešu tautasdziesmu apdares. Cienu Alfrēda Kalniņa operas Baņuta un Salinieki, ar kuŗām tuvāk iepazinos korī. Sirdī ierakstīti Bruno Skultes darbi Daugava un Ganiņš biju.

 

RE: Kādu grāmatu tu lasi patlaban?

 

BS: Nupat pabeidzu lasīt Three Junes (Trīs jūniji), kas saņēma ASV Nacionālo grāmatu balvu daiļliteratūrā. Grāmatas autore: Julia Glass.

 

RE: Kuŗas trīs latviešu grāmatas tevi ir, tā teikt, ievilkušas un paturējušas uz visiem laikiem, aizsniegušas tavu apziņu un sirdi?

 

BS: Bez lielas domāšanas varu minēt Jaunsudrabiņa Balto grāmatu un Brigaderes Dievs, daba, darbs. Arī vēl Ilzes Šķipsnas stāstu Ieņemšana no krājuma Vidējā īstenība (Grāmatu Draugs, 1974). Manuprāt nepelnīti novārtā palicis Valdemārs Kārkliņš, kuŗa Teika par septiņiem kuģiem derētu kā izejas punkts brīnišķīgi dēkainai TV sērijai, kas varētu būt daudz pārāka par ārzemju štruntiem, ko rāda Latvijā.

 

RE: Un tavas trīs iemīļotākās cittautu rakstnieku grāmatas?

 

BS: Pilnīgi neiespējami izvēlēties tieši trīs no visā mūžā lasītā. Daži, kas ātrumā iekrīt prātā, ir − oriģinālā rakstībā: John Updike, John Cheever, Robertson Davies, Carol Shields, Alice Munro (izcili stāsti!), Jane Austen, Ian McEwan un neskaitāmi citi.

 

RE: Kādi trīs skatuviskie darbi ir visvairāk provocējuši tavas jūtas?

 

BS: Vienaldzīgu neatstāj Beketa (Samuel Beckett), Ionesku un Olbija (Albee) lugas. Dziļu pārdzīvojumu sagādājuši Stokholmas Latviešu teātŗa iestudējumi, īpaši Raudupiete.

 

 

Ņujorkā, 2003.12.IX Publikāciju sagatavoja Rolfs Ekmanis

 

 

Jaunā Gaita