Tēvs: Ir laiks. Bij liela vasara.

Klāj savu ēnu pāri saules pulksteņiem

un klajumos dod vējiem vaļu.

Liec augļiem pēdējiem būt gataviem,

dod viņiem divas vasarīgas dienas,

uz pilnību tos steidzini un

vīnā smagajā lej saldmi pēdējo.

Kam mājas tagad nav, tas necels vairs.

Kas tagad viens ir, tāds ar paliks.

Būs nomodā un lasīs, rakstīs vēstules,

Un nemierīgi šurpu turpu klīdīs

Pa alejām, kad lapas birs.

Atdzejojusi Laima Kalniņa

HJUSTONA

SEŠOS VAKARĀ

Eiropa jau guļ segta raupji rūtotu robežu

un senu naidu segu. Francija piespiedusies

Vācijai, Bosnija Serbijas skavās,

vientuļa Sicīlija gaišzilā jūrā.

Šeit ir vakars, vēl agrs, spuldze iedegta,

un tumša saule ātri dziest.

Es esmu viens, es nedaudz lasu, mazliet domāju,

Klausos mūziku mazliet.

Es esmu, kur ir draudzība,

bet ne draugi, kur apbuŗ

bez burvības,

Kur mirušie smejas.

Es esmu viens, jo Eiropa guļ. Mana mīļā

guļ augstā namā Parīzes nomalē.

Krakovā un Parīzē mani draugi

brien tajā pašā aizmirstības upē.

Es lasu un domāju; kādā dzejolī

es atradu vārdus: „Ir tik drausmīgi triecieni...

Nejautā!” Es nejautāju. Heliokopters

salauž vakara klusumu.

Dzeja aicina mūs uz augstāku dzīvi,

bet kas ir zems arī runā,

ir skanīgāks kā indoeiropiešu,

spēcīgāks kā manas grāmatas un mūzika.

Šeit nav ne lakstīgalu, ne strazdu

ar savām skumjām, saldām meldijām

tikai dzeltenais ķauķis, kas atdarina

katru dzīvu balsi.

Dzeja aicina mūs uz dzīvi, uz drosmi

pretī ēnai, kas aug.

Jo vai tu spētu raudzīties uz zemi tik rāmi

kā tālais astronauts?

No atslogota miera, grāmatu Grieķijas

un atmiņu Jeruzalemes pēkšņi

rodas

dzejoļa sala, vēl neapdzīvota,

jauns kapteinis Kuks to atradīs kādu dienu.

Eiropa jau guļ. Nakts dzīvnieki,

skumji un plēsīgi, dodas

medīt un nāvēt.

Drīz arī Amerika būs miegā.

No angļu valodas atdzejojusi Laima Kalniņa

Poļu dzejnieks Adāms Zagajevskis (Zagajewski,) publicējis vairākas grāmatas arī angļu valodā − dzejkrājumus Tremors, Canvas un Mysticism for Beginners un eseju krājumus Solidarity, Solitude un Two Cities. Bijis apmaiņas mācībspēks ASV universitātēs. Pastāvīgā dzīves vieta Parīze.

Ķermenis mana māja,

mans zirgs, mans suns,

ko es darīšu,

kad tu būsi kritis.

Kur es gulēšu,

Kā es ceļošu,

Ko es medīšu.

Kur gan es varēšu tikt

bez sava zirga,

tik dedzīga un ātra.

Kā es zināšu,

biezoknī kas mani gaida,

ir briesmas vai dārgumi,

kad Ķermenis mans labais,

atjautīgais suns ir miris.

Kā gan tas būs

gulēt debesīs

bez jumta un durvīm

un acu vietā vēju?

Mākonī tērpta

Kā es slēpšos?

Atdzejojusi Laima Kalniņa

Amerikāņu dzejniece Svensone (May Swenson, 1913-1989), vienpadsmit dzejgrāmatu un apmēram 350 grāmatās nepublicētu dzejoļu autore saņem goda doktores grādu rakstniecībā no sava dzimtā štata universitātes − Utah State University.

NOAUDĪŠU TEV

LINU DRĀNU

tik baltu kā sniega krāsa

no zirnekļa plēkās, spilvas, no zoses spalvas

no miglas, mākoņa, no tava zūdošā skatiena

garaiņiem viegliem

no spelgoņa, lietavām, kūstoša ledus

no saules, mēness, zvaigznēm

manām zilajām acīm

noaudīšu tev linu drānu

tik baltu kā jūras pūta

no vētras, puteņa, no pieneņpūkām

no rasotas zāles, no brieža raga

no vizbuļiem, mandelēm, mammītes svaigi ceptā

rauga un rozīņu pīrāga

no plaukstošiem dārza ziediem

no pieguļnieces sapņa

maniem sudraba matiem

noaudīšu tev linu drānu

tik baltu kā smilšu krāsa

no smaida, no lauku siera

pļavas, pujenēm, no briesmām

kāpēc gan izšķirti esam tik necilvēcīgi tālu?

no rudzpuķēm, magonēm, no maizes smaržas

maniem pēkšņajiem sapņiem

no magnolijām, orhidejām un rožu ziediem

taviem, mani nobūrušajiem vārdiem

Šimkutes dzejoļus no leišu valodas atdzejojis Pēters Brūveris

Atvadoties

atgriezās lietus

gribu būt vien

izbārstītu rožu smarža

un pazust kā dūmi

atvadoties

mūzika nolaidīsies lejup piepildot

tavas grāmatas lapas

un gaidīs kad kāds tās atvērs

atvadoties

manas acis atsitas pret griestiem

aiz tiem

nemanāmi putni

sūtu baltu mākoni tavai delnai

manas rokas kļūst par vēju

atvadoties

apvilkšos ar lietu un raudzīšos siltumā,

kas aiz tāla loga pārvērtīsies

par tavu vārdu

Mana jau vecā māte

sēž

un skatās

uz sarkaniem eikaliptiem pie strauta

uz garāmgājējiem ar suņiem

uz rozēm un krūmiem, stādītiem pirms daudz

                                                     daudz gadiem

viņa noliec galvu

korelas kliedz

kukabaras smejas (zviedz?)

viņa dzird

lakstīgalas dziesmu

savā dzimtajā ciemā

BEZVĀRDU

Zilu debesu fonā

Salauzītās ēnas

Arvien lielākas kļūst

Pēdu samītā zāle

Nodod iztraucēto mieru.

Un upe, aiznesot laiku,

Atgādina

Nedzīvotu dienu.

Ar hibiska ziedu

skatos

neaizsniedzamā izplatījumā.

Ilgas piepilda

bezvārdu tālumu,

kļūstot par apsolījumu.

Jutām viens otru tumsā,

Bet nespējām pieskarties.

Stāvējām pavērtās durvīs

un nevarējām ieiet.

Nesagaidījām atbildi.

Nesamanījām aizmetušos laimes pumpuru.

Tāpēc mums jāpārtiek ar drupačām

No pagātnes galda,

Ciešot raizes un rūgtumu.

Nav nekā smagāka

Par krītošu zvaigzni

Pievilta cilvēka acīs.

Tu izgāji,

Bet mani neatbrīvoji.

Atstājis atslēgas,

Durvis paņēmi līdz.

Es jau ziema − salta, nejūtīga.

Lietus aizskaloja vasaru,

Mākoņi izbalināja manu

iedegušo miesu.

Pēdas aiznesa vilnis.

manu sapni

un radi mani

ceļoties saulei

braucam ar linu

burām

mūsu augumu upē

izdīga sapnī

un apsedza tevi

vēroju tavu kūstošo formu

paceļ

aizvērtās acis

putnu dziesmās

lido

izbērta

kokos

Lidija Šimkute dzimusi 1942. gadā Skodas rajonā Kraķu ciemā. Bērnības gadus nācās pavadīt Vācijā, nometnēs. 1949. gadā pārcēlās uz Austrāliju, kur beidza ģimnāziju un diētstudijas. Adelaidē strādājusi slimnīcā. Dzejoļus ar pārtraukumiem raksta jau no agras jaunības, pie kam gan dzimtajā leišu, gan angļu valodā. Atdzejojusi austrāliešu dzejnieku darbus. Lietuvā viņas dzejoļi pazīstami kopš 1982. gada, kad almanachā Poezijos pavasaris ievietota viņas dzejoļu kopa. Pirms astoņ­padsmit gadiem dzejniece par savu dzejizpratni rakstīja: Personīgi man dzeja ir − dzīves vīzijas izpausme, kuŗā iz iekšienes izplaukstošajos vārdos tiek nodota lasītājiem iekšējā nepieciešamība. Šī nepieciešamība nav tikai prieks vai spēle, bet nepārtraukta cīņa, kas prasa upuŗus, novērošanas izjūtas, pazemību, pat noniecināšanos. Tā bieži vien ir saruna ar tumsu, ar neziņu − un bieži bez atbalss... Jāsaka, ka tā vai līdzīgi par viņas dzeju varētu teikt arī vēlākos gados. Lidijas Šimkutes dzejoļi (ļoti lakoniski, nereti it kā pusvārdā aprauti) patiešām ir kā klusināta saruna pašai ar sevi rēnā mijkrēslī, kad, noplokot dienas ņirbošajai krāsu un skaņu gūzmai, dzīve ierunājas vienkāršos, bet patiesos vārdos.

Pēters Brūveris