Jaunā Gaita nr. 23. septembris - oktobris 1959

 

 

 

Astrīde Ivaska

 

 

 

EZERA KRISTĪBAS

 

 

Ak zeme, zeme skaistā,

kas tevi vārdā saucis?

Pirms manis jau ir gājis

šos ceļus kāds un braucis.

 

Kaut neesmu es pirmā,

kas tevi uzrunā

ka draugu, ezer sirmo,

kad soļiem vakars nāk,

 

tak šodien tevi saucu,

lai spārnos pacelies,

kā meža dūja lēna

man plecā nolaidies.

 

Kā paradīzē Ieva

vai ganāmpulkam gans

es tevim vārdu dodu,

tu tagad esi mans.

 

 

 

 

SEPTEMBRIS SKOTIJĀ

 

 

Lopi kust ganībās melni.

Dzīvžogi sakapā sauli,

izšķiež tās mirdzumu, ļaujot

mērcēt tam kustoņu kājas.

 

Vērsis zeltītiem ragiem,

brien pa viršāju vakars;

tur tikai bitēm bij atļauts

zeltītiem zābakiem staigāt.

 

Kalniem aizmiglo acis,

sajūk dzīvžogu raksti.

Stropos vasara sariet

šūnu sanošā tumsā.

 

 

 

 

ĪSTENĪBAI

 

 

Es tevī iekožos kā maizes rikā, īstenība,

tu vienīgā man spēji spēku dot.

Ne sapņi, ilgas, dzīves novērstība

var manu sirdi vairāk pabaŗot.

 

Es tevī iezīžos kā zilā plūmē, īstenība,

un ļauju sulai lūpām pāri līt.

Pret tevi vien man ir šeit atbildība,

es tevī gribu dzīves vagu dzīt.

 

 

 

 

ZIEMAS MIGLA

 

 

Plata, bieza ziemas migla,

nu pat skaņa nav vairs žigla.

 

Kājām mirkstot miglas pienā,

skati urbjas palsā sienā.

 

Viss ir ietīts baltās dūnās,

paslēpts dziļi miglas šūnās.

 

Zeme garo pretī sniegam,

guļ pie krūtīm lielam miegam.

 

Ciemam, kas pie zemes placis,

tumsa nāk un atver acis.

 

 

 

 


 

Roberts Mūks

 

 

 

TĒJNĪCĀ

 

 

Kaislību bula laikā

Man tīk domāt par tevi

Kā par vēsu tējnīcu,

Kur tēju ar ledu pienes

Tava roka slaikā

     Un tumšdzeltenā.

 

Un tad man ir tā,

Ka pat nosalt gribētos,

Dzerot tēju no tavu roku medus

Un vēju — no tavas miesas laukiem

 

 


 

 

Baiba Bičole

 

 

 

 

VASARA

 

 

Guļu dzeltenu smilšu

Siltajos miltos,

Ļaujos saules karstajiem pirkstiem.

Vēršos kukulī maizes

Vasaras ceplī.

 

 

 

 

FANTĀZIJA BRĪVDABAS

GLEZNU IZSTĀDĒ

 

 

Zaļā zālē uz brūnās sētas

Taureņi — uzspraustas gleznas,

Purinās vējā, šūpojas

Košas kā tautiskie brunči.

Liekas, tūlīt pacelsies gaisos,

Aizbrauks ar mākoni pirmo!

 

Pārvērtīs mākoni sirmo

Par košāko, sārtāko Ņujorkas gaisos.

To redzot, sauks pilsētas runči:

„Tur zelta zivtiņas šūpojas,

Jātiek tām klāt, jāpaņem tās!”

— Ar gleznām sēž runči uz sētas.

 

 

 

 

LIETUS DIENA

 

 

Šodien man

Gribas būt

Raķetei

Ātrai un ašai,

Pārplēš tā mākoņus,

Izskrej tiem cauri —

 

— Putnam,

Augstu kas laižas,

Paceļas pāri

Pelēkiem jumtiem,

Saknāba mākoni,

Ceļā kas sēž.

 

Šodien man

Gribas būt

Otrajā pusē —

Kur saule guļ

Zelta kā

Dāldera ripa.

 

 


 

Aina Zemdega

 

 

 

 

BŪS ATKAL VASARA

 

 

Būs atkal vasara — sirds pacieties!

Un saule zelta starus pasviedīs

Kā kāpnes, lai uz debesīm

Tev viegli būtu kāpt,

Lai, basas kājas noāvusi,

Pa sārtiem rīta mākoņiem

Tu smejot bradātu,

Bet vakaros

Tu līdz ar sauli piekususi

Gar debess malu zemē nolaistos.

Tad silti mīkstā rieta gaismā

Starp papardēm, tur ezermalā

Pussapnī un pusnomodā

Tu sēdētu . . .

Un zvaigznes gaidītu.

Pie kājām ūdens, klusi čalojot,

Tev laisku mieru atnesīs.

Tu zemes smaržā ietīsies

Un nedzirdēsi vairs,

Ka satumsuša meža malā

Lapsa ieriesies . . .

 

Vēl auksto tumsu pacieties!

Varbūt jau drīz

Būs atkal vasara.

 

 


 

Andrejs Irbe

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

MĪLĀ

 

 

Viņa sēdēja uz sola un ēda zemeņogas.

Tumšbrūni mati pakausī šūpojās,

Zirgastes frizūrā sasprausti

Ar sudraba pakava saktu.

Alejā smaržoja liepas, bij tveice —

Visas domas izkusa, vārdi pārvērtās vārsmā:

  

Mīļā, tu būsi mans zirgs!

       Pa lakstainām pļavām

       zem medaina mēness

       mēs izjāsim mūžu mūžus.

       Pa smilšainām ceļmalām,

       sudraba pakaviem zibot,

       mēs nonāksim zelta pilī.

 

Mīļā, tu būsi mans zirgs!

       Ar tevi varēs pieguļā iziet.

       Un mīļa un rātna tu gaidīsi

       pie krogus slitas, kad dzeršu;

       un vedīsi mājās mani,

       rīta sārtumam svīstot.

       Bet varbūt tu spersi?

 

Ai, kādus brīnišķus laukus

       ar rozēm, drupām un zilu jūru

       man acu pievērienā uzšķiļ

       tavs sudraba pakavs matos.

       Tu kutini manus vaigus,

       kustinot galvu, un dzirdu es

       lielceļus, kūpošus lielceļus sanam.

 

Mīļā, tu būsi mans zirgs!

 

 

 

 


 

 

 

Ivars Lindbergs

 

 

 

 

SKATS MŪSOS

 

 

Mēs protam nest trimdas smago nastu.

Ir grūti, tik bezgala grūti, sirdi, kad liķiers ar skābiem kāpostiem spiež

Un dubulta tukluma zodus raizes jaunās grumbās par veikaliem griež.

Olām atkal kāpušas cenas, jaunajam vāģim liekas atsperes čīkst

Un sieva vienā laidā pēc jaunās modes kažoka nīkst.

Ak, kas šī trimda par lāstu!

 

Mēs protam vēl tautiski būt.

Gandrīz katram vēl prievīte uz pulēta grāmatu plaukta

Un žēlastības dāvana, ar nopūtu, reiz gadā kaŗā salauztam ļauta.

Svētku brīžos ar patosu celtas nodrāztas frazes;

Pēc piemiņas akta trimdas kopības labā iešķindas glāzes.

Šo trimdas smagumu bezgala jūt.

 

Bet vai protam naida pilni naidniekam krūtis pretīm vērst,

Ar zobiem pēdējā cīniņā viņa rīkli pušu plēst.

Pret desmitkārtu pārspēku zemē pirkstiem bedri sev plēst

Un kopā ar tautu, viņas sāpēs, dvašu pēdējo dvest?

Ak nē, jo sen mēs jau miruši.

 

 

 

Jaunā Gaita