Jaunā Gaita nr. 23. septembris - oktobris 1959
Latvijas territoriālie zaudējumi
Latvijas republikas robežas pēc 1944. gada.
Runājot par Latviju, salīdzinot iedzīvotāju skaitu un sadalījumu, kā ari dažādus citus statistiskus datus pirms un pēc padomju otrreizējās Latvijas okupācijas 1944/45. gadā, mēs Latvijas valsts platību parasti pieņemam tādu, kāda tā bija 1940. gadā ar robežām, kas tika nospraustas, balstoties uz robežlīgumiem ar kaimiņvalstīm un mieralīgumu ar Padomju Krieviju. Šajā sakarībā tomēr jāņem vērā, ka jau sākot ar 1944. gadu padomju okupācijas vara atradusi par nepieciešamu ne tikai pilnīgi pārkārtot Latvijas administratīvo iedalījumu, bet revidējusi arī Latvijas robežas ar Krieviju un Igauniju.
Ilustrācijai īss pārskats par pārmaiņām Latvijas platībā un administratīvā iedalījumā līdz 1944. gadam. Pēc visu robežu nospraušanas dabā, Latvijas brīvvalsts territorija bija 65,797.4 km2 liela (1). Administratīvi tā tika iedalīta 19 apriņķos, pie kam 1940. gadā Latvijā bija 516 pagastu. Visu laiku līdz 1940. gadam tomēr notika ievērojami pagastu robežu pārkārtojumi un jaunu pagastu veidošana, kā arī pagastu un apdzīvotu vietu nosaukumu maiņa, galvenokārt cenšoties izskaust nelatviskus vietu vārdus un (pēc 15.5.1934.) tādus vietu nosaukumus, kuŗos kā sastāvdaļa iegāja vārds muiža. (1)
Vācu okupācijas varas Ostlandes administratīvā iedalījuma plānos nemaz nebija paredzēta kāda Latvijas resp. Igaunijas un Lietuvas pārvaldes apgabala radīšana etnogrāfiskās robežās, nemaz jau nerunājot par šo valstu neatkarības atjaunošanu, bet Tallinas, Rīgas un Kaunas ģenerālapgabaliem bija domāts pievienot plašus Ingermanlandes (Ingrijas), Krievijas un Baltkrievijas novadus. Tā Tallinas ģenerālapgabalam bija paredzēts pieskaitīt zemi uz austrumiem no Peipusa ezera un Narvas upes un Rīgas ģenerālapgabalam plašu novadu ar centru krievu pilsētā Veļikije Lūki. Bija paredzēts visu Ostlandi iekļaut pašā Vācijas valstī cik ātri vien iespējams, apzīmējot šo procesu par Eindeutschung (2). Igaunijā un Latvijā šos pārkārtojumus neīstenoja; apgabalu robežas visumā sakrita ar Latvijas, un Igaunijas brīvvalsts agrāko territoriju, tikai Rīgas un Madonas apriņķi bija apvienoti vienā pārvaldes vienībā. Tomēr, salīdzinot datus par Rīgas ģenerālapgabala territorijas platību ar neatkarīgās Latvijas platību, redzam, ka tā sarukusi līdz 65 586 km2 (3). Kā šī 205 km2 lielā starpība radusies un vai tā eventueli varētu būt aprēķinu kļūda, nav bijis iespējams noskaidrot. Ka vācu okupācijas laikā no agrākās Latvijas territorijas būtu atdalīti kādi pagasti, nav man zināms.
Lietuvai turpretim pievienoja lielu daļu no 1920. gada mieralīgumā ar Padomju Krieviju nospraustā Viļņas apgabala, bet bez Suvalku, (Suvalkai), Augustovas (Augustavas), Grodno (Gardinas) un vēl vairākiem sīkiem novadiem. (4), (7). Kā zinām, 1920. gadā Lietuvas un Krievijas mierlīgumā noteiktās Lietuvas austrumu robežas nav identiskas ar krievu 1940. gadā Lietuvai nospraustajām robežām.
Kādas pārmaiņas Latvijas robežās un administratīvajā iedalījumā notikušas pēc 1944. gada? Vispims apriņķu skaits tika palielināts no 19 līdz 20 (20. bija Alūksnes apriņķis) un pārdēvēts Abrenes apriņķis par Viļakas apriņķi. (1). 1950. gadā 1.1. administratīvo iekārtu pilnīgi pārveidoja, iedalot Latviju 58 (lauku) rajonos. 1956. gada 1. augustā rajonu skaitu samazināja līdz 54, bet 57. g. 1.2, līdz 45 (5). 1957. gadā no Latvijas territorijas bija atdalīti šādi pagasti, kas pievienoti Krievijas PFSR: Kacēnu senāk Kačānovas), Upmales (līdz 1936. 1.4. šis pagasts bija Kacēnu pagasta daļai. Linavas (Tolkovas), Purvmalas (Bokovas), kas daļēji pievienots Krievijai, daļēji Abrenes rajonam, Augšpils (Višgorodas) un Gauru, kas tika sadalīts starp Krieviju un Kārsavas rajonu. Atdalītajā apgabalā ietelp Abrenes pilsēta un Kacēnu, Linavas, Rītupes, Purvmalas, Augšpils un Gauru ciemi (skat. zīmējumu). Igaunijas PSR pievienota lielākā daļa no Liellugažu (vēlāk Lugažu daļa) un Valkas (tam pievienota daļa Kāģeru) pagastiem, (skat. zīmējumu). (6), (7). Kā kuriozitāti var pieminēt, ka arī tagad vēl pastāv Abrenes rajons ar centru Viļakā, kaut arī pati Abrenes pilsēta pievienota Krievijai un līdz ar citām apdzīvotajām vietām atkal tiek saukta vecajos krieviskajos vārdos, tā piemēram Abreni tagad sauc Pitālovo (1), (7). Latvijas territorija statistisko datu krājumā Latvijas PSR tautas saimniecība (1957) uzdota 64 000 km2 liela, kāda tā esot 1957. gada 1. janvārī, bet tajā pašā gadā izdotajā Latvijas PSR ģeogrāfijā tā uzdota 64 500 km2 liela. Šī 500 km lielā starpība ilustrē, ar kādu pareizību Latvijas PSR platība noteikta.
Kad šī robežu korekcija notikusi? Par šo jautājumu izdevies savākt šādas ziņas:
Latvju Enciklopēdijā par to lasām: Kopā ar Augšpils, Gauru, Kacēnu, Linavas un Purvmalas pagastiem, kā arī Abrenes pilsētu Upmales pagasts ietelp ap 1260 km2 lielajā Latvijas da (? ref.) pierobežā ar 44 000 iedzīvotājiem, ko okupanti ar 1952.9.4. dekrētu atdalīja no Latvijas un pievienoja Krievijai. Ar šeit minēto datumu tomēr kaut kas nav kārtībā jau tādēļ vien, ka tajā pašā Latvju Enciklopēdijā, bet 1. burtnīcā, kas iznākusi jau 1950. gadā, zem vārda Abrene lasām: Pēc 1945 krievu okupācijas vara Abrenes apriņķa austrumu pagastus pievienoja Krievijai un pašu apriņķi pārdēvēja par Viļakas apriņķi. No tā varam secināt, ka pārmaiņas Latvijas PSR robežās notikušas jau pirms minētā 1952. pie tam šajā pašā Abrenes apriņķī.
1957. gadā Rīgā izdotajā Latvijas PSR tautas saimniecībā, nodaļā Latvijas PSR iedzīvotāju skaits no 1913.-1935. gadam parādīts līdz 1944. gadam pastāvējušās robežās. Tātad kādām robežpārmaiņām jābūt notikušām jau 1944. gadā.
Prof. E. Dunsdorfs savā rakstā Vai Latvijas austrumu robeža bija pareizi noteikta? (Laika Mēnešraksts, 3.nr., 1955. gadā) atzīmē, ka no Latvijas atdalīts arī Piedrujas un Pustiņu pagasts, kas atrodas Latvijas dienvidaustrumu stūrī, Daugavpils apriņķī, bet nemin Upmales, Purvmalas, Gauru, Valkas un Liellugažu pagastu. Arī atdalītās territorijas platība uzdota citādi 1291 km2. Diemžēl, šīm ziņām neesmu varējis atrast apstiprinājumu. Prof. J. Endzelīna grāmatā Latvijas PSR vietvārdi atzīmēts, ka Pustiņu un Piedrujas pagasti pievienoti Krāslavas rajonam.
Latvijas PSR tautas saimniecībā, pie nodaļas Latvijas PSR administratīvi territoriālais iedalījums atrodam piezīmi attiecīgo gadu robežās, ar ko domāts norādīt, ka mainīgais administratīvais iedalījums attiecināms uz dažādu Latvijas territorijas platību.
Balstoties uz šīm ziņām, varētu uzstādīt hipotēzi, ka Latvijas robeža korriģēta vairākkārt, sākot jau ar 1944. gadu, pie kam varbūt kādu laiku no Latvijas bijis atdalīts Pustiņu, kā arī Piedrujas pagasts. Salīdzinājuma pēc var piezīmēt, ka Igaunija šajās robežu korrekcijās zaudējusi par labu Krievijai gandrīz visu Pečoru (Petseri) apriņķi un zemes strēmeli Narvas upes labajā krastā.
Kāds varētu būt pamatojums šīm robežu korrekcijām? Kāda ir šo robežapgabalu vēsture?
Latvijas robeža ar Padomju Krieviju noteikta Latvijas un Krievijas mieralīgumā (11.8.1920.), 3. pantā ar piezīmi, ka, velkot robežu dabā, ievēros etnogrāfisko un saimniecisko principu (1). Tālāk Latvju Enciklopēdijā par to rakstīts: Latvijas un Krievijas robeža visumā atjauno Livonijas polītisko robežu, kāda tā tika nosprausta 13. g.s. vācu-krievu mierlīgumos. Toreiz tā bija latviešu etniskā un krievu un latviešu valodas robeža, jo katoļu baznīca centās savās misijas valstīs iekļaut visu latgaļu cilts territoriju. Ordeņa valsts prata šo veco robežu nosargāt, un nemainīta tā palika arī krievu laikos. Turpretim to Livonijas austrumu robežas sektoru, ko ieņēma Rīgas archibīskapija, proti, Purnavas novadu, ap 1464 okupēja Pliskavas krievi. Lai nodrošinātu sev šo apgabalu, viņi tur 1476 uzcēla Augšpils (Višegorodok) cietoksni. Iedzīvotājus pa daļai deportēja, pa daļai spieda pāriet pareizticībā. Savas jaunās robežas aizsardzībai archibīskaps 16. g.s. sākumā uzcēla Viļakas pili, kas bija domāta kā vācu priekšpostenis pret Augšpili. Krievi lielkņaza Vasilija IV laikā pretendēja uz visu Purnavu līdz pat Pededzei. To viņiem neizdevās sasniegt, bet arī Livonijai savukārt bija jāatzīst, ka okupātās Purnavas austrumu daļa paliek Krievijai. Tikai 1920 mierlīgumā tika atjaunota šī vecā Livonijas robeža, kas tagad kļuva par Latvijas un Krievijas valsts robežu. Tomēr 450 gadu ilgās krievu kundzības laikā Purnavas latvieši bij pilnīgi pārkrievoti. Latvija atguva gan savu seno territoriju, bet ar krievu iedzīvotājiem.
Kā redzam, tagad Krievijai pievienotie Ziemeļaustrumlatvijas pagasti aptver taisni šo Livonijas laikā zaudēto senās latgaļu valsts Purnavas stūri.
Vēl Latvju Enciklopēdijā (Ārpolitika) par šo jautājumu lasām: Stratēģiskās interesēs latviešu delegācija (miera sarunās, ref.) centās panākt, lai robežas lielākā daļa (262 km no 352 km) ietu pa ūdeņiem, ar ko no Krievijas Latvijai tika pievienoti tīri krieviski pagasti, kas pavairoja šīs minoritātes lielo procentu mūsu tautā un vēlāk radīja visādas grūtības.
Citā vietā Latvju Enciklopēdijā (Abrenes apriņķis) par šo jautājumu atzīmēts: Zīmīgs ir tautību sadalījums: apriņķa rietumu daļā latvieši noteikta majoritāte (Bērzpils pag. 98%, Rugāju 84, Lieknas 85), bet austrumu daļā tādi ir lielkrievi. Tā Abrenes apriņķis liecina par slaviskās masas spiedienu pret latviešu apdzīvoto telpu, ko veicināja dabisku šķēršļu trūkums. To apstiprina Viļakas valnis apriņķa vidienē. Tā austrumu pusē ir plaši purvu un mežu masīvi, kas uztvēruši slavu spiedienu. Tāpēc Viļakas pagasts ir par 87% latvisks, kas sakāms arī par citiem pagastiem apriņķa vidienē un dienvidos. Arī pēc slavu iespiešanās Latvijā viņu spiediens tupinājās augstās dzimstības dēļ, kas slaviskā austrumu nomalē ir lielāka nekā pārējā Latvijā.
Arī citādi Latvijas austrumu robežas jautājums ir ticis diezgan plaši pārrunāts gan neatkarības laikā, gan arī šeit emigrācijā (Pulkv. Osis Ceļa Zīmēs, prof. E. Dunsdorfs un A. Rupainis Laika Mēnešrakstā u.c.) Šajos rakstos, par cik man tie pazīstami, runa tomēr ir ne par pašreiz aktuālo Latvijas robežas ziemeļaustrumu daļu, bet gan tās robežu ar Baltkrieviju, t.i. dienvidaustrumu daļā. Cik šī dienvidu daļas robeža bijusi tasnīga vai nē, par to īstas vienprātības nav. Kamēr daļa zinātnieku apšauba tās pareizību, apgalvojot, ka plaši latviešu apdzīvoti novadi ietilpstot tagadējā Baltkrievijā, tikmēr citi, balstoties uz Krievijas 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, to apstrīd. Šie dati bija pamatā Latvijas robežas noteikšanai ar Krieviju 1920. gadā šajā dienvidaustrumu daļā. Latvijas valsts sākuma gados Fr. Trasuns, Fr. Kempa un prof. Endzelīns pasīja pēc plebescita Drisas un Sebežas apriņķos (8), bet, polītisku apsvērumu dēļ, tas netika īstenots dzīvē. Latvijas PSR robežas šajā sektorā vismaz pašreiz nav mainītas.
Latvijas un Igaunijas robežu noteica angļu pulkvedis Tallents pēc šķīrējtiesas konvencijas parakstīšanas abu valstu starpā 1920. gadā. (1). Kaut arī līdz ar to netika apmierinātas igauņu prasības pēc Ainažiem, visas Valkas un vairākiem Latvijas pagastiem, kā arī latviešu prasības pēc Valkas un Lauru kolonijas, tā visumā atbilst etnogrāfiskai robežai.
Lielākā latviešu grupa Igaunijā dzīvoja Lauru kolonijā, ap 2100 cilvēku, 35 km gaŗā un 30 km platā teritorijā, maisīti ar igauņiem un krieviem. Visvairāk latviešu bija Lauru un Rotovas pagastā. (1). Ar šķīrējtiesas lēmumu Lauru koloniju piešķīra Igaunijai bet pēc 1923. gada Igaunijas-Latvijas alianses līguma noslēgšanas vienojās to sadalīt, pie kam 2/3 atstāja Igaunijai un 1/3 pievienoja Latvijai. Šajā sakarībā Latvija atteicās no Roņu salas par labu Igaunijai. Ilustrācijas nolūkā der piezīmēt, ka Roņu salu, kaut arī tā senāk administratīvi piederēja pie Kurzemes, neapdzīvoja ne latvieši, ne igauņi, bet gan zviedri.
Igauņi Latvijas territorijā visvairāk dzīvoja Valkas apriņķa pierobežas pagastos. Veclaicenes, Bejas, Alūksnes, Ziemera, Mārkalnes, Valkas, Pededzes un Omuļu pagastā to skaits pārsniedza 100 katrā, bet Veclaicenes, Valkas, Alūksnes, Ipiķu, Omuļu un Ainažu pagastā tie sastādīja vairāk nekā 10% no iedzīvotāju skaita. Kā zinām, latviešu un igauņu etniskā robeža senāk bija cita un gāja daudz vairāk uz dienvidiem, bet vēlāk mainījās latviešiem par labu. Vēl 1820. gadā Gaujienā bij ap 700 igauņu, bet 19. g.s. 60-tos gados Gaujienas un Zeltiņu draudzēs to skaits sniedzās pie 2000 (1). Šo apstākļu dēļ arī izskaidrojamas igauņu prasības pēc vairākiem latviešu apdzīvotiem pagastiem. Šīs prasības tātad nebija balstītas uz t.s. valodas izplatības robežu, bet gan uz vēsturisko etnogrāfisko robežu, tātad uz gluži tādiem pašiem pamatiem kā daļa latviešu attaisnoja pārkrievotās senās Purnavas austrumu apgabala pievienošanu Latvijai (skat. vēsturisko apskatu augstāk) vai pamatoja pretenzijas uz vēl citiem Krievijas un Baltkrievijas novadiem.
1935. gadā visā Valkas apriņķī bija 3,3 % igauņu vai 2580 personu. Tagadējā robežkorekcija skaŗ Valkas un Lugažu pagastu ziemeļu daļu. Latvijas neatkarības laikā notikušo pagastu robežpārkārtojumu dēļ man precīzu ziņu par iedzīvotāju skaitu un sastāvu atdalītajās pagastu daļās trūkst. Piemēram: atdalīta Liellugažu pagasta lielākā daļa, bet šis pagasts vēlāk ietilpa Lugažu pagastā, kas kopā ar Valkas pagastu aptveŗ plašu Valkas apriņķa daļu līdz ar Valkas pilsētu. (Skat. zīmējumu).
No territorijas platības un iedzīvotāju skaita viedokļa šīs atdalītās pagastu daļas nav nekādā salīdzināmā proporcijā ar zaudējumu Abrenes apriņķī. Lauru kolonijas Igaunijā ietilpstošās 2/3 tagad pievienotas Krievijai, Pleskavas apriņķim, līdz ar Pečoru (Petseri) pilsētu un lielāko ši apriņķa daļu.
Kā šīs robežukorrekcijās atsaucās uz visas Latvijas iedzīvotāju sastāvu? Diemžēl, mums nav zināmi nekādi kaut cik precīzi dati par pašreizējo iedzīvotāju sastāvu Latvijā, tādēļ šeit izmantoti 1935. gada dati. (Statistisko datu krājumā Latvijas PSR tautas saimniecība Latvijas PSR iedzīvotāju skaits 1956. gada aprilī vērtēts 2,033 miljoni). Skaidrs, kā arī 1935. gada dati nevar pretendēt uz kaut kādu lielāku precizitāti kā šāsdienas aina, bet, ievērojot, ka attiecīgajā Abrenes apriņķa daļā praktiski eksistēja tikai divas tautības krievi un latvieši, un, ka no Latgales bēgļu gaitās devās vismazāk iedzīvotāju, varam salīdzināt datus un kaut aptuveni novērtēt pārmaiņu apmērus.
Purvmalas un Gauru pagasti sadalīti, pie kam daļa no tiem pievienota Krievijas PFSR, daļa atstāta Latvijai. Pareizo robežlīniju, diemžēl, nav izdevies rekonstruēt liela mēroga salīdzināmās kartes trūkuma dēļ, bet, cik no pieejamām kartēm izdevies izlobīt (1), tad daļas, kas no minētajiem pagastiem atstātas Latvijai, ir visai nenozīmīgas. Tādēļ arī attiecīgajā pārskatā, (skat. diagrammu), ņemts viss Purvmalas un Gauru pagastu iedzīvotāju skaits.
Abrenes apriņķī 1935. gadā bij 55% latviešu, 41,7 krievu un 3,3 citas tautības. Pēc robežu pārmaiņām, balstoties uz tiem pašiem 1935. gada datiem, Abrenes apriņķī vajadzēja būt 83,8% latviešu, 11,8 krievu un 4,4% citām tautībām. Atdalītajos pagastos un Abrenes pilsētā latviešu bija 12,5%, kievu 85,8 un citas tautības 1,7%. (Skat. diagram.)
Igaunijai pievienotās Lugažu un Valkas pagastu daļas kā platības, tā iedzīvotāju skaita ziņā ir nenozīmīgas. Pareizā robežlīnija arī šeit nav rekonstruējama, bet domājams, ka tā aptveŗ zīmējumā svītroto daļu. Visā Lugažu pagastā bija 1594 iedzīvotāji, Valkas pagastā 598. Tā kā atdalītā territorija pa daļai ir maz apdzīvota, mežaina un purvaina, sevišķi Lugažu pagastā, tad iedzīvotāju skaits tur nepārsniegs 500. Vispārējā pārskatā šis skaits nav ņemts vērā, jo, vērtējot iedzīvotāju skaitu valsts mērogā, lielākā ticamā precizitāte, ko var sasniegt tautas skaitīšanā, Latvijas apstākļos ir uz pilniem tūkstošiem noapaļoti skaitļi.
Pēc robežu korekcijas iedzīvotāju skaits visā Latvijā samazinātos no 1,951 milj. uz 1,906 milj., pie kam lielkrievu skaits saruktu par 18,5%, bet aplēšot no visas Latvijas iedzīvotāju skaita par 1,8% (no 10,59 uz 8,8%), kamēr latviešu skaits pieaugtu no 75,5 uz 77,0%.
Beidzot atliek jautājums, kāpēc šī robežu korekcija izdarīta? Attieksmē pret Abrenes apriņķi liekas, ka formālais iemesls šeit bijusi vēlēšanās nospraust robežu, kas vairāk sakristu ar latviešu krievu valodas robežu. Šis iemesls var likties absurds jau tādēļ vien, ka Latvijā iepludinātās lielas krievu masas un visās lielākajās Latvijas pilsētās jau krievi tagad būs vairākumā, un latviešu krievu valodas robeža būs kļuvusi plūstoša un droši nav skaidri definējama. Bez tam jau atsevišķo republiku robežām vispār ir maza nozīme un krievu minoritāte Latvijā vai kur citur ieņem faktiski vadošo stāvokli. Ja nu šī korekcija tomēr izdarīta, tad domājams, ka primārais dzenulis šeit būs bijis prestiža jautājums, jo 1920. gadā, nospraužot Krievijas un Latvijas robežu, krieviem lielā mērā bija jāievēro latviešu delegātu vēlēšanās attieksmē pret robežas vietu.
Latvijas un Igaunijas robežas korekcijai grūti saskatīt kādu, kaut arī minimālu iemeslu. Vispār šī korekcija ir tik nenozīmīga, ka jānoraida gan no etniskā, gan vēsturiskā, gan saimnieciskā viedokļa. Liekas tomēr, ka īstais pārmaiņu iemesls nav meklējams nevienā no augstāk minētajiem faktoriem, bet to varētu izskaidrot ar, teiksim, kompensācijas teoriju. Robežu korekcijās ar Krieviju Igaunija ir cietusi relatīvi visvairāk, pazaudējot plašus novadus par labu Krievijai. Kaut arī praktiski šīm pārmaiņām varbūt ir visai maza nozīme, nevar noliegt, ka morāliski šie zaudējumi varēja atstāt pēdas arī igauņu komūnistu noskaņojumā. Lai tad nu Igaunijas PSR nebūtu tikai zaudētāja, atdzīvinātas vecās 1919. gada igauņu prasības pēc vairākiem latviešu pagastiem un šīs prasības formāli apmierinātas ar dažiem nenozīmīgiem pagastu atgriezumiem.
Varētu domāt, ka kādas, kaut arī elementāras ziņas par Latvijas iedzīvotāju pašreizējo sastāvu varētu iegūt, ja ne citādi, tad no Latvjas PSR ģeogrāfijas. Šajā 1957. gadā iznākušajā grāmatā nodaļā par iedzīvotājiem teikts sekojošais:
Latvijas iedzīvotāju skaits pārsniedz 2 miljoni cilvēku. Pēc nacionālā sastāva vairākums Latvijas PSR iedzīvotāju ir latvieši (pēc 1940. gada datiem apmēram 75 procenti). Bez tam Latvijas PSR dzīvo krievi, baltkrievi, igauņi u.c.
Pēc padomju varas nodibināšanas (1940. g.) un veikto sociālistisko pārkārtojumu rezultātā notikušas ievērojamas pārmaiņas iedzīvotāju šķiriskajā sastāvā. Latvijā, tāpat kā citās savienotajās republikās, nav ekspluatatoru šķiras. Iedzīvotāji sastāv no divām draudzīgām šķirām strādnieku šķiras un kolchozu zemniecības.
Par Latvijas robežu korekcijām tur vispār nekas nav minēts, tikai atzīmēts, ka Latvijas PSR ieņem 12. vietu padomju republiku starpā. Mazākas esot Armēnijas PSR, Moldavijas PSR un Igaunijas PSR teritorijas.
Kā zinām, Lietuvas PSR platība tagad ir 65 197 km2, tātad lielāka kā Latvijas PSR (Kazys Pakštas Earliest Statistics of Nationalities and Religions in Old Lithuania, 1861 Commentationes Balticae 1956/57).
(1) Latvju Enciklopēdija.
(2) Kāvi pār Daugavu Dr. Harijs Marnics.
(3) Berichte des Gen. Post-Kommissars Ostland.
(4) Deutsche Dienstpost 1939-1945 Dr. H.Schultz.
(5) Latvijas PSR tautas saimniecība Rīgā, 1957.
(6) Latvijas PSR vietvārdi J. Endzelīns.
(7) a) Latvijas PSR fiziskā karte.
b) Bonniers Stora Världsatlas.
c) Latvija P. Mantnieka kartogrāfijas inst. Briselē
AGNIS BALODIS
