Jaunā Gaita nr. 229, jūnijs 2002

 

 

Anna Iltnere

RECENZIJA PĒC MĀKSLAS IZSTĀDES „MANIPULATORS” APMEKLĒŠANAS

 

Turpinājums sekos... Un tā arī notiek: Iluminators nebūt nebija vienīgais ators sērijas pārstāvis. Jau pēc gada Lietišķās mākslas muzeja akmens vēsuma piestrāvotā zāle atkal izmitina mākslas dizaina izstādi − Manipulators.

Māris M. Gailis, Aivars Benužs, Ingūna Elere, Holgers Elers, Arnis Pelšs, Arnis Stasaitis, Vilmārs Terbets, Egils Mednis, Uģis Traumanis, Gints Zilbalodis, Valters Kiršteins plus Pēteris Sidars (kā viesis) ir vienāds ar izstādi Manipulators. Taču šoreiz mani māc šaubas par algebras likumu nemainību, jo jēdziens „manipulators” nav no tiem, kas varētu apzīmēt konstantumu. Bet apmierinos ar sākotnējo matemātikas izteiksmi un pievēršos pašiem darbiem.

Varbūt kuratore Ilze Martinsone pati manipulē ar apmeklētājiem, izvēloties izstādei šādu nosaukumu.

Uzmanību! Nikns Suns! − un adrenalīna līmenis stipri vien paaugstināsies, veŗot vaļā vārtiņus.

Manipulators − un skatītājs jau būs sagatavojies katrā darbā meklēt sevi kā manipulācijas upuri, kuŗam kā vienīgais glābiņš tiek pasviests sarkanais glābšanas riņķis, kas kalpo par izstādes simbolu.

pirmais uzmanību piesaista Ginta Zilbaloža darbs Izdzīvotāji, kuŗa gaisu sūknējošais troksnis piepilda visu zāli, radot kosmiski mistisku atmosfēru. Atkal kukaiņi: gaiši zils un bāli dzeltens. Abi veidoti no karkasa un īpaša papīra, kas gaisa ieplūdes un izplūdes rezultātā attiecīgi izplešas un saplok. Monotonā kustība un „elpošanas” troksnis, par spīti neatlaidībai, vieš bezcerības nojausmu. Saplakšanai un izplešanai trūkst spara, kas norādītu uz dzīvotspēju un likvidētu nolemtības zīmogu. Darba nosaukums atsauc atmiņā virkni realitātes šovu, kas lieliski pauž jēdziena „manipulators” pielietojumu praksē.

Ingūnas Eleres akvarijveida instalācija Nauda vējā ataino vistiešāko šī frazeoloģisma nozīmi − 5, 10 un 20 Ls (50-niekus nesaskatīju), sasmalcināti pedantiski identiskās strēmelītēs, piepilda kantainā stikla akvārija nelielu daļu. Efekts pirmajā momentā draud pārtapt personīgā defektā: ģībonī vai pat sirdstriekā. Bet mieru, tikai mieru (kā teica Karlsons). Domāju, ka visiespējamāk tie tomēr ir tikai mūsu „piecīšu” u.c. viltotie līdzinieki. Bet manipulācija izdevusies.

Naudas „mirstīgajās atliekās” kā kupenās iebradātas dziļas pēdas. Ieskats nākotnē: kosmiskā mēroga Laika vecis pārstaigā mūsu laikmeta paliekas. Elere, šķiet, cenšas apstrīdēt faktu, ka cilvēce aizies bojā, noslīkstot atkritumos, un, nedaudz mainot tā rakursu, piedāvā slīkšanu naudā. Bet varbūt pēdas nav ieminis Laiks, bet gan kāds mūsdienu paaudzes pārstāvis, kuŗam nauda kvantuma dēļ zaudējusi savu vērtību, un tai ar vieglu sirdi tiek bradāts pāri. Kā pierādījums tam ir nesen televīzijā translētā pārraide par melnādaino (un ne tikai) hip-hop mūzikas pārstāvju „grūto” stāvokli: šie rausta plecus, jo izsīkušas idejas, kur tērēt kārtējo honorāru (māja kā izklaides, sporta, atpūtas komplekss, jauniegādāto automašīnu skaitam vairs nav iespējams izsekot līdzi, katrai dienai savs tērps garantēts utt.).

Nauda vējā − vizuāli vienkāršs, bet emocionāli efektīgs darbs. Lai gan tas ir relatīvi: atkarīgi no katra personiskās attieksmes pret naudu. Nauda kā viens no galvenajiem mūsdienu manipulatoru instrumentiem.

Holgera Elera darbs I can buy you − o yea, o yea!, manuprāt, ir viens no veiksmīgākajiem šajā izstādē. Sešās koka kastēs zem sarkana atlasa auduma slēptas sešas kustīgas lelles (mans atšifrējums: komerciāli veiksmīgā rotaļlieta − kustīgie un muzicējošie Ziemassvētku vecīši). Neredzamā Kaut Kā kustēšanās zem slīdīgās drānas un sešbalsīgā Ziemassvētku mūzika vieš saistošu ziņkāri un patīkamas asociācijas, kas vienlaicīgi mijas ar nelielu baisuma piedevu. H. Elers pielieto daudzās šausmu filmās izmantoto kontrastu principu. Īpaši šaušalīga atmosfēra tiek radīta, par slepkavu ieceļot kādu plati smaidošu, bērnišķīgi naivu mechānisko lelli, vai par asinskāra briesmoņa mitekli izvēloties jautras mūzikas un bērnu smieklu piestrāvotu atrakciju parku. Arī šeit: jautras Ziemassvētku melodijas, skaists sarkanais atlass, bet zem tā jaušama Kaut Kā Nezin Kā kustēšanās... Ar drebošu roku un aizturētu elpu sniedzos, lai paceltu audumu un atsegtu nezināmo... Ekspozīciju rokām neaiztikt! un atliek vien samierināties ar paša fantāzijā uzburtiem iznākuma variantiem.

Šī darba nosaukums liek padomāt par īsteno virzienu: kas ko pērk. Vai tik’ tas nav mānīgs iespaids, kas dziļi iesakņojies pircēja apziņā: es pērku preces, es esmu pircējs. Bet vai mēs neesam tie, kas tiek nopirkti? Ne velti bieži nācies saskarties ar jēdzienu „reklāmas upuris.” Arī reklāma tāpat kā māksla veikli manipulē ar cilvēka apziņu.

Egils Mednis turpina apaļo sadzīves priekšmetu „apaudzēšanu.” Iepriekšējā izstādē par iluminatoriem nodēvētos spoguļus ieskāva jautru krāsu kažokādas, spices u.c. katrā ziņā optimistiski materiāli. Manipulatorā izstādīti sienas pulksteņi, kuri atšķirībā no spoguļiem, kuros saskatīt savu atspulgu bija gaužām grūti, bez kādiem traucējumiem pilda savas laika rādīšanas funkcijas. Egils Mednis par manipulatoru izvirza laiku, kam patiesi ir liela ietekme. Cik gan nav bijis gadījumu, kad, palūkojoties pulkstenī, izmainās vai viss ķermeņa bioloģiskais stāvoklis: paātrinās elpošana, sirdsdarbība, notiek izmaiņas nervu sistēmā. Vai arī tieši pretēji: rodas sen nebijis atslābums. Katrā ziņā pulkstenis ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, tādēļ ir vērts pievērst uzmanību tā dizaina izvēlei.

E. Mednis piedāvā veselu Barbiju bataljonu, kas ķiķinoši sarindojušās ap pulksteņu ciparnīcu un padara tos neatkārtojamus.

Tumšmatainā lelle sit pusnakts stundu... Interesants šķita mākslinieka risinājums sava paraksta vietas izvēlē: tas gluži kā tetovējums rotā 9:00 Barbijas kāju.

Pašā izstāžu zāles galā ir otrs Egila Medņa darbs Banānu parāde. Uz stikla galdiņa noslēgtu apli veido stikla pudeles, kurās kā kuģīši ievietoti banāni, katrā viens. Uzjundī jautājums: Bet kā? Lai caur šauro pudeles kakliņu iedabūtu šo uzturvielām bagāto augli, patiešām nepieciešamas veiklas manipulācijas.

Māra M. Gaiļa trīs darbi ir elementi no cikla Manas naktis ir skaistākas par jūsu dienām. Diezgan lieli objekti kā vīzijas par nākotnes dizainu: baltu kosmosa kuģi atgādinošas klavieres (Piano); grūti definējamais McBarrel, kuru rotā Mekdonalda (McDonald’s) krāsu gamma un dzeltenais M; ekstravaganta stāvlampa ar auto starmeti spuldzes vietā (Miera pīpe). Domāju, šis cikls tiek domāts kā mākslinieka sapņi, kas tiek uzskaitīti, un katram darbam tiek pievienots ciparu kods: 72506, 72500, 725013... Sapņi, šķiet, ir viens no eksotiskākajiem manipulatoriem.

Arņa Pelšes instalācija Formāts I (veltījums Giuseppe Penore ARTE POVERA) ļoti uzskatāmā veidā ataino komercijas ietekmi uz kino. Kā betona plāksne tā nospiež videoierakstus, draudot iznīcināt māksliniecisko intimitāti. Darbu papildina četri ritentiņi, kas pierāda, cik „veikli ripo ratiņi” ar komercijas smagumu.

Izstāde kopumā rada turpinājuma efektu: ļoti cieša sasaiste ar iepriekšējo mākslas dizaina ekspozīciju Iluminators.

Vēl skaidrāk iezīmējas katra mākslinieka individuālais stils un izmantotie izteiksmes līdzekļi. Slavējumi? Ir neatlaidīgie centieni rast arvien jaunas iespējas kā pārsteigt skatītāju un likt viņam izjust vēl nebijušas emocijas. Apzinos, cik tas ir sarežģīti, ņemot vērā, ka mūsdienās šokēt kļūst arvien grūtāk.

Patiesībā manipulatoru ir bezgala daudz. Tie veido sarežģītu sistēmu, kuŗā sava vieta ir katram no mums. Katrs veic manipulācijas, un katrs kļūst par manipulāciju upuri.

Dabas likumi ir nežēlīgi: Neēdīsi tu, apēdīs tevi.

 

 

Mākslinieku ģimenē dzimušā jaunās paaudzes pārstāve Anna Iltnere turpina savas izglītības gaitas Vecrīgas sirdī.

 

 

Jaunā Gaita