Jaunā Gaita nr. 226, septembris, 2001

 

 

Jānis Milzarājs 1950.7.V. Rīgā.

 

Gunārs Gulbis

JĀNI MILZARĀJU ATCEROTIES

 

Diriģenta un paidagoga Jāņa Milzarāja šūpulis 1897. gada 29. septembrī kārts Kurzemē, Aizputes apriņķa Sakas pagasta Unguru mājās. Tēvs Jānis rentējis no barona Manteifeļa daļu Marijas muižas, bijis krietns darba vīrs, kas mīlējis mūziku un dziesmu un Sakas baznīcā korī bijis „priekšdziedātāja” godā. Mazais Jānis gājis tēvam līdzi mēģinājumos un iemīlējis šo lieliskāko no instrumentiem − cilvēku balsu kori. Tēvs zinājis daudz tautasdziesmu, ko no viņa pierakstījis arī Emils Melngailis. Nākamais mūziķis, būdams vēl mazs puika, uzstājies ar dziesmām pat muižā pie barona. Māti Lati mūziķis pats atcerējās kā ļoti skaistu, čaklu un gādīgu mājas pavarda kopēju.

Kad mazajam Jānim paliek seši gadi, pirmais tēva sarunātais skolotājs ir Sakas ērģelnieks, bet 1905. gadā zēnam dziedāšanu un vijoles spēli māca tautskolotājs E. Štolcs. 1907. gadā Jānis iestājas Aizputes skolotāju seminārā. 1915. gadā pabeidzis šo skolu, ar tēva dotiem trīs rubļiem kabatā viņš dodas uz toreizējo izglītības Meku − Pēterpili, kur tūlīt iestājas Pēterpils mūzikas institūtā un dzied arī J. Vītola dibinātajā latviešu korī. 1920. gadā, atgriezies Rīgā, Jānis savu otro − zīmētāja talantu kopj Mākslas Akadēmijā kā brīvklausītājs, kur viņa paidagogi bijuši J. Tilbergs, V. Purvītis, B. Dzenis u.c.

Skolotāja gaitas Milzarājs sāk 1922. gadā, kad ar Purvīša ieteikumu Rīgas 27. pamatskolā māca zīmēšanu un dziedāšanu, pats papildinādamies Izglītības ministrijas skolu departamenta skolotāju kursos. 1925. gadā viņš sāk studijas Latvijas Konservatorijā un saņem atļauju realizēt senu ieceri − strādāt ar bērnu kori, kuŗu atbalsta Latvju Jaunatnes Sarkanā Krusta biedrība.

Te tad arī atklājas viņa īstais aicinājums un talants − piecpadsmit pastāvēšanas gados (1925-1940) šī kolektīva vadītājs, dvēsele un godaprāts bija Jānis Milzarājs. Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta (LJSK) koris, pēc recenzijām un mūzikas speciālistu vērtējuma savā pastāvēšanas laikā bērnu koŗu kategorijā tuvojās pasaules izcilāko standartu līmenim.

Dziesmu gars ikvienā cilvēkā modina dziņu pēc garīguma, skaistuma un tikumības. Svarīgi, lai šīs dziņas cilvēkā rastos iespējami agrāk, bērna gados, tādēļ bērnu koŗi uzskatāmi par ētikas un aistētikas pamatu licējiem tautas kultūrai. Darbs ar bērniem − Koristiem prasa milzīgu pacietību, sasprindzinātu uzmanību un paidagoga talantu, un tas viss piemita Jānim Milzarājam. „Enerģisks, sava darba entuziasts, liela personība, prasīgs pret sevi un citiem, pat kategorisks, bet reizē ļoti sirsnīgs un labestīgs. Vienādi viņš attiecās pret visiem koncertiem, vai tie būtu Kārļa Ulmaņa klātbūtnē, vai Krimuldas bērnu sanatorijā” − tā viņu raksturo Ņina Rasa, ilggadēja LJSK koŗa koriste.

Tā bija nepārtraukta koncertdarbība ar LJSK kori koncertzālēs, Ģertrūdes un Jāņa baznīcās, Nacionālajā teātrī, bērnu rītos, Rīgas skolu jubilejās, Rīgas Radio, Konservatorijā, Nacionālajā Operā, Rīgas pilī, Universitātes aulā, Melngalvju namā, sanatorijās, Dziesmu svētkos u.c. J. Milzarājs kori diriģējis arī vieskoncertos Igaunijā, Lietuvā, Dānijā un Zviedrijā. Savu dziesmu pirmatskaņojumus viņam uzticēja Jāzeps Vītols, Jēkabs Graubiņš, Jānis Norvilis, H. Pavasars, L. Garūta, A. Žilinskis, J. Ķepītis, P. Līcīte, J. Mediņš u.c. Pavisam repertuāra sarakstā ir bijušas 317 dziesmas, no kuŗām 21 vidēji iestudēta vienā gādā.

Mūzikas kultūras veicināšanai J. Milzarājs Rīgas pilsētas 1. pamatskolā nodibināja mūzikas studiju bērniem un pats vadīja vijoles klasi. Viens no viņa audzēkņiem bijis arī Edgars Tons. Gan viņam, gan Ž. Heinei-Vāgnerei, Jāzepam Lindbergam, Ērikai Ferdai un daudziem citiem Jānis Milzarājs parādījis īsto taku mūzikas un ritmu pasaulē.

Diriģents savu ģimeni nodibina 1933. gadā, par dzīves biedri izvēloties savu ilggadīgo palīdzi un koncertmeistari Ēriku Krūtaini. 1934. gadā piedzimst dēls Jānis, bet 1935. gadā − Pēteris. Jānis šodien ir radioinženieris, Pēteris − architekts. Mazbērni un mazmazbērni ir atkal pievērsušies mūzikai, tātad „gēni neklusē.”

Pēc kaŗa Milzarājs vadījis koŗus Pionieŗu pilī, 2., 6., 7. viduskolās, Latvijas Valsts Pedagoģiskajā institūtā, Rīgas Medicīnas Institūtā, Pedagoģiskajā skolā u.c. Padomju varas laikā, savas patriotiskās pārliecības dēļ viņš tika nobīdīts malā un kā mūziķis „apklusināts,” kā tas notika ar daudziem, kuŗu pašcieņa neļāva izlikties un piemēroties.

J. Milzarāja mūžs noslēdzās 1983. gada 30. jūnijā. Savu paidagogu un diriģentu ar cieņu un mīlestību atceras visi viņa skolnieki un koristi. Blakus muzikālajai izglītošanai nenovērtējams ir tas iespaids, ko diriģents atstāja savos (ap 4620) LJSK koŗa dziedoņos ar personības harmoniju, paidagoģisko talantu un fanātisko darbu.

29. septembri tiek atzīmēta diriģenta 104 gadu dzimšanas diena, un šī tradīcija turpinās − katru gadu šai dienā, viņu atceŗoties, tiek organizēts neliels atceres koncerts. Jānis Milzarājs ir pierādījis Raiņa vārdu „Gūt var ņemot, gūt var dodot, / Dodot gūtais − neatņemams!” neapstrīdamo patiesību.

 

Bērnu koris Latvijas Universitātes aula. Koristu vidu ir arī šī raksta autors.

 

Ārsts un publicists Gunārs Gulbis, bijušais korists Jāņa Milzarāja korī, izmantojis Milzarāju ģimenes archīva materiālus un E. Andermanes diplomdarbu (Latvijas Mūzikas akadēmijā) J. Milzarājs un LJSK koris (1992).

 

 

Jaunā Gaita