Jaunā Gaita nr. 223, decembris 2000

 

 

Juris Silenieks

PA BEREĻA LABIRINTIEM MALDOTIES, MĪNOTAURUS GALĒJOT

 

Guntis Berelis ir nenoliedzami vidējās paaudzes prominentākais kritiķis (dz. 1961). Un šo godu viņam varētu piešķirt par viņa plašo un iezīmīgo skatu uz mūsu literāro dzīvi, kā arī, un varbūt vajadzētu teikt, it sevišķi, par viņa rakstiem, kas iemaldās mūsu un pasaules literātūrā. Viņa Mīnotaura medības [Rīga: Atēna. 1999. 308 lp.] ir tuvākas prozai, nekā kritikai. Tas sastāv no vairākiem esejveidīgiem stāstiem, izteikti sui generis, kur ierastie apzīmējumi un kategorijas ir saprotamas plašā nozīmē. Pirmais stāstījums, „Bekets ir dzīvs,” iesākas ar autora meklējumiem bibliotēkā, lai uzzinātu, vai Bekets ir joprojām dzīvs. Tā kā bibliotekāre nevar atrast vajadzīgo informāciju, jāpieņem, ka Bekets ir dzīvs. Un dzīvs, kaut šķīries no šīs bēdu ielejas, viņš ir Berelī. Arī Jonesko, kuŗš arī jau labu laiku nav vairs mūsu vidū, atgādina savu klātieni ar slaveno degunradžu parādīšanos. Viss tas piedod stāstījumam daudzkārtēji groteskas, mulsinošas viņetes. Lasītājs meklē izeju no bereliskiem labirintiem un patvērumu kādas pazīstamākas realitātes robežās.

Daudzi no Bereļa stāstījumiem sauc atmiņā Beketa tēlus un situācijas. Bereļa titulstāsts, Mīnotaura medības, pārstrādā veco mītu un, kā viscaur grāmatā, piedod jaunu, „atmītotu” versiju vecajam stāstam par Persepones aizraušanos ar Krētas salas vērsi. Stāsts nobeidzas ar puscilvēka, pusvērša, t.i., Mīnotaura dzimšanu. Berelis izskaidro ar brīžiem komisku, brīžiem traģisku pieskaņu, kāpēc Persepone pametusi vīriešus. Kā katrs mīts, arī šis biedina cilvēku no aizraušanās meklēt pārcilvēcībā iespējas turpināt savu dzimtu. Autors vairāk vai mazāk seko mīta fabulai, taču pievieno savus papildinājumus, kas palīdz mūslaiku cilvēkiem pieņemt notikumu secību bez mītoloģijas pārcilvēcības. Stāstītājs savās vēstulēs parakstās kā Berylli de Wendenensi (kas varētu arī būt italizēts „Berelis no Cēsīm”) − kāds „penzionējies” vairāku krusta kaŗu veterānis, kas, saklausījies Mīnotaura mītu, nolemj „modernizēt,” uzlabot Tēsēja varoņstāstus. Stāstītājs sasaista grieķu mītu ar viduslaiku epopeju, kur figurē Kārļa Lielā drošsirdīgie bruņinieki, piemēram, slavenais Rolāns, Olivers un citi daudzināti varoņi. Lai atvieglotu truveru darbu, viņš nolemj rakstīt vēstules visulielajam dzejniekam, kas tās pārceltu kādā varoņepā a la Chanson de Roland, kur stāstītājs pats pārņemtu slavenā kristietības un tēvzemes aizstāvja Rolāna lomu. Vērojot, kā Krētas jaunieši nepretojās kļūt par Mīnotaura upuŗiem, krusta kaŗu veterāns atklāj Mīnotaura mīta sacerētāju melības un nelietības. Īstenībā nekāda Mīnotaura nav. Varbūt viņu jau aizlaikos nokāvis Tēsējs varbūt (..) bet visticamāk, ka Mīnotaurs ir melīgo grifonu izdoma, kas radīta, lai aizšķērsotu nelūgtiem viesiem ceļu uz pasakaino skaisto ieleju. Melīgie grifoni, kuŗiem ir zināma garīga radniecība ar rakstītājiem, ir tie īstie mītu izgudrotāji.

Mīnotaura mītam autors pievieno vēl vienu, kas pazīstami kā Edena, Šangri Lā vai El Dorado, kas visi valdzinājuši un iedvesmojuši rietumeiropiešu prātus un iztēli. Mītu un epopeju teicējiem un rakstītājiem, t.i., grifoniem, ir vienmēr bijis kāds slepens nolūks, lai, atsaucoties uz pārcilvēcīgiem nolikumiem, īstenotu savus personīgos savtīgos plānus. Literātūra vienmēr ožas pēc kaut kā nelāga, un Mīnotaurs var slēpties dažādos labirintos. Bereļa komentāri atgādina lasītājam mūsdienu un pagājušo laiku grifonu nekaunību un iedomību, kuŗi slēpj aiz dievbijīgām deklarācijām savu dievišķo sūtību cilvēces labad.

Sekojošos stāstos un esejās Berelis paveŗ plašu tematiku. Reizēm, kaut stāstītāja redzes loks ir ierobežots, gluži kā Beketa prozā un lugās, kur dzīves izstumtais, kroplais vai sabiedrības nicinātais redz pasauli no kurmja perspektīves, kas, nākdama no pazemes, piedod plašumu, kāds pietrūkst ērgļa vērienam. Stāstā „Bērnu impērija” stāstītājs sēž pie savas istabas loga, vērojot pasauli, kur bērni ir pirmie, kas atklājuši paņēmienus, kā uzkundzēties un izmantot citus. Bērnu pasaules Hitleri un Hēgeļi atplaukst visā pilnībā. Beigās pats stāstītājs atskārš, ka viņš ir bērnu krusta karotāju ielenkts un ka nu ir viņa kārta saņemt nāves spriedumu. Dažādi modulētās beketiskās noskaņas un ambivalentās situācijas turpinās stāstā „Mēs bijām ļoti veci.” Šeit stāstītājs ir sava veida modernais bruņinieks. Aiz tīras žēlsirdības sajūtas pret citiem nomalē nostumtiem, viņš spēlē dižciltīgo starp pārējiem „ļoti veciem,” un, kā jau tas ir ikviena aristokrāta augstsirdības pieprasīts pienākums, piedāvā „kavalierisku” viesmīlību. Stāsts nobeidzas ar dénouement à la Ionesco, grotesku un varmācīgu: visa smalkā sabiedrība pazūd putekļos un nebūtībā, kad viena no senīlajām viesēm uzspridzina savus mielasta biedrus ar bumbu, kas palikusi pāri no Piektā gada revolūcijas.

Ja sējuma sākuma stāstos Berelis ar absurdā teātŗa autoru veiklību sajauc realitāšu robežas, ar stāstījumu „Reālisms. Apsūdzētā versija” autors liek lasītājam samulst, mēģinot atšķetināt īstenību no fantāzijas. Te Berelis kauj savu Mīnotauru − latviešu literātūrā tik iecienīto, gandrīz vai nepieciešamo − daži pat teiktu, gēnos iedēstīto vai šūpulī ielikto − reālismu. Tipiski bereliskais stāstītājs ir rakstnieks, sava veida bête noire. Viņš iesāk savu grēksūdzi: Šīs piezīmes top cietumā (..) kur man caurām dienām dod pa purnu. Rakstnieks ir apcietināts par divkāršu slepkavību. Pirmais upuris ir jauns cilvēks, Kārlis Krammaus, kas ir it bieži parādījies autora apziņā un iztēlē, un uzdodas par viņa dēlu. Kad dēls ar savu neuzvedību sanikno autoru, tas viņu nožņaudz. Otrs upuris ir nešpetns kritiķis. Ataicināts uz autora māju, lai mierinātu slepkavu par izdarīto, viņš piedzeras un aizmieg. Autors, saldas atriebības dzīts, viņu nosit un vēlāk izmeklēšanas tiesnesim aizrāda, ka autoram ir tiesības iznīcināt savu paša radību. Taču autors nemāk pateikt, kā viņa „dēls” atšķiras no nešpetnā kritiķa, kuŗš nozākāja viņa darbu kā „tā saucamā ‘reālisma’ izteiksmīgāko piemēru.” Par šādu nelietību kritiķim jāmirst. Cietumā nonākušais autors ir tīri apmierināts ar pastrādāto dubultslepkavību un gaida spriedumu. Rakstīt sirdsšķīstībā nav iespējams. Rakstīšana ir apsūdzība un atzīšanās.

Sējuma otrajā daļā ir četri Viestura Reimera stāsti. Ka autors paskaidro, Reimers piedzimis 1994. gada pavasarī, „kūmās stāvot” Gundegai Repšei un Pēterim Bankovskim. Taču Reimeram, neraugoties uz ievērojamiem krustvecākiem, nav īsti palaimējies. Viņš labu laiku esot bijis pazudis, bet tad 1998. gadā Reimers izlīdis no kapa un Karogā publicējis savu labāko stāstu „Nakts vilciens.” Pieļauju, ka Reimers nav tik ļoti miris, kāds viņš patlaban izliekas, tā raksta Reimera autors Berelis ar zināmu gandarījumu, ka var atriebties ar Reimera šausmu stāstiem visiem grifoniem, t.i., reālisma sludinātājiem un piekopējiem, kas Bereļa acīs ir apkaunojoši. Reimera stāsti vienmēr ietveŗ kādu pārdabīgu parādību. Stāstā „Viņi ir” iedomīgo psīchiatru, kuŗš saucas − it iezīmīgi − Kurlais, nosit vampīri un gigantiski sikspārņi. Ar „Nakts vilciens” − vienu no tiem stāstiem, kas netiek stāstīti, lai tiem ticētu − Berelis grib pasūtīt ratā racionālo domāšanu. Stāstā „Spogulis,” kur tiek pārbaudītas precēta pāra attiecības, kad spogulis (dzimšanas dienas dāvana) kļūst par nāves ieroci, tā vēlreiz apstiprinot spoguļa mistisko varu cilvēku dzīvē. Stāstā „Mēs no teātŗa” pirandelliskās spēles padara fantāziju neatšķiŗamu no tā saucamās realitātes. „Viltots, tak tomēr īsts” ir viens no stāstiem, kas it kā apstiprina Žana Kokto paradoksālo teicienu, ka māksla ir meli, kas izteic patiesību. „Komentārs kā prozas žanrs” ir stāstījums, kas tālāk šķetina un samudžina patiesības un melu pavedienus, lai varbūt apliecinātu, ka ir diezgan nenozīmīgi uzstādīt kategorijas, kas neļaujas precīzēties.

Stāstījums „Nekas” ir izteikti beketisks un atsauc atmiņa Comment c’est (Kā tas ir), Fin de partie (Beigu spēle), Oh, les beaux jours! (Ak, skaistās dienas!) un citas lugas, kur tēli ir it bieži fiziski reducēti. Stāstījums, kas iesākas ar it kā jau aizsāktiem vārdiem ... tas viss pārsteidzoši pamatīgs un nemainīgs, turpinās bez paragrāfu atdalījumiem, tikai „pa laikam it kā negribīgi atšķiŗot teikumus ar pieturas zīmēm. Stāstītājs, paralizēts kopš neatminamiem laikiem... samierinājies ar to, ka Dievs ir, kaut viņa nav, un ka manai esamībai nav jēgas (..) jo nav atšķirības starp to, kas bija, un to, kas esmu. No sava pagraba loga viņš vēro, kā makulatūra tiek atvesta un novākta, un reizēm viņam izdodas pārķert kādu vēja atdzītu papīra strēmelīti, kas izraisa pārdomas par rakstīšanu un uzrakstītā likteņiem. Reiz negantu pusaudžu izvilināts no sava pagraba mītnes − viņa karaļvalsts, kur viņš dzīvo kā izstumtais un valdnieks, paglābts no pasaules nejēdzības un brutalitātes − viņš nokļūst birokrātu rokās, kas viņu ievieto sanatorijā, kur pasaule ielauzās manī. Kad stāstītājs beidzot priecīgs atgriežas savā nebūtībā, viņam ienāk prātā, ka varbūt esmu mūžīgs. No savas pazemes viņš vēro sazvērestību un redz slepkavību, ko saskrien skatīties ļaudis no citiem mājokļiem. Viņš atkal jūtās iztraucēts, līdz atskārš: man pilnīgi vienalga, pats esmu pasaule pagalma malā. Man vienalga. Šeit iezogas Kāmī tēlu atblāzma, kas atklāj dzīves absurditāti: pasaule, kuŗā viņi iesviesti dzīvot, nav ne absurda, ne sveša, tikai cilvēki ar savām vēlmēm neiederas pasaules vienaldzībā un nevar atrast savu nepieciešamību, savu raison d’être.

Pēdējais stāsts „Cilvēka muzejs” pieslēdzas iepriekšējiem epiloga veidā. Anonīmais muzeja apmeklētājs, kas ir arī stāstītājs, sevi uzrunā ar „tu” un laiku pa laikam sev aizrāda: iztiksim bez ironijas... bez banālitātēm. Staigājot pa muzeju, kas aptveŗ gandrīz vai visu cilvēces vēsturi, stāstītājs atklāj, ka tur ir maz kā autentiska: tur ir imitācijas, rekonstrukcijas, saīsinājumi, lētas Ersatz gleznas un bruņu tērpi, kas visi grib būt īsti. Viņam uzmanīgi seko uzrauga skats, kas sāk uzvesties kā radītājs. Stāstītājam izliekas, ka muzejs pārvēršas: Tev mati sāk slieties stāvus, kad tu Dieva vaigā saskati muzeja uzrauga vaibstus, − un tu atkal meties bēgt, kurp acis rāda. Stāstītājs jūt, ka viņš labirintā sastopas ar pašu Mīnotauru: tu jūties krietni neomulīgi: viens pret vienu tukšā labirintā: nav nedz Ariadnes, nedz diega gala; vienīgi cilvēki Cilvēka Muzejā. Kad stāstītājs tiek no „vilkatīgā” muzeja uzrauga skata vaļā, atstājot muzeja ēku, viņš atklāj mietpilsonisku mazpilsētas skatu: veselīgi zaļi koki, pasteļu toņos mājas, burvīga aina, atviegloti nopūšas stāstītājs, atpakaļskatoties un redzot uzraugu, kas sajūsmināti diriģē visu šo nenoliedzami iespaidīgo epilogu.

Mītiskie varoņdarbi noslēdzas ar šo „burvīgi” mietpilsonisko ainu, gandrīz kā Rembo dzejā „Piedzērušais laivā,” kur pēc fantastiskiem ceļojumiem pa pasakainām ainavām gaisā un zem ūdens, zēns atgriežas mājās un peldina mazā peļķē mājas priekšā savu kuģīti. Bereļa krājums dod fantāzijas apgarotu ceļojumu pa vietām pazīstamām un vēl neiepazītām, starp kuŗām varētu minēt maz piekoptu apgarotu kritiku. Paviršam lasītājam Ariadnes diegs var notrūkt un pazust, bet uzmanīgi virzoties uz priekšu pa domu un tēlu labirintiem, nebaidoties no Mīnotaura un grifoniem, varbūt nekāda pavadoņa nevajaga, jo pašatklāsme jau var būt lasīšanas lielākais sasniegums.

 

 

Literātūrkritiķis Juris Silenieks ir JG līdzredaktors.

 

Jaunā Gaita