Jaunā Gaita Nr. 222, septembris 2000

 

Pēc skolēnu koncerta − meitas

Atpūtas mirklis pirms Tautas deju lieluzveduma

Pēc skolēnu koncerta − puiši

 

Anita Liepiņa

KAMĒR DZĪVOJAM, MUMS VAJAGA SVĒTKUS

Piezīmes par XI Latviešu Dziesmu svētkiem Kanadā 2000. gadā, no 30. jūnija līdz 3. jūlijam, Toronto.

 

Visiem patīk svētki, un pasaulē to ir saradies milzīgi daudz. Tie ir saistīti ne tikai ar teātri, mūziku un mākslu, bet pat ar kartupeļu vai pupiņu ražas novākšanu. Arī Dziesmu svētki ārpus Latvijas tagad ir ar prieku pieņemts notikums, jo mēs esam nonākuši pie pārliecības, ka arī mums ir tiesības rīkot savus Dziesmu svētkus. Ja rīkotāji uzstāda reālas ieceres, tās pareizi izziņo, tad svētkos visi sarīkojumi ir labi apmeklēti. Šoreiz pie reklāmas jāmin krāsainā svētku skrejlapa ar vienādu tekstu un bildēm, vienā pusē latviski, otrā angliski. Līdzteku oficiālajai svētku emblēmai − aplim ar trim zvaigznēm un Latvijas karti vidū, parādījās otra − nopietna jauna sieviete tautas tērpā ar puķu vainadziņu galvā. Seja pieder Selgai Apsei, šo svētku Tautas deju lieluzveduma programmas un pārējā laikā Toronto DV tautas deju kopas Daugaviņa vadītājai. Līdzīgi divām emblēmām svētkos sevi parādīja gan „konservatīvie” gan „modernie”. Nedēļu pirms svētkiem Saulainē pie Toronto arī notika Vispasaules Latviešu Jaunatnes Kongress.

Pilnīgi anonīmi Selga Apse grezno arī svētku Vadoņa vāku, kas šoreiz ir tikai latviski, pretēji angļu un latviešu valodā rakstītiem 1991. un 1996. gada Vadoņiem. Ir divējas domas, ko šādi svētki var un grib panākt. Vai tie ir tikai ārpus Latvijas pasaulē palikušajiem latviešiem, un tikai latviešu valodā, vai vajadzētu lietot angļu valodu, izskaidrot svētku sarīkojumus un ar latviešu kultūru iepazīstināt arī citus cilvēkus. Virsroku tomēr ņēma pirmais variants, un svētki notika „mums pašiem.” Strādājot dotajos rāmjos Vadoņa redaktore Māra Gulēna bija ļoti centusies dot izdevumam mūsdienīgu izskatu un sasaistīt Dziesmu svētkus pagātnē, lietojot fotografijas no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu archīva ar iespējām, kas mums paveŗas, ieejot 21. gadsimtā. Savu ievadu viņa nobeidz: Jo tikai tad varam cerēt, ka vēl pēc 100 gadiem Dziesmu svētki un viss pārējais, kas mūs definē − kādam interesēs, kādam kaut ko nozīmēs un kādam dos iemeslu dzīvot.

Svētku atklāšana bija kopā ar skolēnu koncertu, kur varēja priecāties par mazākiem un lielākiem, kas dziedāja un koklēja. Pareizā brīdī piesitot kājas vai plaukstas, var jauki atdzīvināt dziedāšanu, vajaga tikai izdomu. Ir jādomā, cik no šiem skolēniem turpinās uzskatīt latvietību par „iemeslu dzīvot” tad, kad vecāki viņus uz latviešu skolu, korīti vai tautas dejām vairs nevedīs. Tai brīdī visi bijām aizkustināti, bet statistika par pārtautošanos nedod lielas cerības. Labi, ka tomēr pasaulē vēl ir Latvija.

Teātris, Mārtiņa Zīverta Minhauzena precības, bija ļoti populārs − trīs izrādes izpārdotas. Lugu iestudējot paveŗas iespējas dot atšķirīgus tulkojumus. Režisors Gunārs Vērenieks bija izvēlējies savu, un ir viņa nopelns, ka zvaigznes no Latvijas − Mirdza Martinsone un Tālivaldis Lasmanis tik labi iekļāvās vietējos spēkos, Daugavas Vanagu teātrī. Varēja skatīties priecīgu, romantisku komēdiju par Minhauzenu un Jakobīni. Ar veclaicīgiem tērpiem un pūderētām parūkām. Režisors ir pazinis savu publiku un uz to mērķējis. Bet luga ir rakstīta 1941. gadā un tajā daudz runā par patiesību un meliem. Princesei Sofijai-Frederikai-Amālijai pieder augstākā vara, bet ne saprāts, kā ar šo varu rīkoties. Toreiz šādas tēmas bija uzmanīgi jāslēpj „starp rindiņām” it kā vieglā komēdijā. Šodien būtu iespējams daudz atklātāks tulkojums. Nezin’, kā latviešu publika uzņemtu izrādi, ja Minhauzens būtu valkājis II Pasaules kaŗa vācu virsnieka uniformu, bet Nariškins, Saltikovs un Dolgorukovs parādītos kā krievu ģenerāļi? Vai kāds būtu iedomājies par Molotova-Ribentropa paktu? Vai būtu trīs izpārdotas izrādes?

Svētkos bija visāda latviešu mūzika. Atklājums bija nevien mežradznieks Arvīds Klišāns no Latvijas, bet arī ar šo instrumentu saistītais repertuārs. Kas gan būtu zinājis, ka Andrejs Jurjāns nevien rakstījis mūziku mežragam, bet pats ar brāļiem koncertējis kā mežraga kvartets? Ja Kamermūzikas koncertā ļoti daudzās kompozicijas ieskanējās tautasdziesmu motīvi, tad ne tā Garīgajā koncertā. Tur Korāļu kantātē, pat angļu valodas piezīmes nelasot, varēja saklausīt Bacha melodijas. Bachs ir devis iedvesmu daudziem komponistiem. Reiz Guno (Charles Gounod) pierakstīja melodiju Bacha prelīdei ar Ave Maria vārdiem un no tā laika ir pazīstama Bacha-Guno Ave Maria. Bet tas bija 19. gadsimtā, un Toronto Dziesmu svētkos atskaņo tikai latviešu mūziku, un Korāļu kantātei ir minēts tikai viens komponists − Tālivaldis Ķeniņš.

Dzirksts kabarē/balle bija sākusies pirms Kamermūzikas koncerts beidzies, tāpēc daudziem bija jāizšķiras, vai klausīties kamermūziku līdz beigām, vai nokavēt Dzirksts sākumu. Pie kopdziesmām dziedātāji un publika kopā padejoja un viss gāja jautri. Pusnaktī pēc Dzirksts programmas bija pienācis brīdis baudīt Latvijas koŗa Ausmas ciema kukuli. Tas izvērtās par mazu šoku vakara publikai. Diriģents Jānis Zirnis ir arī saksofonists un iepriekš spēlēja kopā ar Dzirksti, bet tagad viņš ar saksofonu ievadīja Ausmu dziedāšanu, kas bija nevien džesa stilā, bet arī angļu valodā. Jaunie cilvēki no Latvijas droši vien domāja, ka iepriecinās ārzemju latviešus ar kaut ko pazīstamu. Tai vakarā Toronto bija arī džeza festivāls. Nezin’, kā Ausmas tur būtu iederējušās?

Čikāgas Piecīši, kā burvju mākslinieki, izvelk arvien jaunus jokus. Viņiem ir spēja pārvērsties par ko vien grib, piemēram, Birkens/Pavaroti un viņu skečs par cilvēku, kas pūlas iemācīties latviski, lai iegūtu Latvijas pilsonību, skaidrāk parāda situāciju nekā daudzas gaŗas un nopietnas apceres. Dziesmas pa lielākai daļai bija retro no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem, bet viņi sola jaunu izrādi uz 2002. gada dziesmu svētkiem Čikāgā. Tā maza reklāma.

Jaundeju skatē dominēja vietējie − Toronto un Hamiltonas deju kopas. No tālākām vietām piedalījās Milvoku Metieniņš un Indianapoles Jautrais Pāris. Pēdējais arī ieguva godalgu par deju mazāk kā astoņiem pāriem, Ivetas Asones Mūsu pulkā nāc. Pārējās godalgas Toronto Mēnestiņam un Diždancim. Lieluzveduma varēja apskatīt daudzas kopas. No Austrālijas bija četri pāri, puiši un meitas, bija arī īpaša deja Lūriķis, no Saules Jostas repertuāra. Filadelfijā, Toronto un Vašingtonā ir bērnu, jauniešu un pieaugušo kopas. Latvijas profesionāli noformēto tautas deju iespaidā arī Rietumos parādījās kopas ar vienādiem tērpiem, kas dejoja nemitīgi smaidīdamas. Smaidīja arī šoreiz, bet visiem vienādi tērpi bija tikai Toronto Daugaviņai. Elizabete Ludvika bija lieluzveduma pieteicēja. Viņa runāja pietiekami lēni un uzsvērti, lai cauri mūzikai, telpas atbalsij un plaukstu sišanai vēl varētu atšifrēt, ko viņa saka.

Tiem, kam interesē tautas tērpi, varēja tos apskatīti īpašā skatē Latviešu centrā. Turpat arī varēja dabūt paskaidrojumus un padomus tērpu gatavošanā. Tik daudz tērpu vienkopus redzot, ienāca prātā doma, vai dažādus piederumus no dažādiem tērpiem nevarētu salikt kopā un izveidot tādu tērpu, kas ir unikāls un individuāls pašai valkātājai? Bet šādu pieeju tautas tērpu speciāliste noteikti noraidīja.

Rakstnieku vakarā tika paziņota sēru vēsts, ka miris Jānis Gorsvāns. Viņš bija programmā paredzēts. Bija arī jaunas balsis. Uldis Balodis un Inese Račevska ir Rietumu latvieši, Rūta Rudzīte, dzimusi Latvijā, saista „mūs” un „viņus” ar manuskriptu, kas saucas Vecmāmiņ, kas ir trimda? Jāgaida, kad tas tiks iespiests, varbūt mēs citi arī dabūsim zināt?

 

Jaunā Gaita