Jaunā Gaita nr. 221, jūnijs 2000

 

 

Biruta Sūrmane

LATVIEŠU VIJOLES VIRTUOZS − GIDONS KRĒMERS

 

...Ar savu spožo priekšnesumu Gidons Krēmers atkal pierādīja, ka viņu puslīdz droši var uzskatīt par savas paaudzes izcilāko un daudzpusīgāko vijolnieku. Tā 1997. gada maijā pēc Ņujorkas Linkolna Centra Averī Fišera (Avery Fisher) zālē dzirdētā koncerta rakstīja laikraksta The New York Times kritiķis Estreichs (James E. Oestreich). Nelaiķis diriģents fon Karajans (Herbert von Karajan) savukārt esot raksturojis Gidonu Krēmeru kā lieliskāko vijolnieku pasaulē.

Gidons Krēmers dzimis 1947. gada 27. februārī, Rīgā, un viņa dzīslās rit vācu, zviedru un ebreju asinis. Vecāki Gidonu ielikuši mūzikas skolas krievu plūsmā, bet zēns cīnījies pret viņaprāt nepareizās etniskās identitātes uzspiešanu, mācījies latviešu valodu un savam pusaudža gadu repertuāram meklējis latviešu komponistu darbus. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš ieguvis Latvijas pasi, un ASV presē, koncertu programmu grāmatiņās un radio mūzikas pieteikumos tiek minēts kā latviešu vijolnieks. 1996. gada novembrī Krēmers izveidoja kamerorķestri Kremerata Baltica ar kādiem 30 jauniem mūziķiem no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, kas savu debijas koncertu sniedza Rīgā, un piedalījies Eiropas mūzikas festivālos, vairākkārt viesojies ASV, izpelnoties atzinīgus lietpratēju vērtējumus.

1999. gada novembrī The New York Times parādījās amerikāņu komponista Krīsberga (Matthias Kriesberg) apcere par „Vijolnieku, kam aizvien netrūkst ieceru.” Seko šī raksta tulkojums:

„Daži pasaulslaveni mūziķi nekad neizsmeļ dažādas karjeras iespējas. Vijolnieks Gidons Krēmers savu piecdesmito dzimšanas dienu pirms diviem gadiem atzīmēja Austrijas Lokenhauzas mūzikas festivālā iepazīstinot publiku ar jauniem kamermūziķiem no trim nesen neatkarību atguvušām Baltijas valstīm − Igaunijas, Lietuvas un dzimtās Latvijas. Šai notikumā saplūda kopā personīgi un muzikāli apsvērumi ar muzikālu un vēsturisku iespēju izmantošanu, jo nesen atdzimušajās, ilgus gadus polītiski apspiestajās valstīs kultūra šobrīd kritusi par upuri ekonomiskām prioritātēm.

Taču Krēmers nesen izteicies, ka Kremerata Baltica pasākumam varētu būt nākotne. Patiesi, kādēļ nepiedāvāt jaunajiem mūziķiem iespēju sadarboties ar vienu no virtuozākajiem un ar bagātu iztēli apveltītajiem māksliniekiem pasaulē. „Kremerata Baltica dibināšana nebija politisks pasākums,” saka Krēmers, „bet atsaukšanās uz kategoriskām kulturālām un vēsturiskām nepieciešamībām.”

„29 stīdzinieku grupa darbojas kā muzikāla demokrātija,” paskaidro Krēmers. „Būdama bezaizspriedumaina un paškritiska, tā turpina manu muzikālo ierosmi,” līdz ar to nostādot pašu Krēmeru vienlaikus gan skolotāja, gan atkal reiz mācekļa lomā. Krēmers vēl piebilst, ka priekšnesumam jāmodina klausītājā „spontānas muzicēšanas iespaids, kas padara koncertu reizē drāmatisku un jutekliski uztveŗamu kā radošā procesa turpinājumu.”

Krēmers paskaidro, ka Kremerata Baltica ir it kā ceļojoša akadēmija bez noteiktas mājvietas. (1998. gadā Latvijas prese gan ziņoja, ka pēc vienošanās ar Latvijas Kultūras ministriju Kremerata Baltica oficiālā mājvieta būšot Rīgā. 1999. gadā Latvijas valdība pieņēmusi lēmumu Kremerata Baltica izveidot par bezpeļņas organizāciju, šim nolūkam nepieciešamos 2000 latus ņemot no neparedzētu gadījumu līdzekļiem, kā arī no Kultūras ministrijas budžeta. B.S.) Kremerata Baltica mērķis ir sniegt koncertus, kuŗu vispārējā gaisotne ir allaž mainīga. Tā piemēram 1998. gadā Ņujorkas Linkolna Centra Mostly Mozart koncertu klausītāji dzirdēja kaut ko klasiskās mūzikas pieredzē neparastu, proti − patiesu humoru.

Paša Krēmera spēle ir tik izcila, ka viņš liek jebkuŗai kompozīcijai izklausīties kā meistardarbam. Klausītājs nedomā vis, ka dzirdējis briesmīgu skaņdarbu spožā izpildījumā, bet gan ka katrs nospēlētais jaundarbs pelnījis uzņemšanu standarta repertuārā un katrs jau pagalam nospēlētais ‘kaŗa zirgs’, kā piem. Vivaldi Četri gada laiki − pa pilnam pelnījis savu popularitāti.

Biežāk kā liela tiesa citu izpildītāju Gidons Krēmers ar savu aizbildniecību izcēlis no aizmirstības vairākus komponistus. Viņa spēja aizraut līdz klausītājus pamatojas nevien viņa virtuozitātē, bet arī viņa zinīgajā repertuāra izvēlē.

Ir grūti definēt Krēmera izraudzīto skaņdarbu estētiku, jo viņš vairāk par visu cildina individualitāti un subjektīvu pasaules skatījumu, ko nav iespējams vispārināt. Kaut gan Padomju Savienībā tika slavināts kollektīva jeb kopdarba spēks, tomēr paradoksālā kārtā tieši tie mākslinieki, kas pārcieta režīma apspiestību, to paveica pateicoties savai ticībai individuālā skatījuma spēkam. Tādēļ Krēmers vairāk pievēršas līdzīgi viņam padomju režīmā izaugušo komponistu darbiem, kuŗu izteiksmes veids lielā mērā veidojies kā pretestības izpausme. Taču pēdējos gados viņš arvien vairāk meklē tādus skaņdarbus, kas ‘izpauž jūtas.’

Modernajā pasaulē, kur jūtas parasti lieto kā darbarīkus cilvēku manipulēšanai gan veikalos, gan politikā, vai iesaistīšanai kādā vērtīgā pasākumā, koncertu māksliniekam, kas nolēmis veicināt patiesas jūtas izteicošu mūziku, ir uzmanīgi jāizvērtē publikas gaume. Uzņemot programmā darbus, kas pārāk klaji grib izpatikt klausītājiem, var iegūt cēlāku kultūras aprindu nosodījumu (kam, diemžēl, vēl vienmēr ir liela nozīme). Taču ja mākslinieks no publikas sagaida pārāk lielu iecietību un izpratni, viņu neviens vairs nenāks klausīties. Tomēr Krēmera virtuozitāte tagad jau ieguvusi tādu popularitāti, ka viņa meklējumus pēc līdzsvarota koncertu repertuāra vairs nevar uzskatīt par pieglaimošanos publikai. Šo meklējumu mērķis ir mākslinieciska pilnvērtība.

Krēmers noraida kompromisa estētiku. Mērauklu, ar kādu noteikt kāda darba piemērotību mākslinieka repertuāram, varētu definēt kā „nevainības koeficientu,” proti − cik lielā mērā skaņdarbu var uztvert kā krāšņu un spēcīgu pārdzīvojumu tāds klausītājs, kuŗu nav samaitājuši polemiski izvērtējumi, kādi pēdējā laikā padara aizspriedumainu daudzu mūsu muzikālo gaumi. „Koncertzālēs nav jāmeklē zināšanas,” viņš saka. „Tajās ir kaut kas jāpiedzīvo un jāizjūt tieši, no kā tad vēlāk izriet zināšana.”

Kremerata Baltica 1999. gada rudenī parakstīja kontraktu ar skaņu ierakstu uzņēmumu Nonesuch Records. Pirmais laidiens (2000. gada janvārī) sauksies Astoņi gadalaiki, un tajā būs pamīšus ziemeļu puslodes komponista Vivaldi gadalaiku tēlojums, kam sekos dienvidus puslodes skaņraža Pjacollas (Piazzolla) tam pat gadalaikam veltītā mūzika. Tā ir visai riskanta pieeja, jo, neskatoties uz spožo izpildījumu, šāds sakabinājums var griezt ausīs un nogurdināt. Taču risks atmaksājas tieši tādēļ, ka Vivaldi darbs ir tik labi pazīstams un var noderēt kā atspēriena punkts eksperimentam, kas būtiska katra jauna mākslinieciska pasākuma sastāvdaļa.

Lēmums apvienot abus darbus − fundamentālas pieredzes iztulkojumu dažādu temperamentu skatījumā − arī par jaunu definē skaņu ieraksta mērķi. Tas vairs neaprobežojas tikai ar dzīva priekšnesuma reproducēšanu, bet pats par sevi kļūst par notikumu. „Tajā brīdī es atrodos it kā universālā pasaulē,” teica Krēmers. „Vivaldi nav vienā plauktiņā un Pjacolla citā.”

Nav sagaidāms, ka Krēmers tuvākajā nākotnē mitēsies riskēt. Pārdomājot savu līdzšinējo mūžu, viņš teica: „Ir neticami palūkoties pagātnē un redzēt, ka viss tā tiešām bijis.”

Tik tālu komponista un mūzikas kritiķa Krīsberga raksts par Gidona Krēmera mākslinieciskajiem mērķiem.

1999. gada novembrī Gidons Krēmers viesojās ASV un Kanadā, uzstādamies gan kā solists ar Ņujorkas Filharmoniju Kurta Mazūra (Masur) vadībā un ar Oslo Filharmonijas orķestri, ko vada vēl cita latviešu slavenība − diriģents Mariss Jansons, gan arī kamermūzikas koncertos ar divām Kremerata Baltica stīdziniecēm, lietuviešu vojolnieci Ulu Ulijonu un latviešu čellisti Martu Sudrabu, kuŗos Sudraba atskaņoja arī Pētera Vaska skaņdarbu Grāmata. Kamermūzikas koncertam ļoti atzinīgus vārdus zem virsraksta „Viegli uzklausāma modernā mūzika” veltīja Kanadas laikraksta The Toronto Star mūzikas kritiķis Litlers (William Littler). The Washington Post citkārt bargais kritiķis Kenikots (Philip Kennicott) savukārt slavēja gan Oslo Filharmoniju un Marisu Jansonu, kuŗš „pat pārspēja savu jau tā augsto reputāciju,” gan arī vijoles solistu Gidonu Krēmeru, kas Glasa (Philip Glass) vijoļkoncertu atskaņojis „apgaroti.”

Tiešām jāpriecājas, ka Latvijas „tēlam” ārzemēs netrūkst sekmīgu spodrinātāju.

 

Pēteris Vasks, Gidons Krēmers

 

Jaunā Gaita