Jaunā Gaita nr. 22, 1959. gadā
|
Roberts Mūks
SLAZDĀ
Tādam, kā es Ir viegli sapīties Tavu matu slazdos, Jo man patīk apīņi mastos Un alus, Un sapņi, kas no alus, Vīdamies augšup, Tavus matus satiek Un tālāk netiek. Bet tā ir labi Vadīt mirkļus un gadus: Šai slazdā es jūtos Kā apinis karogmastā.
IENĀKŠANA
No Ņujorkas miroņu lauka Mēs iebēgām bārā, Kur spoka nebij neviena, Kur tikai bites, Pilnas ar reibuma medu, Par bišu debesīm dūca Un alu sūca. Mēs savu
dziesmu rāvām Bet pēkšņi uz divi kājām, Ar acīm kā daudzas citas, Ienāca lūpas. Noklusa žūpas, Džesa spiedzieni piesala sienām. Savādas tirpas pārskrēja gaisu. Lūpas kā kalpojums seniem veļiem, Lūpas kā Nerona Roma, Kā tīrasins zirgi, Kā visu debesu pļavu Un krogu alus Kopā.
Latgales ciemos Tu prati Sajust smaku No Romas ielām, Jo gars un lielā miesa Tev bija no aizsaules vielām.
Tagad zem zemes dēstiem Tu guli mierīgs Un brīvs No skaistuma ēstiem, No vārdiem Un nevārdiem. Bet Tava klusuma gavilēšanai Sveicienus sūta Tev dzīvē svešais Jānis Divdesmit Trešais. |
|
VASARNIECE
Es gāju uz jūŗu, Un kājas grima pelēkā smiltī Kā pelēkā mīklā kas rūgst. Lietus gabana iesēdās viļņos, Jūŗas un mākoņu ūdeņi sadevās rokās Izskrēja krastā. Izsvieda riekšavu Brūnu, melnu un baltu Gliemeža vāku, zaļas zāles. Un mirstošas zivis, kas palika. Guļam tur rāmas kā Gleznieka klusajā dabā. Sāļš vilnis aptinās apkārt Ka liela sālīta siļķe.
Vēlāk, kad gājām uz mājam, Tu pieliki lūpas. Pie maniem pleciem Un teici: Mīļā, tu esi Pus zivs un pus sieva, Ēst būs man tevi Vai mīlēt? |
|
DZIESMU, JAUNATNES UN VALSTS SVĒTKI TRIMDĀ
Nu satiekamies kaimiņi no Piebalgas, no Poguļankas, no Kazdangas un Rīgas! Kā zemenāju stīgas mūs kopā saista tautiskais. Nu satiekamies kaimiņi no Detmoldas un Lībekas, no Eslingenas, Memingenas, Tībingenas, Ķīles! Kā zemenāju stīgas mūs kopā saista pagātne. Nu bada gadi gaŗām jau, nu atkal visi gorāmies kā uztūkušas pīles.
Cienīgi tēvaiņi, cienīgas mātes, meitas plikām mugurām, pa pusei krūtīm un dēli cēli ierodas svētku zālē vēli, kad kori tricina žēli: Manas dzimtenes diženie dēli. Bet dēli, cēlie dēli gaida, kad beigsies šīs dziesmas, gaida, kad godalgas pasniegs, gaida, kad sabīdīs krēslus un izmēzīs roidas un mēslus un sāksies danči ar saksofoniem diženiem un līkiem, ar nīgriem Kongo ritmiem un ča-ča mambiskiem jambiem. Zeltenes postas un rotātas, daiļkrāsu greznotiem vaigiem un lūpām, gaida, lai tautas dēli tās āfrikanisko bungu rībienu radīto dzelmju dzīles raida. Tomēr slava un gods latviešu meitām, kas sabraukušas šeit no Sanfrancisko un Kalamazū, lai klausītos dziesmas, lai būtu kopā, lai sasatiktos. Slava un gods arī latviešu dēliem, kas sabraukuši šeit no Saskačevanas, no Bifeļu miesta, no Filadelfijas, lai kopā iedzertu alu, lai būtu kopā, kamēr pagastu vecākie, profesionāļi, skalda gaŗas vārsmas kā vecos dipiņu laikos Vāczemē, kad meitenes tautiskos brunčos pasniedza koka telēķus jn sarkanas rozes Unras brenčiem un runčiem. Cik garlaicīgi! Bet ari dēliem patīk dziesmas, kas pacilā mēreni un dīvi, ja arī labāk tīk gaidīt tiem uz priekiem vareniem, kas sāksies, kad viss še beigsies, kas sāksies sparīgi un brīvi, kad atnāks muzikanti, kad solus sabīdīs malā! Tad, ek, būs lēkāšana, ja arī mūzika no Haiti un ne pašu. Ai, Džeki, Džoni un Janči, jūs tomēr esat latvieši un nevis japāņi vai franči! Bet mūsu laiks jau tāds pajucis, tā mums teic, neņemiet ļaunā.
Beidzot beigas un sākas. Tauta sakustas un bīdās kā nākas. Alus kannas pārduras pakšķēdamas, alus dzesē tautas slāpes, visur mostas alus gars un rodas spars pie krūtīm piemiegt Millijas, Ilzes, Dzidras un Trīnītes, Jautrītes, Skaidrītes, Mudītes, Zīlītes. Māmiņas zālmalā vēro ka meitiņas ča-ča mambo-bo, plīvo kā kleitiņas. Vēro ka uzgriež pat muguras dancīti. Ne par velti seši gadi svētdienas skolā nostupāts: Visi deviņpadsmit Latvijas apriņķi galvā sēž tāpat ka vectēviem Puškina pātari. Klāt arī, klāt arī, ballīte klāt arī! Vītero, vītero naktsputni zilgani, zaļgani, valgani rubeņi, tītari. Vērbaļķos sakārti vaiņagi, baloni, sarkani burbuļi, sentēvu pūšļi. Ej, Ausekli, Kronvaldu Ati, Māteru Juri, klausaities! Ej, Ruģēn no Valmieras, kas mēslu kaudzē taisnību meklēji un teici: Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz? Vai laiks šis klāt?
Kā viss ir savijies, sapinies mezglā! Bet vai tādēļ asaras, vai tādēļ raudas. Papēžu dipoņa prieks še ir milzīgs. Tipina, dipina, lokās un kratās. Vectēvi skatās, vecmātes brīnas jaunība cīnās. Alutiņš, alutiņš, puto tik, burbuļo. Nopaukš kā paukšenes vāciņi kannām. Pārdur tās, izdzer tās, aizmet tās krāsmatās; nerakstīs grāmatās, kur tam būs gals. Šodien tās, ritu tās, allaž tās dzesēs mums, remdēs mums mūžības slāpes. Nav vairs še sāpju, nav vairs še ciešanu, mūžīgu nākšanu, skriešanu, iešanu. Tautiski pikniki remdina, cildina, skumdina, mudina, radina pierast.
Jūs domājat cinisks es? Nebūt nē! Viss notika, kā jums saku. Arī es pa vidu klīdu, priecājos un baigi svīdu: Ņujorkā, Čikāgā, Toronto un Kalamazū. |
|
PĀRNĀCĒJS
Tundrā, kur kāvi un vilkači dzimst, Septiņus gadus tu kali Naidu mans vilkaci, brāli.
Naidā nu mocies un nemierā dilsti Mājās pie mātes un radiem; Smakdams pa mierīgiem gadiem.
Rūgtumu piesūcies, noguris, smags Nesi pats sevi kā nastu, Nedienu miglā lai prieku sev rastu.
Nav tev vairs draugu vilkaci, brāli. Meitenes smaidīgos mīlē... Mīļā tev dzelmeņa dzīlē.
Mīļā tev ragana dzelmenī daigā, Zemdega kūrēja dūkstī... Pats tu ar kūdrajiem gruzdi un rūgsti.
KĀDAS BĒRES
Mēs mirušo ierakām dziļi Kā sasistu, netīru trauku... Par dvēseli runājam mīļi Kā kapos... kad jādara darbs.
Mēs gājām pa pamestu lauku Pret namiem, kur dzīvie vēl smejas. Pār aizmirstiem krustiem mums sejās Jau smaidīja gaismu dārzs kairs.
Mēs zinām: tu necelsies dzīvot, Ne šeit vairs, nedz dievaiņu lejās. Mēs norakām tevi kā nastu, Kā lietu, kas neder mums vairs. |
|
ARJERGARDA
Melnu skudru daudz, melnas skudras sniegā, vidū dejo grauds.
Ilgi plikās krūmu rīkstes, kamēr drīkst bēgt.
Kratās stobrs, stobrs trīc, es tam līdz; cimda skrandas lentē ķeŗas apkvēpušas, dejojošas čaulas lec; ciešāk, ciešāk laidi spiež plecs.
Kaujas klaiga atbalsojas, atbalsojas, atbalsojas; stobrs trīc es tam līdz.
Tu-vāK, tu-vāk melnās skudras, skudrām rokas, kājas, sejas, citas paliek, citas nāk, beigas nāk.
LAIKI
Greizos spoguļos miljardi pasauli vēro atslien pie ilūzijas un mēro.
Izzūdot klejo miljardi atmiņu spoki; kā aug, neredz neviens, pļavmalā koki.
Nākotnes nava. Bet reiz tā pagātne kļūs, un atkal atmiņu spokiem jāklejo būs. |
|
IZBĒGUŠIE
Piezīmes avīžu ziņām
Mucā viņš pārbrauca jūŗu, artelim zagtā un izēstā siļķu mucā no Rucavas. Krastā līgavu skāva, bet oda tik sūri, ka līgava teciņus vien šo rāva ap stūri pasaules smaržu pirtī pērties.
Pērās raibi, pērās gari, čā-čā rakstā uzmeta garu, uzmeta tūdaļ autentisko terpentīnu no zelta Frisko. Au! ne smaržoja tas, bet oda un tomēr īstajā vietā koda: acīs iesitās rietumu dzīves gleznas abstrakti ekspresīvas, citas krāsas tieši no paletes dzēsa ritmos dejoja baletu krāsas, tad zilstaru biksēs stilbi zigzagu rakstā gar acīm žilba. Rucavietim uz lāvas miesā pavisam nejausti audi kniesa, gribējās plānā lēkt un diet vēl neizdietu rucavieti. Te pēkšņi pārtrūka džesa tracis, un dejoja vairs tikai pirksti un acis, un tad pat acis kā garaiņi zuda. ar lotosa smaržu uznira Buda. Bet lotoss bij dīvains, tam apkārt sēdēja melni, rudi, balti lotosa ēdēji, viens no tiem pilnu muti, pusguļus pagriezās: Es Dablinas Uliss, un šie te mūsdienu lotofāgi, nav tiem vairs stiprās grieķu māgas kā Odiseja vīriem, tās, īsto lotosu ēdot, plīstu. Ieskaties labi: ko pirkstos tura kāds, ir tikai lotosa surrogāts, pats to taisīju kopā maisīju savas ūsas, savu svaru, grieķu mūzas, īru garu, bikšu pogas, mītiņus, maigus snaudas brītiņus, meitas, jūras, naktskvartālu, kleitas, mūrus, puķes, sāli, kardinālus, kuļīgas nieres, sviedru plūdus no savas pieres lotoss. Ēd un aizmirsti visu, kas ir. Visu, kas mūs vēl šķir. Un Dablinas Uliss lapu svieda rucavietim no sava zieda, bet šis ķerot to tik stipri spieda, ka pataisīja par garaiņu ziedu. Ei, kā redzu, tev vajag ko cietu un tomēr ko tādu, kas dzied... un Uliss gaŗu roku stiepa un dāvāja rucavietim ziepes citrona gaisma un smarža sitās, un ziepes uz lāvas dziedāja šitā; Ar Blūmiņu, pārītī mēs ar viņu: Viņš spodrina zemi, es debestiņu. Rucavietis tīkamā sutā laida, lai ziepes ir dzied, ir puto, berza un tiešām uzberza sevī tas debesis septītās, astotās, devītās cauri tām vēl no bērnības vērās debesis Rucavas kāzās un bērēs. Te izbiedēts eņģelis meitene bikini aizkrāsnē slēpās, jo plaši un nikni pirtī Londonas migla nāca atgrūdās durvis, un, garaiņus mācot, un tūdaļ vēsas un piparmētrainas slotas pa muguru dancoja vētraini. Viegli bija elpot tā kā caur čaulu sajuta viņš savu mugurkaulu. Pēc brīža gan sūkstījās: Ūja, ūja Bet britam tas šķita maigs alelūja: kā atgrieztam musulmanim vai jūdam uzšāva ķipi svētīta ūdens un tad laida, no lāvas lai ieveļas sterilos antiromāna dvieļos. Piebikstīja domāt, nu tīrs, smaržos kā moderns jeņķis, indietis, īrs...
Tomēr, šim ceļoties, sita knipjus siļķes, siļķes vēl sita knipjus. . . Guldija vēlreiz lāvā gulu, uzšāva vairākus lotosa sulas, vairākus Sēnas ūdens ķipjus, tak siļķes, siļķes vēl sita knipjus. Un brīžam tās taisni kā dzīvas peldēja pasaules pirts smaržu garaiņos, Parīzes naktī grozījās sarainas, sīvākās indes tās neizdeldēja ne pavisam:
drusku to smakas piejaucās visam, pat līgavas neiloniem, palagiem, cisām, un, kad viņi gāja pār tirgus laukumu, līgavas draudzenes ievidžinājās: O! o! Kas tas par sevišķu smaržu jaukumu?!
Nu muti vēra līgavainis un skaidroja, ka atvedis siļķu mucā to stiprāko sastāvdaļu taisni no Rucavas. Saprotiet, daudz; tur dzīvo pat tādās mucās!
Draudzenes garšīgi ķiķināja: Izliekas jucis... Kāds eksotisks putns! un apskauda līgavu.
Laukuma vidū tos panāca brīvības delegāti sveica un apostot izmeta delikāti:
Jums degunu, ko dzimtenes šausmas drebina, Šie perversie pasaules parfimi noteikti šķebina... Kā īpaši neķītra pakrūtēs dūrās tiem Kurzemes siļķu smaka sūrā. Nē, augstie jeb ministri kā lai jūs bildinu? no visas sirds šo iesvaidīšanu cildinu, jo Rucavā netrūka tik dauz kreklu un vizīšu kā brīvu visvisādu pasaules smaržu brīzīšu.
Sabakstās delegāti: Apjucis. Bailes teikt sliktu... Tad dižākais nokrekšķinās un nosaka dikti: Jums jāattopas. Mums lēmums pienākt vēl kādā citā dienā.
Līgavainis nu šaubās, vai gudri, ka mucis: Lai ko arī teiktu, izklausās tā kā jucis. Mucā gadiem audzis, pa spundi barots, kā lai ar dīvo brīvo pasauli sarodu? Vai zini, viņš līgavai bilst, šo vasaras laiciņu es tevi pie sevis mucā padzīvot aicinu ar brīvās pasaules smaržām tu nāksi un iesi, līdz paši brīvi kļūsim un savi patiesi, līdz dvesmos muca pēc tavu matu pīnes jeb vēl nedziedātu Rucavas dziesmu tīnes. Tās rieteņus slepus laidīsim jūŗai pāri tiem, kuŗiem deguni vēl stipri un kāri.
Līgava bija ar mieru. Mucā to vasaru jauku tie pasaules pilsētas apceļoja un laukus, bet kādu dienu ja nemaldos, Rietumvācijā tos tomēr panāca brīvības delegācija. Klauvē Pie mucas: Ak dēls, kā tu nodevies lopībai! Bet mēs tevi glābsim: uzņemsim trimdas kopībā tik jauno smaku atmet, to smaku... Atsaucas iekšā izbēgušais:..Nestāviet saulei priekšā. |
