Jaunā Gaita nr. 218, septembris 1999

 

Vaira Vīķe-Freiberga

KARSTĀ UN KALTĒJOŠĀ SAULE[1]

 

Kur siltā saule pieder pie dainu vispozitīvākiem tēliem un spēj būt dzīvinoša, sargājoša, iepriecinoša un − māmiņai līdzīgi − maigi un gādīgi mierinoša, tur saules karstumam, kā augstākai siltuma pakāpei, tā labuma ir par daudz. Līdz ar to savās emocionālās līdzskaņās dainu karstā saule sāk virzīties uz negatīvi iekrāsotu jūtu pusi. Pārlieka svelme var savā veidā būt tik pat grūti panesama un nepatīkama kā auksta vēja brāzmas − ideāls te ir un paliek mērenība. Gluži kā latviešu valodā vispār karsts manāmi atšķiras no silta, arī dainās karstā saule manāmi atšķiras no siltās saules. Blakus dziesmām, kur tekstuāli minēta ir karstā saule (kādas 24), šai rakstā aplūkosim arī vēl tādas dziesmas, kur saules karstums ir tikai netieši nomanāms vai arī izteikts ar citiem vārdiem, kā piemēram svilināšanu vai kāpšanu mugurā. Te iekļautas arī visas tās dziesmas kas runā par karstās saules radīto dehidrāciju − žāvēšanu, kaltēšanu un vītēšanu. Kamēr par žāvēšanu ir tikai maza saujiņa saules dziesmu, par kaltēšanu tādas ir 62 un par vītēšanu − 26.[2]

 

Karstā saule dabā un darbā

Pretēji mērenajai, patīkamajai un piemīlīgi jaukai siltai saulei, saules karstums rada laika apstākļus, kas ir smagi un nospiedoši, un savā pārmērībā var būt tikpat nepatīkami un grūti panesami kā to pretpols − pārliekais aukstums. Koki mežā − ko zinātne apstiprinājusi kā dabīgus gaisa vēsinātājus − tad kļūst par cilvēka sargiem pret dabas pārmērībām, jo tie sniedz vienlīdz patīkamu patvērumu no vēja aukstuma un no saules karstuma.[3]

51988 (Md Patkule)

Dod, māmiņa, mežā mani,
Mežā man laba dzīve:
Pūš vējiņš − aizvējiņš,
Spīd saulīte
pakrēslīts.

14769 (B Iecava)

Nāc mežos, lauceniece,
Mežos laba dzīvošana:
Kad
saulīte, tad
pakrēslis,
Kad vējiņš, tad aizvēja.


Kaut tekstuāli pirmajā dziesmā tiek runāts par saules spīdēšanu un otra tikai piemin saulītes klātieni, saturs tām neatsaucas uz saules gaismu, bet gan uz tās karstumu, no kā iespējams patverties koku ēnā. Interesants otrajā piemērā ir vārda „lauceniece” lietojums savā burtiskajā nozīmē kā klaju, izplēstu lauku apdzīvotājai. Laucenieki sākotnēji nebija vis pretmets pilsētniekiem, kā mūsu dienās, bet gan tādiem ļaudīm, kas dzīvo mežos!

Līdzīgi iepriekšējām, arī nākošajā dziesmā tāda saulīte, no kuŗas tiek meklēts pakrēslītis, noteikti ir karstā saule, kaut arī karstuma vārds tekstuāli dziesmā nav pieminēts. Koks, kas cilvēku vienādi pasargā no saules karstuma un no vēja aukstuma, te iegūst tik pozitīvas asociācijas, ka kļūst simboliski radniecīgs mātes vai tēva lomai, un par nolūzušu vai nocirstu dižkoku dainās tiek sērots līdzīgos vārdos kā pēc mātes vai tēva nāves. Emocionāla pieķeršanās kokiem vispār ir viena no latviešu kultūras pamata raksturībām un pieder pie tās pašiem senākajiem slāņiem:

2788 (V, K, Z)

Ai, resnais ozoliņš,
Kā es tevi piecietīšu?
Kad
saulīte,
pakrēsliņš,
Kad vējiņš, aizvējiņš.

Tā pati dzejas glezna, kas rada cildenu iespaidu par ozolu kā resnu un cienījamu dižkoku, attiecībā uz sievieti iegūst izsmejošu noskaņu. Neskatoties uz vēlamības izteiksmi, kas lietota sekojošā dziesmā, doma par ļaudaviņu tik masīvu kā siena gubenu kļūst jocīga tieši savā pārspīlējumā, jo īstenībā jau neviens cilvēks nebūtu tik liels, ka varētu cerēt no tā iegūt ne pakrēsli, ne aizvēni:

41456 (Rz Makašēni)

Ka man taida ļaudaveņa,
Kai sīneņa kapaneņa;
Buyt’ nu vēja pavējeņš,
Un nu
saules
pakrēsleits.

Pakrēslis, kas tekstuāli pasargā no saules siltuma, protams arī drīzāk izprotams kā pasargājam no saules karstuma. Līdzīgi iepriekšējai satīriskai dziesmai, arī sekojošā atrodam dzejisko pārspīlējumu, ko pavada ironija. Meita tur cenšas iegalvot puisim, ka, ne jau lai viņam izpatiktu vai lai sevi padarītu skaistāku, viņa sev novijusi tik kuplu vainadziņu. Tas esot ticis darīts, tikai lai radītu pakrēsli no saules siltuma, ko diezgan droši varam iztulkot kā saltus melus no meitas puses. Šāda liegšanās, „lai nepazaudētu seju” (kā teiktu japāņi) bija nepieciešama tādā sabiedrībā, kas nežēlīgi izsmēja katru, kas izrādīja pat mazāko zīmi, ka viņam vai viņai kāds no pretējā dzimuma patīk:

6013 (V, K, Z)

Ne, puisīti, tevis dēļ
Kuplu viju vainadziņu:
Siltajā saulītē
Sev
pakrēšļa gribēdama.

Karsts laiks ir tik smagi panesams, ka katra kustība tad kļūst grūtāka, un pat govīm vairs lāga negribas ēst. Ganiņam tad tās jāmudina uz ganīšanos, lai nebūtu jādzird pārmetumi no svešas mātes, ka viņš aiz slinkuma būtu lopus tikai guldinājis. Tā tiešām ir neapskaužama situācija − mēģināt iestāstīt sakarsušam govslopam, ka tam par katru cenu ir jāēd!

51050 (Kld Kuldīga)

Ēdat, govis, zaļu zāli,
Kad spīd
karsta saulīte,
Lai neteica sveša māte:
Atmatā guldināj’.

Saules karstums kā smags un nogurdinošs visvairāk manāms pie vasaras vidus pašiem smagākajiem lauku darbiem. Tādā brīdī cilvēkam prasās vismaz kārtīgi paēst, bet ja govij pavasarī nav atnesies teļš, tad vēlāk vasaras svelmē nebūs piena, kas nozīmē, ka nebūs arī sviesta, kas nozīmē, ka darbiniekiem uz lauka būs jāēd sausa maize... Un kas pie visas šīs nelaimes ķēdes vainīgs? Vērsītis, kas nav spējis dabas sūtību izpildīt, šeit ir īstais pirmcēlonis, apmēram tāpat kā cūka, kas beigu beigās bija vainīga par vistiņas izsisto aci pasakā „Gailītis un vistiņa iet riekstot”:

29254v1 (C Gatarta)

Nepiedošu vērsīšam,
Šādu garu vasariņu:
Šodien tāda
karsta saule,
Man jāēd sausa maize.

Vasaras svelme savā apgrūtinošā aspektā aprakstīta ar izteicieniem, kur saules karstums dažreiz izteikts tiešos vārdos, kā piemēram idiomātiskajā izteicienā „Karsta saule dārzā spiež” (M3,33:183), kas vēl saglabājies ikdienas sarunu valodā. Citreiz karstums tikai suģestēts dažādos netiešos veidos, kā izteiksmīgā izteicienā par sauli, kas „kāpj mugurā”:

34166 (Vlm Vecate=F1696,3390)

Vai Dieviņ, ko darīšu,
Saule kāpj mugurā!
Gan sēdētu ēniņā, −
Kas ēnā maizi dos?

Latviešu lauku cilvēks, kam vasaras lielākā tveicē tik ļoti gribētos ēniņā apsēsties un atpūsties, atrodas neapskaužamas izvēles priekšā − ja sekotu savai vēlmei ēnā atvēsināties, tad darbs paliktu nedarits un vēlāk varbūt pietrūktu pamata iztikas.

Lauku darbi vispār ir netikvien grūti paši par sevi, bet grūti arī sakarā ar to, ka to darītājs ir padots visiem dabas untumiem un visām iespējamām neērtībām − vai nu svelmei, vai slapjumam un aukstumam:

49910 (Azp Gudenieki)

Lai bij grūt, kam bij grūt,
Grūt arāja dēliņam:
Dienu
saule svilināja,
Naktī rasa mircināja.

Ja arī saules karstums kā tāds ir dziesmā tekstuāli pieminēts, tad iespējams, ka saistība ar darba grūtumu ir tā, kas nav tiešos vārdos izteikta, bet tikai secināma no visas četrrindes dziļākā satura. Tā tas ir kādā satīriskā dziesmā par slinku vedeklu, kas nav pieradusi pie smagākiem darbiem:

22630 (Rg Ķēči)

Lēnu, lēnu, pamazām
Vedam laisku druviņā,
Nej rītā rasiņā,
Nej
karstā saulītē.

Jaunā vīra radinieki te sakās ieprecēto „laisku” (kāds daiļskanīgs vārds parastās sliņķes vietā!) lēnām pieradināt pie darbiem uz lauka, apmēram pēc tāda paša principa, kā jaunu kumeļu pamazām pieradina pie segliem. Kaut dziesma savā ziņā ir izsmejoša, tās pamatdoma ir pedagoģiski ļoti pareiza un pilnīgi atbilst psīcholoģijas pamatprincipiem: No sākuma jauno sievu vedīs druvā tikai uz īsākiem laika posmiem, izvēloties ne tik grūtos dienas cēlienus − tad kad rīta rasa ir jau nožuvusi, bet saule vēl nespiež savā lielākā karstumā − un tikai palēnām un pakāpeniski darba devu paaugstinās līdz normālam līmenim.

Pretstatā zemniekiem, kam jānodzenas smagos āra darbos, kungam nav jācieš no laika apstākļu pārmērībām − ne no ziemas sala, ne no vasaras karstuma, līdz ar ko tam principā būtu labas izredzes nodzīvot gluži vai „saules mūžu”. Praksē tas gan ne vienmēr tā arī būs bijis, jo kungu dzīve aridzan varēja būt neveselīga, tikai varbūt citādos veidos nekā zemniekiem!

31303 (Tk Engure)

Kas kaitēja kundziņami
Saules mūžu nedzīvot,
Ne tas cieta ziemas salu,
Ne
vasaras karstumiņu.

Starp atsevišķi pieminētiem darbiem, ko karstā saule padara sevišķi grūtus, īpaši izcelta ir siena vai rudzu (28651 v1) pļauja, kas protams notiek gada karstākajā laikā, pašā vasaras vidū (skat. arī 28651 un var.; 50265). Darbiniekam, kam „tērauds koka (vai kāta) galiņā” darbs kļūst vēl grūtāks, ja laiks ir karsts, zāle asa un izkapts labi negriež:

28650 (Rg Krimulda)

Lai bij grūti, kam bij grūti,
Grūt’ sieniņa pļāvējam:
Karsta saule, meldu zāle,
Nekož vairs izkaptiņa.

Citiem darbiem, kā piemēram meža dravu dēšanai augstu koku galā, dziesmas uzsveŗ darba vienādo grūtumu laika apstākļu abās galējībās − kā aukstā, tā karstā laikā. Ja rīta aukstumā (tas redzams kādā citā motīvā) dravnieks ilgojās pēc siltās saulītes, kas tam sasildītu rokas, tad citkārt pietiek ar saules atspīdēšanu vien, lai jau radītu nepatiku, jo tā ir zīme, ka laiks doties mežā un ķerties pie darba. Dravu dēšana šeit ir attēlota tik smaga un prasīga, ka pat saules atspīdēšana, kas ar to tikai netieši saistīta, kļūst augstākā mērā atbaidoša:

51879 (II Bebrene)

Labāk vilku ieraudzīju,
Nekā
sauli atspīdam:
Saule manim dravu prasa,
Vilks akmeni pacilāt.

Parasti tik pozitīvā saule šeit kļuvusi pat sliktāka par vilka ieraudzīšanu, kas dainās ir viens no ļaunuma iemiesojumiem. Negaidītā un ļoti izteiksmīgā pretstatā te izcelts paradokss, ka vieglāk ir vilkam pamest ar akmeni, nekā rāpties augsta koka galā un, dzeinī karājoties, ar roku lēnām un pacietīgi urbt bitēm dores dobumu. Ļoti iespējams, ka šī dziesma nenāk vairs no tiem laikiem, kad latvieši paši savām vajadzībām turēja meža bites un brīvi drīkstēja medu un vasku pārdot tirgū, tā iegūstot labus ienākumus. Tā drīzāk liek domāt par smagākajiem klaušu laikiem, kad blakus visām citām nebeidzamām prasībām, zemniekam katru gadu vajadzēja kungam nodot arī zināmu medus un vaska nodevu.

Karsta saule kā smaga nasta parādās arī klaušu laiku dziesmās, kur minēta šķūtīs braukšana (31734=F1651, 1017; F548, 16184). Tur apdziedāts zemnieku grūtais liktenis, kad tiem bija jāmoca pašiem savi zirgi, lai pārlādētos vezumos vestu muižkungu baļķus un citas komerciālas preces uz pilsētu pārdot (tuvāk par šķūtīm un citām klaušām 18. gs. skat. Dunsdorfs, 1973).

52771 (Lp Kalēti)

Augsti kalni, karsta saule,
Smagi kunga vezumiņi:
Kumeļam sviedri tek,
Man birst gaužas asariņas;
Vai kungam darba trūkst,
Vai velnam dvēselīšu?

Ir tomēr citas dziesmas, kas atgādina, ka katra paveida darba smagumam ir arī savs atalgojums: zemniekam darbs tīrumā zem karstās saules vainagosies ar bagātīgu labības ražu, kamēr zvejnieka darbs nakts melnumā atnesīs par sudrabainām zivīm nopelnītās sudraba naudas baltumu. Kā tas redzams no sekojošiem diviem variantiem, kas abi ir Krustpilī pierakstīti (un kam principā būtu vajadzējis būt numurētiem ar to pašu dziesmas numuru), nav svarīgi, kuŗa no nodarbībām − arāja vai zvejnieka − ir pieminēta kā pirmā. Svarīgākais dziesmas uzbūvē ir abas nostādīt blakus kā savstarpēji līdzīgas:

30886 (Dv Krustpils)

Tumša nakts zvejniekam,
Balta nauda maciņā;
Karsta saule
arājam −
Rudzu guba tīrumā.

228255 (Dv Krustpils)

Arājam karsta saule,
Rudzu guba tīrumā;
Zvejniekam tumša nakts,
Balta nauda maciņā.


Dziesmas, kur šādā paralēlē nostādīti divi galvenie seno latviešu iztikas avoti, jēdzieniski seko diviem atšķirīgiem loģiskās uzbūves modeļiem. Viens, kā tikko citētajās divās dziesmās, arāju un zvejnieku nostāda pilnīgi simetriskā un brālīgi līdzīgā situācijā, kur katram darbam un iztikas veidam ir gan savas negatīvās, gan pozitīvās puses. Toties citās dziesmās un to variantos arājs ar savu rudzu gubu uzskata sevi par daudz pārāku un pārtikušāku, salīdzinājumā ar zvejnieku, kas šais versijās kļuvis nabadzīgs un nožēlojams ar savu vienu zivi laiviņā. Šī nesimetrija nebija bez sava pamata dzīves īstenībā, jo līdz pat II Pasaules kaŗam daudzi zvejnieki dzīvoja ļoti nabadzīgos un grūtos apstākļos.

28255v1 (Vlk Sinole)

Tumša nakts zvejniekam,
Viena rauda laiviņā;
Arājam karsta saule,
Rudzu guba tīrumā.

 

Saulīte kā žāvētāja

Viens no karstās saules iespaidiem ir tās dehidrācijas spējas, kas savā normālā − vai nu neitrālā, vai pat pozitīvā − izpausmē atbilst saulē žāvēšanai. Tā parādās ļoti skaistā dziesmu grupā ar klasisko temu par jaunu puisi un viņa kumeliņu. Pirmajā piemērā puisis uzsveŗ, ka savu gadiem ilgi audzināto kumeliņu peldinās Daugavā tikai tad, kad varēs pēc tam to saulītē nožāvēt − „lai pakavi nerūsēja”. Pēdējā detaļa varbūt nemaz nav izfantazēta, jo pakavi senos laikos bija ļoti dārga lieta, un ne katru zirgu mēdza ar tiem apkalt:

30004 (Jg Jaunlaicene)

Trīs gadiņi audzināju
Stallī bēru kumeliņu,
Ceturtā gadiņā
Vedu kājas kaldināt.
Daugavā peldināju
Zaļa vara pavadā,
Saulītē nožāvēju
Lai pakavi nerūsēja...
---------------------------

Arī līdzīgā dziesmā par dainās daudzināto „dzelteno” kumeliņu, saulītē nožāvēšana, līdzīgi upītē peldināšanai, pieder pie augstu vērtēta un mīlēta kumeļa labās kopšanas:

51190 (Azp Jūrkalne)

Dzeltens manis kumelīš
Kā viens vaska ritulis;
Visas upes cauri brida
Dzeltename kājiņām.
Upitei peldināju,
Saulitei nožāvēj’.

Tā pati doma vēl sīkāk un smalkāk attīstīta līdzīgā variantu grupā, kas iesākas ar gleznaino divrindu formulu par bēriti ar „augstajām kājiņām” (13248vl; 29628; 29628v1):

29628v1 (Jg Sesava)

Bērīts mans kumeliņš
Augstajām kājiņām,
Visas upes cauri bridi,
Daugavā peldus gāji.
Izpeldēji no Daugavas
Sudrabiņa lāsītēm;
Zīda drānu noslaucīju,
Saulītē nožāvēju.

Te dziesmas pirmās rindas tūliņ uzbuŗ tēlu par tīrasiņu bēri ar aristokrātiski gaŗām un slaidām kājām, tātad izcili labu izjājamo zirgu, ne kaut kādu darba kleperi. Tālāk attīstītā hiperbola vēl īpaši pasvītro, cik ļoti gaŗas ir šī bēra kājas − visas upes tas spēj pāriet brišus, un vienīgi Daugavā, kā pašā lielākajā, tam tomēr ir jālaižās peldus! Detaļa par kumeļu, kas iznirst no Daugavas ūdeņiem ar saulē sudrabotām ūdens lāsēm ritot pār muguru, dažos vārdos uzbuŗ turpat vai mītisku ainu, kas atgādina gan sengrieķu mītus par Poseidona zirgiem, gan mūsu pašu dainu „div’ dzeltenos kumeliņus”, kas no jūriņas izpeldēja. Slapjā kumeļa nožāvēšana saulītē tad nostājas blakus viņa noslaucīšanai ar zīda drānu, un tādēji pieņem maigas un rūpīgas gādības pieskaņu.

 

Kaltēšana un vītēšana kā praktiski lietderīga

Kaltēšana kā emocionāli neitrāls un gluži dabīgs process pa brīžam atvīd dažādās izolētās dziesmās, kā nedēļas dienu ciklā, kur vienā variantā ceturtdienas siltajā saulē meitām ir „pūru jākaltē” (L24486), vai satīriskajā dziesmā par bagāto līgaviņu, kas labas siena saules laikā „kaltēja sudrabiņu” (21540). Karstās saules radītā dehidrācija visskaidrāk samanāma augu valstī. Dzīvam augam tā ir kaitīga un nāvējoša, bet cilvēku nolūkiem tā pati īpašība var būt praktiski lietderīga. Vītēšanai un kaltēšanai dainās tātad var būt divas pilnīgi pretējas vērtības, atkarībā no redzes viedokļa.

Kā jau to redzējām dziesmās par silto sauli, svaigi pļauta āboliņa vai siena vītēšana vai kaltēšana saulē var būt savā laikā un vietā augstākā mērā vēlama un lietderīga lieta (skat. arī 28657v1 un 53543 kas pieder pie „Līgo saule, līgo bite” dziesmu grupas):

28612 (Jk Sēlpils)

Dod, Dieviņi, šodien sauli,
Šodien
saules vajadzēja;
Šodien mani brāleliņi
Vītē zaļu dābuliņu.

Šī vītēšanas iespējami pozitīvā puse it sevišķi izceļas tur, kur saules iznīcinošiem stariem tiek padotas izravētas nezāles, atstājot labību brīvu no konkurences un ļaujot tai labāk augt un attīstīties saules dzīvinošā iespaidā:

28206 (C Ērgļi, Jk Sēlpils, Dv Krustpils)
Usnes auga tīrumā
Man kauniņu darīdamas;
Es usnītes izravēju,
Izvītēju saulītē.

Tikpat lietderīga ir saules kaltēšana sakarā ar koku apstrādi. Parasti kokus jānocērt savlaicīgi un kārtīgi jāizkaltē, ja grib tos izmantot ēku vai mēbeļu būvei, bet zināmi koki, kā alkšņi, ir zaļāki un grūtāk izkaltējami par citiem:

34176 (Azp Cīrava)
Alkšņa koka mucu taisu,
nekalta saulītē;
Ozoliņa namu daru,
Tas neskan klauvējot.

Modernam nespeciālistam te grūti pateikt, vai nespēja kaltēties saulītē alkšņa koku padara labāku vai sliktāku tādiem nolūkiem kā mucu taisīšanai. N. Malta (1928) savā rakstā par dainu kokiem un mežiem piemin tikai, ka dainās „alksnim kā lietas kokam mazs cens” un tai pašā sējumā arī P. Šmits (1928) atgādina, ka alksnim dainās pārmet, ka tas nederot ne slotām, ne rīkstēm, ne lūkiem. Par alksni un mucu taisīšanu nekādas ziņas tur neatrodam. No tikko citētās dziesmas uzbūves, kur dziesmas otrā daļa šķiet atzinīgi izsaka par ozolkoka kā cietkoka labi darinātu namu, iespējams minēt, ka alkšņa koka darinātai mucai pārāk neizkaltušie dēļi ciešāk piegulēja viens otram un tā mucu padarīja vairāk ūdensdrošu.

Koku kaltēšana nepārprotami pozitīvā izpratnē sastopama kādā pusducī tuvi līdzīgu Lieldienu dziesmu, kur runāts par bērza vai oša kārtīm, kas jāizkaltē saulītē pirms tās noderētu Lieldienu šūpolēm (32305 un tās varianti; F457,202; F740,20957; F1805,14657). Šīs dziesmas rada iespaidu, ka šūpoles tika katru gadu celtas no jauna un ka tās pašas kārtis nekalpoja vairākus gadus no vietas. Tādā gadījumā ir svarīgi Lieldienām sagatavoties ļoti laicīgi, lai nebūtu šūpoles jāceļ no zaļām kārtīm:

32304 (Dv Krustpils)

Cērtat, brāļi, oša kārtis,
Vītējiet saulītē
Kad atnāks Lieladiena,
Pakariet šūpolītes!

 

Kaltēšana un vītēšana kā kaitīgas dzīvam stādam

Katram stādam ir nepieciešams ļoti precīzi nostādīts apstākļu līdzsvars, pirms tas var augt, zaļot un attīstīties. Ja tam saules par maz, tad tas izstīdzē un varbūt pat iznīkst. Bet ja tam saules par daudz, tad karstums lēnām sāk izsūkt tam dzīvības sulu − tas tad tiek vītēts un kaltēts. Abi šie vārdi − kaltēšana un vītēšana − dainās tiek lietoti tikpat kā sinonīmi un nereti līdzīgi dziesmu varianti lieto te vienu, te otru, vai atkal tai pašā dziesmā abi ir nostādīti paralēlē.

Saules vītēšanas un kaltēšanas negatīvās sekas augu pasaulē interesanti apdziedātas divās līdzīgās Latgales dziesmās, kas abas nav dainu pantmērā. Pirmajā ir tiešos vārdos pateikts, ka eglīte nevar zaļot nelabvēlīgos apstākļos, kur saules karstums ar zaru kaltēšanu tai uzbrūk no augšas, kamēr upe tai pašā laikā vēl grauž saknes no apakšas:

55977 (Ldz Nirza)

Vai egleit egleit,
Kam na zaļa zaļoi?
Kai man zaļai zaļuot,
Saule zorus kolta,
Upe caur saknēm tak.

Otrā, tuvu līdzīgā dziesmā, kaltēšana kā tāda nav vairs tiešos vārdos izteikta, bet doma paliek tā pati. Normāli pozitīvais izteiciens „saule spīd” te iegūst negatīvas konotācijas, jo saules spīdēšana šajā kontekstā iedomājama savā ekstrēmā nozīmē kā vītināšana vai kaltēšana:

54887 (Dv Aizkalne)

Ai zaļa zaļa egleitja,
Kuo zaļuoka nazaļuoja?
Kai maņ beja zaļai zaļuot,
Par viersyunem leits ar vēju.
Caur saknetijom upe tak
Caur zareņim
saule spīd.

Stipri līdzīga dzejas glezna pavīd arī vēl pavisam citā Latvijas malā − Ventspils apriņķī, šoreiz klasiskā trochaja pantmēra dziesmā. Pat tik dižam kokam kā ozolam var draudēt tās pašas dubultbriesmas − no augšas un no apakšas − šoreiz no ratu riteņiem, kas bojā tam saknes apakšā, līdz ar karsto sauli, kas vītina lapotni zaros (skat F1955,18646):

2798 (Vp Venta)

Ozoliņ zemzarīt,
Kam tu augi ceļmalā?
Ritens tavas saknes grauž,
Saule zarus vītina.

Karstās saules vītināšana vienādi apdraud kā egli vai dižozolu, tā arī sīkāko zālīti pļavā (8920v1). Sakņu dārzā tomēr saule nav vienīgā vainīgā sakarā ar novītušiem sīpolu lakstiem, jo te noprotams, ka dārznieks pats grēkojis, dārzu pietiekoši nelaistīdams un nekopdams:

32521 (Tk Dzirciems)

Ko, dārznieks, tu lielies
Ar saviem sīpoliem?
Saulē luksti novītuši,
Tārpi saknes nograuzuši.

No augu pasaules īpaša saistība saulei ir ar vītolu. Karstās saules dziesmās tā ir galvenokārt negatīva, jo saule var vītināt vītola mizu gluži kā visu citu, kas pieder augu valstij. Saistība starp vītolu un vīšanu šeit šķiet īpaši iecienīta kā skaņu spēle ar zilbes „vīt−” atkārtošanos (skat. arī 12451):

42129 (dv Krustpils)

Vītolam miza vīta
Karstajā saulītē;
Tā savīta puišu sirdis
Jaunu ļaužu pulciņā.

Uzsvērtā aliterācija ar „v” burtu kādā citā dziesmā šķiet mazliet saļodzījusi dziesmas saturisko sakarību:

12451 (Rg Lielvārde)

Vēja, vēja vītolam,
Saulē zari novītuši;
Tautu, tautu māsiņai,
Neklaus’ vairi bāliņam.

Māsa, kas tik tālu pieaugusi, ka nav vairs gatava savam brālim uz vārdu klausīt, ir pietiekoši nobriedusi, lai to aizdotu tautās, resp., tai tagad vajaga tautu. Taču vītolam, kam jau tā saulē zari novītuši, drīzāk vajadzētu labu lietus gāzi, ne vēju, kas to izkaltētu vēl vairāk. Loģika te būtu prasījusi tekstu, kas varbūt teiktu: „Lietu, lietu vītolam”, bet tautas dziesminieks no tāda varianta, šķiet, atsacījies par labu vēl uzsvērtākai aliterācijai ar „v” burtu. Neparasti senatnīgs ir gramatiskais paralēlisms šai četrrindē, kur katra divrinde iesākas ar to pašu īpatnējo − un lakoniski izteiksmīgo − vēlamības izteiksmes ģenitīva locījumu (vēja, tautu).

Dažas no vītolu dziesmām (kā 26517 ar tās variantiem) pieņem pilnīgi pretēju nozīmi no tikko redzētām: vītols tur pats vairs nevīst, bet gan ar savas kuplās lapotnes ēnu pasargā meitas rožu vainadziņu. Karstā saule savā lomā šeit nav mainījusies − tā vēl arvien ir draudīga un potenciāli kaitīga. Vienā variantā tas izteikts ar vainaga iespējamo novīšanu saulītē, citā atkal ar bailēm par vainaga izbalēšanu. Balināšana, kā aktīvi kaitīga un iznīcinoša, viennozīmīgi pieder pie nīcības saules tēmām, un motīvs par meitas vainaga saulē savīšanu savā emocionālā noskaņā tad pārsedzas ar motīvu par vainaga saulē izbalēšanu. Abi veido tiešu polāro pretstatu ļoti pozitīvam un pacilātam motīvam par mirdzošo sauli meitas zīļu vai vizuļu vainagā (skat. Vīķe-Freiberga, 1998a).

26517v3 (V,K,Z)

Sērsti gāju bāliņos
Pa vītolu ēniņam,
Lai saulē nesavīta
Sarkans rožu vainadziņš.

Pretstatā draudīgajai saulei, vītols kā ēnas devējs pēdējā dziesmā ieguvis pozitīvas asociācijas, gluži kā teiksmainās Saules dziesmās, kur tas pat iegūst pārdabisku auru. Skaisti pacilātā epifāniskā motīvā par dievieti kokā tur blakus Laimai un Mārai atrodam arī teiksmaino Sauli, kas cilvēku apziņai atklājas vītolā sēdēdama.

 

Vītējošā saule, valodas un meitas vainags

Vītējošā saule savā negatīvā izpausmē var kļūt par vienu no daudzajām dzejas gleznām, kas neskaitāmās variācijās attēlo ļaužu valodu radīto postu, tā kā vītējošā saule šai motīvā sāk stipri pietuvoties nīcības saulei. Jaunas sievietes labā slava savā vidē ir tik pat trausla, cik puķe vai zālīte saulē, un dainas to attēlo, kā dzīvojam nemitīgās bailēs no dīku pļāpu radītās kritikas, izsmiekla vai ļaužu nicināšanas (8879; 8920). Apvītušais vainags specifiski atsaucas arī uz apvītušu nevainību − vai nu īstenībā notikušu, kas meitai par lielu kaunu nonākusi atklātībā, vai arī tikai ļauni un nepamatoti tai pierunātu.

Ļoti īpatnēja šai sakarībā ir sekojošā dziesma ar izteicienu par sauli, kas „spiež puķu ziedus”. Kaut saule, kas aiz karstuma spiež, ir idiomātiski latvisks izteiciens, saule, kas to dara tieši puķu ziediem, skan tomēr visai neveikli.

8692 (Vlm Rūjiena)

Meitiņām jādzīvo
Kā sīkām puķītēm:
Saule spiež puķu ziedus,
Ļaudis meitu vainadziņus.

Varētu jau būt, ka neveikluma iespaids šeit rodas dēļ modernām domu asociācijām par spiešanu kā kaut ko, kas notiek tikai zem sloga − kā meitenēm, kas nospiež puķes, lai tās izkaltētu starp albuma lapām. Varētu būt, ka senāk saules spiešana būtu tikusi uztverta kā pilnīgi normāls un pieņemams sinonīms karstuma radītai vītēšanai vai kaltēšanai. Ja arī tā būtu, nekas tomēr nespēj izglābt nelaimīgo paralēlo rindu par ļaudīm, kas „spiež meitu vainadziņus”, un šādi plakani saspiestie vainadziņi ir viena no neveiklākām dzejas gleznām visās dainās.

Meita, kam nevalodas atņēmušas tās labo slavu, sabiedrības priekšā novīst kā saulē izkaltusi puķe, un vienīgi Dieva palīgs tad vairs var sniegt tai garīgo veldzi un mierinājumu. Visļaunāk protams iet tām meitenēm, kam nav vairs savas mātes kā aizstāves šādu pašiecelto soģu priekšā:

40487 (Rg Krape)

Spirdzin, Dievs, to puķīti,
Kas saulē novītusi;
Glabā, Dievs, mani jaunu
No ļautiņu valodām.

4266 (Kld Kursīši)

Spirdzin’, Dieviņ, to zālīti,
Kas novīta saulītē;
Palīdz Dievis tai meitiņai,
Kam nevaid māmulītes.


Meitas vainags dainās pieņem tik plašu iespējamo nozīmju loku, ka tas reizē ir metonīmija, alegorija, zīme un simbols. Kur normāli vainags zīmētos uz meitas godu un labo slavu, tur ļaužu valodas simboliski var arī nopīt tai citu − saceltās neslavas vainagu. Tas diemžēl ir daudz izturīgāks par īsto vainagu, jo to neiespaido nekādi dabas elementi − ne karstās saules balināšana vai vītēšana, ne rasas slapjums (skat arī 4831; 8414v2; 40544). Ar šo nedabīgi izturīgo vainagu tiek simbolizēts dzīves īstenībā novērotais bēdīgais apstāklis, ka pierunāta neslava, lai cik nepamatota, ļaužu atmiņās mēdz pieturēties ilgāk par visu mūžu pelnīto labo slavu. Lai garīgi pretotos ļaužu tukšās fantāzijas un ļaundabīgo uzbrukumu radītajai bezspēcības sajūtai, meita tad pati sakās sev novijām vainagu no ļaužu valodām:

8472 (Jk Sēlpils)

Jo tie ļaudis daudz runāja,
Jo es daudzi nebēdāju.
Es saviju
vainadziņu
No tām ļaužu valodām;
Nenovīta saulītē,
Ne siltā istabā.

Tas ir tikai viens no daudzajiem dainās minētiem veidiem, kā pretoties psīcholoģiskiem uzbrukumiem un saglabāt savu pašapziņu sabiedriskās agresivitātes un nosodīšanas priekšā. Galvenais mērķis ir pašam sev atgādināt savu būtisko un neiznīcināmo vērtību kā personībai. Upuris psīcholoģiski veselīgā veidā vismaz simboliski pārņem kontroli pār savu likteni, apzināti pieņemot un pārveidojot tieši to, ko citi gribētu ar ļaunu varu tam uzspiest. Citur dainās, kur ļaužu valodas attēlotas kā ūdens, kuŗā to upuris draud noslīkt, vesela ļoti gaŗa dziesma var veidoties ap slīkšanai un nogrimšanai pretējiem priekšstatiem, tā radot psīcholoģiski veselīgu koncentrēšanos uz peldēšanu, pāri iešanu vai gaisā pacelšanos kā garīgās pretestības simboliem (skat Vīķe-Freiberga, 1998b).

Nākošās divas Praulienas dziesmas nedabīgi izturīgā vainaga domu noved līdz galējībai ar paradoksālo iztēles gleznu par vainagu, kas vīts no akmeņa lapiņām. Mazliet dīvains ir otrā varianta izteiciens, ka šis akmens vainags „nepelēja saulītē”, jo pelēšana − vai arī akmens apaugšana ar sūnām − normāli notiktu ēnā un mitrumā, ne saules siltumā un gaismā. Ja akmens vainags te vēl arvien būtu iztēlē novīts kā aktīva vizuālizācija garīgās pašaizsardzības nolūkos, tad iespējams, ka tas apzināti cenšas izmantot arī buŗamvārdos iecienīto akmens maģisko simboliku:

5848 (Md Prauliena)

Es noviju vainadziņu
No akmeņa lapiņām,
Nij tas vīta saulītē,
Nij siltā istabā.

39062 (Md Prauliena)

Nosaviju vainadziņu
No akmeņa lapiņām,
Ne tas mirka rasiņā,
Ne pelēja saulītē.

 


Akmens cietums un nemainība ir stiprākais iespējamais pretstats zieda trauslumam un īslaicībai. Nekas nespēj to aizskart un vītināt − ne saules siltums ārā, zem klajas debess, ne iekštelpu siltums istabā. Akmens lapiņu vainags paliktu vienādi neskārts kā no dabas, tā no kultūras iespaidiem. Tāds vainags būtu vienīgais iespējamais, kas spētu aizsargāties no ļaužu valodu kaitīgā iespaida, kas citādi saēd meitas slavu gluži kā vitriols.

Iztēles gleznai par šādu, no smagu akmeņu „lapiņām” novītu vainagu, tomēr piemīt arī kaut kas dīvaini šausminošs un baiss, kas neviļus izraisa priekšstatu par nogulšanos smiltājā ar akmens vainagu ap galvu, un par grants gabaliem, kas pa vienam krīt uz zārka vāka. Kā nekā, ne jau viena vien negodā nonākusi meita ir devusies pašnāvībā aiz izmisuma par savu neslavu.

 

Nekalstošais bišu spārnu kažociņš

Iepriekšējam motīvam līdzīga doma un formuliskie izteicieni pilnīgi citā kontekstā attiecināti uz tētiņu ar šķietami pārdabīgo bišu spārnu kažociņu, kas nav padots ne rasas vai lietus slapjumam, ne saules kaltēšanai. Tas atkal ir paradokss, jo visiem bija labi zināms, cik bišu spārni ir jūtīgi pret slapjumu un ka bites nemēdz lietus laikā lidot. Varētu pieņemt, ka tētiņš, kā vecs „bišu tēviņš”, būtu vecs dravnieks pēc savas nodarbošanās:

30272 (Md Gulbenē)

Bij manāmi tētiņam
Bišu spārnu kažociņš,
Ne tas mirka rasiņā,
Ne izkalta saulītē.

51747 (Ab Rugāji)

Vecam bišu tēviņam
Bišu spuornu kažuciņš
Ni sakolta saulītē,
Ni samierka lītiņā.

Kaut nevaram izslēgt, ka te sakarā ar tētiņa kažoku varētu būtu domāta kāda mums vairs neizprotama vārdu spēle, šis bišu svārku kažoks, tāpat kā citās dainās daudzinātie vaska cimdi, varētu vienkārši atsaukties uz drānām, kas iegādātas par naudu, ko dravnieks no savas bitenieka ražas nopelnījis:

30380 (Rg Ķēči)

Šķitu saulīt’ i lecot
Caur ozola zariņiem:
Dravenieka dēliņam
Vaska cimdi rociņā.

Iepriekšējo dziesmu bišu spārnu kažociņš tādā sakarībā varētu būt tāds, kas netikvien nopirkts par medus un vaska ražas ienestiem līdzekļiem, bet kas, kā jau labas kvalitātes kažokāda, metaforiski līdzinātos bišu spārniem savā vieglumā. Ja ne, tad atbilde būtu jāmeklē pavisam citā virzienā, uz ko vedina arī šo dziesmu otrās puses par šī dīvainā kažoka stāvēšanu pāri normāliem fizikas likumiem. Iespējams, ka dziesmas par bišu spārnu kažociņu būtu bēru dziesmas ar atsauksmi uz tēvu, kas aizgājis Viņā saulē. Tētiņa dvēsele tad staigātu bišu spārniem līdzīgā ēteriskā apvalkā, kas nebūtu vairs pakļauts vieliskās pasaules iespaidiem − ne lietus izmērcēšanai, ne saules izkaltēšanai. Tā būtu līdzīga mītoloģiskai Saules meitai, kas savās vedībās ar Mēneša dēlu dodas ar bites spārnu villainītēm un glāžu kurpēm kājiņā (33995). Tie diemžēl paliek tikai minējumi, jo nav pieejamas ne mazākās norādes par kontekstu, kādā šīs dziesmas sākotnēji būtu tikušas dzirdētas vai dziedātas. Krišjāņa Barona sējumos (1894-1915) pirmais − Gulbenē pierakstītais − bišu spārnu kažoka teksts ir vienkārši ievietots raibā rindā kopā ar citām bišu dziesmām, un Pētera Šmita krājumu (1936-1939) nepilnīgā klasifikācija neapskaidro arī otru, Rugājos pierakstīto dziesmu.

 

Alegoriskā vīšana un kaltēšana

Dažos motīvos vīšana vai kaltēšana savā metaforiskā izpratnē ir kļuvusi tik stilizēta, ka to varētu jau dēvēt par emblēmatisku vai alegorisku. Precīzā vītēšanas un kaltēšanas nozīme katrā gadījumā ir atkarīga no konteksta, un šo vārdu emocionālās konotācijas var vienādi kļūt vai nu pozitīvas vai negatīvas.

Novīšana ir pēdējā fāze stāda dzīves ciklā, un kā tāda atgādina, kā laika plūsma daudz ko iznīcina un aiznes sev līdz. Abstraktākā līmenī tamdēļ novīšana var kļūt par simbolu nepiepildītām cerībām. Viens piemērs tam ļoti tēlainā un plūstoši daiļskanīgā motīvā par liepu lapu tiltu, kur pirmā rindā ritmiski atkārtojas līdzskaņi l, p un t, pie kam katrs vārds nobeidzas ar to pašu u burtu:

43063 (Azp Klostere)

Liepu lapu tiltu taisu,
Gaidu tautas atjājam;
Uzlec
saule, savīst lapas,
Tautas dēli neatjāj.

Vieglā un maigā liepu lapu tilta celšana dainās pauž ilgošanos pēc kādas atnākšanas − vai nu neprecētai meitai pēc preciniekiem, kā šai saules dainā, vai arī precētai sievai pēc mātes, kas tiek gaidīta ciemos, kā tas redzams vispārējā dainu masīvā. Rūgto vilšanos par gaidītā nepiepildīšanos tad attēlo trauslā liepu lapu tilta izjukšana, kur vai nu vējš tiltā paliktās lapas aizpūš pa gaisu, vai atkal tās novīst zem karstās saules stariem. Arveds Švābe uzskata (1931), ka liepu lapas it kā īstenībā būtu tikušas kaisītas uz laipām vai tiltiņiem par godu augstiem viesiem. Var jau būt, ka tā tiešām ir bijis. Dainās gan labi pazīstami ir arī nepārprotami nereāli tilti, kā apīņu stīgu tilts sekojošās gaŗākas precību dziesmas noslēgumā:

33567v4 (Rg Pļaviņas)

-------------------
Pāri purvu
tiltu grīdu
Ar
apīņa stīdziņām,
Lai brauc mana līgaviņa,
Kā lapiņa drebēdama,
Kā lapiņa drebēdama,
Kā saulīte vizēdama.

Kā liepu lapu, tā apīņu stīgu tilta gadījumā, tieši tilta trauslums un nereālums rada dzīvāku un dzejiskāku priekšstatu par tiltu kā emocionālas atvērtības un ilgošanās simbolu.

Pāris tekstos ir atsauksme uz izkalšanu saulītē pašam no sevis, kas tad simbolizē situācijas, kur cilvēks kaut kā dzīvē izkuļas viens pats, bez citu palīdzības, tikai ar to, kas dabas dots un visiem par brīvu pieejams. Vienā dziesmā saulīte nodēvēta par „bārenīšu ramavīti” tamdēļ vien, ka bāreņi tajā kaltējas. Tas dīvainā kārtā tikai izceļ, cik būtībā bezcerīgi un nožēlojami varēja būt šādu dzīves pabērnu apstākļi:

4379v1 (Md Meirāni)

Dziesmiņās, saulītē
Bārenīšu ramavīte:
Dziesmiņās remdējās,
Saulītē kaltējās.

Citā ļoti īpatnējā dziesmā bārene aiz lepnuma noraida uz brīdi sniegtu mātes meitas palīdzību, it kā aiz iecirtīga un skaudīga rūgtuma pret mātes meitas labvēlīgākiem dzīves apstākļiem:

38247 (Rg Birzgale)
Mātes meita pirti kūra,
Aicin’ bāri kaltēties.
Kalsti pati, mātes meita,
Es izkaltu saulītē.

Šai gadījumā apsveicamā vēlme pašam stāvēt uz savām kājām ir pārvērtusies par nevajadzīgu rupjību un neglītu nepateicību par citu piedāvāto palīdzību. Bārene savā sarūgtinājumā novēršas un norobežojas no līdzcilvēkiem un apgalvo, ka gan jau pietiks ar saulīti, lai to izkaltētu. Šī šķietamā paļāvība uz dabas spēkiem būtībā ir tikai iecirtība − tas ir neauglīgs spītības žests, kas sakņojas pašnožēlā. Citā dziesmā dziedātāja daudz veselīgākā veidā vienkārši uzsveŗ pati savas spējas pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir − ar saviem grūtākiem un vieglākiem brīžiem:

38841 v1 (Rz Bērzgale)

Es meitiņa smuka, gleita,
Saules, leita nasabeidu;
Leiteņš mani izmērcēja,
Saule mani izkaltēja.

Kaltējošā saule šai pēdējā piemērā atkal ir pozitīvs tēls, kas nāk novērst to, ko negatīvi tvertais lietus bija padarījis, un tādā veidā simboliski spēlē pasaules līdzsvarotājas lomu.

Visskaidrāk kaltēšanas pozitīvā puse samanāma ir Laimas dziesmās, kur izkaltēšana saulītē simbolizē laimi, izdošanos, labklājību un augsta sabiedriska stāvokļa iegūšanu, tiešā pretstatā ūdenim, slapjumam vai slīkšanai kā nelaimes, neveiksmes, neizdošanās vai aprunāšanas simboliem (skat. arī Vīķe-Freiberga, 1998b):

9247 (Md Vestiena)

Nelaim’ mana nebēdnīca,
Man’ iegrūda ūdenī,
Man’ Laimiņa, izvilkuse,
Saulītē izkaltēja.

Nelaimes cēlonis var būt gan personificētā Nelaime, kā tikko citētajā dziesmā, gan arī vienkārši citi cilvēki. Tā sekojošā dziesmā Nelaimes un Laimas vietā pretstatīti tēva un mātes radi: tēva radi, kas, atraujot jebkādu materiālu pabalstu, „iegrūda no laipiņas ūdenī”, kamēr mātes radu palīdzība un atbalsts izteikti ar konkrēto gleznu par saulītē kaltēšanu:

3893 (Rg Ikšķile)

Suņi suņi tēva radi,
Mātes radi bāleliņi;
Tēva radi man’ iegrūda
No laipiņas ūdenī,
Mātes radi, izvilkuši,
Saulītē izkaltēja.

Izkaltēšana saulītē kā simbols šeit nebūtu izprotama bez iepriekšējā pretstata par ūdenī iegrūšanu, kas savukārt izprotama uz plašākās dainu tradicijas fona. Simboliski ļoti koncentrētā veidā tā šeit apzīmē grūtību vai pat bezizejas situācijas pārvarēšanu un piemērota sabiedriskā stāvokļa atgūšanu. „Kaltēšanās saulītē” šai gadījumā pieņem plaši vispārinātu pozitīvu vērtību, kas pilnīgi atspēko visas „ūdenī iegrūšanas” nelaimīgās sekas. Šim motīvam ir zināma radniecība ar Jāņu dziesmu par slīkstošo Jāni (53890), kur puiši un meitas netikvien tiek aicināti Jāni izvilkt maliņā, bet arī specifiski to izkaltēt saulītē un iedot tam siera gabaliņu.

 

_________________


Karstā saule savos semantiskos sazarojumos situējas tieši pusceļā starp maigi saudzējošo silto sauli no vienas puses un nežēlīgo nīcības sauli no otras. Karstās saules emocionālās līdzskaņas visumā sāk virzīties uz negatīvo pusi, piem., vasaras svelmē un grūtus darbus veicot, tā var būt smaga un nogurdinoša. Savā kaltējošā un vītējošā aspektā tomēr karstā saule nebūt nav viennozīmīga. Tai piemīt kā negatīvas, tā arī pozitīvas vai neitrālas puses. Satīriskās un sadzīves dziesmās karstums un savīšana var dažādos veidos iegūt ļoti negatīvas konotācijas. Sevišķi vītēšana saistās gan ar vecumā apvītušu miesu, gan neslavā apvītušo meitas vainadziņu, gan karstu cerību nepiepildīšanos. Tam tiešā pretstatā žāvēšana parādās kā kumeļa rūpīgas kopšanas zīme. Kaltēšana var būt arī praktiski lietderīga, piem., siena vai koka kaltēšana. Simboliskā plāksnē izkaltēšanās saulē var pat pārstāvēt laimi, sekmes un izdošanos pretstatā ūdenī iekrišanai kā posta un nelaimes zīmei.

 

VĒRES

  • Barons, Krišjānis un Henrijs Visendorfs (Wissendorff), (red). Latvju dainas. 6 sējumi. 1. sējums, 1.-4. burtnīca, Mitau (Jelgava): Draviņ-Dravnieks, 1894-95; 1. sējums, 5.-10. burtnīca, Rīga: Kalniņš & Deutschmans, 1895-98; 2.-6. sējumi, Sv. Pēterburga: Ķeizariskā Zinātņu Akadēmija, 1903-15.

  • Dunsdorfs, Edgars (1973). Latvijas vēsture: 1710-1800. Stockholm: Daugava.

  • Malta, N. (1928). Mežs un koki latvju dainās. Jānis Endzelīns un Roberts Klaustiņš (red), Latvju tautas dainas (1. sēj: 1-10). Rīga: Literātūra.

  • Šmits, P. (1928). Koku loma mītos. Jānis Endzelīns un Roberts Klaustiņš (red), Latvju tautas dainas (1. sēj.: 11-16). Rīga: Literātūra

  • Šmits, Pēteris (red) (1936-1939). Tautas dziesmas. Papildinājums Kr. Barona „Latvju Dainām.” 4 sējumi. Rīga: Latviešu folkloras krātuve.

  • Švābe, Arveds (1931). Tilta un laipas simbolika. J. Endzelīns un R. Klaustiņš (red.), Latvju tautas dainas (7. sēj.: 499-506). Rīga: Literātūra.

  • Vīķe-Freiberga, Vaira (1998a). Spožā saule un meitas vainags dainās. Jaunā Gaita. 1998, 213:26-33.

  • Vīķe-Freiberga, Vaira (1998b). „Sink or swim: On associative structuring in longer Latvian folksongs”. Oral Tradition, 12, Nr. 2.

  • Vīķe-Freiberga, Vaira un Freibergs, Imants (1988/1991). Saules Dainas. Montreālā: Helios; Rīgā: Grāmata.

 

 



[1] No topošās grāmatas Meteoroloģiskā saule, kas būs trešais sējums Trejādo sauļu triloģijā.

[2] Visi šie skaitļi atsaucas uz Saules dainu masīvu, Vīķe-Freiberga un Freibergs, 1988; 1991.

[3] Tāpat arī 10299; 29564; 519989; F72.4807.

 

„Ķēnišķīgā kokle”. Burkarda Dzeņa zīmējums.

 

Jaunā Gaita