Jaunā Gaita nr. 216, marts 1999

 

 

MĀRTIŅA STRAUMAŅA SIMTGADE

 

Mārtiņš Eduards Straumanis piedzima 1898. gada 23. novembrī. Bērna gadus pavadījis Dobelē, kur viņa tēvs bija luterāņu draudzes mācītājs. Nobeidza Jelgavas guberņas ģimnāziju Academia Petrina. Piedalījies Latvijas brīvības cīņās. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

1920. gadā iestājās Latvijas Universitātes (LU) ķīmijas fakultātē un 1927. gadā kā pirmais latviešu zinātnieks ieguva Dr. chem. gradu. No 1928. līdz 1944. gadam bija LU ķīmijas fakultātes mācībspēks − kopš 1940. gada − profesors. Pēc 1944. gada profesors Vācijā un ASV. Savā profesijā Mārtiņš Straumanis guva lielus panākumus korozijas problēmu un kristalķīmijas pētniecībā, publicēdams vairāk nekā 300 zinātnisku darbu, ieskaitot vairākas monogrāfijas. Trimdā bija Latviešu Inženieru un techniķu apvienībā un kādu laiku rediģēja žurnāla Technikas Apskats ķīmijas nodaļu. Apciemoja Latviju 1966. gadā, kad lasīja lekcijas Zinātņu akadēmijā un Rīgas Polītehniskā institūtā (RPI). 1970. gadā piedalījās starptautiskā dabas vielu ķīmijas simpozijā Rīgā. Mārtiņa Straumaņa dzīves pavediens pārtrūka 1973. gadā. Brīvā Latvijā viņš atgriezās 1993. gada 23. jūnijā, kad viņu pārapbedīja blakus tēvam un mātei Dobeles kapsētā.

Savā laikā Latvijas Universitātē Mārtiņš Straumanis kā zinātnieks novators iegādājās pašu modernāko aparatūru pasaules zinātnes arsenālā. Latvijas kolēģu vērtējumā Mārtiņa Straumaņa sarūpētās laboratorijas iekārtas Latvijas Universitātē Latvijas ķīmiķiem ir lieti noderējušas pētniecības darbā līdz pat mūsu laikiem.

Savus studentus M. Straumanis mācīja patstāvīgi domāt, zināšanas korelēt, izprast ķīmisko parādību norises un šo norišu savstarpējo sakarību un secību. Viņu neapmierināja studentu mechaniski iegaumētas zināšanas.

1978. gadā Misūrī Universitātē (University of Missouri) Rollā Mārtiņa Straumaņa vārdā tika nosaukta jauna materiālu pētniecības ēka (Martin E. Straumanis Hall). Tāds pēcnāves pagodinājums ASV ir viens no izcilākajiem, kādu piešķir tikai retiem, sevišķi izciliem zinātniekiem.

J.Ž.

 

 

 

 

Liene Straumane-Sorensone (Sorenson)

 

TĒVS MANĀS ATMIŅĀS

 

Ir jau visādas atmiņas. Viņa staltais stāvs, lēnās, mierīgās kustības un gaita. Lielās, nesasprindzinātās rokas ar ļoti gaŗiem pirkstiem. Man patika skatīties, kā tēvs tās lietoja vai nu uzmanīgi, precīzi kaut ko taisot, vai veikli, burvīgi skaisti klavieres spēlējot. Atceros zili zilās acis, ar kuŗām viņš uz mani domīgi un uzmanīgi skatījās, un viņa laipno runu.

Tēvs vienmēr ļoti daudz strādāja. Mēs bērni samērā reti viņu redzējām. Bet tie bija jauki brīži. Atceros peldēšanos Gaujā pie Cēsīm, kur mums bija vasaras māja. Atceros, kā Ziemsvētkos visi kopā sēdējām svecīšu gaismā pie eglītes Mārupes ielā 20. Atceros, kad iegāju „papiņa istabā”, kur bija viņa rakstāmgalds un klavieres, viņš man vienmēr šo to interesantu parādīja.

1944. gada rudens. Arvien esmu brīnījusies, kur māmiņa dabūja to gribu un to spēku pakampt mūs, piecus bērnus, un Liepājā burtiski uzstumt vilcienā, kas devās uz Dancigu. Nonācām Minhauzenā (Münchausen), 20 km no Mārburgas. Tur 1945. gada maijā sagaidījām kaŗa beigas. Padzirdējis, ka amerikāņi tuvojas, tēvs lika mums izkārt no loga baltu palagu.

Neatceros tieši to brīdi, kad vecāki dabūja zināt, ka Jaltas sarunās Latvija ir atstāta Padomju Savienības rīcībā. Taču vēlāk, kad tēvs un māte par to runāja, sapratu, ka viņiem bija neizteicami smags un mokošs pārdzīvojums atjēgties, ka uz Latviju atpakaļ nevarēs braukt. Rīgā bija viss tēva dzīves darbs! Viņš tāpat kā māte dziļi mīlēja tēvzemi, par kuŗas brīvību abi bija cīnījušies I Pasaules kaŗa laikā. Abi bija atstājuši vecākus Latvijā, domādami drīz atgriezties.

Tēvs sāka rakstīt vēstules uz ASV meklēdams darbu. 1947. gada rudenī devāmies uz Savienotajām Valstīm. Tā bija reta laime laicīgi tikt ārā no Pārvietoto personu (DP = Displaced Persons) nometnēm un no sagrautās Vācijas. Un tēvam tā bija iespēja turpināt savu darbu. Daudziem citiem bija bēgļu nometnēs jāpaliek vēl vairākus gadus. Turklāt vairākums, iebraucot ASV vai kādās citās zemēs, nespēja turpināt darbu savā profesijā − bija jāpieņem visvisādi smagi darbi, lai pelnītu uzturu.

Decembŗa sākumā stāvējām visi kopā uz atejoša kuģa klāja vācu ostā Bremerhafenā. Kā arvien svarīgos mirkļos, tēvam rokā bija fotoaparāts.

Nabaga tēvs smagi cieta no jūras slimības un gandrīz visas trīspadsmit dienas nogulēja kajītē. Ņujorkā ieradāmies agrā rītā. Skaidri atceros skaisto zaļo Brīvības statuju (Statue of Liberty), kuŗai braucām gaŗām ceļā uz ostu. Pirmajā vakarā kā sapnī staigājām pa Ņujorku, lūkojāmies uz debesskrāpjiem un kustošām krāsainām neona gaismām. Pēc kaŗa tumsības tās mums likās pasakainas.

Misūri štata Rollas pilsētiņā sākās mums visiem rosīgs laiks. Tēvs gāja uz darbu pusastoņos un tikai pēc astoņiem vakarā nāca mājās. Jaunā māja bija liela un patīkama, taču māte laikam domāja, ka māja par daudz liela tikai mums, un sāka interesēties par radiem un draugiem Vācijas DP nometnēs. Drīz vien viņus uzņēmām mūsu mājā. Atbraukušie palika pie mums dažas nedēļas vai mēnešus, līdz paši atrada veidu, kā pelnīt maizi un samaksāt par dzīvokli. Vienu vasaru mitinājāmies kopā 20 vai pat vairāk cilvēku.

Visi ASV kaut kā iedzīvojās. Mūsu ģimene Rollā palika viena. Sentluisā (Saint Louis) latvieši sāka tad rīkot dievkalpojumus un groziņu vakarus, un, cik bieži vien varējām, devāmies tās 100 jūdzes (165 km) turpu no Rollas ar autobusu. Vecākiem milzīgi gāja pie sirds satikties ar citiem latviešiem. Šie sakari ar latviešiem mūs vienmēr iepriecināja un uzmundrināja. Iemācīties dzīvot amerikāņu vidē prasīja no mums lielu enerģiju. Ar amerikāņiem tēvs samērā labi satika, bet varēja skaidri redzēt, ka tas viņam sagādāja arī grūtības. Viņš bieži žēlojās par savas angļu valodas trūcību. Grūti arī viņam nācās saprast amerikāņu jokus un humoru. Arī daudzas parašas, piemēram, uzrunāt nepazīstamus cilvēkus nevis uzvārdā bet vārdā. Īpaši neērtus brīžus viņam sagādāja tik parastā pļāpāšana par neko (small talk). 1954. gadā tēvs iepazinās ar ķīmiķi Bilu Džeimsu (William James) un sadraudzējās ar viņu tuvāk nekā ar jebkuŗu citu amerikāni. Dr. Džeims bieži palīdzēja tēvam pārvarēt grūtus brīžus amerikāņu vidē. Domāju, ka bez Billa Džeimsa, tēvs būtu juties stipri vientuļāks.

Abi vecāki cītīgi lasīja laikrakstu Laiks. Bieži kad abi sēdēja kopā pie galda agrā rītā vai vēlu vakarā, dzirdēju viņus pārrunājam izlasītās ziņas. Tēvs un māte šad tad tika aicināti amerikāņiem stāstīt par Latviju. Tādās reizēs māte parasti bija galvenā runātāja, lai gan viņai tas bez uztraukšanās nebija viegli izdarāms. Daudzi amerikāņi bija ļoti sirsnīgi un saprata, kāpēc šāda runāšana par dzimteni māti satrauca. Bija arī tādi, kas ne tikai nespēja izprast, bet bija pat nelaipni. Tas mātei darīja lielas sirdssāpes.

Tēvam bieži iznāca braukt uz ārzemēm. 1966. gadā viņš devās komandējumā uz Latviju. Tā nedēļa bija gaužām īsa. Abiem vecākiem tas bija dziļš pārdzīvojums. Toreiz maz aptvēru manu vecāku bēdas − daļēji tāpēc, ka pašai bija stipri jācīnās, lai Savienotajās Valstīs atrastu sev vietu, bet ari tādēļ, ka vecāki mūs, bērnus, saudzēja no savu bēdu īstā dziļuma. Zinu tagad, ka viņi abi katru sava mūža dienu ilgojās un sēroja pēc Latvijas, visu laiku cerēdami uz tās kādreizēju atbrīvošanu. Tādā garā viņu mājas priekšā, kad amerikāņi oficiālās svētku dienās izkāra savu karogu, līdzās ASV karogam vienmēr plīvoja arī mātes šūtās sarkanbaltsarkanās krāsas.

Tēvs mira 1973. gada pēdējā ziemas dienā, 19. martā. Kaut gan zināju, ka tēvs bija nopietni slims, tomēr nebiju gatava uz viņa aiziešanu, ko dziļi pārdzīvoju. Nevarēdami iedomāties tēvu apbedīt Rollā, nospriedām tēva mirstīgās atliekas likt kremēt, lai kādreiz tās novietotu viņa dzimtajā Dobelē. Bēres mums visiem bija grūti panesamas. Amerikāņu mācītājs, kaut gan sirsnīgs un labi domājošs, neizprata tēva būtību, neizprata latviešu garu. Atstājot baznīcu, atskatījos atpakaļ un redzēju tēvoci Viktoru uzliekam uz tēva zārka pušķi koši dzeltenas narcises no tantes Grietas dārza. Pēc amerikāņu modes stilizēto ziedu darinājumu vidū tās likās tik dabīgi skaistas, latviskas. Jutos atvieglota.

 

 

 

Dr. V.Dž. Džeims (W.J. James)

 

ATMIŅAS PAR PROF. DR. MĀRTIŅU STRAUMANI

 

Dr. Mārtiņš Straumanis (vidū) saņem Amerikas Korozijas inženieru apvienības balvu. To viņam pasniedz Misūrī Universitātes direktors, Dr. Viljams Džeimss (W.J. James). Labā pusē Straumaņa dzīvesbiedre Ieva (dz. Reinharde).

Ar Dr. Mārtiņu Straumani iepazinos 1954. gadā, gadu pēc ierašanās Misūrī Universitātes metallurģijas un kalnrūpniecības nodaļā. Kad pirmo reizi iegriezos pie Dr. Straumaņa viņa mazajā, šaurajā laboratorijā, viņš bija mazrunīgs un rezervēts. Varēja manīt, ka saruna angļu valodā no viņa prasīja piepūli. Bet kad paskaidroju savas vizītes nolūku un piedāvāju sadarboties ar viņu pētījumu darbos, viņš manāmi atplauka, sirsnīgi priecājās, ka nu būs kāds ar ko dalīties pētniecībā. Tas bija sākums gaŗai un raženai sadarbībai. Kļuvām viens otram tik tuvi, ka man viņš atļāva sevi uzrunāt priekšvārdā − par Mārtiņu. Kuŗam katram to viņš neļāva. Mūsu sadarbošanās neapsīka, līdz pat Mārtiņa nāvei.

Misūrī Universitāte toreiz vēl nebija pazīstama kā ievērojams pētniecības centrs. Lai iegūtu ASV valdības finansējumu, kopā ar Mārtiņu izstrādājām pētniecības plānu diviem projektiem. Rollas nodaļas dekāns, Dr. D. Vilsons (D. Wilson), kuŗam bija jāparaksta šie iesniegumi, gan ļoti šaubījās par mūsu izredzēm, bet, visiem par lielu pārsteigumu, nauda tika piešķirta! Pirms tam, Mārtiņš pats bija darinājis savus pētniecības aparātus un instrumentus. Tagad pirmo reizi bija iespēja iegādāties inventāru nopietnai pētniecībai, un nu darbā varējām iesaistīt arī studentus − pētniecības asistentus.

Mārtiņa studenti ļoti respektēja savu profesoru − viņš bija stingrs, bet taisnīgs. Daudzi no studentiem guva lielus panākumus paši savos turpmākos zinātniskos pētījumos.1959. gadā mēs ar Mārtiņu devāmies uz Pasaules Kristallografijas konferenci Keimbridžā (Cambridge), Anglijā. Tur mums nācās atteikties no izdevības uzturēties paša sēra Izāka Ņūtona (Isaac Newton) guļamistabā. Telpa izrādījās drēgna, ar maziem lodziņiem. Taču paspējām lietu nokārtot ar labu humoru, neapvainojot Keimbridžas Universitātes labi domāto goda parādīšanu.

Pēc šīs konferences mēs ar Mārtiņu noīrējām automašīnu un apceļojām vairākas Eiropas valstis. Mārtiņš bija jau iepriekš smalki izpētījis ceļu kartes un sastādījis maršrutu. Katrā pilsētā, kur apstājāmies, viņš pauda dziļu interesi par mākslu un mūziku. Daudzās vietās Mārtiņam bija paziņas, pie kuŗiem iegriezāmies. Tas viss mūsu ceļojumu darīja ļoti interesantu. 19 dienās nobraucām 9 000 kilometru. Mārtiņš sīki pierakstīja visus mūsu izdevumus, kuŗos dalījāmies. Vienīgā domstarpība mums radās sakarā ar Mārtiņa mudinājumiem braukt allaž ātrāk − viņam bija ļoti svarīgi pieturēties pie iepriekš izstrādātā maršruta.

1961.-62. mācību gadā es vienu studiju gadu papildinājos Grenoblē, Francijā. Mārtiņš pa to laiku pārņēma manus pētniecības darbus un arī manu studentu vadību. Drīz pēc manas atgriešanās Rollā, Mārtiņš savukārt devās uz gadu uz Austrijas galvaspilsētu Vīni. Man nācās „revanšēties” un pārzināt viņa pasākumus un pienākumus universitātē.

1964. gadā dekāns Dr. Vilsons pensionējās. Mēs abi ar Mārtiņu uzsākām kampaņu par paplašinātām pētniecības telpām, ko jaunais dekāns Teds Planjē atbalstīja, un tā tapa jauna ēka, kuŗas otrais stāvs bija veltīts jaunai Materiālo Zinātņu pētniecības laboratorijai. Tā kā Mārtiņš kategoriski noraidīja administratora pienākumus, mani iecēla par šīs laboratorijas direktoru kamēr viņš kļuva par jaunās laboratorijas galveno zinātnieku. Jau tad viņš bija plaši pazīstama autoritāte ne tikai ASV, bet arī ārzemēs. Ar Dr. Planjē palīdzību ieguvām no valdības ievērojamas naudas summas. Pētniecība zēla un plauka. 1969. gadā laboratorija tika nosaukta Mārtiņa vārdā. Viņš par šo godu bija tik ārkārtīgi aizkustināts, ka atklāšanas ceremonijā vairāk par „Paldies!” nemaz nemēģināja pateikt.

Mēs ar Mārtiņu piedalījāmies daudzās zinātniskās konferencēs. Viņam tika piešķirti daudzi atzinības raksti un goda diplomi. Vienā tādā konferencē 1972. gadā Kolbī (Colby) koledžā Ņuhampšīrā (New Hampshire) Mārtiņš pēkšņi saslima. Izrādījās, ka viņš bija piedzīvojis nopietnus sirds darbības traucējumus. Pēc sešu mēnešu slimošanas dažādās slimnīcās Mārtiņš atveseļojās un atgriezās darbā savā iemīļotajā laboratorijā.

Tomēr slimība neatkāpās un Mārtiņš slēdza acis uz mūžu 1973. gada 19. martā. Viņš mira, sēdēdams savā iemīļotā atpūtas krēslā, klausoties mūziku ar latviešu avīzi Laiks klēpī. Tā nu viņš nepiedzīvoja brīvības atgūšanas laiku dzimtenē. Kad tas laiks pienāca, Mārtiņa sieva Ieva viena pati devās uz neatkarīgo Latvijas valsti.

Ieejot Mārtiņa Straumaņa vārdā nosauktajā zinību pilī, allaž atceros viņa gudro un pašpārliecināto smaidu. Mēs varam būt lepni, ka viņš bija mūsu vidū.

No angļu valodas tulkojusi Māra Straumane-Rācene un Liene Straumane-Sorenson.

 

Dr. V. Dž. Džeims − Materiālu Pētniecības laboratorijas vadītājs Misūrī Universitātē, Rollā, Misūrī, ASV.

 

 

 

 

 

Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

MĀRTIŅŠ STRAUMANIS ŠODIENAS LATVIJĀ

 

Ivars Kalviņš
LZA akadēmiķis, profesors Latvijas Organiskās sintēzes institūtā

Sveiki! Šodien, piektdien, 6. novembrī Latvijas ķīmiķi atzīmēja profesora Mārtiņa Straumaņa 100 gadu jubileju. Tam par godu notika Latvijas Zinātņu Akadēmijas (LZA), Latvijas Ķīmijas biedrības un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rīkots pasākums, kuŗā referātus lasīja profesori Stradiņš, Millers, Zviedre, Gudriniece un Dr. Mišņovs. Bija atbraucis arī profesora Straumaņa dēls, profesors Andrejs Straumanis no Mičiganas štata, kā arī daži citi piederīgie. Pēc zinātniskās daļas baudījām kafiju un saldumus ķīmijas muzeja telpās. Tas bija labs turpinājums pagājušo piektdien notikušajam LU un RTU ķīmijas absolventu saietam Latviešu biedrības namā, kuŗā piedalījās vairāki simti absolventu. Kamēr Latvijā būs dzīvas dabas un inženierzinātnes, domājams, ka badā nemirsim. Kā būs pēc tam, kad valdība pēc rietumu „padomdevēju” ieteikuma tās būs iznīcinājusi, redzēsim. Vēl viens solis šajā virzienā ir sperts, proti, līdzekļus studentu apmācībai izdalot proporcionāli studentu skaitam. Tas, ka dabas un techniskajās zinātnēs viena studenta apmācībai vajag vairāk līdzekļu nekā apmācot, teiksim, juristu vai grāmatvedi, vērā ņemts netiek. Nu ko − dzīvosim, redzēsim! Muļķis arī baznīcā pērienu dabū...

 

 

Gundars Ķēniņš Kings
Pacifika Luterāņu Universitātes tirgzinības (business) profesors un emeritēts dekāns

Ja nepatīk līdzekļu sadales piešķiršanas veids, vai tad nu tiešām dabas zinātniekus un inženierus, kas valda pār augstāko izglītību Latvijā, būtu tūlīt jāsauc par muļķiem? Īpaši tad, ja piešķirtos līdzekļus sadala augstskolām un fakultātēm, ņemot vērā mācību izmaksu? Un kas tad izdomājis, ka matemātiķu apmācīšanai vajadzīgs vairāk līdzekļu nekā juristu skološanai? Vai atkal vainīgi tie rietumnieki, kas it kā iesakot iznīcināt dabas zinātnieku un inženieru izglītību? Vai tie būtu tie Dānijas Zinātņu Akadēmijas vērtētāji, kas atzina gan stiprās, gan vājās puses Latvijas izglītības un zinātnes jomā? Vai varbūt šo brēcienu būtu ierosinājusi profesora Straumaņa ciemošanās?

 

 

Līga Ramana
Matemātikas pasniedzēja Latvijas Lauksaimniecības universitātē, matemātikas doktorande Latvijas Universitātē

Varbūt jaucos tur, kur man nav nekāda darīšana, bet gribu aizrādīt, ka Kalviņa kungs noteikti negribēja apvainot Latvijas dabas zinātniekus. Te ir atkal viens pierādījums, ka pārsvarā ārpus Latvijas dzīvojoši cilvēki nesaprot šejienes situāciju un pat valodas nianses.

Situācija ir tāda, ka Latvijā ir ļoti neizdevīgi būt par dabas zinātnieku un tikai „muļķi” vēl strādā šajā sfērā. Algas ir mazas un var tikai samazināties, ja valsts piešķirtos līdzekļus novirzīs galvenokārt tiem, kas māca ekonomistus, grāmatvežus, svešvalodniekus vai juristus. Latvijā vairums grib studēt tieši šīs specialitātes, un iemesls tam ir darba (un darba algas) iespējas pēc mācību beigšanas. Jau tāpat retais augstskolas beidzējs ir ar mieru palikt strādāt zinātnē. Ja samazinās valsts finansējumu fiziķiem vai ķīmiķiem, tad tiešām šīs zinātnes Latvijā var iznīcināt. Jau tāpat vienīgās iespējas labākajiem dabaszinātniekiem izdzīvot ir braukāt uz ārzemēm un vismaz dažus mēnešus gadā strādāt tur. Bet tas var nozīmēt to, ka nepaliek, kas kaut cik labā līmenī māca studentus Latvijā. Matemātiķi vēl spēs pastāvēt, pateicoties datorzinātnēm, kas ir pieprasīta specialitāte. Bet ar visu to augstskolās pasniedzēju vecums kļūst katastrofāls.

Pati laikam esmu muļķe − šovasar atteicos no labi apmaksāta darba datorfirmā, jo biju apsolījusi mācīt matemātiku augstskolā par nepilniem 70 latiem mēnesī. (Bet man vismaz ir doktorantūras stipendija un nelieli papilddarbiņi).

 

 

Gundars Ķēniņš Kings

Manuprāt izglītība Latvijā ir visu latviešu kopīga lieta, un tāpēc mums visiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums šajās lietās iejaukties.

Par akadēmiskām reformām esmu ļoti labi informēts, jo Latvijas augstākās izglītības laukā tieši un netieši darbojos jau desmit gadus. Tas faktiski sākās ar ASV studentu apmaiņas programmu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas studentiem. Šīs apmaiņas bija domātas ienest gan jaunas zināšanas, gan jaunas idejas šajās valstīs bez Maskavas starpniecības. Esmu mācījis vairākos semestros dažāda rakstura saimnieciskus priekšmetus un vadījis seminārus tieši augstskolu darbiniekiem. Rektora Jura Zaķa iniciatīvas rezultātā es ar AABS (Association for the Advancement of Baltic Studies) biedru un vairāku amerikāņu rektoru palīdzību iesniedzu LU un Izglītības un zinātnes ministrijai (IMZ) ieteikumus reformām; zinu, ka vairāki no tiem ir iestrādāti reformu projektos un pasākumos. Līdzīgs nolūks bija trīs vasaru semināriem Kalifornijā, kur trīs Baltijas valstu rektori, prorektori un dekāni dziļāk ieskatījās ASV koledžu un augstskolu mērķtiecīgā dažādībā. Nav vērts visus šos ierosinājumus un ieteikumus šeit uzskaitīt. Tos var viegli atrast Rīgā. Ar šo pieredzes uzskaiti es vēlos uzsvērt, ka Latvijas problēmas man un dažiem kolēģiem nemaz nav svešas. Svešas gan ir daudziem Latvijas profesoriem un akadēmiķiem tās vajadzības, kas sniedzas pāri tīri kosmētiskām pārmaiņām. Protams, bez īstām, fundamentālām pārmaiņām augstākā izglītība Latvijā nevarēs drīz būt pat tikai tiešām līdztiesīga un līdzvērtīga dalībniece Eiropas valstu kopienā.

Galvenie Rietumnieku ieteikumi ir lielā mērā paplašināt piešķirtos līdzekļus augstākai izglītībai, celt studentu skaitu augstskolās, veicināt labāku mācības spēku izlasi, celt mācības spēku atalgojumu pētniecībai, mācībām un studentu konsultēšanai mainīt mācību stilu un procesus īpaši humanitārās un sociālās zinātnēs, un veicināt interdisciplināru sadarbību starp atsevišķām fakultātēm, nodaļām un atsevišķiem mācībspēkiem kopīgos pasākumos. Nedomāju, ka kāds no Rietumu profesoriem būtu devis kādus priekšrakstus LU, LLU, RTU un IMZ. Esam devuši ieteikumus apsvērumiem un pārdomām, jo ļoti labi zinām, ka daži reformu atbalstītāji un ierosinātāji, piemēram profesors Pēteris Cimdiņš, Latvijā vēlas dot priekšroku tam, ko viņi ir iepazinuši Rietumeiropā.

Protams, visus piešķīrumus (ko gan redzējām arī otrās šķiras padomju augstskolu finansēšanai padomju varas laikā Baltijas valstīs) veidos politiski un saimnieciski apsvērumi. Tos pa daļai veido Latvijas augstākās izglītības ne sevišķi labā slava un neizpratne par šīs izglītības lomu Latvijas rītdienas labklājībā. Tikai plašākas pārrunas un diskusijas visā tautā var novest pie ātrākiem augstākās izglītības uzlabojumiem.

Skatoties no Rietumnieku pieredzes, nebūs skaidrs, vai vislielākā prioritāte būs vajadzīga tieši dabas zinātnēm. Atklāti sakot, Latvijas juristu nespēja sakārtot likumus un veidot īsti tiesisku valsti mani rosina atbalstīt jauno juristu augstskolu. Vēl joprojām esmu nesaprašanā par divu medicīnas centru vajadzību un lietderību mazā valstī. Es pilnīgi apzinos, ka saimnieciskā izglītība vēl ir tālu no vēlamā, lai tiešām efektīgi palīdzētu Latvijas saimniecības izaugsmei. Šajos apstākļos pat stipri palielināti līdzekļi augstākai izglītībai un ar to saistītai pētniecībai būs nepietiekami. Tāpēc, kopā ar citiem, esmu atkārtoti ierosinājis Morbergu dāvināto ēku atdošanu LU un RTU īpašumā un vairot šo augstskolu iespējas pelnīties. To jau dara arī Latvijas mācībspēki, ieskaitot dabas zinātniekus, kas piepelnās (gluži kā to dara ASV un Rietumeiropas profesori) kā padomnieki un konsultanti gan valdības iestādēm, gan privātām firmām.

 

 

Juris Žagariņš

Kinga kungs, vai jūs varētu lūdzu pastāstīt kaut ko par profesoru Mārtiņu Straumani? Man viņš bija zināms sen, kad studēju materiālu zinātni (Materials Science) Masačusetas technoloģijas institūtā (Massachusetts Institute of Technology). Gadījās sakarā ar maniem pētījumiem ar viņu vienreiz sarakstīties, bet atzīstos, ka maz zinu par viņu. Kādu viedokli viņš būtu ieņēmis mūsu sarunā?

 

 

Gundars Ķēniņš Kings

Par profesoru Straumani es zinu tikai to, ka viņš ir bijis ļoti kompetents savās techniskās zināšanās un ļoti, ļoti studentu iemīļots. Parasti tāda mīlestība nerodas tikai no lielas gudrības un precīzām lekcijām. Drīzāk tā nāk no profesora intereses par saviem studentiem, kuŗus viņš sekmīgi virza mācīties lielā mērā patstāvīgi vai profesora organizētās grupās (vācu „Arbeitskreis” reiz bija labi pazīstams RPI aprindās). Viņš viņus audzina, bet neizmanto, un viņš ir pieejams runas stundu laikā un arī citādi. Tas, ka profesora Straumaņa dēls kļuvis par profesoru, man arī ko nozīmē! Vissvarīgākā, parasti nepieminētā un Latvijā šodien maz ievērotā profesora funkcija ir audzinātāja funkcija. „Vecos” laikos profesors bija savu studentu intelektuālās un sociālās dzīves mentors (arī studentu korporācijās). No visa tā es šodien redzu tikai tālas atblāzmas. Augstākā izglītība Latvijā, īpaši dabas un techniskās jomās izceļas ar ļoti šauru specialitāšu veidošanu un minimālām studentu un profesoru attiecībām. Tas, protams, ļoti labi saskanēja ar padomju izglītības sistēmu, kur humanitāros un sociālos uzskatos dominēja partija. Ļoti iespējams, ka technologi Latvijā šo padomju sistēmu nevēlas mainīt vai nu savu ērtību dēļ (mēģiniet konsultēties ar savu profesoru Latvijā − pat tad ja viņš savās lekcijās nav pāris nedēļas parādījies), vai arī lai uzturētu sev ierasto augsto, bieži vien tikai arodniecisko specialitāti.

 

 

Ivars Kalviņš

Kinga kungam diemžēl nav izdevies saprast, par ko ir runa. Tieši tur jau tas suns ir aprakts, ka studentu apmācībai ķīmijā vai fizikā ir daudz augstākas reālās izmaksas nekā jurista, sociologa vai matemātiķa apmācībai, jo ir nepieciešamas ne tikai auditorijas (klausītavas), bet arī laboratorijas, reaģenti, aparatūra, ļoti dārga speciālā literatūra, piemēram Chemical Abstracts. Tāpat jārada iespējas veikt zinātnisko darbu. Tam vajadzīga aparatūra. Piemēram: minimāli ķīmiķim ir vajadzīgs darbam kodolmagnētiskās rezonanses spektrometrs (maksā ap 400 000 - 500 000 USD), šķidruma-šķidruma hromatogrāfs (ap 40 000 USD), gāzu-šķidruma hromatogrāfs (ap 20 000 USD), masspektrometrs (ap 50 000 USD), un vēlami arī hromato-masspektrometri (GC-MS un HPLC-MS) (tie maksā ap 250 000 USD katrs). Un kur tad vēl elementanalizātors, UV-spektrometrs, IR-spektometrs, rentgen-difraktometrs, rotācijas ietvaicētāji, magnētiskie maisītāji u.c. mazāka aparatūra, laboratorijas stikli. Lai iekārtotu vienu modernu laboratoriju ķīmijā ir nepieciešams vismaz 1 miljons USD, bet optimāli − ap 1,5 miljonu USD. Ja šie aparāti ir vienā eksemplārā, tad tie var apkalpot ap 10-20 pētnieku (lielie aparāti − līdz 50 cilvēku), protams, ja pietiekamā daudzumā ir sīkā aparatūra. Tā ir jebkuŗā ASV vai Eiropas universitātē. Mūsu gudrie, ieskaitot arī Gundaru Kinga kungu, uzskata, ka studentu apmācības izmaksas ir vienādas kā juristam, tā ķīmiķim. Un tā tiek sadalīta arī nauda apmācībai − vienādā daudzumā viena matemātikas studenta apmācībai vai viena ķīmiķa apmācībai.

Kas attiecas uz Dānijas zinātnieku veikto ekspertīzi Latvijas zinātnē, jā, tāda bija, taču nekādas ietekmes uz naudas sadalījumu un valdības domāšanu tā gan neatstāja. Līdz ar to − tai nav reālas vērtības, jo viņu vērtējums daudz neatšķīrās no tā, kā mēs to redzam. Un tur bija skaidri parādīts, ka Latvijā augstā līmenī ir dabas zinātnes un matemātika, pārējais − viduvēji vai slikti. Bet finansējuma sadali tas neietekmē! Sliktie saņem tikpat, cik labie. Uz vienu filozofu valsts izdala vairāk naudas nekā vienam ķīmiķim, u.t.t. Tā kā ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli.

Ja Latvijā pēc 10 gadiem vairs nebūs vērā ņemamas dabas zinātnes, tad to būsim panākuši tieši ar šādu pieeju. Es kritizēju, bet tas nenozīmē, ka mēs gaidām dāvanas. Mūsu institūts samaksā valstij nodokļos vairāk nekā saņem budžetā naudu. Savai iztikai mēs nopelnam paši − strādājot industrijai. Bet to nevar saukt par pareizu zinātnes polītiku. Latvijā joprojām nav inovācijas fonda un modernām technoloģijām un to radīšanai nauda atvēlēta netiek. Tur tas suns ir aprakts. Un Kinga kungs izliekas no neredzam.

 

 

Materiālus sagatavojis Juris Žagariņš

Jaunā Gaita