Jaunā Gaita nr. 215, decembris 1998

 

 

VALENTĪNS PELĒCIS

Š.g. 14. augustā mūsu ilggadējais līdzstrādnieks Valentīns Pelēcis kļuva deviņdesmitgadnieks. Pirms 71 gada viņš publicē savu pirmo nenopiet­no darbu kā Kudiņovas Donats (Svari 2.9.1927), bet pirmo nopietno − piecus gadus vēlāk žurnālā Jaunā Raža (1932). Pirms II Pasaules kaŗa raksta Malienas Ziņās, Latvijas Kareivī, Brīvajā Zemē. Seko pirmais krievu gads, vācu gadi, Latviešu leģions, cīņas pret sarkanarmiešiem „sairstošas atvaires kauju smailēs” Pomerānijā un Meklenburgā, gūstekņu nometne Beļģijā, dienests britu armijas sardzes vienībās, „lielā izklīšana” un nonākšana 1951. gadā ASV, kur, līdzās smagajam maizes darbam, tiek atsākta aktīva literāra darbība − dzejgrāmatas Rietā (1963) un Naktī (1976). Īsprozas krājumi Apvāršņi (1957) un Sieksta (1965), lasītāju ļoti iemīļotā autobiogrāfiskā triloģija Malēnieša pasaule (1967-1971), kam pievienojas atmiņu grāmata Malēnietis kaŗā (1974), kas šogad pārpublicēta Rīgā ar nosaukumu Leģionārs cerību gūstā apgādā Liesma. Trimdas periodikā, arī Jaunās Gaitas lappusēs, atrodams liels skaits dzejoļu, rakstu, recenziju. Neraugoties uz oku­pāciju, kaŗa, bēgļu un svešuma gadiem, citējot pašu rakstnieku, „tomēr kāda daļa kas manī vēl nekad nav bijusi gūstā, ne svešumā. Tā vēl aizvien dzīvo mājās [Mālupes Ciršņos − Red]. Tādās mājās, kādu maniem bērniem nekur vairs nebūs”.

R.E.

 

Prozas rakstnieks un dzejnieks Valentīns Pelēcis savā 90. dzimšanas dienā, 1998. gada 14. augustā, Minesotas pavalsts Džordanā (Jordan).

 

*   *   *

 

Mani dzeju vārdi
manā domu dārzā
ir kā nokaltušas ābeles,
kuŗu sausie zari
asi duras debesīs...

 

Mani stāstu vārdi
ir kā akmeņaini pauguri,
kur vārdu lemesis iedur,
bet bieži vagas nav...

 

Tas ir izputējis zemnieks,
kas iemaldījies rakstniecībā...

 

 

 

*   *   *

 

Vairāk kā četrdesmit gadu
šai plašajā zemē,
ēdis demokrātisko maizīti,
vēderam jau laba...
Un tomēr netieku vaļā
no Ņujorkas Dievietes,
kas savu gaismas lukturi,
it kā aizdedzinājusi lecošā saule,
bet viņas aizmugurē − rietumos,
pamesti visādi atkritumi,
i laicīgie, i garīgie.

 

Netieku vaļā no nīcībā pamestiem
Latvijas tīrumiem
un aklā indiāņa vārdiem:
„Te, šī zeme bij mūsu Māte,
un mūsu Tēvs − Saule debesīs.
Jums bālģīmjiem trejādi Dievi.
Tas vecais Jahve mūs slepkavoja,
tas jaunais Jēzus solīja laimi Debesīs,
bet svētais gars − mūs blēdīgi piemānīja...”

Jaunā Gaita