Jaunā Gaita nr. 214, septembris 1998

 

 

Andrievs Ezergailis

AIVARA STRANGAS PRELŪDE...

 

Šī gadsimta pirmajā ceturksnī izveidojās divi klišejiski uzskati par Austrumeiropas tautām, kas vēl joprojām laiskojas imperiālistu un to sabiedroto galvās: 1. žīdi ir komūnisti un 2. pārējie austrumeiropieši ir fašisti. Pirmā klišeja iznira no Krievijas impērijas aizstāvjiem Pilsoņu kaŗa laikā un ar ugunsvētras straujumu pārlēca uz imperiālistisko Vāciju, kuŗas vadībā uzsākās žīdu iznīcināšana Eiropā. Otrs uzskats iznira no plašāka klāsta imperiālisma ideologiem, kas bieži maskējās kā vēsturnieki, ar mājvietām Vīnē, Berlīnē, Maskavā, Ņujorkā, Parīzē un Londonā. Intelektuāļi ar saknēm 19. gadsimtā, kuŗi bija pieraduši pie imperiālistiskā Eiropas sadalījuma, nevarēja un nevar piedot Austrumeiropas tautām pār sacelšanos pret Austro-Ungārijas, Krievijas un Vācijas impērijām. Angļi un amerikāņi profilaktisku iemeslu dēļ pieslējās šai kontinentālai austrumeiropiešu nomelnošanas kustībai. Hitlera Untermenschen jēdziens atsaucās uz abiem: žīdiem, un lielā mērā arī uz austrumeiropiešiem. No vienas puses hitlerisms veidojās brūkošo impēriju kontekstā un no otras, ja arī pret viņu gribu, tas ietekmēja Vīnes un Kembridžas vēsturniekus.

Imperiālisma ideologi uzsāka naida kampaņu pret visām tām tautām, kas izcīnīja brīvību Pirmā Pasaules kaŗa laikā. Visļaunāko ko varēja šie ideologi izgudrot par šīm tautām un zemēm, viņi teica. Lamāja viņus par nacionālistiem, romantiķiem, utopistiem, zemniekiem, plēsoņiem, naida cēlājiem un antisemītiem. Ja Hitlera galvā „žīds” iznira kā ļaunuma sakne, kas starp citu bija vainojami šī gadsimta katastrofās, abu Pasaules kaŗu izcelsmē, tad daudzi Rietumu vēsturnieki, ar krēsliem Oksfordā, Kembridžā, Harvardā un Sorbonā vēstīja kautko līdzīgu par austrumeiropiešiem. Pēc Otrā pasaules kaŗa kā visa aptverošais lamu vārds iznira fašisms. Interesantais fašisma palamas izcelsmē un attiecināšanā pret austrumeiropiešiem ir, ka tandēmā sadarbojās Rietumu impēriju ideologi ar tiem, kas strādāja Kremļa darbu. Pēc Padomju savienības sabrukšanas austrumeiropiešu lamāšana ar visām Untermenschen pieskaņām turpinās un var teikt, ka pat pieņemās spēkā.

Piemēram Jugoslāvijas konfliktu nokārtošanā pastāvēja un vēl pastāv uzskats, ka tas nav atrisināms, jo ļaudis tur ir tūkstošgadīgu naidu piesātināti. Šī maldīgā viedokļa dēļ ASV valsts departments vairākus gadus distancējās no tās konfliktiem, atļaujot genosīdu pret Bosnijas tautu. Naida propagandas bombardētiem, Austrumeiropas intelektuāļu un vēsturnieku apziņa ir iedragāta. Citādi nemaz nevar būt. Iekšēju un ārēju motīvu dēļ viņi ir spiesti redzēt „patiesību” caur stiklu, kuŗu apkvēpinājuši cilvēki, kas viņus nicina. Apkaunoti un nabagi, viņi meklē intelektuālo un financiālo palīdzību pie impēriju ideoloģijas piesātinātiem „bagātiem” kollēgām Vācijā, Zviedrijā un Amerikā. Tie, kuŗiem nav iespēja braukt uz Rietumiem, brauc uz otru pusi.

Galvenā mūsdienu klišeja, ko šodien mūsu lielo kaimiņu − krievu, vāciešu un zviedru (mazāk amerikāņu un angļu) − intelektuāļi lieto austrumeiropas tautu nomelnošanā, ir, ka tie ir antisemīti un ka tie bez Vācijas Otrā pasaules kaŗa laikā radīja veselu virkni miniholokaustus, vairāk vai mazāk pašrocīgi nogalinot savus žīdus. Attiecībā uz Latviju šī uzskata izcelsmes peripetija ir dokumentējama: tā radās Maskavas imperiālistu pagrabos, ko, tāpat kā savā laikā uzskatu par žīdiem-komūnistiem, pārķēra vācieši − uzskats, kā nesen redzējām, dzīvo pat Vācijas premjera Helmuta Kola galvā.

Arvēds Švābe 1920tos gados izpelnījās Latvijas vēstures patriarcha godu viena iemesla dēļ, proti, ka viņš sacēlās pret baltvācu imperiālistiskām klišejām par Latviju un latviešiem. No Švābes rakstāmgalda izveidojās Latvijas historiogrāfija, kas šodien spilgti zied Pasaules vēsturnieku vainagā. Ja šī Švābes skola emigrācijā Dunsdorfa, Šterna, Andersona, Johansona, Aizsilnieka un Ģērmaņa darbos turpinājās, tad to vēsturnieku darbi, kuŗi nobrieda Padomju tirānijas apstākļos, nevarēja palikt bez imperiālistu pirksta ietekmes. Kopš brīvības atgūšanas 1991. g. īsts sekotājs Arvēdam Švābem, kas uzņemtos atspēkot iesēdušās klišejas par Latviju, vēl nav izniris, lai gan var minēt divus darbus, kas var kalpot kā ceļrāži šādai vēsturei: Induļa Roņa Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā un Heinricha Stroda Latvijas Nacionālo partizāņu karš, 1944-1956.

Ražīgā Aivara Strangas darbi, par nožēlu, nav bez divkosības. Dažos viņa agrīnos darbos, kā piemēram: Latvija: neatkarības mijkrēslis. Okupācija. 1939. gada septembris − 1940. gada jūlijs viņš norāda uz šīs problēmas izpratni bet, kā viņa vēlākie darbi rāda, ar celmlauža godu imperiālistisko klišeju postīšanā nav izcēlies. Gluži pretēji, it sevišķi viņa pēdējā darbā Ebreji un diktatūras Baltijā (1926.-1940. gads) pa kaklu un galvu klupdams, viņš turpina strādāt visās Rietumos un Austrumos iesāktās āderēs par Austrumeiropu un Latviju. Gandrīz ar stahanovisku atdevi viņš šinī darbā mēģina pierādīt, ka Latvijas pirmā republika bija fašistiska valsts un latvieši nelabojami antisemītiska tauta. Pa brīžam Stranga uzasina latviešu antisemītismu tik augstu, ka jābrīnās, kādēļ 1920os un 30os gados nenotika masveida žīdu bēgšana no Latvijas?

Daudzam, ko Stranga raksta, ir savs grauds (bieži pat vairāk kā grauds) patiesības, bet viņš neliekas spējīgs vai gribošs izskaidrot, ka tanī pašā laika posmā, it sevišķi 30os gados, augstā antisemītisma laikā norisinājās pilnīgi pretējā kustība: žīdu bēgšana uz Latviju. Citiem vārdiem, Strangam trūkst balanses, kas šī samilzušā jautājuma iztirzei ir nepieciešama. Viņš raksta kā imperiālisma dogmātiķis, gandrīz vai kā Mavriks Vulfsons. Strangas pētījuma implikācija ir, ka antisemītisms Latvijas pirmās republikas laikā bija prelūde holokaustam Latvijā. Tas nozīmētu, lai gan viņš pilnībā nesaka, ka arī bez vācu ienākšanas būtu notikusi žīdu šaušana Latvijā.

Daudzas svarīgas latviešu-žīdu attiecību īpatnības Stranga palaiž gaŗām neievērojis vai pietiekoši neuzsvēris. Piemēram, viņš nepiemin, ka sākot ar Republikas nodibināšanos cauri Ulmaņa laikam, antisemīti Latvijā tika vajāti. Neatkarīgi no tā, cik apslēptus pagrīdes antisemītus Stranga Latvijas pagātnē var sameklēt, patiesība arī ir, ka antisemīti, ja viņi negribēja nonākt cietumā, atklātībā neko daudz plātīties nevarēja. Saeimas laikos antisemītiskā prese tika marģinalizēta, bet Ulmaņa laikos aizliegta. Ulmaņa režīms nav aizstāvams, ne apvērsums, ne diktatūra, ne ekonomiskais kamerālisms, ne brīvas preses aizliegumi, bet attiecībā uz antisemītismu Ulmaņa laiks bija unikāls Eiropas vēsturē, viņš aizliedza antisemītisma literatūras izplatīšanu Latvijā un sabāza lielākos Latvijas antisemītus cietumā. Antisemītu Gustavu Celmiņu izraidīja no Latvijas. Lai gan Ulmaņa valdība nebija brīva no antisemītisku uzskatu paudējiem, kā piemēram Ēķa, nekur citur Eiropā, pat pasaulē, kautkas tāds nebija noticis. Lai arī mums ir jāpateicas Strangam par daudzu antisemītisma izpausmju dokumentāciju, tomēr autors neliekas pietiekoši niansēts šī jautājuma iztirzē. Problēmu analīzē, kur skalpele būtu piedienīgs darba rīks, viņš pieiet ar miesnieka cirvi. Stranga liekas aizstāv tezi, ka antisemītisma augstākā pakāpe ir antisemītu vajāšana.

Ir viena lieta Strangam rakstīt par latviešu antisemītismu it kā tas jau nebūtu pietiekoši plašs temats, bet ir cits ētikas apsvērums, iejaukties naida kurināšanā kaimiņu valstīs. Viņš pārķer no žurnālista Anatola Līvena „faktu”, ka Lietuva bija vienīgā Baltijas valsts, kur ebreju iznīcināšana neapstrīdami bija notikusi jau pirms vācu armija okupēja valsti. Kas ir atļauts Jupiteram, nav atļauts bullim. Pirms Stranga runā par „neapstrīdamiem” faktiem, viņam būtu bijis jāpārbauda, ko pats Stahleckers par to raksta: „Lietuvā, pirmoreizi Kauņā, tas (žīdu šaušana) tika veikts lietojot partizāņus. Pārsteidzoši, sākumā nebija viegli uzsākt liela mēroga pogromus. Jau iepriekš minētais partizāņu priekšnieks Klimatis, kas galvenokārt tur tika lietots, spēja ar mazu mūsu priekšpulka grupas palīdzību Kauņā uzsākt pogromu, neatstājot pasaulei redzamas pēdas par vācu pavēlēm vai mudinājumiem.” (Stahleckera ziņojums, 15. oktobrī, 1941. g.) Ņemot vērā šī primārā dokumenta saturu, vienīgais „neapstrīdamais” fakts ir, ka Strangas vēstījums par „neapstrīdamo” žīdu šaušanu Lietuvā tomēr ir apstrīdams. Ir viena lieta, klišejas atkārtot krieviski vāciskas izcelsmes angļu (trīskāršam imperiālistam) žurnālistam, pilnīgi cits − austrumeiropiskam vēsturniekam.

Nevar noliegt Strangas dziņu pēc Rietumos sarakstītās, it sevišķi vēsturiski teorētiskās literatūras. Bet neskatoties uz viņa plašajām zināšanām, viņš bieži, ja ne vienmēr, iekrīt slazdos. Vienā līmenī Stranga uzdodas kā brīvā tirgus un demokrātijas aizstāvis, bet tad kā savus intelektuālos patronus viņš pieņem angļus E.H. Karrs (Carr), kas visu mūžu darbojās, kā Padomju impērijas lobija Rietumos, un A.J.P. Teilors (Taylor), kas nebija ne brīvā tirgus ne demokratijas draugs. Abu darbi, lai gan savā laikā bija daudz pārrunāti, šodien ir uzskatīti kā aukstā kaŗa reliki, bez sekotājiem, ja neskaita Strangu, viņu darbiem.

No Teilora Stranga aizņemas jēdzienu, kas vijās cauri visam viņa darbam, par Austrumeiropu kā „zemnieku demokrātiju”. Stranga raksta: „‘Zemnieku demokrātijas’ nevēlējās un neprata dzīvot demokrātijā, zemnieku bezprincipālie polītiķi personālās neveiksmes un personīgās intereses centās pārvērst nacionālismā un pret minoritātēm vērstā polītikā; ‘zemnieku demokrātijas’ ātri pārvērtās diktatūrā − policejiskās valstīs.” (6. lp)

Teilora jēdziens „zemnieku demokrātija” nav bez retoriska skanējuma, bet praktiskā vēsturē tas ir bez seguma − teikts, lai apkaunotu tautas, kas bija izkūlušās no imperiālistu nagiem. Vai tas jēdziens ir pielāgojams jebkurai Austrumeiropas valstij, neuzņemšos spriest, bet mani galīgi mulsina, kā to var attiecināt uz Latviju 1920os un 1930os gados. Kas tie bija par zemnieku politiķiem, kas skubināja latviešu zemniekus uz antisemītismu? Gustavs Celmiņš un Arveds Bergs varētu kandidēt tam „godam”, bet neviens ne otrs nebija zemnieku polītiķi. Latvijas polītika bija vairāk marksistiski sociālistiska nekā zemnieciska. Saskatīt latviešu zemniekus antisemītisma priekšpulkā Latvijā ir absurdi, bez empīriska seguma.

Visiem Strangas darbiem ir savas, ar paliekošu vērtību, labas daļas. Kā piemērus var minēt apakšnodaļas „Valsts ārpolītiskais stāvoklis un ebreji” un „Latvijas valsts bojā eja. 1940. gads.”

Bet tad arī jāsaka, ka viņam ir izcils talants savus darbus sabojāt ar no pirksta izzīstiem vispārinājumiem, kam nav seguma, kas it kā iespiesti, lai parādītu savu kultūras līmeni. Man pilnīgu neizpratni rada Strangas savirknētais teikums: „Nacionālisms un demokrātija iemiesoja divas nesavienojamas vērtību sistēmas: nacionālisms nāca no jakobīnisma, no jūtām, gribas; demokrātija − no saprāta, racionālitātes, no publiskā, valstiskā un privātā, individuālā nodalīšanās un individuālās autonomijas saglabāšanas.” (5.lp)

Labākais, ko par tādu jēdzienu savārstījumu varam teikt ir, ka tas varbūt izskaidro nagu maucēju mentalitāti, bet ne fašisma, ne antisemītisma, ne ulmanisma izcelsmi Latvijā.

 

Īsziņas par prof. Ezergaili skat. JG 213:39.

 

 

Jaunā Gaita