Parastās lauku mājas. Saimniece kārtojas virtuvē ar puķēm, meitene skatās ārā pa logu.

Meitene (uztraukusies). „Nāk, nāk! Mamma, viņi nāk! Ģīboņi nāk!”

Saimniece: „Meitiņ, tie nav Ģīboņi, viņiem uzvārds ir Ģībieši. Ģī - bieši. To ievēro, neaizmirsti un ej nu pasaki vecaimātei, ka nāk ciemiņi, lai nāk sagaidīt. Un ienes šis puķes ēdamistabā un uzliec uz galda.” (Iedod vāzi, meitene aizskrien)

Ārā ir dzirdams automašīnas troksnis, ierūcas motors. Pēc brīža niknu suņu riešana, pārbijušos vistu klaigāšana, kauc bremzes. Spēcīga vīrieša balss nosaucas (angliski): „Tpruu! Whoa Bessie! Whoa!!” kam tūlīt seko milzīga šķindoņa, krachs. Pēc tam iestājas nāves klusums.

* * *

Skats ārpusē, sētā. Piena kannas pašķīdušas kur kuŗā. Statņa vietā, kur kannas bija izliktas žūšanai, tagad stāv veca gada gājuma vaļēja automašīna ar kūpošu motoru. Bagāžnieks tai pilns ar koferiem un ceļa somām, kas nosieti, lai nekrīt ārā. Starp dažāda asortimenta rokas bagāžām, mašīnā iekšā sēž četri pasažieri: aizmugurē vecāks kungs ar 13 gadu vecu meiteni; priekšā pie stūres dūšīgi nobriedis vīrs; tam blakām viņa šķirtā amerikāņu sieva - Džanete. Visi četri sēd nekustīgi, lūkojas viens otram pakausī vai taisni uz priekšu un nerunā ne vārda.

Šoferis atgūstas pirmais (un vienīgais). Atgrūž vāģim durvis, izkāpj ārā, noskatās nicinoši uz automašīnu, tad dusmās nomet žokejcepuri zemē, ar kājām samin un dūres vīstīdams, palecas gaisā un sāk neganti ārdīties. Nievā mašīnu un , atradis pie zemes vicu, paķer to un dod kabrioletam pa kapuci.

Šoferis, lecot, brēcot un vicojot: „Tu nekam nederīgais bleķa brāķis! Tu sagrabējušais skārda karkass! Tu sačīkstējis līķa rats! Tu sarūsējuša dzelzs katafalks! Tu bezbremzes pail of šit (angliski, pile of shit)! Tu.. (pamana saimnieci) Ō, piedodiet.. Tu vecā mēslu tačka. Tu vircu vedamais.. Tu atejvielu vagon..tu..tu.. nesmukais. (Kad pietrūkst vārdu, beidz lēkāt. Palūr uz saimnieci, paskatās vienreiz, divreiz, parausta plecus. Tad, it kā nekas nebūtu noticis, nomet vicu zemē, paķer savu žokejcepuri un to vīstīdams iet pie mājas mātes, murminādams, „Šie iesmērējuši man neiedomājamu ekskrementu.. īstu citronu.. Tam karosērija tik veca, ka dots numurs divi.. Bremzes pilnīgi neeksistē.. Galīgs vraks.. Lūžņa gabals. Džanks (angliski junk). Total džank!! (Pienāk klāt. Ieraugot sievieti labākos gados, gara stāvoklis jūtami uzlabojas. Paklanās, tad pavisam citā tonī) „Kundze, ja man ir tas gods, mans vārds ir Krustiņš Ģībietis. Es atvainojos par intrūsiju. Par kannām nebēdājat, par tām es Jūs pienācīgi kompensēšu. Mēs meklējam mājas, kuŗas sauc par Ambrēniem. Tur paredzētas kāzas saimnieces meitai ar manu dēlu Ausekli. Te nekādu uzrakstu neredzu, bet pēc man dotās instrukcijas, te pat kaut kur tām vajadzētu būt.”

Saimniece:” Nomierinaties mans kungs, viss ir labākā kārtībā. Savu gala mērķi esat laimīgi un pa godam sasnieguši. Šie ir Ambrēni, un es esmu šis mājas saimniece. Mans vārds ir Emīlija Prznivodovka-Liepiņa. Sveiki un labdien.”

Šoferis: „Sveiki un veseli! Ach Emīlija!? Jums vārds ir Emīlija? Priecājos iepazīties. Jauks vārds, jauka sieviete. Vai Jūs zinait ar, ko tas vārdiņš nozīmē? Tas nozīmē Mīlēt-griboša, jeb Mīlēt-spējīga, īsti neatceros ko. Vienalga, jums piestāv perfekti kā viens tā otrs.”

Saimniece, glaimota: „Ach..Nu..es nezinu. Vai nu tā būs..”

Šoferis pieliecas, šķelmīgi: „Vienīgais jautājums un, nebūdams pārāk uzbāzīgs: vai jūs tā sauc visi eņģeļi jeb citiem ir priekš jums vēl mīļāki vārdiņi ar?”

Saimniece, tūlīt neaptverdama teikto: „Visi eņģeļi? Nesaprotu. Nu, ja jums tas vārds nepatīk, variet mani saukt citādāk. Variet mani saukt par Mīli. Vai variet mani saukt par Emmu. Vai variet mani saukt par Ēmu. Vai variet mani saukt par Emū. Vai variet mani saukt par Emilā. Vai variet mani saukt par Emilō. Vai variet mani saukt par Emilū. Man vienalga. Vai variet mani saukt vienkārši par Mīci. Tā mani sauc draugi. Par kannām Jūs neuztraucieties, mums vairs tikai divas govis palikušas ko slaukt, kannu pietiks.”

Šoferis: „Kundze, Jūs mani pārpratāt. Visu, ko es gribēju teikt ir.. nu tas nav tik svarīgi.. Runājot par govīm.. man ir patiesi žēl par viņu skaita reducēšanos jūsu visādi citādi tik ekselentā saimniecībā. Tāpat par pēkšņi defektētām piena kannām sāp sirds bezgala, bet ja jūs esat tā jaukā saimniece, ar kuŗas meitu mans dēls ir saderinājies un kuŗu nupat taisās ņemt sev par sievu, tad par to varu tikai no sirds priecāties! Cik grandiozi! Tad jau mēs būsim ne tikai draugi vien, bet radinieki ar'.”

Saimniece: „Tā var gadīties. Starplaikā esiet visi ļoti mīļi gaidīti un sveicināti viesi! Kā jau zināsit, kāzas ir paredzētas rīt divos pēc pusdienas. Jaunais pāris ieradīsies šeit tikai rīt no rīta. Šovakar jums būs jāiztiek ar mani, manas mātes un manas mazās meitas viesmīlību vien. Ceru, ka ar to jums pagaidām pietiks un jūs visi jutīsaties kā mājā.”

Šoferis: „Ļoti pateicos kundze. Ļoti. Kas attiecas uz mani, varu apgalvot, ka jau tagad jūtos tik pacilāts, kāds neesmu bijis kopš sieva atstāja. Patīkamāku radinieci kā jūs es sev izvēlēties nevarētu, kaut ari gribētu. Un tagad, lai man ir tas gods iepazīstināt jūs ar jūsu nākamajiem radiniekiem, kas nāk, ja drīkstu tā izteikties, no - citas hemisfēras.” (Vāģī sēdošie sēd tikpat nekustīgi kā agrāk, tikai, kad piemin viņu vārdus, paklana ar galvu. Runādamies šoferis un saimniece ir pienākuši pie automašīnas un var sākties iepazīšanās.) „Tur aizmugurē, tas ar tiem sirmajiem matiem - mans tēvs Vaidelotis. Ar nožēlu man Jūs jāinformē, ka viņš un es esam vienīgie, kas pārvalda latviešu valodu precīzi. Viņam blakām sēž mana jaunākā meita Baiba. Viņa mazliet latviski runā, bet tanī valodā uz dziļāku konverzāciju droši vien neielaidīsies. Un te mana bijušā sieva un brūtgāna Ausekļa māte Džanete. (Džanetei) Janet, this is Emilie, Silvija's mother. Emilie - Janet. Janet - Emilie. (saimniecei, kā citi nedzird) Viņa latviski nesaprot nemaz. Un ja uzdrošinos tā izteikties, bieži nesaprata mani arī, kad bijām precējušies. Es mēģināju atrunāt, lai nebrauc, bet viņa uz to pastāvēja un tā mums cits nekas neatlika, kā ņemt viņu līdz.” (uz vāģī sēdošiem, skaļi) „Nu, vai es neteicu, ka šīm ir jābūt tām mājām. Uzreizi var pateikt, ka šī rezidence pieder tautiešiem. Tūlīt redz raksturīgo latvisko kārtību un tīrību. Pie krieviem tādu neatrast. (Pretēji teiktam, māja ir stipri nolaista. Tai pamati ir sašķobījušies, apmetums vietām nodrupis, jumts šā tā salāpīts. Pagalms pilns ar nezālēm, apkārt mētājas lūžņi, mašīnu daļas, nesacirsta malka.) Nu, ko jūs gaidiet, grābjiet ciet savas rokas somas un cepuru konteinerus un kāpjiet ārā. Kāpjiet ārā! Pārējo es atraisīšu un ienesīšu iekšā. Kāpjiet ārā! Get out every-body! Get out!”

Saimniece: „Jā, lūdzu, lūdzu, nāciet vien iekšā. Jūtaties kā mājās. Droši vien nebūs jau tik ērti, kā esiet pieraduši, bet ko var darīt, būs jāpaciešas. Kad šīs vectēva mājas dabūjām atpakaļ, tās bija tik nogājušas.. nu līdz pēdējam. Prātīgāki jau būtu celt visu no jauna, bet ko mēs sievieši vien varam iesākt. Ja būtu kāds vīrietis, tad vēl.. (slepeni nopēta šoferi no galvas līdz kājām) Nu vienalga, pa visām trim centīsimies darīt kas mūsu spēkos, lai jums te būtu pēc iespējas jauki un patīkami.”

Šoferis: „Ah, cienītā kundze, es nemaz nevaru izteikt, cik priecīgi un emocionāli pacilāti mēs visi bijām, kad saņēmām Jūsu ielūgumu pavadīt pāris dienas Latvijas laukos. Svaigā gaisā, zaļumos, tā sakot pie zemes mātes krūts. Ai, cik patīkami! (netīšām iekāpis ar vienu kāju govs kļeckā, ievelk dziļi elpu) Cik jauki un dabīgi te viss smaržo! Nu tas ir vienkārši neiedomājami. Fantastiski! Ceru, ka nebūsim jums par lielu apgrūtinājumu, šeit jūsu viesmīlīgajā saimniecībā. Nu pārāk ilgi jau mēs te nebūsim, nodzersim jaunajiem kāzas un tad jau redzēs, kā būs. Un atvainojiet vēlreiz par piena kannām, par tām es noteikti gribu samaksāt.”

Saimniece: „Par to nekas, gan jau. Nākiet vien iekšā, viss ir sagatavots. Ienesīsiet čemodānus vēlāk. Tagad es gribu jūs iepazīstināt ar savu māti un meitu un ierādīšu vietas kur palikt. Mums šeit daudz kā vēl nav. Nupat tik ievilkām mājā ūdeni. Grūti jau gāja. Pa visām izbalsinājām augšējās istabas. Dabūjām kas ieliek vannas istabā jaunu grīdu. Nopirkām ari sildītāju, bet nepaspējām pievienot. Aptrūka naudas..”' (viņiem ejot prom, saruna attālinājās un izgaist)

* * *

Skats ēdamistabā. Istaba ļoti pieticīga, tomēr gaumīga. Saimniece iepazīstina viesus ar savu māti un meitu.

Saimniece: „Šī ir mana māte Livonija un jaunākā meita Sandra. Mamma, šis ir Ģībieša kungs. Un te ir viņa dēls Krustiņš ar savu bijušo sievu Džaneti - tie ir Ausekļa vecāki. Un šī ir viņu meita Baiba. Sandriņ, tu parādi Baibai, kur jūs gulēsiet. Kūtsaugšā! Sienā! Nemaz nezinu, vai pie jums Amerikā tāda gulēšana ir pazīstama? Domāju jauniem būs interesanti. Un Ģībieša kungs, Jūs gulēsiet tepat lejā viesistabā. Tā ir blakus mammas istabai. Un jums, (uz šoferi) jūsu rīcībā būs viena bērnu istaba augšā, Džanetei otra. Vannas istabu atradīsiet koridora galā.”

Šoferis pārtulko teikto un turpina sarunāties ar bijušo sievu. Sandra pamāj Baibai ar galvu. Meitenes apmainās pāris vārdiem, aiziet savās darīšanās. Abi vecākie gada gājumi paskatās viens uz otru un nolien katrs savā stūrī. Īsu brīdi plāna vidū paliek tikai Džanete, viņas bijušais vīrs Krustiņš, saimniece Mice. Tie neveikli raugās viens uz otru, līdz;

Šoferis: „Okē, I’ll bring in... es ienesīšu čemodānus.” Scēna izgaist.

* * *

Nākošais skats: kā šoferis stiepj iekšā pēdējos čemodānus, tad apsēžas noguris uz sanesto bagāžas kaudzi, palūr uz augšu, kur viņam daudzi no tiem vēl jāuznes, un slauka sviedrus. Ekrāns pamazām izgaist un paliek tumšs.

* * *

Vakars. Saimniece vēl ko nokrāmē ēdamistabā, kad no augšas nonāk šoferis.

Šoferis: „Džanete nevar gulēt, nav tikusi siltā vannā. Nu ko lai dara, jums te laikam silta ūdens nav.”

Saimniece: „Nē, mums tas ir jāuzvāra. Nu, to jau es varu izdarīt.”

Šoferis: „Nē, nē, nē. Iedevu viņai miega zāles, lai guļ. Es tikai gribēju zināt, vai jums te fridžeratorā ledus arī ir? Man ir līdzi pudele džina. Varu Jums arī piedāvāt.”

Saimniece: „Vai, ledus gan nav. Te jau mēs ar tik smalkiem dzērieniem nenodarbojamies. Parasti vīrieši iemet tāpat bez ledus, bet ja Jūs gribiet, ledu var tagad dabūt veikalā.”

Šoferis: „Nekas, nekas, iztiks tāpat. Ir arī pudele konjaka. Varbūt, ka varam iedzert no tās?”

Saimniece: „Lūdzu, lūdzu. Es jums sameklēšu glāzes.”

Šoferis: „Nē, es domāju iedzert tepat. Lejā. Kopā ar jums. Divatā.”

Saimniece: „Vai, es gan nē. Nu jau drīz būs jātaisās gulēt. Man jau tā., (paskatās uz pudeli). Konjaks?.. Nu., es nezinu..”

Šoferis, vilinoši: „Kompānijas pēc?”

Saimniece, tiepdamās: „Nav stiprs? Ilgi es nevaru.”

* * *

Skats turpat, pāris stundas vēlāk. Abi sēž pie galda. Konjaka pudele pustukša.

Šoferis: „Nu, tā es apprecējos. Sākumā jau gāja tīri zolīdi. Sapratāmies un viss. Tā daudzus gadus. Un tad, nez' kas ieņēmās galvā. Otra jaunība vai kas. Sākām ķildoties, (iesmejas) Jā, pilnīgi par niekiem. Par neko. Sīkumiem. Nākošais, ko es zinu, man darbā kāds svešnieks pienāk klāt, noprasa kā sauc un iestiprina rokā sauju dokumentu. Skatos un brīnos - šķiršanās papīri. Es nokritis kā no plaukta. Šokā! Ko darīt? Es davai pie lawyera, pie advokāta, lai izskaidro, kas te notiek un kas darāms. Vārds pa vārdam, vārds pa vārdam un.. un ziniet.. pilnīgi neapzinoties.. tīri nemanot.. lietas sāk virzīties pašas no sevis. Nevar vairs apturēt! Griežas kā karuselis, viss iet tik uz riņķi un riņķi vien un tu nevari ne to apstādināt, ne tikt no tā nost. Kā pa mākoņiem atceries, kad sākās mantas dalīšanas, kad bija jāiet uz tiesu, jāatstāj mājas. Tas viss bija sāpīgi, bet visgrūtākais bija pašās beigās.. kad bija jāatvadās no bērniem.. Un tā, desmit tūkstoš dolāru vēlāk, tu paliec viens un atstāts un eji kur gribi. Nevienam tevis nevajaga.. Ah, ko tad jums te stāstu! Es par sevi vien runāju. Un kā sastāv ar jums? Kur ir jūsu virs?”

Saimniece, iesiluse: „Vīrs, šmīrs. (piepilda glāzi) Tie nāk, tie iet. Tie tik vien zina, kā dzert šņabi un iekaut sievas. Un tad vēl paši lielās: piens ar’, pirms no tā iznāk putu krējums, esot jāieklapē. Vot tā.”

Šoferis: „Vīrs Jums darīja pāri?”

Saimniece: „Vīrs? Bijuši vairāki, (iedzer un iežegojas) Ha. Pēdējais vēl laikā sapratās un nomira pats.”

Šoferis: „Liekas, Jūs neturiet uz vīriešiem labu prātu.”

Saimniece: „Liela daļa ir vienkārši pļēguri.”

Šoferis: „Visi vīrieši nav vienādi.”

Saimniece: „Es tos nevienādos vēl neesmu sastapusi.”

Šoferis: „Vēl nav par vēlu. Palūkojaties uz mani.”

Saimniece: „Uz jums?”

Šoferis: „Jā, vai neredzat diferenci?”

Saimniece: „Diferenci?”

Šoferis: „Jā. Starpību. Es teikšu ko, sadzersim tu-brālības un es mēģināšu izskaidrot?”

Saimniece: „Tu.. tu-brālības? Nu.. es nezinu. V-vai nav par ātru?”

Šoferis: nepacietīgi ķeras šai klāt, grasās apkampt: „Ticiet man, kundze, nekas nav par ātru.”

Saimniece protestē, bet ne pārāk: „Bet es ne.. netieku.. līdz. Pagaidiet!”

Skats lēni izgaist un pārceļas uz ārpusi.

* * *

Lievenī uz soliņa sēž vecā māte Livonija. Durvis parādās Ģībietis, senjors.

Vecaistēvs: „Ah, tā esat jūs! Iznācu mazliet pasēdēt. Gulēt vēl negribas.

Vecāmāte: „Jā, te ir jauki. Pirms gulētiešanas pasēžu te vai ik vakaru.”

Vecaistēvs: „Mana māte darīja to pašu.” (apsēžas)

Vecāmāte: „Jūs arī no laukiem?”

Vecaistēvs: „Jā, tēvam piederēja jaunsaimniecība. Bet es tur daudz nepraktizējos. Maisījos vairāk pa skolām. Līdz iesauca leģionā. Brālim patika laukos labāk.”

Vecāmāte: „Jā, man arī pēc lauku darbiem daudz neprasījās.”

Vecaistēvs pēc garas pauzes: „Jā. Te ir jauki. Mierīgi un klusi.”

Vecāmāte: „Varēja būt siltāks.”

Vecaistēvs: „Jums auksti?”

Vecāmāte: „Nē, kur nu. Kas bijis Sibīrijā, tiem auksti vairs nevar būt.”

Vecaistēvs: „Jūs bijāt Sibīrijā?”

Vecāmāte: „Jā, kā tad citādi.”

Vecaistēvs: „Mans brālis arī.”

Vecāmāte: „Bet ne jūs. Jūs aizlaidāties. Jūs atstājāt Latviju, aizskrējāt uz Vāciju.”

Vecaistēvs: „Jā. Nezinu vai būtu Sibīriju izturējis. Nebiju tik spēcīgs. Brālis arī neatgriezās.”

Vecāmāte: „Rietumos labāk.”

Vecaistēvs: „Jā. Rietumos labāk. Vismaz drošāk.”

Vecāmāte: „Bet es dažreiz iedomājos, kā būtu, ja mēs visi būtu aizbraukuši?”

Vecaistēvs: „Mani ievainoja. Bija jābrauc.”

Vecāmāte: „Bet daudziem tā nebija spiesta lieta.”

Vecaistēvs: „Nu, lielai daļai no tiem draudēja izsūtīšana. Citiem atkal negribējās dzīvot zem komunisma. Par ko izsūtīja jūs?”

Vecāmāte: „Sadarbībā ar fašistiem. Palīdzēju leģionāriem. Tiem, kas pēc kaŗa sabēga mežā. Meži bija pilni ar tiem.”

Vecaistēvs: „Es zinu. Tie gribēja vēl cīnīties. Droši vien būtu bijis viens no tiem. Un jūs noķēra?”

Vecāmāte: „Jā. Mani noķēra. Ar maizes kukuli padusē.”

Vecaistēvs: „Ar maizes kukuli padusē? Nesāt uz mežu?”

Vecāmāte: „Jā.”

Vecaistēvs: „Un par to jums piesprieda Sibīriju?”

Vecāmāte: „Piecpadsmit gadus.”

Vecaistēvs: „Latvija no mums ir daudz paģērējusi. Sūtīja mūs cīnīties. Trimdā. Lika ciest. Es emigrējos. Jūs.. Bet jūs tagad esiet laimīgi mājās. Liekas, ka man būs vēl kādu laiku jāpaklejo.”

Vecāmāte: „Klejot? Kāpēc? Tagad taču tas vairs nav vajadzīgs.”

Vecaistēvs: „Nē. Bet kur tad man īsti ir tās mājas? Amerika pierasta, bet sveša. Dzīvoju pie dēla, bet, ziniet kā tas ir. Sadzīvot, tas nav tik vienkārši.”

Vecāmāte: „Latvijā Jūs sava tēva mājas nepieprasījāt?”

Vecaistēvs: „Tur nekas nav palicis pāri. Viss nojaukts.”

Vecāmāte: „Zeme taču ir?”

Vecaistēvs: „Jā, zeme ir.. Bet ko ar to vien var iesākt?”

Vecāmāte: „Var uzcelt māju.”

Vecaistēvs: „Uzcelt māju? Manā vecumā?”

Vecāmāte: „Dēls palīdzēs.”

Vecaistēvs: „Es jau par to ar viņu runāju. Viņam nav nekāda interese.”

Vecāmāte, stingri: „Ģībieša kungs, Jūs sakāt, ka Jums nav māju. Māju ir jāuzceļ, tad viņas būs. Vajag tikai labu gribu un mazliet naudas, (maigāk) Jūs nemaz tik vecs neizskatāties.”

Vecaistēvs pārsteigts paskatās uz blakussēdētāju: „Tiešām!?” Scēna izgaist.

* * *

Skats atpakaļ ēdamistabā. Pudele tukša. Abi sadzērāji sēž uz kušetes apkampušies un bučojas pa īstam.

Šoferis: ”I love you.”

Saimniece: „Ko?”

Šoferis: „Es tevi mīlu. No pirmā acu uzmetiena.”

Saimniece: „Tu joko.”

Šoferis: „Nē, nē, es mīlu tevi, tikai tevi. Tu mana mīļā!”

Saimniece: „Nu, tu tikai tā runā.. Kā es zinu?”

Šoferis: „Bez tevis es nevaru dzīvot. Nevaru!”

Saimniece, iežegojas: „K-Kāpēc ne?”

Šoferis, nepacietīgi: „Vienkārši nevaru, okē? Precēsimies! Saki jā! Mana dārgā! (sapurinādams, skaļi) Precē-simies!!”

Saimniece: „Ō, Krustiņ, es ne-zinu. Esmu apjukuse.”

Šoferis: „Bet es zinu. Vai tu mani precēsi?”

Saimniece: „Ō, Krustiņ..es nezinu. Viss notiek tik ātri.”

Šoferis: „Bet es zinu.. Es zinu.. Es zinu šie vārdi, tev nenāk no sirds, jo redzu ka acīs, tev viltība mirdz..” sāk jūtīgi dziedāt, bet nepaspēj nobeigt kad ienāk Sandra. Viņai nokaunējusies uz pēdām seko Baiba.

Saimniece, atraujas no šofera, pārsteigta: „Ko., kas nu? Meitiņ, ko jūs dariet te? Kāpēc negulāt? Kas noticis?”

Sandra: „Šī nevar aizmigt. Baidās no tumsas.”

Saimniece: „Baidās no tumsas? Kā tad tā?”

Šoferis, saprotoši: „Nav pieradusi, (rāda ar īkšķi uz augšu) Kūtsaugša.”

Saimniece: „Ō.. Nu tas nekas.. Sataisīsim viņai gultas vietu šeit. Tepat uz grīdas. Dabūsim deķus, paliksim apakšā ōpapa veco kažoku., būs labi., būs labi” (pieceļas, sāk rīkoties).

Šoferis: „Nē, pagaidiet. Te nebūs pietiekoši vietas. Es teikšu ko: lai meitenes iet augšā manā istabā, es atradīšu vietu citur. Es iešu, paga es iešu kūtsaugšā.”

Saimniece: „Labi, meitenes?”

Baiba: „Labs ir.”

Saimniece: „Sandriņ?”

Sandra, negribīgi: „Jā, lab’ ir” Scēna izgaist.

* * *

Agrs rīts. Zvana telefons. Ienāk saimniece. Neizgulējusies, izspūrušiem matiem, rīta svārkos. Paceļ trubiņu.

Saimniece telefonā: „Hello! Hello! Jā.. Tā tu, meitiņ?.. Nu labrīt.. Ko?!.. Kas!?.. Jūs nolēmāt KO!!.. Vēl neprecēties?.. Bet viss jau ir sarunāts.. Meitiņ, ne, ne, ne.. Paklausies. Viss jau ir nokārtots, nu, par to tu neuztraucies.. Meitiņ.. Ach vai.. Tik vienkārši tak nevar atteikt. Viss ir pasūtīts. Būs daudz viesu. Jā māja arī pilna ar ciemiņiem.. Jā, Ausekļa vecāki.. Un tie ar’ grib.. Ko lai es viņiem saku?!.. Nē, nu ir par vēlu, tas jau ir samaksāts.. Nē, atpakaļ to vairs nevar dabūt. Muzikanti būs, tiem ir puse samaksāta, telpas, viss kas.. Pēdējā brīdī mēs nevaram atsaukt.. Nē, meitiņ.. Ach vai.. Ko lai es daru?” scēna izgaist viņai vēl runājot.

* * *

Nedaudz vēlāk pie brokastu galda. Galds pusklāts. Saimniece sēž domīga, turēdama vienā rokā kafijas tasi, otrā galvu. Ienāk šoferis pidžamā, mazliet grīļodamies.

Šoferis, drusku neveikli: „Ō, labrīt.”

Saimniece: „Labrīt.”

Šoferis un saimniece, nogaida viens uz otru, tad abi reizē: „Par pagājušo vakaru.. Man šorīt zvanīja.”

Šoferis: „Jūs.. Tu pirmā.

Saimniece: „Varu pagaidīt.”

Šoferis: „Nē. Go ahead. Sukā vaļā.”

Saimniece: „Labs ir.. Nē, es nezinu, kā to lai pasaka.. Tu esi viesis, tu pa priekšu.”

Šoferis: „Nē, lūdzu. Sieviešiem priekšroka.”

Saimniece: „Labs ir.. Šorīt., šorīt piezvanīja meita. Silvija. Viņa teica.. Viņa teica, ka.. kāzu nebūs.”

Šoferis: „Kāzas nebūs?”

Saimniece: „Nē. Kāzas nebūs. Esot pārdomājuši.”

Šoferis, kasa pakausi, apsēžas: „Ak tā?”

Saimniece: „Gribot vēl padzīvot kādu laiku tāpat..”

Šoferis: „Ak, tā?”

Saimniece: „Jā, bez laulības.”

Šoferis: „Ak tā?”

Saimniece: „Laikam iznākusi nesaprašanās.”

Šoferis: „Ak tā?”

Saimniece, pēkšņi izmisumā: „‘Ak tā’? Tas ir viss, ko Tu vari teikt? ‘Ak tā’? Kad viss ir jau sarunāts, pasūtīts, samaksāts. Ciemiņi brauc no malu malām. Dāvanas sagādātas. Ō, šito negodu, šito negodu! Un viss, ko tu saki ir ‘Ak tā’? Tur tavs dēls ir iemaisīts arī, zini to?”

Šoferis, pusaizmidzis: „Kāzas nebūs? Jocīgi.”

Saimniece, vairāk sev: „Paga paga, varbūt, ka būs..”

Šoferis, pa ausu galam sadzirdējis: „Kāzas būs? Vēl jocīgāk.”

Saimniece, prātīgi: „Mīļais? Atmini vakarvakaru? Vakar tu teici. Tu un es. Ka mēs.. Tu mani bildināji. Atceries? Kā paliek ar to? Nebūsi tak aizmirsis? Biji tik karsts uz precēšanos. Un tagad es varu paziņot, ka es tavu bildinājumu pieņemu. Vot tā. Es saku okē. Ko tu teiksi uz to? Mīlulīt neguli. Tu un es, stāsimies jauno vietā, (redzēdama ka viesis neklausās, sapurina) Velns ar ārā, neguli!”

Šoferis, viņas teiktam pa vidu: „Kāzas nebūs.. No wedding.. ō. That's too baad. That's too bad. No wedding. How about that? How about. What do you know about that? That is rich, o that is riich. No kidding!” (paliek smiedamies)

Saimniece, nesaprazdama teikto, pielabinās: „Mīļais, un ko tu gribējis man teikt?”

Šoferis pus pa miegam: „Ko es gribēju tev.. Ko es gribēju.. Jums teikt? Ō, par pagājušo vasaru.. Nē, nē.. Pa pagājušo vakaru. Pa makti.. Nē. Pa nakti.. Pa nakti, es līdz kūtsaugšai netiku. Nē. Iemaldījos blakusistabā. Mēs ar Džanetu.. Sadzērām.. Un sarunājām.. Ka mēģināsim kopā.. vēlreiz kopā dzīvot. Ja labi ies, precē-, jā, ja kādu laiku labi ies, varbūt atsāksim.. (smejas) Tā sakot, varbūt uzsildīsim veco mīlestību. Pa otram lāgam.” scēna izgaist.

* * *

Skats ārpusē pie mašīnas. Sievieši jau ieņēmuši vietas automašīnā. Šoferis bāls un mēli izkāris stiepj pēdējos koferus, ceļa somas un krauj bagāžniekā. Nosien to, tad knapi dzīvs piesēžas pie stūres. Neviens nesaka ne vārda. Visi sēd nekustīgi un skatās viens otram pakausī, vai taisni uz priekšu kā lugas sākumā. Vienīgi Džanete šoreiz ir piesēdusies daudz tuvāk savam bijušam vīram un vecā Ģībieša vāģī nav. Parādās saimniece.

Saimniece, pienākot klāt: "Ģībieša kungs nenākšot. Esot pārdomājis. Nevarēju atrast. Viņš savā istabā nebij. Gāju raudzīt. Atradu mātes istabiņā. Abi bij aizņemti zīmējot plānus jaunai mājai. Teicu, ka viņu gaida, ka jūs taisāties braukt prom. Viņi tā zīmīgi saskatījās, samirkšķinājās ar acīm un paziņoja, ka esot saderinājušies un gribot tūlīt ari precēties. Kad prasīju kā tad šie tik steidzīgi, vai pa nakti kas notici vai, šie sasmaidījas, nosarka un ņēmās skaidroties un stāstīt, ka viņiem esot daudz kas kopīgs, saprototies brīnišķīgi un esot vecumā, kur labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Vai kas tamlīdzīgs. Es īsti nesapratu, netiku gudra. Nezinu. Es zinu tikai to, ka kāzas būs! Mīļie ļautiņi! (priecīgi, sasit rokas, izsaucas) Kāzas būs!!"

Skats uz automašīnu. Šoferis atgūstas pirmais (un vienīgais). Atgrūž vāģim durvis, izkāpj ārā, nosviež žokejcepuri zemē, taisās lekt tai virsu.

Džanete, valdoši: "Chrustin!!"

Šoferis, paskatās uz sievu, tad paklausīgi paceļ cepuri un pavisam rāmi, gandrīz čukstus: "Ārā! Visi ārā! Get out everybody. Get out. (līdz pēdīgi vairs nevar nociesties, pilnā rīklē) Get out!!!”

Beigas lugai

---

 

Gunars Bekmans sāka publicēt savus īsstāstus trimdas periodikā (vispirms Vagā, tad Jaunajā Gaitā, Trejos Vārtos, Daugavas Vanagu mēnešrakstā u.c.) 80. gadu vidū, jau būdams četrdesmitgadnieks. Līdz šim uzrakstīti vairāk nekā 50 stāstu, daļa no kuŗiem ietverta divās izlasēs - Krievi un latvieši (Kalamazū, ASV, 1994) un Latvieši te, latvieši tur (Rīgā, 1998). Dzīvo Kalifornijā.