JG213 MUZIKA Aperāne un Zemzaris par Pēteri Vasku

Dace Aperāne

PĀRDOMAS PAR PĒTEŖA VASKA MŪZIKU

Pēteris Vasks

Kopš 1994. gada, kad Eiropā un Ziemeļamerikā nāk klajā pirmie CD ieraksti ar Pēteŗa Vaska mūziku, daudz un dažādos mūzikas žurnālu un avīžu aprakstos rakstīts par tās piederību Austrumeiropas garīgā minimālisma vai misticisma stilam. Pēteris Vasks pats atzinis, ka viņam ir kopējas saites ar šīs mūzikas stila komponistiem − H. Gurecki (Henryk Gorecki), G. Kanceli (Giya Kancheli), A. Pērtu (Arvo Pärt), Dž. Taveneru (John Tavener). − „Viņi raksta vienkārši, bet iespaidīgi − kā mūsu Imants Kalniņš un Pēteris Plakidis” (Dienā, 1996. g. janv.) Ar šo iepriekšminēto komponistu mūziku, izņemot Dž. Tavenera, Vasks iepazinās 70-tos un 80-tos gados, kad viņu skaņdarbus atskaņoja Rīgā un Viļņā. Tanī laikā Vasku īpaši iespaidoja atsevišķi opusi, kā piem., A. Pērta „Tabula Rasa” un H. Gurecka III. Simfonija; skaņdarbi, kuŗi tikai 90-tos gados kļuva plaši pazīstami rietumpasaulē un kuŗus, savu galvenokārt lakonisma vai muzikālās domas skaidrības dēļ, muzikologi ievietoja zem minimālisma stila pajumtes.

Sākot ar apmēram 1996. gadu, kad Vaska mūzikas CD ierakstu skaits un koncertu atskaņojumi paplašinās līdztekus ar klausītāju interesi un iepazīšanos ar to, mūzikas kritiķi reizēm atzinuši, ka Vaska mūzika bieži sniedzas pāri minimālisma robežām un ne vienmēr saistās ar garīgu tematiku vai formām tik izteiktā veidā, kā piem., A. Pērta un Dž. Tavenera skaņdarbi. − „Pēteris Vasks ir aizraujošs komponists ar mistisku tieksmi, bet viņa mūzikai ir tendence būt agresīvākai un modernākai nekā dažiem citu Austrumeiropas minimālistu komponistiem.” (Los Andželosas Times recenzija, 1996. g. janv.)

Šī ‘tendence’ uz modernismu vai drāmatismu, šķiet izveidojusies 60-tos un 70-tos gados, kad Vasks iepazinies ar Alfrēda Šnitkes, Dimitrija Šostakoviča, Kristofa Penderecka un visvairāk − Vitolda Lutoslavska mūziku. Meistarīgā poļu komponista Lutoslavska avangardiskais mūzikas iespaids ar tās uzsvaru uz aleotoriku, tembrāliem apsvērumiem un jaunveidīgām mūzikas formām, īpaši saklausāms Vaska simfoniskos darbos. Izteikts drāmatisms bieži atrodams Vaska klavieŗmūzikā, kuŗa fantāzijām līdzīgas pasāžas ar norādījumu „misterioso” izmainās ar neatlaidīgiem ritmiskiem motīviem, reti paveŗot vietu kādai līriskas melodijas frāzei.

Zināma sintēze starp modernisma un minimālisma elementiem izjūtama Vaska gaŗākos skaņdarbos, kuŗi manāmi pieaug skaitā, sākot ar 1984. g., kā piemēram II. Stīgu kvartetā (23’), „Episodi e Canto perpetuo” Klav. Trio (26’), III. Stīgu kvartetā (27’) un Koncertā čellam ar orķestri (34’).

Pēdējā pusgada laikā vairāki muzikologi un mūzikas kritiķi atskārtusi, ka ikvienam no iepriekšminētiem Austrumeiropas komponistiem, Vasku ieskaitot, ir savs oriģināls izteiksmes veids, kuŗa intonāciju nosaka ne tik daudz minimālisms vai drāmatisms, bet drīzāk individuāli tvertais jūtu tiešums un to ekspresija. − „Viņi ir piedzīvojuši kautko tādu, ko ir vērts izteikt mūzikā, un katrs ir atradis savu veidu kā to izdarīt.” (Stereophile žurnālā, 1997. g. jūl.) − „A. Šnitkes mūzikā forma tiek izjaukta ekspresiju dēļ. Viņa mūzikā nav liekas notis. Varbūt šai (Šnitkes un austrumeiropiešu) mūzikai visraksturīgākā īpašība ir tās autentiskā ekspresija.” (BBC mūzikas žurnālā, rakstnieka Dāvida Sterna esejā, 1997. g. sept.) Šajā sakarībā interesanti atzīmēt, ka jau 1979. g., muzikologi Guntars Pupa un Ingrīda Zemzare savā grāmatā Jauno mūzika, rakstot par Vaska pirmajiem opusiem, secina, ka tajos – „Ekspresija arī kļūst par Pētera Vaska vadzvaigzni.”

Klausoties Pētera Vaska mūziku nevar būt šaubu, ka ekspresija tanī spēlē lielu lomu. Jau mūzikas norādījumi vien, kā piem., „molto espressivo”, „appassionato”, „con dolore” un „dolce”, kuŗi atrodami neskaitāmās komponista partitūrās, par to liecina un sagādā manāmu kontrastu ar daudzām avangarda komponistu partitūrām, kuŗās bieži vienīgie norādījumi ir metronomiskie tempu ātrumi. Savās partitūrās Vasks toties arī pieraksta precīzus tempu ātrumus, bet tā ir retā reize, kad tiem blaku nav kāds norādījums par mūzikas emocionālo interpretāciju. Vaska kompoziciju nosaukumi ir parasti arī izteiksmīgi un atspoguļo to būtisko raksturu, kā piem., „Vēstījums”, „Cantabile”, „Tālā gaisma” (Koncerts vijolei ar kamerorķestri), „Baltā ainava” un „Musica dolorosa”.

Ekspresīva rakstura mūzikā ļoti svarīgu lomu spēlē tās atskaņotājs. Jau Pēteŗa Vaska kompozīcijas studiju gados, Latvijas Valsts konservatorijā no 1973.-78. g., viņa mūziku atskaņoja izcili Latvijas mūziķi un koŗi, kā piem., Jānis Barinskis, Tālivaldis Deksnis, Rafijs Haradžanjāns un Nora Novika (klav. duo), Arvīds Klišāns, Anita un Ģirts Pāže, Vilnis Pelnēns, Rīgas stīgu kvartets, Latvijas Filharmonijas Trio, Latvijas Radio koris, akadēmiskais koris „Latvija” un sieviešu koris „Dzintars”.

Pēc tam, kad Vasks beidza Latvijas Valsts Konservatoriju (tagadējo Latvijas Mūzikas Akadēmiju) ar gradu kompozicijas specialitātē pie prof. V. Utkina 1978. g., šie paši un citi mūziķi un koŗi turpināja izrādīt lielu interesi par Vaska skaņdarbiem; vairāki arī tos pasūtināja. Iespēja sadarboties ar profesionāliem mūziķiem sniedza Vaskam iespēju komponēt izteikti virtuozus skaņdarbus, kā piem., „Grāmata” solo čellam (Maijai Prēdelei) un „Litene” 12-balsīgam korim (Latvijas Radio korim); Koncerts vijolei un stīgu orķestrim, „Tālā gaisma”, nesen komponēts Vaska E. Dārziņa vidusskolas, bijušajam klases biedrim Gidonam Krēmeram, un Kremerata Baltica kamerorķestrim.

Vēl jāpiemin, ka Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestŗa un vairāku latviešu mūziķu ieraksti ar Pēteŗa Vaska simfoniskās un kamermūzikas skaņdarbiem, saņēmuši ļoti labas atsauksmes starptautiskos mūzikas žurnālos, par šo skaņdarbu izteiksmīgo un techniski spožo interpretāciju.

No daudziem aspektiem Pēterim Vaskam šī sadarbība ar Latvijas mūziķiem vienmēr bijusi ļoti nozīmīga viņa daiļrades radīšanā un atskaņošanā. Lai gan viņa darbi atskaņoti apmēram desmit starptautiskos festivālos, ieskaitot Zalcburgā, 1997. g. vasarā, un atsevišķos koncertos pasaules mūzikas centros, savā 50. dzimšanas gada autorkoncertā 1996. g. aprīlī, Rīgas Vāgnera zālē, Pēteris Vasks tā koncertprogrammas pirmajā lapaspusē raksta: „Visi mani skaņdarbi radušies Latvijā, mūsu priekiem un bēdām līdzi dzīvojot. Lai kur arī skanētu mana mūzika, visnozīmīgākie atskaņojumi vienmēr būs mājās.”

Pagājušā gadā Vaskam īpaši radoša un neparasta sadarbība izveidojās ar pasaules slaveno un dinamisko choreografu, B.T. Džounsu (Bill T. Jones) un viņa vārdā nosaukto modernās dejas trupu. 1997. g. rudenī, Vašingtonas Kenedija centrā, B.T. Džouns un viņa dejotāji sniedza pirmizrādi, modernās dejas uzvedumam „Mēs izgājām agri...” ar Igora Stravinska, Džona Keidža (John Cage) un Pēteŗa Vaska mūziku (izmantotas bija Vaska Stīgu simfonijas „Balsis” visas trīs daļas: „Klusuma balsis”, „Dzīvības balsis” un „Sirdsapziņas balss”).

Dejas uzveduma pēdējā daļā, kuŗā skanēja Vaska Stīgu simfonija, Džounsa choreografija reti spilgti uztvēra tās mūzikas emocionālo dimensiju, to interpretējot daudz un dažādu kustību spektrā. Vasks augsti novērtēja šo choreografiju: „Viņš (B.T. Džouns), uzdrošinās piedāvāt intensīvu, bagātu mākslu.” (Intervijā Dienā, 1998. g.) Par posmu, kuŗā skanēja Vaska mūzika, Washington Post laikraksta dejas kritiķe atzīmēja ka „tanī ir izjūtams, ka visi piedzīvojuši zināmu transformāciju vai atklāsmi”.

Uzskatu, ka šāda „atklāsmes” izjūta piemīt neskaitāmām Vaska kompozicijām. 1979. g. komponētās koŗdziesmās, „Paldies tev, vēlā saule” ar Knuta Skujenieka dzejas vārdiem, sākumā pat rakstīts norādījums − „kā atklāsmē”. Šo atklāsmes izjūtu palīdz veidot līriskas un dziedošas melodijas, kas mainīgos taktsmēros, virmojošu akordu pavadītas, pakāpeniski virzas augšup, kā piem., „Cantabile”, Klavieres Trio un Vijoļkoncertā „Tālā Gaisma” pēdējā daļa, vai arī klusināti motīvi, kuŗi dzirdami vairākos solo instrumentālu kompozicijās, kā piem., „Grāmata”, „Ainava ar putniem” un Kontrabass sonāte. Šie trauslie, klusie motīvi un dzīvīguma pilnās melodijas šķiet simbolizē „izeju” vai „gaismas staru”, par kuŗiem komponists izsakās savā 1990. g. Latvijas Radio intervijā ar Ināru Jakuboni un Imantu Zemzari. − „Es jebkuŗā savā kompozicijā meklēju izeju. Apliecinājumu. Ticību. Pārliecību. Un, ja es to godīgi atrodu, tad es arī to parādīšu − šo gaismas staru. Cerību”.

Lielāko iedvesmi saviem skaņdarbiem Pēteris Vasks atrod Latvijas dabā. − „Mežos ir daudz ideju. Upju krastos. Tur jau viņas visas ir. Vajag acīmredzot kaut kādu iekšēju uguni − radošam cilvēkam tādai ir jābūt −, un tad ir vajadzīga attiecīga vide, lai šī uguns uzliesmotu. Man tā ir jau minētā daba.” (No iepriekšminētās 1990. g. LR intervijas.) Tuvu radniecību šajā ziņā Vasks allaž izjutis ar kompozicijām, kā piem., Pētera Plakida Koncerts divām obojām un stīgām, Imanta Zemzara „Pastorāles vasaras flautai”, un vairāku lietuviešu un igauņu komponistu darbiem. (No komponista paša referāta, 1992. g. oktobrī, Tirolē).

Vairākās savās kompozicijās, Vasks ievij motīvus, kas attēlo putnu balsis, jo viņa uztverē putns ir simbols dabas skaistumam; tanī pašā reizē, arī brīvības simbols. Anotācijā par savas Stīgu simfonijas II. daļu „Dzīvības balsis”, komponists raksta: „(tā) iecerēta kā grandioza dabas atmodas ainava. Svarīga loma šajā daļā putnu balsu imitācijām. Putni kā skaistuma, kā dzīvības simbols.” Tomēr, ne šajā, vai citos opusos, Vasks nav tieši citējis putnu dziedājumus, kā to darīja franču komponists Olivjē Mesians, jo viņa motīvi ceļas no savas fantāzijas. „Tā ir mana versija par putniem, mana vīzija, manas asociācijas, sajūsma, apbrīna, tas viss kopā.” (No 1990. g. LR intervijas).

Līdzīgā veidā skaņdarbos, kuŗos caurvijas tautiski motīvi, Vasks reti izmanto kādu autentisku tautasdziesmas melodiju; drīzāk viņa komponētie tautiskie motīvi, kā piem., „Laudā” (veltījums Kr. Barona 150. g. atcerei), ir savā garā un vispārējā veidojumā tuvi latviešu tautas mūzikai. Šajā ziņā, Vasks atšķiŗas no igauņu komponista Veljo Tormisa, kas savos koŗa skaņdarbos parasti izmanto tikai oriģinālus tautas mūzikas materiālus; abi komponisti it viensotram līdzīgi ar savu vitālo pieeju folkloras rakstura mūzikai. Vaska uzskatā tautas dziesma ir „mūsu tautas vitalitātes dzīvības spēku slavinājums”. (No III. stīgu kvartetas anotācijas).

Plašākos skaņdarbos, kā piem., Koncertā angļu ragam vai III. stīgu kvartetā, tautasdziesmu motīvi veido veselu mūzikas daļu, kas bieži savā raksturā ir aizraujoši ritmiska. Tautasdziesmu netiešais iespaids izjūtams daudzajās Vaska komponētās līriskās melodijas un viņa absolūti diatoniskās kompozicijās, kā piem., „Cantabile”, „Baltā ainavā”, „Vienībā” un „Kantātē” − kuras interesantā kārtā visas rakstītas no 1979.-80. g., un mazliet līdzinās tajā laikā komponētai amerikāņu minimālistu mūzikai, ar kuŗu Vasks iepazinās tikai daudzus gadus vēlāk.

Pētera Vaska mūzikā diatoniskās pasāžas nav savu impulsu atradušas tikai tautas mūzikā vien, bet arī ir izteikta vēlme atdarināt skaņās zināmu garīgu līdzsvaru. − „Man sen pienācis periods, ka galvenais vairs nav ‘kā’, bet ‘ko’ pateikt. Ja paša doma ir disonance, tāda ir arī mūzika. Bet ir darbi, kur to nemaz nevajag, jo viss, ko gribu pateikt, ir tīrā konsonance − iekšēja dvēseles saskaņa.”− (Intervija Dienā, 1996. g. jūnijā). Šai domai pieskaras arī New York Times galvenais mūzikas kritiķis Bernards Holands savā recenzijā par amerikāņu komponista Tobiasa Pikera jauno līrisko operu „Emelīna”: „Emelīna apliecina pārbaudītu mūzikas realitāti, kuŗu trīs paaudžu atonālās mūzikas komponisti nav varējuši apvērst − to, ka dvēseles saskaņu izraisa muzikāla konsonance.” (N.Y. Times 1998. g. aprīlī).

Muzikāla konsonance Pēterim Vaskam bieži saistās ar gaismu − reizēm maigu, reizēm starojošu. Šāda gaismas sajūta ir saklausāma gan opusos ar garīgi izteiktu raksturu, kā piem., „Te Deum” un koŗdziesmā „Dona nobis pacem”, gan dažādu raksturu opusos, kā piem., „Cantabile”, „Lauda” un Vijoļkoncertā, kuŗu nosaukums vien, „Tālā gaisma”, daudz izsaka par gaismas jēdziena nozīmi Vaska mūzikā.

Bet kā Pēteris Vasks min iepriekšējā intervijā, ne tikai konsonance veido viņa mūziku, bet arī disonance. Līdzīgi A. Šnitkim un D. Šostakovičam, Vasks parasti pielieto disonanci izteikti dramatiskās muzikālās pasāžās. Recenzijā par EMI kompaktdisku, kuŗā ierakstīti trīs skaņdarbi stīgu orķestrim − Vaska „Musica dolorosa”, Šnitkes „Trio sonāte” un Šostakoviča „Kamersimfonija”, op. 110a, K. Bauhers raksta: „Šostakoviča mūzikas stils („Musica dolorosa”) stipri iespaido (šo darbu), tomēr Vasks paceļas pāri visiem iespaidiem un rezultātā, runā pats ar savu balsi.” (Schwann/Opus katalogā, 1997. g.) Viens veids kā Vaska disonancē tvertā mūzika atšķiŗas no iepriekšminētiem komponistiem, ir ar savām oriģinālām akordu struktūrām pretstatā trauksmainām aleotoriskām pasāžām. Aprakstot vienu šādu pasāžu no Stīgu simfonijas III. daļas „Sirdsapziņas balss”, kritiķis D. Dentons uzskata, ka tā „ir viena no satriecošākajām pasāžām mūsdienu mūzikā”. (The Strad žurnālā, 1997. g. februārī).

Pēteŗa Vaska mūzika ir dažādu ekspresiju veidota un tādā ziņā, atbilst mākslinieka Kandinska uzskatam, šī gadsimteņa sākumā, ka mākslai jābūt spējīgai attēlot visas cilvēku emocijas vai to garstāvokļus. − „Es cienu vienīgi tos māksliniekus, kuŗi oriģinālā veidā atspoguļo savu iekšējo jūtu pasauli.” Kamēr Kandinska pirmie domu biedri, „Der Blaue Reiter” grupas veidotāji, pievienojās šim uzskatam, ap I Pasaules kara laiku citi sāka vairāk pievērsties tikai tumšāko jūtu sfairām un to pārspīlējumiem, kā piem., Arnolds Šēnbergs ar savu kompozīciju „Pierrot Lunaire”, vai Albāns Bergs savās operās „Wozzeck” un „Lūlū”; šinī iespaidā izveidojās ekspresionisma kustība. Ironiskā kārtā seriālais mūzikas stils, kas izveidojās šīs kustības iespaidā, eventuāli bija daļēji atbildīgs par sekojošo un pilnīgi atšķirīgo abstrakto modernisma vai racionālo stilu, kuŗu veidoja atonāli sarežģītas, pat matemātiskas kompoziciju metodes.

Lai gan Pēteŗa Vaska daiļrades apjoms ir pārāk plašs, lai to ievietotu tikai vienā vai otrā mūzikas stila ietvaros, raksturojot Pētera Vaska un citu austrumeiropiešu komponistu skaņdarbus, varbūt varētu runāt par „jaunu ekspresionismu”, kuŗa galvenais mērķis sasaucās ar V. Kandinska mērķi pirms simts gadiem, mākslā izteikt visas jūtu dimensijas. „Tieši ‘ko’ pateikt ir tā mūžīgā patiesība, kuŗu tikai māksla var atklāt, kuŗu tikai māksla var izteikt caur tiem izteiksmes līdzekļiem, kas tikai tai pieder.” (Kandinska esejās par mākslu).

Neskatoties uz garīgo un citu veidu apspiestību, kas Pēterim Vaskam, kopā ar savu tautu Latvijā bija jāpiedzīvo padomju gados, apbrīnojamā kārtā tas ‘ko’, kuŗu Vasks vēlējās pateikt, spēja pacelties no viņa mūzikas skaņām kā savā fantāzijā veidots putns, nesdams vēsti par cerību un ticību daudz spēcīgāk nekā par iznīcību un šaubām. Šajā ziņā Vasks nebija viens; kā viņš pats izsakās: „Tolaik visiem godīgiem radošiem cilvēkiem bija šīs sirdsapziņas diktētais papildus virsuzdevums − garīgā pretestība.” (Dienā, 1996. g. jūnijā). Arī tagad, kad Latvija atguvusi brīvību, Vasks uzskata, ka viņam kā komponistam ir pienākums mēģināt „dot garīgo enerģiju cilvēkiem kuŗiem tās trūkst”. (No iepriekšējās intervijas).

Tas, ka Pēteris Vasks spēj dot šo garīgo enerģiju, ir pateicoties viņa intensīvai un izteikti oriģinālai mūzikas valodai, kuŗa rūpīgi, neatlaidīgi un pacietīgi veidota jau kopš viņa jaunības gadiem, kad Vasks kautrējās kādam parādīt savas pirmās kompozicijas... Savos jaunākos opusos Vasks spējis attīstīt arvien jaunas dimensijas un formas, saņemdams pasūtinājumus no izciliem māksliniekiem, kā Kronosa kvarteta un Bournemouth simfoniskā orķestŗa.

Neskaitāmos rakstos pieminēts viņa mūzikas „apbrīnojamais skaistums”, kā arī atzinums, ka viņa skaņdarbi ieņem nozīmīgu vietu mūsdienu laikmetīgās mūzikas daiļradē. „Nevar būt jautājums par to, ka Pētera Vaska mūzika ir patiesi izcila, un ja kāda mūzika no pēdējiem divdesmit gadiem pastāvēs, tad tā būs šī mūzika.” (Soundscapes žurnāls, 1998. g. martā). Skaņdarbi kā „Cantabile”, „Musica dolorosa”, Koncerts čellam ar orķestri un Stīgu Simfonija augsti vērtējami „līdzās ar Barbera, Britena un Vaughana Viljamsa (Williams) opusiem”. (R. Rīlija esejā „Jaunās ziemeļu gaismas”, 1997. g. oktobrī).

Pēteris Vasks. Cilvēks, kuŗu dzīves piepildījumu sniedz, Imanta Zemzara vārdos − „tīras un kvēlas” mūzikas radīšana un cerība, ka šī radītā mūzika sniegs mierinājumu vai arī garīgo spēku cilvēkiem, kas tanī ieklausās vai kuŗiem tās savās dzīvēs iztrūkst. − „To, ko mans tēvs darīja, mācītājs būdams, ko ielika savās svētrunās, es cenšos darīt mūzikā. Pateikt skaņās. Apliecināt ticībā. To var saukt dažādi − ticība Dievam, Dievu apliecinošs skaņdarbs, harmonija. Tēvs svētrunās aicināja tiekties uz augšu, smelties spēku un izturību ticībā. To cenšos darīt arī savos darbos.”

Maza Biogrāfija

No bērnības Pēteris Vasks dzīvoja līdz sava tēva mācītāja sapnim par neatkarīgu Latviju un mazajā Aizputes pilsētā uzauga kā jaunākais piecu bērnu muzikālā ģimenē. Pēc studijām Aizputes mūzikas skolā un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā no 1959. līdz 1963. g. Vasks sāka strādāt Operas un baleta teātŗa orķestrī. Dažus gadus vēlāk viņš cerēja iestāties J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, bet kā baptista mācītāja dēlam viņam konservatorijas durvis bija slēgtas. Tamdēļ viņš devās uz Viļņas konservatoriju, to beigdams 1970. gadā, kontrabasa specialitātē. Trīs gadus vēlāk prof. Valentīns Utkins uzņem Pēteri Vasku kā savu kompozicijās studentu konservatorijā, kuŗu Vasks absolvēja ar grādu kompozicija 1978. gadā.

Lai gan pašreiz Vasks galvenokārt nodarbojas tikai ar mūzikas komponēšanu, viņš arī strādā par kompozicijas pasniedzēju E. Dārziņa vidusskolā; pie viņa mācījušies daudzsološie jaunās paaudzes komponisti − Andris Dzenītis, Gustavs Fridrichsons un Jānis Petraškevičs. Vasks saņēmis starptautiski pazīstamo Herdera balvu, Baltijas asemblejas balvu, Jāņa Ivanova prēmiju, divas Lielās mūzikas balvas un uzņemts par goda biedru Latvijas Zinātņu Akadēmijā. Viņa mūziku, ap 20 kompaktdiskos ierakstījušas sekojošās firmas: Conifer: Message, Chamber music un Cello Concerto; Telarc: Vasks; Wergo: Pēteris Vasks; ECM: Dolorosa; Finlandia: Baltic Works for String Orchestra, vol. 1 & 2; Collins: Baltic Elegy; Olympia: Moscow Contemporary Music Ensemble; RS: Sieviešu koris „Dzintars”, Kamerkoris „Sacrum”; Latvijas Radio Koris: Māte saule; Bis: Baltic Organ Music; Koch/Schwann: Pēteris Vasks − Chamber Music; Teldec: Violin concerto (ar Gidonu Kremeru un Kremerata Baltica) − drīz būs pieejams.

Komponiste Dace Aperāne 1976. gadā beigusi Magill (McGill) universitāti Montrealā ar mūzikas bakalaura gradu. Maģistra grads Huntera koledžā Ņujorkā. Mūzikas daļas vadītāja trim latviešu mūzikas nometnēm Kanadā. 1994. gadā piedalījusies jauno mūziķu vasaras nometnes organizēšanā Jaungulbenē, 1996. gadā un 1998. gadā Ogrē. Dzīvo Ņujorkā.

PĒTEŖA VASKA KARSTĀ VASARA

Komponistam Pēterim Vaskam aizvadītais bija bagāts gads. 10. augustā festivālā Salzburger Festspiele viņš nodeva publikas vērtējumam savu jaunāko darbu − Koncertu vijolei un kamerorķestrim „Tālā gaisma”. To pirmatskaņoja Gidons Krēmers (šī opusa pasūtinātājs) un baltiešu jauno mūziķu orķestris „Kremerata Baltica” (paša Krēmera radīts sakarā ar nozīmīgu aktivitāšu virkni viņa 50. Dzimšanas dienas gadā) izcilā lietuviešu maestro Sauļa Sondecka vadībā. Vijoļkoncerts iecerēts kā atskats uz tālajām bērnības dienām, un kā tāds tas turpina saturisko līniju, kas aizsākta Koncertā angļu ragam ar orķestri un 3. Stīgu kvartetā. Par savu dzimto Aizputi komponists līdz šim izteicies ar iecietīgu skepsi − kā par lielās dzīves aizmirstu un tik tiešām aizputinātu nostūri. Bet nu atkal un atkal šis nostūris dod jaunu vielu inspirācijai, gribas vēl un vēlreiz ielūkoties pa gadu desmitos aizsērējušo rūti un tur ko svarīgu saskatīt, rast. No visiem trim pagājušo dienu atmiņām veltītajiem darbiem Vijoļkoncerts noteikti pats drāmatiskākais. Tā kulminācijā sajūtam garīgi no briestošā varoņa neizbēgamo sadursmi ar savulaik tik nesatricināmā Padomijas režīma dzelzs režģiem. Tādējādi šis darbs, kaut pamatā lirisks būdams, ir rada pašam kolīzijām bagātākajam un traģiskākajam Vaska opusam − Čellokoncertam.

P. Vasks un G. Krēmers ir gandrīz vienaudži, mācījušies vienā un tajā pašā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, tikai Pēteris − latviešu, bet Gidons − krievu klasē. Viņu abu īstā, apzinīgā satikšanās notika tagad, sakarā ar Vijoļkoncertu. Nesen latviešu valodā iznāca G. Krēmera grāmata Bērnības lauskas (Rīga, apgāds Zvaigzne ABC, 1996), kas veltīta Rīgā nodzīvotajiem gadiem. P. Vaska jaundarbs savā veidā ir atsaukšanās uz Krēmera grāmatu, pat kā šīs grāmatas papildinošā otrā puse. Jo mūzikā caurcaurēm saklausāms Latvijas dabas fons (pirmpamats) − dzedri skaudrs un reizē saudzējošs, mierinošs − tas, kas grāmatā bija vien gaŗāmejot iezīmēts (Gidonam nav paticis jūras ūdens sāļums, viņš arī nespējis uz makšķerāķa uzdurt tārpiņu). Mūzika arīdzan kondensē un līdz vispārinājumam noved arīdzan kondensē un līdz vispārinājumam noved tos konfliktu mezglus, kas grāmatā (kaut smeldzīgi) vairāk virknēti.

Aizvadītā vasara bija karsta, jo komponistam nācās ievākt dāsnu sava radošā darba ražu. Jau jūlijā, pirms Zalcburgas, G. Krēmers viņu aicināja uz savu ikgadējo festivālu Lokenhauzā, Austrijā. Tur jau gaidīja „Kremerata Baltica”, kas koncertā atskaņoja daļu no P. Vaska Simfonijas „Balsis”. Lokenhauzā izskanēja pavisam 10 Vaska dažādu gadu darbi − viņam festivālā tika parādīts īpašs Composer in Residence gods. Viņa daiļradei bija veltīts seminārs − meistardarbnīca.

Jūnijā Gotlandē 2. Ziemeļvalstu un Baltijas dziesmusvētkos mūsu Radio koris dziedāja P. Vaska „Dona nobis pacem”. Bet pavasarī pasaulslavenais amerikāņu „Kronos” stīgu kvartets desmit koncertos spēlēja P. Vaska 3. Kvartetu. Droši vien te nemaz nebūs minēti visi P. Vaska mūzikas pērnā gada atskaņojumi. Viņa autordiskus vairs nevaru saskaitīt, tie izdoti prestižākajās ierakstu firmās, tiek labi pirkti. Tādas firmas kā „Conifer Classics” un „Teldec” gatavojas izdot jaunus diskus.

Protams, Vaska mūzikai uzgavilēja pasaules publika, un tagad ir cerība, ka Latvijas vārds vairs netiks sajaukts ar tuvīnām kaimiņvalstīm (īpaši Lietuvu). Protams, jauno mūziķu orķestrim „Kremerata Baltica” (kuŗā vairums ir dalībnieki no Latvijas) bijusi fantastiska, necerēta iespēja likt lietā savu profesionālo varēšanu (nebija par santīmiem jāspēlē kādā Rīgas vai citas pilsētas gleznainā ielmalē). Atliek secināt: latviešu mūzika un mūziķi iziet pasaulē, tur tie tiek ar interesi gaidīti un labi novērtēti. Bet cik vajadzīga ir latviešu mūzika mums pašiem savās mājās − Latvijā? Cik vajadzīga ir nacionālā mūzikas kultūra neatkarību atguvušai demokrātiskai valstij?

Imants Zemzaris

Komponists, mūzikas kritiķis Imants Zemzaris beidzis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju 1974. gadā. Pārstāv intelektualizēti meditatīvu muzikālo iztēli. Raksturīgākais žanrs − instrumentālā kamermūzika. Regulāras recenzijas par Rīgas mūzikas dzīvi nedēļas laikrakstā Literatūra, Māksla, Mēs (LMM).