Mets Gunāra Saliņa ģīmetnei

Fridricha Milta ogle

Fragments

Uz ielas nejauši uzskatīju

pamestas debesis. Liecos, pacēlu:

izskatījās pēc mikla stikla vai spoguļa.

Mana seja tur blāvoja

nenoteikta veidos un krāsās -

varēja būt tā pat cita seja,

kas spīd caur manu.

Varbūt tā vispār nebija seja -

varbūt kāds akmens gaišs

vai kāds ābols.

Vai nu debesīm tieši mani ir jāatspoguļo

tāpēc vien, ka tur skatos?

Jeb varbūt tomēr es pats -

kā lai zinu, kāds debesīs izskatos!

Neizprātojamas lietas.

Pasitu debesis padusē

un soļoju mājup:

cauri pilsētai visai,

ļaudīm pa vidu,

kārtības sargiem, -

bet neviens pat nepamanīja, ka debesis nesu.

Pieķerts es būtu melojis:

- Atrasta manta - uz iecirkni nesu -

lai sludina avīzē:

Un tā es debesis iemantotu

likumīgā ceļā,

tas ir, ja īpašnieks nepieteiktos,

ja viņš pēc debesu pazaudēšanas

būtu, piemēram, miris vai sajucis prātā;

vai arī tās izkritušas uz ielas

kādam, kam debesu vairāk kā saprašanas

un kas pat neievēro, ka vienu trūkst;

jeb vai - vēl labāk - tās pametis tīšām

kāds, kam vairs vispār debesu nevajag.

Vai tādu mazums?

Nest bija viegli,

vieglāk kā loga rūti;

vien, apaļas būdamas,

debesis grasījās

izvelties viegli no rokas -

pa priekšu tad ripotu man,

pa ietni, gar gājējiem sizdamās,

no ietnes uz ielas,

šķērsām pār ielu,

valstoties sarkanām ugunīm cauri -

es pakaļ izstieptu roku,

kā puikas dienās stīpu dzenot,

starp spēkratiem šaudamies,

locīdamies,

palēkdamies -

lai panāktu

ko?

Debesis ripojošas, kas nav pat manas.

Var pat saplīst - ko tad?

Varbūt tās tomēr piederēja

kādam, kam to vajag kā ēst,

kādam, kas tagad izmisis meklē

un nespēj pat lūgt - jo kam tu lūgsi

debesu, ja tavas pagalam?

Kāds gan draud sods, kad otram debesis saplēš?

Bet atdot veselas ? Arī vairs nepatiktos:

jau paduse

pieradusi -

paliekot tukšā, patiesi reiz justos tukša.

Protams, varētu nopirkt apli brīnišķa stikla,

ko ejot glabāt padusē debesu vietā.

Bet diezvai būtu tāpat.

                                   Nē, pieprasīšu

atradēja trešo dalu!

Tā nepieklājas? Bet sakait: vai grūtāk

atteikties no trešdaļas pazaudētu

vai divi trešdaļām atrastu debesu? Sakait!

Labi. Neiešu strīdēties –

izmaksājiet naudā!

Kas zina, tiks diezgan,

lai nopirktu māju par debesu naudu vai ko,

nu, vismaz pāri kurpju, ja nedod daudz.

Tā, debesis nesot, iedomāju par kurpēm,

jo bija man tikai

viens vienīgs pāris -

un ko man debesis līdzēs,

ja nebūs kurpju.

Atsēstos iepretī ieplakai,

kur reiz tevi iegāzu sniegā.

Necik ilgi,

ieplakā ieslīd

ēna -

tai apveidi tavi -

un laikam silta -

silta kā reiz tu pati.

Sniegs top valgs.

Kūst.

Tavos apveidos atkūst zeme bāla.

Un drīz tur jau zāle,

drīz jau puķes,

drīz tur puķes, puķes, puķes.

Ceļos un saplūcu

puķes no krūtīm,

puķes no acīm tev.

No Bilžu kalendāra

Tu klarneti spēlē,

es kontrabasu,

no tevis var redzēt

ausi tikai

ausi tikai un tavu tauri -

it kā ar ausi tu tauri pūstu;

no manis virs iesārtā kontrabasa

redzama tikai

sarkana svītra,

sarkana svītra pār manu seju -

it kā to šķērsotu viena stīga;

starp tevi un mani

nošu lapas

brūnas un zilas,

vesela kaudze:

brūnās - skaņas,

zilās - pauzes,

tad atkal otrādi.

Kas vairāk noziedzies?

Vai tas, kas projām bēdzis,

vai kas ar iebrucējiem

līgumu ir slēdzis?

Vai tas, kas savu dzīvi

un savas tautas likteni

velk Sibīrijas sniegā?

Vai arī tas, kas mūža miegā

guļ masu kapenēs

ar svina lodi galvā,

pirms nāves saplosīts

jau moku kambaros?

Kas vairāk grēkojis?

Vai tas, kas bēgdams

nes baigo vēsti līdz

par nezvēriskiem darbiem,

kas sirdī mocekļu

un brāļu vaidus glabā?

Vai tas, kā dzīvībai

ir lēnām jāizstīdz

no tumšā cietuma

pret aizrestotu loga rūti,

kas tā kā kādreiz Pestītājs

par citiem atdevis

ir visu savu būti?

Kas atbildēs

šiem jautājumiem?

Kas apsūdzības rakstu lasīs?

Kas sēdēs soģa krēslā?

Vai gudrus tiesnešus

uz tiesas dienu saukt,

pēc likumiem kas

jautājumus prasīs?

Ne tiesu mums,

nedz tautas tribunālu,

bet saprašanu svētu

redzēt tālu

pār mūsu dienām

dziļā nākotnē,

lai vēl

pēc tūkstots gadiem spētu

kāds mūsu rakstus

salasīt.

.

Ja tu smagu jūti sirdi,
Ja pārlieku rūpes grauž,
Baumas, tenkas, melus dzirdi,
Melus paša mēle auž.

Tīrās drānās sevi sapos,
Egles skuju paņem klāt
Un pie tēviem Brāļu kapos
Aizej drusku parunāt!

Un tu jaudīsi patiesi,
Cik daudz tīra spējams dot,
Atpakaļ uz vārtiem iesi
Lielas gaismas apskaidrots.

Dodies cauri rindu rindām,
Īstu bēdu paliks maz, -
Bērzi tev ar garām vindām
Pasmels daļu mūžības.

Izbridīsim cauri sniegiem,
Un tad varens brīdis būs -
Mākonis ar baltiem diegiem
Debesi pie zemes šūs.

Zeme dabūs košas krāsas,
Kūlai cauri zāle augs,
Debess zvaigznēm piedzims māsas
Pienenes uz zemes plauks.

Tālumos, kas sen jau alkti,
Iesim, sapņodami daudz,
Līdīs melns un spožs kā zalktis
Noslēpumains meža strauts.

Baloži pa priedēm dūkos,
Un mums nebūs vairs, kur iet -
Dzeguze tik ilgi kūkos,
Kamēr visi ceļi ciet.

Tad no tava pleca slīdēs
Skurbais tērpa nemiers nost,
Un līdz rītam zvaigznes spīdēs
Tavu acu atvaros.

(„Literatūra un Māksla”, 1959.)

„... tematikas vārdā mēs piedodam literāram darbam visus grēkus, ieskaitot pašus lielākos: ka tas ir vāji vai pat nemaz nav literārs darbs. Citiem vārdiem, mēs atmetam mākslas idejisko un estētisko jēgu, iznīcinām vienīgo objektīvo mākslas darbu kritēriju, atļaudami ar to katram, kam nav slinkums, stādīt literāru darbu uz galvas, plūkt aiz matiem, iznīcinām starpību starp rakstnieku un diletantu.” - „Un vēl ir viena nelaime, uz kuras saknēm mēs lejam ūdeni, pārkāpdami principu ‘mākslai vispirms jābūt mākslai’ - tematikas dēļ par idejisku darbu saucam tādu, kur ideja palikusi bez emocionālā un estētiskā apģērba, un savukārt tematikas dēļ par bezidejisku nolamājam to darbu, kas ir tiešām idejisks, tiešām mākslas darbs, tikai tam, nabadziņam, pietrūkst attiecīgu ārējo atribūtu.” - „Domāju, ka nevar noliegt latviešu jaunākajā dzejā īstu, īsti māksliniecisku meklējumu trūkumu. Mums, kas tikko esam sākuši rakstīt, taču visvairāk vajadzēja lauzties uz priekšu meklējumos, taču pagaidām mēs bieži vien laužam tikai rindas.”

Tevi, dēliņ, nesu reiz kā vieglu paiju,

Rokās šūpodama: aiju, aiju, aiju.

Drīz tu veikli prati kluču namus kraut,
Taviem skaidu kuģiem sekls kļuva strauts.

Tevi, draišķi, grožot nebij vis pa jokam,
Galotnē tu spurdzi augstākajam kokam.

Kad no stāvās kraujas drāzies kamanās,
Saltā baiļu trīsā sirds man sažņaudzās.

Nu mans mazais puišuks kļuvis ozols stalts,
Brašu draugu mežā līksmu dziesmu šalc.

Tevi, stipro, nesu reiz kā vieglu paiju,
Rokās šūpodama: aiju, aiju, aiju ...