Jaunā Gaita nr. 209, jūnijs 1997

 

Dzejniece Velta Toma Latviešu dziesmu svētkos Toronto 1996. gadā

I. Bulmanes uzņēmums

Svēta zeme

Man teica: aizejot ņemi
sev līdzi Latvijas zemi
un glabā uz sirds.

Bet manā dzimtajā sētā
ik vaga man bija svēta,
ik olis, kas mirdz.

Un tēvu tīrumos tīros
es − zeme bez zemes šķīros,
kas bija man sirds.

 

Liepājā, 1944. 17. X

V. Toma Latviešu sieva.
Gaismas pils. Hanavā, 1946. g.

 

ANITAS LIEPIŅAS SARUNA AR VELTU TOMU

 

1997. gada 31. janvārī Veltai Tomai apritēja 85 mūža gadi. Rīgā to atzīmēja ar mazgrāmatiņas iznākšanu, Velta Toma, Piezīmes par sevi pašu un 33 dzejoļi, kas atgriežas mājās, redaktors Māris Čaklais. Ave Sol koncertzālē, 2. februāri, notika ari sarīkojums, kuŗā runāja viņas draugi un cienītāji: Māris Čaklais, Viesturs Vecgrāvis, Maija Tabaka, Zigmunds Skujiņš, Olga Lisovska, Imants Auziņš, Džemma Skulme, Imants Ziedonis, Māra Zālīte, un viņas dzeju skandēja Ārija Liepiņa-Mūrniece.

Seko Anitas Liepiņas saruna ar Veltu Tomu, Toronto un izvilkumi no jubilejas sarīkojuma. Māra Čaklā, Viestura Vecgrāvja un Māras-Zālītes teiktais ir pārņemts no runas, tāpēc nedaudz atšķiŗas no viņu rakstīšanas stila.

 

Anita: Kā Māris nonāca pie šiem 33 dzejoļiem?

 

Velta: Viņš tur nonāca šķirstīdams manas grāmatas. Tie palika pāri no Maize no mājām. Varbūt viņš dažus neuzdrīkstējās likt, tie bija senie laiki, 1980. gads.

 

A: Kad iznāca Maize no mājām, tad vispār nebija labi likt klāt gada skaitli dzejolim, jo tas to ielika zināmā laika periodā, un tas nebija vēlami. Šie 33 dzejoļi, no kuŗa laika tie ir?

 

V: Es neesmu pašlaik to pārbaudījusi, un no galvas es nevaru teikt. Māris man prasīja atļauju, vai viņš drīkst par mani rakstīt, bet viņš nav pielicis gaŗajam ievadam klāt 1947. gadu. Tas ir no biogrāfiju grāmatas, bet tikai beigās, divas lapas ir no pēdējiem laikiem. To var pateikt pēc satura.

 

A: Tie pēdējie laiki jau ietveŗ Kanadu. „Stalti stāv meža parka priežu...”(31. lp) Kuŗā gadā tas ir?

 

V: Tas ir 1970. gadā, varbūt dažus gadus vēlāk. Tas pirmais teikums ir tieši, kā es tur sēžu Dziesmu svētkos.

 

A: Vai Tu biji 1973. gadā Latvijā uz Dziesmu svētku simtgadi?

 

V: Mani taču nelaida! Man nekur nav bijusi izdevība pastāstīt. Piemēram, atklāja kaut ko „Lāčplēša” Pumpuram par godu. Un es biju tieši Rīgā. Neviens mani neaicināja līdz. Es pat nedomāju, ka mani vajadzētu aicināt. Tu bijāji visu to noskaņu, vienkārši lai nebūtu ziepes nevienam. Un uz Dziesmu svētkiem, nē! Es jau biju te kaut kādas ziepes savārījusi, jo 1970. gadā mēs bijām diezgan rosīgi ar tiem Toronto Dziesmu svētkiem, ar dzeju, mēs tur lasījām kopā ar Lindbergu, tā kā 1973. g. man atrakstīja, ka nevar dabūt vīzu. Un tad Lūcija brauca pāris reižu un 1975. g. mani ielūdza. Viņa bija dūšīga sieva. Varbūt, ka Lūcija viņiem kaut ko pateica.

 

A: Mēs runājam par Jansona kundzi.

 

V: Jā, par Lūciju Jansoni. Iet projām, durvīs atskatās un vēl saka: „Staigā liela!” (iedod kaseti) Es domāju, ka tā ir. [Lūcija Jansone darbojās Toronto, „Canada USSR Association” un mira Latvijas apciemojuma laikā, 1983. gadā.]

 

A: Veltas Tomas vakars, Ave Sol zālē, 2. februārī 1997. g.

 

V: Pēc tās pirmās klausīšanās, es nevarēju visu nakti gulēt, mani milzīgi pārsteidza, tas ko Vecgrāvis teica. Un vispār par daudz slavēja. Es esmu pieradusi, ka man dod pa ādu.

 

A: Redzēsim, kā Tevi iespaidos tas, ka tu redzēsi daļu no runām nodrukātu. Vai tu esi acu cilvēks vai ausu cilvēks?

 

V: Zini, ka acu gan. Es nezinu, ko dotu, lai man šīs lentas vietā būtu atsūtīti teksti. Redzes glezna man iesēžas smadzenēs. Vai! Ko druka nozīmē!

 

 

 

Māris Čaklais: ...Kad es skatos uz šo Veltas Tomas veidolu, Maijas Tabakas ieraudzījumā, man nāk prātā tieši šīs grāmatiņas sākuma daļa, viņas piezīmes par sevi pašu. Te kaut kā parādās tas spēks, kaut gan viņa sēž jau tāda nogurusi uz klētiņas sliekšņa, bet te ir viss tas, no kurienes viņa nāk, no bērnības, no šīs leksiski bagātās, no šīs kolorītās bērnības...

Ir divi cilvēki, latviešu dzejnieki trimdinieki, kuriem Latvijas pieskāriens ir tādā pakāpē kvalitatīvi bijis nepieciešams, un tie ir Olafs Stumbrs un Velta Toma. Vispār ap šo laiku, kad Velta pirmo reizi atbrauca Rīgā, 1969. gadā, 1968. g. atbrauca Olafs, es domāju, ka šīs divas intelektuālās puslodes ir ārkārtīgi nobriedušas satikties. Vispār ir interesanti, ka šis polītiski negatīvais laiks ... ar krievu armijas ieiešanu čehos, Hruščeva atkušņa sagrāvi, ir latviešu dzejas un lielā mērā latviešu mākslas uzziedu periods...

Olafs nāca ar savu personību, viņš pats nemaz tik plaši informēts nebija. Bija daudzas lietas, dzejoļi un grāmatas, par kurām mēs varējām viņam tai laikā, 1968. g., pastāstīt. Velta nāca no citas paaudzes un arī ar citu rūdījuma slāni. Nāca, kā Māra Zālīte man teica intervijā, ar brīvās pasaules elpu... Ir pilnīgi skaidrs, ka otrā okupācijā, ...viņa, viena no šī laika nacionālākajām aizstāvēm, cīnītājām, nu nebūtu vis aizsūtīta 1949. gadā uz Omsku vai Tomsku, pie nabaga cilvēkiem tādā samērā brīvā nometinājumā. Viņa būtu aizgājusi to pašu ceļu, ko aizgāja Medenis, ko aizgāja Pelēcis...

Bija vajadzīgi cilvēki..., kas bija gatavi upurēties. Es tiešām šoreiz nebaidos no šī vārda... Velta ir upuris, es viņu negribu šobrīd identificēt ar Kristu, bet viņas upuris līdz šim brīdim nav apzināts, manuprāt...

Latvijā nebija neviens naivs, kas nezinātu, kā seko trimdiniekiem Latvijā...

 

 

Viesturs Vecgrāvis: Kādreiz man bija mērķis ... savākt šajā gadsimtā, it īpaši 1920./1930. gados un vācu laikā izdotos latviešu dzeju krājumus. Toreiz bija tāds fenomens kā Beberbeķu tirdziņš, kuŗu Padomju dūži spieda šimpus dzelzceļam, taipus dzelzceļam ... tur varēja iegūt... tās grāmatas, kuŗas nekādi nevarēja iegūt centrālajā valsts antikvariātā. Un Veltas Tomas mazais dzeju krājumiņš Minējums... 2000 eksemplāros izdotā grāmatiņa, bija viens no vislielākajiem retumiem ... un man šķiet, ka tieši šī agrīnā Veltas Tomas dzeja ir vismazāk novērtētā, arī trimdā...

 

Māra Zālīte: Veltas Tomas personība ir ar... trīs spēcīgām pulsācijām. Tā ir pirmkārt, protams, dzeja, ļoti spēcīga, latviska, tradīcijā, valodā, dziļi sakņota dzeja. Tā ir Veltas Tomas polītiskā nozīmība. Es nebūt nekļūdos lietojot šādus vārdus... Un trešā, ...ir šī ārkārtīgi atraktīvā, suģestējošā, cilvēciskā būtība...

Es jūtu šodien ārkārtīgi lielu pateicību pret Veltu Tomu tieši... par uzticēšanos, jo tajā neuzticības gaisotnē, kas tolaik bija pat starp tuviem kolēģiem, tā bija ārkārtīgi liela vērtība. Šī Veltas Tomas uzticēšanās, viņas ticība mums, pārliecība, ka mēs darām pareizi,... deva spēku ārkārtīgi daudz un atstāja milzīgu ietekmi uz cilvēkiem. Viņa veidoja tās personības, un es tagad gribētu nosaukt kaut vai Māri Čaklo un Jāni Peteru, ļoti lielā mērā, un Imantu Ziedoni, Albertu Belu, un vēlāk Daini Īvānu un Ojāru Rubeni, ... kuri vēlāk ļoti lielu lomu spēlēja tieši polītiskos notikumos... Paldies Veltai par to visu.

 

1992. g. Velta Toma kļuva par Latvijas zinātņu akadēmijas goda locekli (literatūra).

1995. g Par nopelniem Latvijas labā iecelta par Triju Zvaigžņu Ordeņa virsnieci.

 

 

Jaunā Gaita