Andrejs Eglītis

I

Zem neminamiem gadu skaitļiem

lemts, neuzietos trūdos, tautām

sajauktām, vienai otrā dusēt −

un klusēt.

Un sapņot neizsapņojamo, kad Dieva

zizlis zibenīgs ar pastardienas mēli

runās, no dusēšanas visus augšām ceļot,

no krūtīm pilsētas un kalnus veļot.

Teic skudras nemirstīgais tecējums − vēl

mūžību mums būs uz priekšu klusēt,

vēl mūžību būs klusēt atpakaļ.

Klusēt

II

Pūš vējš no dienvidiem, pūš

vējš no ziemeļiem. Kāds vējš te

mani atpūtis, kāds projām aizpūtis?

Starp abiem vējiem stāvēdams,

kurš vēja ceļš ir mans un īstais?

Neviens nav manim uzticīgs, nedz

mīlētais, nedz nīstais.

Ko tu, latvieti, tā staigā bēŗu svārkā,

latvju valodiņa lēnām gulstas zārkā.

Barontēvs no bailēm dainu rakstos buŗas −

mums uz mēles apspiedēju vārdi pielipuši

turas. Vai mēs nejūtam, ka paši savās

bērēs ejam? Redzu Barontēvu dainu gaismu

pāri tumsai lejam.

Tumsa rītu cieši tur, kur tu

zelta spārniem skriesi? Neaizskriesi

it nekur, atkal manī dusēt iesi. Un, tā

mūžu mūžos būs, velti ceļam galu

zīlēt.

Kur tik baltu rozi ņemt, lai tā

līdzinātos pirmām sniegam. To jau

nāvē nevar līdzi ņemt, nevar gūstīt

savam miegam. Dāvini man, debess labā,

pirmā sniega rozi balto. Var jau būt,

ka to man glabā, lai reiz atvadoties redzu

akmens pierē akmeņzaļā kalto.

Ingrīda Vīksna

MŪŽĪBAS CEĻŠ

I

No Grieķijas piezīmēm

Smilgām aizaudzis Olimpa uzvaras ceļš,

tvan kumelītes un bites dūc ziedos.

− Vai mājas ir tuvu?

Sendienas skriešus nāk pretī:

ganu ceļš, dienvidū silis,

un vectēva bišu druva...

Smilgām aizaudzis Olimpa uzvaras ceļš,

vai nedzirdēs upuru vēršus maujam

neredzēs spartiešu pulkus

uz jaunām kaujām kājas aujam?

Veltīgi dieviem taujāt −

smilgām aizaudzis Olimpa slavas ceļš,

un drupās magones zied...

− Ieklausies, ieklausies labi −

kāda smaržīga krūma cerā

lakstīgala dzied!

Smilgām aizaudzis mūžības ceļš. −

II

PIE DELFU ORAKĻA

Delfu orakļa drupās košas magones zied,

lauvu tukšajās rīklēs vītero putni un ligzdas vij −

Pītija klusē.

Puķes un putni nepieder nīcības vīteņiem,

tie pāri gadu tūkstošiem

zied un dzied.

− Vai būsi ar mani līdz pēdējam mūžības brīdim? −

Pītija klusē,

tikai zilgano kalnu ēnas pusē

skaudīgi dievi draudīgi paceļ pirkstu:

− Ja tev prieku, dzildziļu prieku kāds dāvā,

nejautā daudz, tik pieņem un klusē. −

Zilganu kalnu grēdas paceļas saules pusē −

Pītija smaida un klusē.

III

PIE PAMESTA TEMPĻA

Vēl putni vītero šais pamestajās sienās,

Vēl gaisma klīst starp arkām klusajām,

dus aizmirsts lauru vaiņags putekļos starp tām,

vēls liecinieks par kauju senām dienām.

Vēl nodzirkst smiekli, norit vīna lāses

no kausiem neredzamiem, ziedos vītušos.

− Ej, iededz lāpas! Sedz ar rožu segu

Šo straujo dienu sapnī kritušos...

Šļakst dzelmē airi, pazib zelta spura,

un mēļos viļņos aizslīd burinieks −

− Ja skats tev gaismā vērties nepagura,

tu būsi mīlestības svētīts ceļinieks. −

JŪŖAS DZIESMA

Cilvēks stāvēja krastā un pamazām grima smiltīs.

Ar katru jaunu vilni viņa pēdas dziļāk ieļodzījās

sīku gliemežvāku asajās druskās,

un ar katru šļakatu dzirksti pirksti

apvijās jūŗas zāļu mezglainām skrandām.

Tā bija pirmā diena.

Lēnām vilnis pēc viļņa sviedās pāri vecām

iemītām pēdām, jaunām sāpēm

un senām bēdām, un cilvēks pamazām grima un grima,

un sūri vēji pa dienām šalca krastmalas smilgās

un līdz pēdējām zvaigznēm aurot nenorima.

Cilvēks dziļuma ilgās stāvēja krastā un nu jau kļuva

par daļu no jūŗas, smiltīm un asajiem gliemežvākiem.

No pazudušu kuģu vrakiem pret svinamajām debesīm

sacēlās spokaini masti, un lēnām tiem pretī slīdēja

saules riets un gaismas pamestie krasti.

Cilvēks stāvēja jūŗas viļņos, un lēnām tam kājas urbās,

urbās dziļāk plūstošās smiltīs. Sīki, ātri ūdens putni

tekāja viļņu gludenās pēdās un knābāja jūras

atstāto ēsmu.

Tikai ar vakara vēsmu cēlās paisuma vilnis

un pamazām apņēma sālainām smiltīm cilvēka plecus.

Viņš jau negrima, neslīka, nepazuda − tikai līdzi sev

smagi nesa senās dienas un draugus vecus.

Un tad viņš pacēla rokas pret saules spulgumu kvēlo:

− Ņem, jūŗa, ņem līdzi mani, paņem visu, tik atstāj

uz pleciem vēl īsu brīdi šī saulrieta spožumu kvēlo! −

Nāca devītais vilnis un apraka šļakatām baltām

cilvēku krastā, − bet vēl uz pleciem tam palika

seno dienu sapņu nasta.

Ir savāds rīts −

tu atmosties, un visas pļavas ir baltas,

jūŗa ir balta,

balta ir debess, zeme un meži.

Tur nav vairs ne ozolu veco,

ne egles smuidrās, −

viss kļuvis kluss, tāls un balts,

un nolīdzināts ar zemi...

Balta ir debess,

mēness ir balts,

un nav vairs sejas nevienas.

Visa dzīve jāsāk no gala. −

Voldemārs Avens

*

Nerunāsim par laiku,

tas ir apēsts ābols,

kam tikai serde atlikusi.

Runāsim par trajektoriju,

par gājputnu kāsi,

kas dodas uz ziemeļiem

pacelt lūpu kaktiņus

purvam,             

kas netic vairs vasarai.

Tu draugs sens

− siena šķūnīts pļavā,

upes līkumā.

Viss tevī labs un silts

kā bērnam pirmā sega.

Kad ziemā sals

plēš miera pakšus pušu,

un prāts uz dakšas uzdurts

tirinājas,

tad sapņu čībās tevi meklēt eju.

Pa durvju spraugu iekšā lienu

un apsedzos ar sapni un ar sienu.

*

Saliekot rokas

saliekam savu dzīvi

krustā.

Kas mums nolemts,

to nesīsim līdz galam.

*

Dieva pasaules uzklātais galds

ir mums priekšā.

Pateicies,

ņem un ēd

tu esi izredzētais.

*

Rita Gāle

POGU KASTE

(Mana māte ticīgi krāja pogas.

Reiz noderēs!)

Roka mīlinot ienirst

pogu kastē, velk ārā

pa vienai un

saliek rindā kā mūžu.

Gaiši pelēkas podziņas

no tavas skaistākās kleitas,

no foto,

kur tu lībiski tumša un nopietna

sēdi vidū uz sola

pie ceriņu krūma.

Mums abaim ar tēvu noskūtas galvas

(lai tas bērns kazarmās utis nedabū!).

Spoži balta pērļu podziņa!

Smalks krekliņš

vēlu kristītam brālim.

Smaidīgs puisītis samta uzvalciņā.

Verandā viesi ar paceltām glāzēm.

Pēc piecdesmit gadiem viņš saka:

„Es toreiz gandrīz noslīku,

ieslīdēju dīķī

un gandrīz noslīku.”

Zila poga − no jakas

ar plecos uzrautām dzijām.

Ganu suns Nērons

uzlicis ķepas uz pleciem

un raud taisni acīs.

Zirgi jau sajūgti.

Kurzemes mežos ilgi

viņu vēl dzirdēju raudam.

Lietus mēteļa pelēkās pogas,

vairākkārt šūtas un nogrieztas.

Oktobŗa lietū

stāvam uz kuģa klāja

un drebam,

līdz acis vairs krastu neredz.

Izbraucām cauri Vācijai.

Dziesmu svētkiem

Ņujorkas Hārlemā

uzšuvi kleitu

ar skaistākām Latvijas pogām.

Roka spēlējas

pogu kastē, velk ārā

pa vienai un mīlinot

saliek rindā kā mūžu.

Roberts Mūks

* * *

Rīga nav celta Jūgendstilā,

Bet daudz vecākā − mīlas stilā,

Mīlā starp zemi un debesīm −

Tāpat kā pati Milda.

---------------------

---------------------

                             Kā tad vēl vairāk vajag,

                             Jā ir

                             Trīs zvaigznes rokā

                             Un svētais Gailis

                             Pēteŗa smailē!

* * *

Daugava caur manām vēnām

Ieplūst Gangā

Un

− Apmetot līkumu pa apakšzemi −

Taisni debesīs iekšā,

Lai, tā sakot, sapārotu šīs jomas

Un lai tādiem kā man

Vairs nebūtu ko domāt.

RĪGAS PĪLES II

Epifānijas. Uzliesmojumi. No kādām dzīlēm?

No debesu augstumiem?

Var jau būt. Man pietiek

Ar pīlēm Rīgas kanālos.

Vai tad viņu acīs − kaut arī blāvi −

Kaut kas no aizmūžiem nespīd?

Vai tad šo acu dēļ nebūtu vērts

Pazaudēt prātu un pēc tam

Nodoties tikai fenomenoloģijai?

Ai, manas pīles, mani aizmirstie pagātnes tēli!

               ... Burti ūdenī

                             Neizburtojami, burvestīgi, nemirstīgi −

                             Kā pati Rīga.

Dabas Māte?

Nē, tā tikai mana vecākā māsa.

Mēs nākam no aizlaiku griežiem, −

Kad Svētais gars sāka sabiezēt vienkājos, četrkājos,

                                                 kokos un klintīs

(Kāds nu kuram tas biezums),

Līdz nonāca pie Homo sapiens.

Šodien mana vecākā māsa ir uz nāves gultas.

Homo sapiens − nez no kurienes −

Varbūt no savām iekšām

Tai pielaidis bacili −

Neapturami, progresīvi soļodams uz priekšu.

Indra Gubiņa

DIEVA MĪLESTĪBA

Dievs ir mīlestība −

tā baznīcā māca.

Varbūt, tikai citādāka

nekā cilvēks to saprot:

pilna ar nežēlību,

ko mantojuši esam arī mēs.

(Kā jau radīti pēc Dieva vaiga!)

Ja drausmīgā nāvē

var sūtīt savu dēlu,

ciltis un dzimtas likt izkaut,

pat bērnu kā upura jēru

pavēl uz ziedokļa likt

un tēvam pār viņu celt dunci −

Velti ar cilvēka prātu

to pieņemt par mīlestību!

Jā, varens Viņš ir!

Kāds taču radīja visu,

kāds dzīvības brīnumu sēja,

kāds zvaigznes un likteņus vada!

Bet − kā jau Svētajā grāmatā teikts −

Viņa ceļi nav mūsu,

tāpat Viņa mīlestība nav tāda,

kā cilvēks to gribētu saprast.

Valentīns Pelēcis

TĀ NU IR:

Cilvēks sevi divējādi šķir:

Viens savs − sevī gudrībā ar Dievu.

Otrs − negudrelis,

aklā nesaprotamībā

savā Dievā aplam nomaldījies...

Tālab nestāstiet man

par brālību un mieru.

Tādu sapnīšu nebūs nekad.

Raugaities, kā bokseri ringā

sitās, lai dolāros nopirktu slavu.

Un dzirdiet, cik kaislīgi pūlis

auro: Sit! Sit! Sūdos un asinīs nosit!...

Mums patīk slepkavības.

Tās mūsu kārībām kalpo.

Mums slāpst necilvēcības,

lai padzirdītu savu ziņkārību:

Sit! Sit! Sūdos un asinīs nosit!...

Joks gan, kad sitamais beigts,

sarodas žēlīgas dvēseļu mušas.

Sadēj miroņos svētos Jahves tārpiņus,

lai cilvēces paaudžu pakši

tik ļoti nesmirdētu pēc Velna!

VIENKĀRŠĀK:

Ir kāda diža mistru tauta.

Tās smaids ir zeltā iekausēts,

Un visiem apsola −ja atmaksājas.

Bet, ja der naīvos apmānīt −

tiem laime sāksies allaž aizparīt.

Šai tautai pašu bēdas apraudot

tiem smaidu viepļi sejās nepārmainās,

mums, svešiniekiem, tikai jāpamācās,

jo te i zārks ar smaidu samaksāts...