Jaunā Gaita nr. 203, decembris 1995

 

 

Mirdza Krastiņa

 

PĀRDOMAS PAR VALODNIEKA REINHOLDA TRAUTMAŅA GRĀMATU

 

Jau vairākus gadus manā plauktā guļ grāmata apbružātiem vākiem, liela formāta un ļoti nopietkuŗna. Tās autors jau sen miris, bet kā jau tas mēdz būt pa laikam, tam nav sevišķas nozīmes. Varbūt tomēr. Nevaru diskutēt ar grāmatas sacerētāju un izmainīt uzskatus, nevaru pajautāt svarīgus jautājumus, un man te jāuzsāk kāds dialogs ar šīm domām, kas te glabājas šķietami neuzbāzīgas un neatkarīgas kā no manis, tā no grāmatas autora. Grāmata, tā sakot, ir dzīva un sāk runāt, un mums iznāk tāds kā dialogs, kam es pa starpu piesaucu aizgājušus laikus un savās domās tomēr sarunājos ar autoru.

Vācu valodnieks Reinholds Trautmanis šai grāmatā raksta par slāvu izcelsmes vietu vārkuŗdiem Meklenburgā un Holšteinā. Tā izdota 1950. gadā. Savā analīzē zinātnieks Trautmanis, kas ir ne tikai slāvu valodu speciālists, bet arī baltu valodu pētnieks ar starptautiski pazīstamu vārdu, apskata seno čechu, senpoļu, senkrievu, sen-serbo-horvātu, bulgāru, kā arī kašūbu, sorbu, polābu, slovāku, ukraiņu un baltkrievu valodu pēdas senos vietu vārdos Ziemeļvācijā, kas savākti agrāko pētījumu krātuvēs un aptveŗ laiku no 11.-16. g.s. Mani vilina gadu skaitļi, kas pievienoti vietvārdiem, jo tie runā par laikiem, kas uzstāda jautājumu, kāda īsteni izskatījās Vācija laikā, kad norisinājās ordeņu cīņas par varu Latvijā. Šis ir otrais, pārlabotais izdevums, izdots Akadēmijas izdevniecībā Berlīnē, 1950. gadā.

Pēcvārdos grāmatas autors paskaidro: „Šis darbs bija iespiests 1939. gada vasarā un, kad to gatavoja iespiest, pēkšņi − kaŗa pirmajās nedēļās − tā parādīšanās nebija iespējama Berlīnes Valsts Iekšlietu Ministrijas rīkojuma dēļ; grāmata, kaut arī tā neiznāca, tika ieskaitīta nacistu aizliegto grāmatu sarakstā, un bija nolemta iznīcināšanai, un kaut gan to varēja aizkavēt, tā piedzīvoja savu likteni un proti: tā kļuva par upuri iznīcībai nevis Gestapo, bet tā aizgāja bojā angļu amerikāņu uzlidojumā Neiminsterei; un kad daži eksemplāri sadega arī Ķīles pilī, palika pāri tikai tie divi Gestapo eksemplāri, kas paglābās tādēļ, ka Gestapo tos turēja drošā un slepenā vietā. Man tos izdevās izglābt no degošas mājas Leipcigā.

Šai grāmatai tik tiešām ir bijis savs liktenis”, raksta tālāk Trautmanis. „Arī tas ir tās liktenis, ka tikai tagad (1950. gadā) tā parādās otrā izdevumā; esmu daudz labojis, svītrojis, uzlabojis ņemot galvenokārt vērā savus pētījumus par Elbas un Baltijas jūras piekrastes slāvu vietvārkuŗdiem. Būtu bijis mērķtiecīgi, ja es būtu varējis uzņemt Priekšpomerānijas apgabala vārdus līdz Oderas līnijai...”

Tālāk autors vēl dod norādījumus par citiem saviem pētījumiem, un pēcvārds parakstīts 1949. gada maijā Jenā.

Tā tad te skan zinātnieka Trautmaņa balss caur vecās sabirzušās grāmatas lapaspusēm grāmakuŗtas beigu daļā.

Kaut gan viņš labi pārzina baltu valodas, analoģikuŗjas ar baltu valodām nekur neparādās šīs grāmakuŗtas piezīmēs. Konsekventi nevienas piezīmes nav atrodamas, bet šur tur ir atzīmes, kas liecikuŗna, ka viena daļa vārdu nav tik viegli atrisināma, un seko piezīme: „dunkel” (neizdibināms).

Ļubovas ciems Vismāras tuvumā vāciski skan Lübow, tas skan kā Libau un Prūsijā atrodamais vietvārds Lubava. Trautmaņa grāmatā atzīmēts: „Lubowo villa und castrum Mecklenburg um 1250, ... prope Wyssimarium, castrum Slavi olim Lubow nomine villae, Theutonici vero Mykelborg nominabunt”. Lubowas vārds atkārtots 4 reizes un apzīmē arī vēl citas vietas, arī kādu purvu − Lubow parvum stagnum 1274.

Gribētos zināt, kas pēc Trautmaņa domām tad bijis nevēlams, svītrojams un papildināms ne jau no baltu valodu viedokļa, bet no nacisma ideolokuŗģijas vadoties tai laikā, kad viņš cīnījās par savas grāmatas izdošanu.

Perkowe pie Gistrovas 1302. gadā, Perone pie Segelbergas 1199. gadā, Perowe pie Malchinas 1304/90. gadā, Pencowe pie Malchinas 1261. gadā, pie kam Malchina ir valstiņa − civitas no 1247. gada. Tās būtu vietas, kam būtu slāvu izcelsme? Arī baltu izcelsmes vārds Pērkone šeit varētu teikt savu vārdu, ja autors nebūtu izslēdzis baltu valodu izcelsmes apliecinājumus no sava konsekventi ieturētā darba.

Predole no 1194. gada, Pridole no 1221. gada un Priedoli 1232. gadā tomēr runā skaidru valokuŗdu, ka baltu cilmes vietvārdi ir sastopami šai apvidū.

Bandowe no 1194. gada un Bandowe no 1274. gada man šķiet rada Bandavai Kurzemē − Bandava, Kursas zeme senos rakstos, kā tā parākuŗdās, ko par to zina? − Tā minēta 1231. gadā kā kuršu lielkunga Lamiķa valsts, kas aptvērusi

Ventas vidus daļu, sākot no Abavas ietekas līdz Skrundai. Ar Bandavu 1230. gadā Alnas Balduīns noslēdza miera līgumu. 1253. gadā Kurkuŗzemes bīskaps un Vācu ordenis savā starpā sadalīja Kursu, pie kam ordenis ieguva Bandavas lielāko daļu. No šī laika Bandavas vārds izzūd no senrakstiem. Taču šeit Trautmaņa skatījumā parādās no tā paša laika Bandowe no 1194. gada pie Lauenburgas, Bandowe no 1230. gada Sverīnas apgabalā un Bandowe no 1274. gada Gistrovas apkaimē, atstājot mani neziņā par to, kas sadalīja un kam piederēja šīs Bandavas, nemaz nerunājot par Kuren no 1224. gada un 1426. gada pie Plonas Kuhren, Plawe no 1235. gada un purvu Plawe no 1307. gada, Lanke no 1215. gada un 1232. gada. Lanken no 1278. gada; Lesten no 1194. gada, Lesten no 1271. gada, Lesten no 1326. gada liek domāt par Lesteni, kuŗai braucu gaŗām Latvijā, dodoties tālajā ceļā, atstājot Kurzemi. Kāpēc šeit, šai apgabalā gar Baltijas jūru tik daudz vietu, kas apzīmētas ar šo vārdu Lesten? − Tie vairs neparādās šodienas kartēs, velti šīs vietas mekkuŗlēt autobraucienos un motorceļu plānos, bet nenoliedzami te lieta grozās ap vārdiem, kas nav slāvu izcelsmes. Bet Lestene vēl arvien ir Kurkuŗzemē.

Vācu kolonizācija Indriķa Lauvas laikā protams padzina slāvus un varbūt arī citus ziemeļvācu apgabalu iedzīvotājus, iznīdēja ar laiku vietvārkuŗdus, kas glabāja senas vēstures liecības par iedzīvotāju sastāvu šai krastā.

Vai kurši vēl te kurināja savas ugunis, vai jau bija atstājuši tikai savus vietu vārdus? − Senprūšu valodā nav -ie skaņas; dievs ir deivis. Te nav runa par prūšiem. Vēstures grāmatas vēstī, ka te ir bijusi etniski saskaldīta vide un blakus slākuŗviem mājojušas arī citu tautu saliņas − pārpalikukuŗmi no aizvēsturiskiem periodiem. Vendi ir kāda tāda etniska grupa. Latviešu Indriķa Chronikā 13. gs. minēts, ka tie mituši Senajā kalnā pie Rīgas un no turienes kurši viņus atkal padzinuši un tā vendi aizgājuši uz Cēsīm. Vendu nosaukuŗkums saglabājies Cēsu pils nosaukumā − Wenden. Tādas ir ziņas par vendiem Latvijā, bet te Meklenburgā arī ir vendi un to izcelsme vēl nav noskaidrota. Te ir savas sakarības, kas nav izpētītas.

Mežs Swerin, kas te atradies 1300. gadā tuvu arī kādam citam mežam pie Lībekas un saucas Zwerina galu galā devis vārdu šodienas Šverīnai. Šis vārds izskaidrots ar veckrievu vārdu zverin no vārda zvērs. No 1160. gada atzīmēta Zverikuŗnas nometne (castrum) un valsts Zverin no 1171. gada, ko arī minot Sakšu Gramatiķis. Zwerin no 1289. gada un 1371. gada attiecas uz Veco Šverīnu. Šverīnas vārds senos dokumentos minēts bieži, un tā senākā forma Zverin apzīmē Zvēru apgabalu, kas aptvēris gandrīz vai visu Meklenburgu. Vietvārdi šeit saistīti ar vārdu „zvērs”, kuŗa izcelsmi skaidrojot ir tieksme piedēkuŗvēt slāvu valodām izšķirošo lomu, vēl jo vairāk senkrievu valodai.

Nevaru arī nepieminēt vietvārdu Dabele no 1386. gada, Vismāras tuvumā un nosaukumu vecā Dobel (altes *Dobel, Trautmanis), kas identiska arī ar Dobel „Döbel” Belgrades tuvumā no 1486. gada, tāpat Dobelow, Dobelowe no 1286. gada pie Štrēlicas, ko Trautmanis ieteic salīdzināt ar iepriekšminēto Dabeli.

Par neizdibināmiem Trautmanis dēvē Grieve un Griuele vai Grivele no 1426. gada. Grinav/e, vecā Grinava no 1263. gada tāpat tiek uzskatīta par neskaidru. Nav senu pierādījumu, konstatē Trautmanis.

Grūtības atrast piemērotu izskaidrojumu ir arī Kadowei, Criwiz, Criwe no 1321. gada, kur Trautmanis skaidrojumos iziet no slāvu valodas un meklēdamies slāvu valodās viņš atrod poļu Krzywiec, Krzywica, čechu Krivice un senkrievu Krivac, beigās skaidrodams to ar čechu krivy, kas nozīmējot „līks” (krumm). Viņš secinājumus izdara no slāvu valodām un aizrunājas pat tik tālu, ka izskaidro pilsētu nosaukumus ar šādu pamatojumu: vecajā ciemā Crivitzā esot daukuŗdzas līkas vecas ieliņas. „Līks” varbūt čehu valodā, bet tomēr, kad ieraugam vārdu Kriweser Berg Murica ezera krastā pie pilsētas Robel − Robeles, tad domas sveras uz citu pusi.

Muriz purvs no 1273. gada. Pie tā atrodas zemes īpašums Morize. No ezera nācis nosaukuŗkums Moriz no 1186. gada un province Morizi 1150. gadā. Kādreiz bijis vārds kādai barbaru tautai (barbarorum natio). No šejienes cēlies kādas slāvu cilts vārds Morizani. Muryz 1329. gadā daļa no birzs (pars nemoris), birzs Muritz no 1328. gada, Muritz no 1352. gada ar piebildi curia Muritze (curia domājams nozīmēja upurvietu).

Te ir runa par birzi, un tieši par svētbirzi (latīņu valodā nemus, kā arī atzīmēts Trautmaņa rakskuŗtos zem Muriz). Var jautāt, vai tad autors tīši slēpj krīvu sakarību ar svētbirzi, ja viņš, baltu izcelsmes vārdus noklusēdams, izslēdz no savas apziņas baltu mitoloģiju, kas taču arī lielā mērā saistās ar šādu vārdu, kas pie tam bieži šai apgabalā sastopama vietvārdos?

Dabīgi, ka, atklājot šo vietu, rodas vēlēšanās tur nokļūt un redzēt šo kalnu, kam nav nekāda sakara ar kaut ko līku, ja tas vēl tur atrastos. Tomēr katra doma to iepazīt, protams, ir jāatmet, jo kalns būs pārdēvēts un šis senais nosaukums, kā izriet no visa teiktā, atrodams tikai sabirzušu grāmatu sīkajā drukā.

Kriweser Berg datēts ar 1375. gadu. Datējums nekā vairāk nepasaka. Piezīme grāmatā norāda uz ģeogrāfisko vietu. Šis kalns atrodas Murica ezera krastā pie vācu pilsētas Robel, kas senāk saukusies Robele. „Stadt Robel (Alt Robel − Hauptburg des alten Wendentums, Robeles pilsēta (Vecā Robele − senā vendisma galvenā pils) atzīmē Reinholds Trautmanis savā slāvu vārdiem veltītajā darbā, nepateikdams, vai tā būtu slāvu pilsēta vai slāvu valsts. Robeles valsts (civitas) datēta ar 1284. gadu pie kam tā ir senā valsts, kamēr jaunā Robeles valsts (nova civitas) ir no 1261. gada. Te zināma nekonsekkuŗvence gadu skaitļos, bet tas netraucē secināt ka te ir bijusi sena vieta un tā arī varētu būt nebijusi slāvu zeme. Atzīmēta Robeles zeme no 1237. gada un pilsēta Robel.

Krīvu kalns zināms tikai Ramavē. Tas piederēja senajiem prūšiem, bet ir grāmatas, kas zina stāstīt, ka senos laikos pastāvējušas divas valstis: Vendija un Prūsija, par kuŗām gan nav zināms, kad tās dibinātas. Ir zināms, ka vendi ir palīdzējuši prūšiem viņu kaŗos. Tomēr liela piesardzība valda starp vēsturniekiem kaut ko vairāk izpaust, jo, kā mēdz būt, nav pierādījumu. Ja Reinholds Trautmanis var postulēt, ka šeit stāvējusi senā vendisma galvenā pils, tad šis Kriweser Berg ir vendu svētais kalns un cienījakuŗmam kungam var jautāt, ko viņš domājis ar piezīmi: senais vendisms. Kā izriet no grāmatas viņam nav komentāru šai jautājumā, kaut gan te taču ir runa nezināmā laikā par veselu valstību; kur tādā gadījumā sniegušās šīs valstības robekuŗžas?

Vai jau 13. gs. vendi ir pārslāvoti? Vendi vēstukuŗres avotos pieminēti bieži, bet tad ar šo vārdu vēsturiski apzīmē rietumslāvus, kas pārvācoti pēc vācu kolonizācijas. Vendu valoda − ar to parasti apzīmē sorbu valodas rakstu pieminekļus un šai slāvu valodā ir -ie skaņa. Tā vismaz vēstī vendu valodas gramatika.

Tie vendi, kas kādreiz kāpa Krīvu kalnā, domākuŗjams nepaspēja savu valodu citādi atstāt mantokuŗjumā kā vien kopā ar pārvācotiem rietumslāviem, un zem vārda vendi slēpjas vairāki tautu slāņi. To droši vien zināja arī Trautmanis, bet apskatītā grāmata tomēr tādas domas neskaŗ.

Arī tad, ja neskaŗ − tā pils, tas cietoksnis, kas še minēts, vedina domāt, ka vendiem ir sava baltu izcelsmes vēsture, kas vēl nav izpētīta.

 

 

Literātūra:

Reinhold Trautmann, Die slavischen Ortsnamen Mecklenburgs un Holsteins, Zweite Auflage, Akademie-Verlag Berlin 1950.

 

 

Jaunā Gaita