Jaunā Gaita nr. 202, septembris 1995

 

Pauls Dambis

 

LATVIEŠU MŪZIKA LAIKĀ PĒC OTRĀ PASAULES KARA

 

Domas par skaņražiem. Otrā daļa. [skat. Pirmo daļu JG201]

 

Jānis Ivanovs (1906-1983) „Spēcīgākais un redzamākais simfoniskā žanra pārstāvis Latvijā. Kopskaitā 21 simfonija... Pretrunu plosīta ir Jāņa Ivanova mūzika, taču pamatos tā ir patiesi latviska, ar slēptām dvēseles dzelmēm, kā mākoņu atstarojušais Rāznas ezers.”

Valentīns Utkins (1904) − vecākais Latvijā dzīvojošais komponists, prof. J. Vītola audzēknis. Ilgus gadus bijis Latvijas konservatorijas profesors (1944-1986). Savu radošo darbību izvērsis galvenokārt instrumentālā kamermūzikā. Darbi: trīs simfonijas 1936, 1944, 1957., septiņas sonātes klavierēm, Dainas klavierēm un cikls basam Mūžības granītā cirsts (I. Ziedoņa, G. Selgas, A. Skalbes, Z. Purva teksti) 1970. Pēdējos gadu desmitus mūziku vairs neraksta.

 

Elga Īgenberga (1921) − pianiste, komponiste, beigusi V. Zosta un L. Garūtas klases (1949, 1967). Pazīstama kā estrādes dziesmu autore. Ļoti populāras viņas dziesmas bija 50. gados. Operetē Annele izpaudās viņas melodiķes dotības.

Rokrakstā, neuzvestas vairākas operetes: Staburaga bērni 1983., Taka rudzu laukā (M. Teteres librets) 1985.

 

Oļģerts Grāvītis (1926) − muzikologs, komponists. Aktīvs sabiedrisks darbinieks, ilgus gadus bijis Latvijas Komponistu savienības valdes sekretārs. Blakus mūzikoloģiskām aktivitātēm rakstījis mūziku.

Trīs operas: Vanadziņš (autora librets pēc V. Lāča stāsta), 1959., Audriņi opera − balāde (F. Rokpeļņa librets) 1965., Sniegputeņos (autora librets) 1967.

Kantātes: Planēta bēg no ēnas (V. Rūjas teksts) 1961., Viņi − tavas dzimšanas dienas paaudze (V. Rūjas un J. Plotnieka teksti) 1964. Vairākas solo dziesmas, kora dziesmas, latviešu tautasdziesmu apdares klavierēm.

Mūzikā dominē romantiski sentimentāla lirika ar vieglu latvisku ietonējumu, emocionāla jūsma.

 

Jurijs Glagoļevs (1926) − dzimis Rīgā, mācījies prof. V. Utkina klasē un Maskavā pie J. Šaporina. Daiļradē galvenokārt pārstāvēti vokālie žanri. Dziesmas demokrātiskas, melodiski izteiksmīgas, tuvas krievu folklorai. Ap 50 solo dziesmu un 40 kora dziesmu.

 

Alfrēds Tīss (1926) − komponists, vijolnieks, diriģents, ērģelnieks. Ilgus gadus nostrādājis valsts simfoniskā orķestrī.

Rakstījis galvenokārt simfoniskus un kamermūzikas darbus. To nav daudz, bet katrā ir īpatna 38 orķestrāla izjūta, un tembru krāsu paletē brīžam parādās arī traģiski toņi. Divas simfonijas 1968. un 1976. serenāde Trīs Re kamerorķestrim 1987. Diemžēl autors ir pārāk praktisks, tādēļ darbi rodas ļoti lēni un tiek daudzkārt pārstrādāti. Līdz ar to dažbrīd zūd kontinuitātes iespaids.

 

Ģederts Ramans (1927) − viens no bijušajiem A. Skultes kompozicijas klases studentiem. Ilgus gadus bija Latvijas PSR Komponistu savienības valdes priekšsēdis (1969-1984). Rakstījis dažādos mūzikas žanros, tomēr visiemīļotākā autoram, šķiet, dziesma. Atsperīga, ritmiska lirika ar vieglās mūzikas elementiem, krāsaina harmonija. Dziesmās dominē pārsvarā dabas tematika. Toties 3., 6. un 7. simfonijās valoda dramatiski piesātināta mūzikas tēlu pasaule. Simfonijām nereti psicholoģisks ietonējums. Tomēr visatzīstamākie rezultāti Ramanam ir tieši skatuves mūzikas žanros un mūzikā filmām. Šeit pārsteidz gaumīga, asprātīga muzikālā valoda, trāpīgi personālu raksturojumi (muzikāla komēdija Sālsmaize Kartupeļu ielā ar J. Osmana libretu 1969.).

Ģederts Ramans ir deviņu simfoniju, trīs koncertu (Koncerts saksofonam, klavierēm un stīgu orķestrim 1962., Concerto leggiero deviņiem džeza instrumentiem un stīgu orķestrim 1970., Koncerts − poēma angļu ragam, obojai un simfoniskam orķestrim) un vairāku kantāšu autors.

Demokrātiskā, viegli uztveramā mūzikas valodā autors risinājis dažādas sociāli tā laika aktuālas tēmas.

 

Edmunds Goldšteins (1927) latviešu mūzikā ieņem neparastu vietu. Viņa mūzikas stilistika nes sevī gan neoklasicisma, ekspresionisma, gan arī tautiskuma iezīmes. Bieži izmantojis tautasdziesmas citātos un pārveidos. Ne vienmēr izvēlētā tematika risināta adekvātā valodā. Šķiet, ka technika valda pār autoru, īpaši lielās formas darbos (oratorijā Iedēstiet rozes zemē nolādētā 1972.), kuru ne vienmēr viņš ir spējīgs prasmīgi izmantot. Valodas stūrainība un detaļu nenoslīpētība ir tipiska šī komponista pazīme. Iespējams, ka jāmeklē cits redzes punkts Goldšteina mūzikas izpratnei. Citi darbi: septiņas latgaliešu tautasdziesmu apdares pūšaminstrumentu kvintetam 1959., četras latviešu tautasdziesmas flautai un koklēm 1983.

 

Alfrēds Tučs (1927) − ilgus gadus nostrādājis pedagoģiskā darbā. Līdz ar to viņa darbi lielākoties ir ar pedagoģisku ievirzi. Sešas latviešu tautasdziesmas pūtēju orķestrim 1972. un galvenais darbus klāsts akordeonam − Skaņdarbu krājums 1960., Latviešu tautas dziesmas akordeonam, krājums, 1973., skaņdarbu kopojums 1986. u.c.

Muzikāla valoda J. Vītola jaunības darbu ietekmē.

 

Aldoni Kalniņu (1928) var uzskatīt par Emīla Melngaiļa latviskā koru stila turpinātāju, kaut savos darbos komponists ir daudz radikālāks, izsmalcinātāks. No Melngaiļa latviskās mūzikas valodas Aldonis Kalniņš ir pārtvēris būtiskāko − spēju iejusties tautasdziesmas melora īpatnībās un uz tām veidot savu individualizētu valodu. Tautas dabas ideālizēšana un lirika, pret ko bieži iebilst kritiķi, ir raksturīga Kalniņa, komponista, personības sastāvdaļa. Būdams pēc savas dabas emociju cilvēks, viņš savos darbos lirikai dod tik daudz dažādu iekrāsojumu, ka tā iegūst monumentālu attīstību laikā un telpā. Tā tas piemēram, ir Aldona Kalniņa orātorijā Karavīru dziesmas jauktam korim, solistiem, trompetei un ērģelēm 1972. Šajā darbā, izmantodams tautasdziesmu tekstus, komponists uzbur grandiozu, vēsturisku ainavu, kurā viņa lirikai blakus stāv ekspresīvs dramatisms, tuvs Lūcijas Garūtas grandiozajai kantātei Dievs, Tava zeme deg!

Kora darbiem, īpaši 70. gadu beigās un 80. gados rakstītiem, piemīt laikmetīgu kora paņēmienu (rečitācija, straujas akordu pārbīdes vīru balsīs, solistisks kora stils) apvienojums ar latvisku intonatīvā materiāla variēšanu. Piemēram, Putnu dziesmas bērnu korim, Vakarēšana jauktam korim, un īpaši viņa spilgtās Ziemas saulgriežu dziesmas.

Aldona Kalniņa mūzika vairāk balstās uz izjūtām, lēni slīdošām noskaņu maiņām nekā asiem kontrastiem. Šķiet, komponists tikai ar pirkstu galiem pieskaras kādai ilgi klusējošai stīgai, liekot tai dvēselē ievibrēties klusā, trauslā skaņā. Un arī − izteikti latviskai.

 

Jāzeps Lipšāns (1929-1989) − pianists un komponists. Ideju un žanru daudzveidīgums, nemitīgi meklējumi tembru un izteiksmības virzienā, iesaistot svešu kultūru elementus − tie ir galvenie komponista darba rādītāji.

Rakstījis dažādos žanros, visizteiktāk viņš savas jaunās idejas varēja realizēt instrumentālā kamermūzikā: Kazahijas iespaidi, svīta trompetei un klavierēm 1963., Afrikāņa stīgu kvartetam un sitamiem instrumentiem 1964., Sonatīne sitamo instrumentu ansamblim 1970.

 

Valters Kaminskis (1929). Ilgus gadus šī komponista vārds bija saistīts galvenokārt ar kantātēm Zvērests, Padomju Latvija, Slava Partijai u.c. dziedātām visos pēckara dziesmu svētkos. Jāņa Norviļa un Jāņa Mediņa patriotisko dziesmu tradiciju pārmantotājs, tikai ar citu tematiku saistītos darbos. Atsperīgs ritms, vīrišķīgas intonācijas, vienkārša kora faktūra, ar nelielu vieglās mūzikas piedevu padarīja šīs kantātes − dziesmas ļoti iemīļotas koru vidū.

Atmodas laikā mainījās arī V. Kaminska darbu tematika − te jaušamas jaunas vēsmas: kantāte Atmoda (J. Jenoroviča vārdi) jauktam korim 1988. Togad V. Kaminskis aktīvi darbojas Cēsu rajona domē. Darbu tematika tagad ir cita, tikai pati muzikālā domāšana nav daudz mainījusies.

 

Romualds Jermaks (1931) visu savu jaunrades laiku ir konsekventi un neatlaidīgi kopis savu ērģeļkomponista rakstības meistarību. Ceļš bijis garš un grūts. Per aspera ad astra − tā saucās uvertīra diviem ērģelniekiem 1968. − bija pieteikums jaunam, līdz šim nebijušam ērģeļu technikas veidam latviešu mūzikā. Trīs kompozīcijas ērģelēm 1973. jau norāda galvenās tendences R. Jermaka mūzikā − no romantikas uz subjektīvi abstraktētu, izsmalcinātu liriku un ekspresivitāti. Ērģelēm rakstīti galvenie viņa opusi: Koncerts ērģelēm un kamerorķestrim 1969., Koncerts trompetei un ērģelēm 1981., Koncerts divām ērģelēm, trim trompetēm, sitamiem instrumentiem un stīgu orķestrim 1983. Koncerts mežragam un ērģelēm 1988. un virkne mazāku darbu, tai skaitā četras burtnīcas latviešu tautas melodiju apdares ērģelēm 1979.-1985. Romualdam Jermakam ir arī simfoniski darbi, mūzika citiem instrumentiem un kora mūzika.

 

Jānis Kaijaks (1931) − prof. V. Utkina students (1956) un E. Toņa students orķestra diriģēšanas klasē (1961), komponists un diriģents. Ilgus gadus bijis Rīgas Operetes orķestra galvenais diriģents. Aktīvākais kompoziciju tapšanas laiks 50.-60. gadi. Iezīmīgi viņa vokāli simfoniskie darbi: Tautas dziesma 1962., Oda 1956., arī darbi muzikālās komēdijas žanrā: Trešais tēva dēls (V. Vīgantes librets) 1973., Panāksnieku dziesma (M. Teteres librets) 1984.

 

Kaut kur tuvu blakus Jāņa Ķepīša atrodas Artura Grīnupa (1931-1989) radošā darbība. Ilgus gadus nostrādājis Valsts Simfoniskajā orķestrī par kontrabasistu, tomēr šim instrumentam neko nav uzrakstījis (pretēji Pēterim Vaskam). Galvenais un vismīļotākais Grīnupa mūzikas žanrs ir simfonija. Kopumā deviņas, tām katrai savs raksturs, ideja, iecere. Diemžēl, kā daudzu citu latviešu komponistu lielas formas darbi, Artura Grīnupa simfonijas nav izdotas, un tikai sestā ir ieskaņota skaņu platē. Darbos manāmas vēlīnā romantisma pazīmes. Tiem piemīt filozofiskas, psicholoģiski piesātinātas koncepcijas, drāmaturģiskās attīstības monumentalitāte. Tomēr 70. gados Grīnupa mūzikā vērojama tieksme lakonizēt savu muzikālo temperamentu.

Arī kamermūzikā viņam ir darbi ar skaudru emocionālo patosu, piemēram, Dažādības vienā dimensijā klarnetei un stīgām, 1979. vai populārie Pieci skaņdarbi klavierēm 1974. Trīs vīzijās pūšaminstrumentu kvintentam 1976. ienāk kāda jauna, līdz šim komponista darbos nejausta, līnija − viegls, trausls humors. Grīnups bija ieceru un ideju pilns līdz pat savai pēdējai stundai. Diemžēl, tās realizēt vairs neizdevās.

 

Maskavā dzimušais Oļegs Barskovs (1935) beidzis E. Berzinska čella un V. Utkina kompozicijas klases. Kopš 1953. gada darbojas Latvijas operā. Barskovam ir divi baleti: Inku zelts 1967. un Lidojums (pēc A. Sent-Ekziperī stāsta motīviem) 1979. Īpašu atsaucību guva viņa īsais balets Pans un Sīringa 1962.

Savā muzikālajā attīstībā gājis no S. Prokofieva neoklasiskā stila uz savu subjektīvi ietekmētu kontrastu pilnu romantisku stilu. Daudz savos darbos izmanto polifonijas paņēmienus.

 

Romualds Kalsons (1936) − komponists, kura muzikālā evolūcija iesākās ar viegli ietonētu neoromantismu un ekspresionismu pirmajos darbos, 70. gados tuvinājies neoklasicisma tendencēm, bet 80. gados viņa muzikālā domāšana ievirzīta latviešu tautas mūzikas gultnē. Viņš nevairās no ironijas, groteskas. Tas īpaši negaidīti parādās kāpināta dramatisma brīžos (Koncerts klarnetei un kamerorķestrim 1982.). Simfoniskiem darbiem piemīt koncertraksturs ar ļoti krāsainu un izdomas pilnu orķestrāciju. Četras simfonijas, četri koncerti un virkne mazāku simfonisko darbu. Autors ļoti produktīvs arī vokālajā mūzikā. Daudz solo dziesmu ciklu, galvenokārt veltītas viņa dzīvesbiedrei Irēnai, kura ir arī viņa pirmā solo dziesmu izpildītāja. Tām bieži piemīt viegli rezignējošs intonējums (Mīlestība 1977., Visa mūža garumā, K. Skujenieka vārdi, 1989, u.c.) Toties kora darbos Kalsons ir mazāk meklētājs, vairāk jau zināmā, aprovētā izmantotājs. Ne vienmēr viņš ir pietiekami izvēlīgs tematisma atlasē. Taču no banalitātes viņu glābj negaidīti ritmiski vai harmoniski pavērsieni.

 

Agra Engelmaņa (1936) vārds labi zināms liepājniekiem. Pēc A. Skultes klases beigšanas viņš pāriet darbā uz Liepāju, kur līdz šim brīdim ir Liepājas mūzikas koledžas direktors. Aktīvs sabiedrisks darbinieks. Mūzikā pievērsies dažādiem žanriem, taču savdabīgi vaibsti izpaužas īpaši viņa simfoniskos darbos un kamermūzikā. Neparasti plaši izvērstas skaņu ainavas, tembrāli īpatni iekrāsotas, interesantām, smalki izstrādātām detaļām bagātas − šie darbi ieņem pilnīgi savrupu vietu latviešu mūzikā. Engelmanis izmantojis savos darbos 20. gadsimta mūzikas sasniegumus, īpaši Č. Aivza, I. Stravinska un K. Penderecka kompozīciju techniku pārkausējumus, radot savu suverēnu mūzikas valodu.

Darbi: Mūzika simfoniskam orķestrim 1971., Diafonija Nr. 1 1972. un Nr. 2 1979., Zīmējums sēpijas tonī simfoniskam orķestrim 1985., Logs simfoniskam orķestrim 1986., Via simfoniskam orķestrim 1990., Sauciens vijolei, flautai, čellam un klavierēm 1991.

 

Leons Amoliņš (1937) − kordiriģents, komponists. Ilgus gadus bijis Latvijas Nacionālās operas diriģents, pazīstams kora dziesmu autors, prof. P. Dambja kompozīcijas klases absolvents.

Kantāte Lūgums ugunij korim, solistiem ar divu klavieru un instrumentu pavadījumu 1984. sacerēta ar pazīstamā akvarēlista Gunāra Kroļļa dzejām. Tās drīzāk ir nelielas ekspresīvas skices vārdos, kuras komponists izvērsis savdabīgā, vērienīgā sacerējumā. Variācijas divām klavierēm par senu zvanu temu, kā arī kantāte Zvanu dziesma (D. Dreikas vārdi) korim un soprānam radušās vienā laikā, 1984. Autoru nodarbināja baroka mūzikas un mūsdienu mūzikas iespējamā sintēze. Turpretim Mesa in F 1990. iezīmē padziļinātas jaunromantisma tendences. Autoram ap 100 dziesmu dažādiem koru sastāviem.

 

Maija Einfelde (1939) − prof. J. Ivanova audzēkne (1966), savu muzikālo stilistiku izkopa stipri vēlu. Ja pirmie darbi neizrāda vēl kādu nobriedušu izteiksmi, tad 80. gadu sākumā sāk parādīties darbi, īpaši instrumentālā kamermūzikā, ar individualizētu romantiski − ekspresīvu izpausmi: Sonāte − meditācija altam un klavierēm 1982., Sērdieņu dziesma flautai un klavierēm 1986., trīs sonātes vijolei un klavierēm 1980., 1985., 1990., īpaši spilgti dialogā diviem čelliem 1990., Concertino klarnešu kvintetam 1992.

 

Vilnis Salaks (1939), Artūra Salaka dēls, beidzis prof. A. Skultes klasi (1963). Lēni nonācis pie savas mūzikas izteiksmes veida. Ilgus gadus atdarinot vai aizgūstot 19. gadsimta mūzikas formas un stilus, pamazām attīstījis savu valodu. Tā ir latviska, vienkārša, demokrātiska. Daudz aranžējis, rakstījis arī oriģināldarbus kokļu ansambļiem. Pamatā strādā pie nelielām formām. Trīs simfonijas 1965., 1972., 1987., Koncerts kokļu ansamblim 1977., Tautasdziesmas simfoniskam orķestrim, 1990.−1991., ap 350 tautasdziesmu apdares koklēm; 200 dziesmas bērniem.

 

Ivars Vīgners (1940), Leonīda Vīgnera dēls, pianists un vieglās mūzikas komponists. Daudz mūzikas devis kinofilmām. Rakstījis arī deju mūziku, estrādes dziesmas, mūziku lugām.

In memoriam četriem sintezatoriem, flautai, zvanam, korim un stīgu orķestrim 1987., Perpetuum mobile I ir audio-vizuāla kompozīcija datoram, diviem bungu automātiem, sitamiem instrumentiem, sintezatoru grupai un kamerorķestrim 1989.

Laba stila izjūta gaumīgā muzikālā risinājumā.

 

Imants Kalniņš (1941) ieņem latviešu mūzikā svarīgu vietu. Īpašu popularitāti ieguva ar rokmūzikas elementu un neoklasicisma melodikas modeļu sakausējumā veidotiem simfoniskiem darbiem, kantātēm un kora dziesmām. Savā daiļradē mēģina tuvināt populāro ar ‘augsto mākslu’. Izmanto diatoniku, elementārus konsonējošus akordus; plaša, izstrādāta, klasiski skaidra forma.

Operas: Spēlēju, dancoju, (I. Ziedoņa - J. Raiņa librets) 1977., Ifigēnija Aulidā (V. Kalniņa - Eiripīda librets) 1982. Operete No saldenās pudeles, (M. Teteres librets pēc R. Blaumaņa lugas) 1975. Orātorijas: Dzejnieks un nāra solistiem, korim un orķestrim 1973., Rīta cēliens diviem teicējiem, solistiem, korim un orķestrim 1977. Piecas simfonijas 1964., 1965., 1968., 1973., 1979. Divi koncerti un darbi rokansamblim.

I. Kalniņš ietekmēja jauno komponistu daiļrades attīstību 70. gados. No 1989. g. Latvijas Augstākās padomes, vēlāk 5. Saeimas deputāts.

 

Pēteris Butāns (1942) − diriģents, komponists. Kompozicijai pievērsies tikai nesen. Darbos atzīstama lietpratība formas izveidē, tematisma izvēlē, materiāla apstrādē. Autoram tuvas mūsdienu poļu avangardistu mūzikas tradicijas. Interesantākais darbs − Stīgu kvartets 1991.

 

Ruta Vintule (1944) − pianiste un komponiste. Labi jūt kora rakstības specifiku. Liriska kontemplācija, sakausēta ar impresionistisku krāsainību. Ziemas impresijas 1971., Mana dziesma, cikls (F. Bārdas teksts) 1988.

 

Vilnis Šmīdbergs (1944) − prof. A. Skultes audzēknis, savā mūzikā piesaka dziļa traģisma piesātinātas skaņu gleznas. Valoda ļoti nospriegota, blīva, nepārtrauktā dinamizējumā. Divas simfonijas 1975., 1981., Trio flautai, vijolei un klavierēm, 1989., orātorija Uguns skrējiens (J. Petera vārdi) 1987., Sēru mūzika četriem tromboniem un sitamiem instrumentiem 1976., sonātes: altam 1978., čellam 1978. un vijolei 1986. ar klavierēm.

 

Uldis Stabulnieks (1945) − pazīstams vieglās mūzikas komponists. Rakstījis arī skatuvei: Maija un Paija, (A. Brigaderes teksts) 1977., Svētki daudzskaitlī (K. Pamšes un D. Dreikas teksti) 1985., Svētki Skangalē, dziesmu spēle radio teātrim (E. Vulfa lugas teksts) 1991.

Viņa mūzikai piemīt savdabīgs, mazliet rezignējošs raksturs, smalka melodisku līniju attīstība uz izsmalcinātu harmoniju pavadījuma.

 

Pēteris Vasks (1946) − kontrabasists un komponists. Mācījies Viļņas konservatorijā pie V. Sereikas un Rīgas konservatorijā prof. V. Utkina klasē. Viens no redzamākiem mūsdienu latviešu komponistiem. Mūzikas valodā izstrādāti gan mūsdienu lietuviešu gan poļu (V. Lutoslavska, K. Penderecka) mūzikas elementi, bet vienlīdz daudz saklausāmi latviešu tautas mūzikas elementi. Mūzikā runā par pārlaicīgām tēmām: par dzīvību, par nāvi, par skaisto un labo, par cilvēka esamības būtības jēgu.

Simfoniski darbi: Vēstījums stīgu orķestrim, sitamiem instrumentiem un divām klavierēm 1982., Musica dolorosa stīgu orķestrim 1983., Koncerts timpāniem 1986., Lauda per orchestra 1986. Instrumentālā mūzika kamersastāviem: Partita čellam un klavierēm 1974., In memoriam divām klavierēm 1977., Mūzika aizlidojušiem putniem koka pūšaminstrumentu kvintetam, divi stīgu kvarteti, Baltā ainava 1980., Pieskārieni obojas solo 1983., Sonāte kontrabasam 1986.

Viens no pēdējiem P. Vaska darbiem Balsis lielam stīgu orķestrim 1991. liecina par tieksmi minimalizēt savu izteiksmību. Līdzīgi arī viņa Putni naktī flautai 1992. vai Izdegušās ainavas klavierēm 1992.

 

Pētera Plakida (1947) vārds ir pazīstams Latvijas mūzikas dzīves zinātājiem. Daudz nodarbojies ar dažādu solistu pavadīšanu, izpildot gan klasisku, gan savu mūziku. Savu muzikālo stilistiku izkopis galvenokārt koncertžanru darbos, kā arī kora mūzikā. No neoklasicisma uz neoromantismu, tālāk uz latvisku mūzikas orientāciju − tāds ir Plakida noietais jaunrades ceļš sevis meklēšanā. Mūzika tēlaina, ar komponistam raksturīgu intonatīvo veidolu. Kora darbos viņš tālāk attīsta Jāzepa Vītola kora balāžu stilistiku, panākot bieži ārēju efektivitāti. Tematikā galvenokārt dominē dabas motīvi. Atsevišķos gadījumos lielākās kora formās ietērpj sociāli-politiskas tēmas: kora simfonija Nolemtība (O. Vācieša teksts) 1985.-1986., Strēlnieks, poēma jauktam korim (V. Ļūdēna vārdi) 1970.

Pēdējos darbos: Ezers kamerkantāte soprānam, obojai, angļu ragam un stīgu kvartetam (K. Skujenieka vārdi) 1989., Nakts sarunas klarnetei un klavierēm 1993. u.c. jaužama tieksme pēc lakonisma.

 

Profesora, mūzikas zinātnieka Georga Pelēča (1947) darbība izpaužas divos virzienos − mūzikoloģiskā, īpaši pētījumos par Palestrinas polifoniju, un jaunradošā − muzikālā, kura ir pilnīgi svabada no jebkāda zinātniska akadēmisma. Viņa mūzikā dominē vēlīnā baroka muzikālās idiomas brīvi apvienotas ar minimālistisku emocionalitāti. Dažbrīd var kaitināt autora šķietamā spēle ar gandrīz banālām harmoniskām secībām, taču Pelēča stilistiku nevar ieslēgt kādā noteiktā sistēmā. Tā drīzāk ir rotaļa ar sistēmām, techniskām iespējām, tēmām. Četras svītas klavierēm 1980., 1984., 1985., 1986., Sonāte klavierēm 1988.

 

Juris Karlsons (1948), prof. J. Ivanova students (1972). Aktīvs sabiedrisks darbinieks, pēdējais komponistu savienības partijas sekretārs līdz 1989. g., tagad Latvijas Mūzikas Akadēmijas rektors.

Muzikālā domāšanā nav individuālas stilistikas, tā virzās it kā divās stiliskās gultnēs. Simfoniskajos darbos spilgtas, plakātiskas krāsas, spēcīgi kontrasti. Turpretim kora mūzikā dominē tradicionāla lirika.

Kantātes: Mans laiks korim, soprānam, diviem teicējiem un sinfoniskam orķestrim (A. Arāja-Bērces, J. Osmaņa, M. Ķempes, P. Lavina u.c. dzeja) 1978., Dzimtene − māt! solistam, korim, un orķestrim (D. Avotiņas vārdi) 1986. Mūzika simfoniskam orķestrim 1945 1985. Divi koncerti klavierēm 1974., 1983. Deja kamerorķestrim 1991., Miglainā rītā klavierēm 1992. Dziesmu cikls Zemes dēls 1980., Deus Conversus 1990., Ziemassvētku kantāte 1991.

 

Egils Straume (1950) − klarnetists, komponists. Universāla muzikāla personība: izpildītājs, džeza mūziķis, koncertu Arsenāls organizētājs, komponists. Šīs daudzveidīgās aktivitātes lielā mērā raksturo arī autora muzikālo domāšanas veidu, tajā organiski ierakstīti kā džeza, tā mūsdienu mūzikas avangarda elementi. Tuvs mūsdienu skandināvu komponistu skolai, mazāk latvisku motīvu (izņemot atsevišķas orātorijas un mūziku bērniem). Impulsīvs, vitāls dzīves stils attēlojas viņa muzikālo tēlu izvēlē.

Galvenie darbi: Opera Lisistrate, (O. Vācieša vārdi) 1983., orātorijas Laika dumpīgais gars 1981. un Pūt vējiņi 1986. (abas ar O. Vācieša vārdiem), koncerti klarnetei 1976., vijolei 1979., mežragam 1984., fagotam 1985., korim 1987. Instrumentālā mūzikā dažādu instrumentu kombinācijas: Filipīnu dienasgrāmata soprānam, blokflautai, saksofonam, ritma mašīnai, lamangai, stīgu kvartetam 1979., Fantastiskas vīzijas klarnetei un klavierēm 1983., Kompozīcija astoņām klarnetēm 1990., kompozicija divām klavierēm un saksofonam 1992.

 

Juris Ābols (1950), gleznotāja dēls, beidzis prof. A. Skultes klasi (1982) un doc. J. Morica flautas klasi (1972). Darbojas divās mūzikas nozarēs, kā izpildītājs un komponists. Agrīnajos darbos tiecas pēc neparastiem izteiksmes veidiem (piem. Oktets veltīts mākslinieka, Krievijā pazīstamā futūrista, Kluča darbiem 1983.). Vēlākos darbos parādās elementi no ārpuseiropas mūzikām un senākiem mūzikas slāņiem. Dažbrīd psicholoģisks raksturojums noved līdz teatrālam afektam, tomēr autors distancējis no sevis izvēlētās muzikālās koncepcijas.

Bizantiešu cikls sieviešu korim, sitamiem un pūšamiem instrumentiem ar antīkās dzejas tekstiem 1977. Livonijas chronika − grandioza iecere, pie kuras realizēšanas partitūrā autors strādā jau kopš 1982. gada. Milzīgais literārais materiāls, izpildītāju kolektīvi: teicējs, koris, ērģeles, simfoniskais orķestris, un etnogrāfiskie ansambļi, šķiet, nav pa spēkam kā autoram, tā izpildītājiem. Pretrunīga, bet oriģināla ir viņa Trio sonāte flautai, vijolei un klavierēm 1987. Savdabīgas ieceres ir Normāla fizioloģija 1989. un Otrā Gobi pasaka flautai un klavierēm 1990.

 

Imants Zemzarīs (1951) − viens no redzamākiem latviešu komponistiem. Blakus kompozicijai nodarbojas ar žurnālistiku. Pēc dabas būdams intelektuālis, viņš savā mūzikas attīstībā mērķtiecīgi tuvojas minimālisma idejām, tās tomēr transformējot poētiski gleznieciskos mūzikas tēlos. Rūpīgi atlasa savas muzikālās idejas un, izmantojot atkārtošanas un minimālas variēšanas principu, veido tās lielās ostinato tipa formās. Dažreiz izmanto populārās mūzikas elementus, cenšoties tos iekausēt materiālu attīstībā: Play time, diptichs klavierēm 1974. vai Variācijas par F Lē tēmu flautai un klavierēm 1975.

Ļoti iemīļojis instrumentālo kamermūziku un ieviesis jaunas tembriskas krāsas savos darbos, kombinējot dažādus instrumentus: Gaišie avoti vijolei un alta flautai 1985., Veltījums pirmajai vizbulei, divertisments divām flautām, zvaniņam, čembalo un stīgām, 1988. Pēc veiksmīgā minimālmūzikas noskaņu skaņdarba ērģelēm Lauks autors turpina aizsākto nākamajā skaņdarbā ērģelēm Mežezers 1992.

 

Aivars Kalējs (1951) pēdējos gados vairāk pazīstams kā ērģelnieks. Mīl krāsainu ērģeliski spilgtu mūzikas valodu. Šis žanrs ieņem īpašu vietu viņa daiļradē: Fantāzija − ditirambs 1976., Čakona 1978., Uzliesmojumi, simfoniska poēma ērģelēm 1981., Doriskās variācijas 1986., Tokāta − variācijas, J. Vītola piemiņai, klavierēm 1991., Ziemassvētki ērģelēm 1989., Tokāta par Jāņa Mediņa Tev mūžam dzīvot Latvija 1990., Lamento ērģelēm 1992.

 

Ilze Arne (1953) − komponiste, pianiste. Mācījusies pie prof. V. Utkina (1977). Laba kora pazinēja, kora darbi rakstīti laikmetīgā tehnikā, dažreiz to sintezējot ar dziļu psiholoģisku kontemplāciju.

Orātorija Homo sum! (Esi cilvēks) solistiem, korim un orķestrim (J. Marcinkēviča vārdi) 1983. Korim: Kurzemes dziesmas 1977., Ieražu dziesmas 1979., Madonas dziesmas 1981., Missa Canto jauktam korim un orķestrim 1992., Passacaglia stīgu orķestrim 1990.

 

Selga Mence (1953) beigusi prof. P. Dambja kompozicijas klasi (1978) un asistentūru (1988). Mūzikas valoda demokrātiska, emocionāli atturīga ar folkloras elementu iekausējumu. Dažbrīd parādās tieksme estetizēt, īpaši simfoniskos darbos. Visiemīļotākais žanrs ir kora mūzika. Ļoti daudz darbu bērniem.

Simfoniskie darbi: Triptihs angļu ragam, simfoniskam orķestrim 1979., Pa dainu ceļu, simfonisks tēlojums, 1982., Laiks 1988. Kantāte Celies augšā, zāle korim un mežragam 1989. Mūzika diviem (flautai un čellam) 1992. Korim: Latgaliešu tautasdziesmu apdares 1991., Miera lūgšana (Asizes Franciska teksts) 1992.

 

Jānis Porietis (1953) strādā galvenokārt bērnu mūzikas novadā. Izmanto romantismā rodamos, praksē aprobētos līdzekļus un formas turpinot A. Žilinska aizsāktās bērnu mūzikas tradicijas. Pēdējos gados mēģina šīm tradicijām pievienot arī popmūzikas elementus.

Meditācija klavierēm 1988., Akvarelis vijolei un klavierēm 1988.

 

Edvīns Zālītis (1955) beidzis prof. J. Ivanova klasi (1978). Strādājis leļļu teātrī. Autoram teatrāli spilgta iztēle, tēlainība, lieto dažādas laikmetīgas mūzikas technikas novitātes.

Lietuvēna spēle, rokuzvedums ar baletu (E. Plauža vārdi) 1988., Sonāte čello un klavierēm 1976., Skerco fagotam un klavierēm 1978., Koncepcija diviem čelliem 1983.

 

Zigmārs Liepiņš (1952) − pianists, kompozīciju mācījies pašmācībā. Ilgus gadus strādājot par pianistu R. Paula ansamblī, pamazām sāka pats nodarboties ar mūzikas sacerēšanu. Lielākais sasniegums − rokopera Lāčplēsis (M. Zālītes un A. Pumpura teksti), 1988.

 

Vineta Līce (1955) − komponiste, strādā par mūzikas daļas vadītāju Daugavpils teātrī. Autores darbiem piemīt sievišķīgi sirsnīga, klusināta mūzikas noskaņa. Prot prasmīgi rīkoties ar muzikālo materiālu, veidojot netradicionālas formas. Strādā galvenokārt instrumentālā un vokālā kamermūzikā.

 

Arturs Maskats (1957) prof. V. Utkina skolnieks (1982). Ilgus gadus strādājot Raiņa Dailes teātrī, rakstot mūziku lugām, izveidojusies daudzveidība, krāsaina un suverēna mūzikas valoda. Iecerēm piemīt pārdomātība, koncepciju dziļums, un apjomīgums. Krāsaina, muzikāli daudzveidīga izteiksmība kā instrumentālos, tā vokālos darbos.

Stīgu kvartets 1980., Brīvība, poēma jauktam korim un sitamiem instrumentiem (P. Eliāra vārdi), 1982. Īpašu klausītāju uzmanību piesaistīja Diatoniskais cantus simfoniskam orķestrim 1982. ar savu jauno, ekspresīvo vienkāršību.

Asprātīgs viņa koncerts korim a capella Gadalaiki (M. Zālītes, U. Bērziņa, u.c. vārdi), dažādu muzikālo elementu salējums veselā formā. Dziļums, skaudrs traģisms tuvs Br. Skultes traģikai A. Maskata balādē vīru korim (E. Virzas vārdi) Pulkveža atgriešanās 1989. Kopā ar Ulo Vinteru (Igaunija) izveidots balets Pepija Garzeķe 1992.

 

Atis Stepiņš (1958) raksta galvenokārt ērģelēm. Viņa stilistika vēl saglabā romantiskā pianisma recidīvus − gamveida skrejas, figurācijas. Dažreiz mēģina roku rakstīt O. Mesjēna valodā, transponējot Mesjēna gammās kādu pazīstamu korāli (piem. Klusa nakts, svēta nakts). Aizraušanās ar M. Regera romantiskās spriedzes pilno ērģeļmūziku devusi iespēju uzrakstīt Improvizācija par M. Rēgera tēmu 1989. Partita par korāļa tēmu ērģelēm 1990., Ostinatato in a-moll 1990., Korāļfantazijas 1992.

 

Ilona Breģe (1959) − pianiste, komponiste, absolvējusi E. Strazdiņas un prof. P. Dambja klases (1983, 1986).

Laba kamermūzikas domāšana, oriģināli drāmaturģiski risinājumi. Mūzikas valoda ietver gan 20. gadsimta tehniskos sasniegumus, gan 19. gadsimta romantisma elementus. Opera Dzīvais ūdens 1988., Koncerts klavierēm un kamerorķestrim 1984. Reversija stīgu orķestrim 1989., sonāte ērģelēm 1990.

 

Didzis Apsītis (1959) daudz rakstījis mūziku teātrim, estrādes dziesmas. Savos instrumentālos skaņdarbos cenšas pielietot populārākās 20. gadsimta skaņraksta iespējas.

Nakts pēc tautasdziesmas cikls jauktam korim (J. Petera vārdi) 1988., Simfonija 1987., Nenopietna mūzika stīgu orķestrim 1986.

 

Jānis Lūsēns (1959) − komponists. Darbojies galvenokārt estrādes mūzikas žanros − rokmūzikā, populārajā mūzikā. Oriģināli izveidotās kompozicijās pamatā ir savdabīga melodika ar netradicionāli veidotu pavadījumu. Lielākos panākumus guvis, strādājot Liepājā ar savu ansambli.

  

Ligita Arāja (1962) − ērģelniece, komponiste. Izveidojusi ļoti savdabīgu instrumentālās mūzikas stilistiku. Dziļš iekšējs psiholoģisms, maksimāli izmantotas instrumentu iespējas, tieksme izmantot minimālu muzikālo materiālu.

Dzīve pēc dzīves diviem čelliem 1990., Zemes mūzika astoņiem čelliem 1991., Advente flautai un klavierēm 1991., Ērikam ērģelēm 1991.

 

Valdis Zilveris (1963) prof. P. Dambja klases absolvents un aspirants (1988, 1992). Interesējas par mūsdienu mūzikas kompjuterizāciju. Savos instrumentālos un vokālos darbos izmanto mūsdienu mūzikas izteiksmības arsenālu, sakausējot to ar savu individualizētu latvisku valodu. Spilgta tēlainība, lakoniska forma, rafinēta atsevišķu elementu izstrāde.

 

Andris Vecumnieks (1964) beidzis prof. Ģ. Ramana klasi (1987) Ļoti ražīgs autors. Cenšas strādāt visdažādākos žanros. Mūzikas valodā iekausētos sentimentālā romantisma un 20. gs. atsevišķu mūzikas elementu detaļas (Stravinskis, Aivzs, u.c). Cenšas atrast savu individuālo izteiksmi un valodu.

Raudādama izvadīju, kantāte solo, korim un simfoniskam orķestrim ar latviešu, igauņu, un lietuviešu tautasdziesmu tekstiem, 1987., Dzīvības cerība, cikls soprānam un klavierēm 1987., Baltkrievu dziesmas, mecosoprānam, flautai un klavierēm 1988., Krimas tatāru dziesmas solistiem, angļu ragam un klavierēm 1992., Garīgi dziedājumi korim 1991.

 

Rihards Dubra (1964) − prof. A. Skultes audzēknis (1989), viens no jaunās paaudzes komponistu pārstāvjiem, reprezentē savos darbos Rondo Veneciano stilistikas apvienojumu ar Prokofieva slāvisko ekspresiju.

Izgaistošo apvāršņu atklāšana, koncerts klavierēm ar orķestri, 1991., Parādīšanās klavieru kvintets 1992., Buršanās ar auksto gaismu flautai un klavierēm 1992.

 

Arī Roberts Liede (1967) pārstāv jaunāko komponistu paaudzi. Atšķirībā no saviem vienaudžiem viņš cenšas mūzikā savas pasaules izjūtas estetizēt, brīžiem ieslīgstot pat sentimentālismā.

Opera Mazais princis (D. Grīnvalda librets pēc A. Sent-Ekziperī stāsta motīviem) 1990., Nieciņi obojai, vijolei, čellam un klavierēm, Quasi valse − obojai, vijolei, čellam un klavierēm 1990.

Iemīļots žanrs autoram ir dziesma. Šeit stiliskas sakarības ar Jāņa Mediņa, Arvīda Žilinska dziesmām: 10 dziesmas (O. Vācieša vārdi) 1991., Trīs dziesmas (O. Vācieša vārdi) jauktam korim 1989.

 

 

Latviešu komponisti 2x2 jaunatnes seminārā − žurnāla Tilts vāks. Centrā Tālivaldis Ķeniņš, no viņa pa kreisi Andrejs Jansons un Arvīds Purvs.

 

„Tālivaldis Ķēniņš (1919) − pazīstamākais pēckara latviešu komponists, ērģelnieks un pedagogs. ... Katrs viņa darbs ir pasaule no jauna, ar dziļi pārdzīvotām koncepcijām un − jauniem atklājumiem. Ķeniņa persona mūsdienu pasaulē stāv blakus O. Mesjēna, P. Buleza un L. Berio vārdiem.”

 

 

 

Daži Ārpus Latvijas dzīvojošie komponisti

 

Helmers Pavasars (1903) − Vecākās paaudzes komponists, ērģelnieks un diriģents Anglijā. Strādājis dažādos žanros, vairāki stīgu kvarteti, skaņdarbi ērģelēm.

Simfoniska Idille 1940., Kantātes Atzīšana (K. Tālberga teksts) 1970., Sasauc, dziesma! 1973., Tēvzeme sauc jaunu dziesmu, 1979. Kora dziesmas.

Impresionistisko lirismu pirmajos darbos nomaina asākas, skarbākas krāsas, tomēr savos darbos vienmēr cenšas līdzsvarot emocionālo tonusu. Līdzsvarota, gluda forma.

 

Jānis Norvilis (1906-1994) − viens no populārākiem komponistiem Latvijā. Viņa patriotiskās kora dziesmas atkal skan Latvija visās malās. Mazāk pazīstamas viņa tautasdziesmu apdares; jāatzīmē polifoni savdabīgi izveidotais cikls Gadakārtas. Turpinot E. Melngaiļa latviskās kora dziesmas tradicijas, J. Norvilis tās attīsta tālāk, polifoni brīvi apstrādājot tautas melodijas.

 

Viktors Baštiks (1912) pazīstams kā garīgās mūzikas autors, no plaša rakstura darbiem kā Pateicības kantāte, Rekviēms līdz nelielai kora kompozīcijai. Komponists, ilgus gadus strādājot ar koriem, lieliski izjūt kora rakstības specifiku. Viņa rakstītās kora dziesmās dominē gaumīga melodika ar klasiski skaidru harmonisko pavadījumu, dažbrīd tiek izmantota arī polifonā rakstība. Latvijā labi pazīstami darbi ir viņa Mūsu Tēvs, Golgātas krusts, Svētī Kungs, šo rītu svētu u.c. 1992. gadā LKS kongresa koncertā tika atskaņotas viņa ērģeļvariācijas par Jāzepa Vītola temu.

 

Arnolds Šturms (1912) − flautists, kritiķis, komponists. Kā komponists visaktīvāk darbojies tieši instrumentālās kamermūzikas žanros − sonātes, svītas dažādiem instrumentiem, kvintets koka pūšaminstrumentiem, 1960. Senās mūzikas formas te iezīmējas ar modāliem un hromatiskiem ēnojumiem. Viens no veiksmīgākajiem šī žanra darbiem in Sonata da chiesa klavierēm 1972. Rakstījis arī vokālu mūziku balsij ar pavadījumu.

 

Tālivaldis Ķēniņš (1919) − pazīstamākais pēckara latviešu komponists, ērģelnieks un pedagogs. Viņa jaunradē galveno vietu ieņem simfoniskā un instrumentālā mūzika: astoņas simfonijas, 12 instrumentālo koncertu, kantātes, sonātes un virkne citu žanru darbu. T. Ķeniņa radošo personību lieliski raksturojuši kanādiešu muzikologs A. Rapaports un latviešu mūzikas zinātniece Ingrīda Zemzare savā grāmatā par Tālivaldi Ķeniņu, kas iznāca Rīgā 1993. gadā.

Tālivaldis Ķeniņš ir muzikālā pasaulē plaši zināma personība, viņa muzikālā darbība ir tik plaša un dinamiska, ka nav ietverama pāris rindās. Plaša ir arī Ķeniņa mūzikas tehnisko iespēju varēšana: no neliela skaņu motīva variēšanas līdz grandiozam vairākslāņu orķestra grupu harmoniju izkārtojumam, (8. simfonija − Sinfonia concertata ērģelēm un orķestrim 1986.), no quasi tautiska motīva līdz Mesjēna tipa kulmināciju ķēdei ceturtā simfonijā, vai barokālā stilā un formā ieturētam Kamerkoncerts klavierēm un instrumentālam ansamblim 1980. Dziļa, neparasti ekspresīva un tajā pat laikā latviska izteiksme ir viņa kantātēs − skaudrs, nosprēgots raksturs, no čuksta līdz kliedzienam Cantata Baltica 1974.

Ļoti plašs un tipiski mūsdienīgs ir komponista izteiksmes arsenāls, viņa tehnisko līdzekļu pielietojums. Katrs viņa darbs ir pasaule no jauna, ar dziļi pārdzīvotām koncepcijām un jauniem atklājumiem. Ķeniņa persona mūsdienu pasaulē stāv blakus O. Mesjēna, P. Buleza un L. Berio vārdiem.

 

Longins Apkalns (1923) ir pretrunīga komponista personība. Spilgtu, neparasti dziļu oriģinālu simfoniju autors un vienlaikus diezgan banālu, pārāk ikdienišķu kora darbu sacerētājs vienā personā.

Kantāte Latviešu Dievs, 1966., Kingiras rekviēms 1971. satur ekspresīvi iekrāsotas, ar traģismu cauraustas lappuses. Toties četras simfonijas − Gauja, Novembra simfonija, Gaiziņš un Abrienās, kā arī Vizmas ietver oriģinālas skaņu-krāsu vizijas, spēcīgu orķestra kulmināciju izveidi, smalku detaļu izstrādi.

Dziesmas pārsteidz ar savu primitīvizēto vienkāršību. Varbūt rēķinoties ar izpildījuma iespējām, bet varbūt vienkārši uzskatot kora mūziku par mazāk svarīgu. To grūti izskaidrot. Kaut ir arī apdares, kurās L. Apkalns mēģina iet radikālus ceļus (piem. tautasdziesmu apdares), tomēr rezultāti ne vienmēr ir iegūti pozitīvi.

 

Andris Vītoliņš (1931) − ērģelnieks, komponists. Dzīvodams Zviedrijā, ilgus gadus nostrādājis kā ērģelnieks; kopš 1992. g. dzīvo Rīgā un apmāca Latvijas jaunos ērģelniekus. Tāpat kā Andrejs Jansons Ziemeļamerikā, Andris Vītoliņš Eiropā veica svarīgu latviskās kultūras saglabāšanas un attīstības misijas darbu. Darbojoties plašāku jaunatnes sarīkojumu muzikālajā organizēšanā un to realizācijā, viņš apguva pieredzi kā ekonomiski un tajā pat laikā mākslinieciski izmantot visus pieejamos izpildītāju resursus.

Viņa mūzikai piemīt augsts garīguma slieksnis, piem. Bāru Ziemassvētki (V. Strēlerte), Betlēmes brīnums (J. Poruks) korim un ērģelēm. Orātorija Šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma 1968.-1981., Kurzemes ciešanu stāsts, lasītājam, deklamētājai, lielām ērģelēm (Andreja Eglīša, V. Strēlertes vārdi). (A. Živiteres vērtējums grāmatā Latviešu komponisti un muzikologi 1989.g.).

Īpaši vēlētos izcelt A. Vītoliņa ar folkloru saistītos darbus. Daudzos dziesmu svētkos improvizētais orķestris atskaņojis kādu no jaunām Andra Vītoliņa kompozīcijām, piem.: Latvisko gadskārtu I daļu, ar īpatni latvisku un tomēr laikmetisku valodu veidoto Quo vadis? (koncertkorim, solistiem, klavierēm, jauniešu orķestrim, runas korim, deklamācijai, skaņu ierakstam) ar grotesko A. Žilinska dziesmas citātu. Traģisms un groteska, abas šīs galējās emocionālās līnijas ļauj autoram it kā no malas redzēt visu mūsu dzīves apjēgu. Stiliski A. Vītoliņš izmanto ļoti daudzveidīgu mūzikas tehnikas pielietojumu − no gotiskas monodijas līdz džeza elementu iekausējumam kādā pēkšņā, negaidītā muzikālā epizodē; barokāla spēle ar klasisku formas precizitāti.

 

Gundarīs Pone (1932-1993) viens no latviešu avangardiskākiem komponistiem. Apguvis labu profesionālo izglītību, viņš ilgus gadus strādājis par orķestra diriģentu, savus lielas formas darbus rakstījis galvenokārt simfoniskam orķestrim. Radikāls uzskatos un tikpat radikāls savā mūzikas valodā, Pone turpina A. Veberna, L. Nono, K. Štokhauzena tradicijas. Tomēr evolūcija 80. gadu beigās liecina par tieksmi demokratizēt savu izteiksmi, tuvināties klausītājam.

Meistara Jāņa pasaule 1972., koncerts Diletti dialettici deviņiem virtuoziem 1974., Vijolkoncerts 1968. Titzarin 1987., simfoniskajā darbā autors atsedz savas radošā darba pēdējās lappuses, meklējot saikni ar Latviju.

 

Andrejs Jansons (1938) − obojists, komponists, diriģents. Nenogurstošs latviešu mūzikas kultūras kopējs un tālāk attīstītājs ASV. Nenovērtējama ir viņa ietekme latviskās mūzikas interešu ieaudzināšanā latviešu vidējai paaudzei Ziemeļamerikā.

Rakstījis dažādus darbus, pārlikumus un apdares, oriģinālmūziku koklēm, koriem, ansambļiem. Vairāku mūziklu autors − Meža teika 1972., Sarkangalvīte 1974., Homo Novus 1983.

Mūzikas valoda kora darbos latviski romantiska. Mūziklos cits izteiksmes veids un stils, vairāk saprotams Amerikas un Kanādas iedzīvotājiem.

 

Guntars Gedulis (1952) − rosīgi darbojoties ar koriem, izstrādājis tehniski veiklu, bet arī vienkāršu rakstības stilu. Mūzikas valoda tradicionāla, bez pretenzijām uz oriģinalitāti. Galvenie darbi: ap 150 tautasdziesmu sabalsojumu, kora darbi Čigāndēli, čigānmeitas, Man jāiet čigānos, vokāli simfoniska poēma Simona Bolivāra 200. dzimšanas dienas atcerei 1982, Kritušiem 1982.

 

Dace Aperāne (1953) dzīvo un strādā ASV. Daudz darba ieguldījusi ārzemju latviešu dziesmu svētku organizēšanā. Mūzikas žanru izvēles ziņā Dace Aperāne ir ļoti daudzpusīga autore − no latviešu tautasdziesmu apdares līdz dziesmu spēlei. Savdabīgi ir instrumentālie skaņdarbi.

Viņas mūzikas valoda sintezē latviski nacionālo elementu ar plaša vēsturiskā spektra romantismu (Šūmanis, Vāgners, Sen-Sens, Pulenks, Jāzeps Vītols).

 

Pēteris Aldiņš (1953) sevī uzsācis un tālāk attīsta Amerikas šī gadsimta beigu mūzikā dominējošās tendences − valodas oriģinalitāti, pat ekstravaganci, formas mainību, tembru spēles, kombinējot dažādus instrumentus vai liekot tiem spēlēt neierastus tehnisku paņēmienus. Tomēr brīžam pavīd pa kādai latviskai kultūras zīmei, Trio flautai, altam un klavierēm 1988. īpatns latvisks mūzikas tipizējums ir viņa folkloriskajos darbos: Putnu dziesmas un Ķekatnieku dziesmas.

 

Mārtiņš Aldiņš (1955). Strādājot ansamblī Kolibri kopā ar brāli Pēteri, Imantu Mežaraupu, Anitu Kuprisu un citiem, izprata nepieciešamību un savas iespējas nodarboties ar jaunradīšanu. Rakstījis gan kora darbus, gan arī instrumentiem. Viņa kora mūzikai piemīt savdabīgs, Melngailisks raksturs, oriģināla, smalki apjausta latviskā elementa sakausējums ar laikmetīgo valodu.

 

Imanta Mežaraupa (1958) vārds Latvijā nav svešs. Pateicoties ansambļa Kolibri koncertiem, bet īpaši viņa autorvakaram Rīgā, viņa mūzika sāk aizvien biežāk skanēt Latvijā.

Daudzpusīgs mūziķis ar krietnu profesionālo skolu, viņš savā mūzikā izgājis lielu attīstības ceļu, no romantiskas, folklorizētas, nacionāli iekrāsotas kora mūzikas līdz elektroniskām etīdēm. Stilistika mainījusies īpaši viņa instrumentālā mūzikā. Te viņš brīvi valda pār formu, savas koncepcijas realizāciju. Mūzikas izteiksme mūsdienīga, dažbrīd jaužama attāla radniecība ar Č. Aivzu.

 

Anita Kuprisa (1958) − diriģente, komponiste. Daudzpusīga personība − spēlējusi trompeti, ērģeles, kokli, ģitāru, strādājusi ar koriem, rakstījusi mūziku. Oriģinālas ieceres, kurās jaužama Č. Aivza, varbūt arī Dž. Keidža un Dž. Kramba ietekme. Divas kantātes − Lieldienu 1980. un Ziemassvētku 1982. − oriģināli veidotas kora dziesmas, tautasdziesmu aranžējumi, tautasdziesmu cikls Vediet mani dziedādami! un vokālās, instrumentālās mūzikas apvienojumi ar magnetafona lentu un citi darbi ir tikai ievadījums šīs nenoliedzami talantīgās komponistes darbā. Turpinājumu mēs gaidām.

 

 

Tāda ir šodienas latviešu mūzikas panorāma. Krāsaina, daudzveidīga, sazarota dažādos virzienos, tā ilgus gadu desmitus bija viena no tautas radošā gara ziņotājām. Šī daudzveidība kā Lielvārdes jostas raksts ir daļa no mūsu nacionālās bagātības.

Turpinājums JG205

 

 

PAR PAULU DAMBI

Pauls Dambis dzimis 1936. gadā. Komponējis operas, vokāli instrumentālus darbus, koŗa dziesmas un ciklus, instrumentālo un vokālo kamermūziku. Pēc Rīgas kamerkoŗa Ave Sol koncertiem Ziemeļamerikā, toreizējais Jaunās Gaitas mūzikas nodaļas redaktors, komponists Imants Sakss JG 164. numurā (1987.g. septembrī) par Paulu Dambi rakstīja tā:

 

„Latvijā daudz dzied Aldona Kalniņa dziesmas un viena no pazīstamākām ir Līdzat, meitas, man dziedāti. Koŗa programmā bija uzņemta arī T. Ķeniņa Saulīt vēlu vakarā. Dominēja tomēr Pauls Dambis. Šajā vakarā dzirdējām Ganu balsis, Ar brālīti dancot gāju, Jūras dziesmas un Danču dziesmas. Mums labāk pazīstamākas bija Jūras dziesmas, kuŗas klausītāji atceras no Vizmas Maksiņas atskaņojumiem. Dambim pašam jau sen vairs nav vajadzīgi slavinājumi, viņš nu jau ierindojies Melngailim blakus, plecu pie pleca, saprotams, lietojot mūsdienu skaņu klasterus un sonoriku vispār. Liekas, ka Dambis ar Kokaru sadarbojušies visai tuvu viņu mijiedarbīgās muzikālās gaitās."

 

Paldies komponistam par viņa plašo redzes loku un lielisko orientēšanos paaudžu, stilu un žanru atšķirībās.

L.Z.

 

 

 

Jaunā Gaita