Jaunā Gaita nr. 200, marts 1995

 

 

 

Nacionālā opera Rīgā. Indriķa M. Kaņepa zīmējums.

Mārtiņš Lasmanis

SĀKUMĀ BŪS UGUNS UN NAKTS

 

 

1994. gada rudenī ziņas ir tādas, ka Nacionālās operas atjaunoto un pārbūvēto namu varēs atvērt izrādēm 1996. gada janvārī, varbūt pat nedaudz agrāk. Lai neticīgie šaubās, bet citi var domās un tālu ceļu braucēju iecerēs gatavoties − ilgais gaidu laiks tuvojas beigām. Kādam mēnesim uz vienu vai otru pusi tad vairs nav lielas nozīmes.

Par būvdarbiem un restaurāciju, par celtnes un skatuves jauno iekārtojumu laikraksti ir vēstījuši diezgan daudz. Mazāk ir līdz šim uzzināts par nodomiem mākslinieciskā jomā, par repertuāra plāniem. Atturībai te ir bijis sakars ar neskaidrībām operas vadībā, kas tagad, liekas, novērstas.

Par Latvijas Nacionālās operas māksliniecisko vadītāju pagājušā vasarā izraudzīja Aleksandru Viļumani (dzimis 1942. gadā). Līdz ar to atbildību pārņēma ļoti lielu teātra pieredzi ieguvis mūziķis. Jau savā konservatorijas studiju laikā Viļumanis spēlē operas orķestrī, vēlāk pāriedams pie diriģenta pults. 1975. gadā viņš kļūst par Rīgas operas galveno diriģentu un paliek tādā amatā līdz 1985. gadam, kad viņa darbības iespējas stipri samazina.

Rīgas vietā Aleksandru Viļumani aicina Ļeņingradas opera, tagad savu veco un slaveno vārdu atguvušais Marijas teātris, kurā viņam sekojošos gados it sevišķi uztic itāļu repertuāru. Aizgājušā Rīgas posmā diriģents savukārt labprāt pievērsies latviešu oriģināloperām un mūsu gadsimta rietumu mūzikas darbiem − viņa vadībā uzved Stravinska Ķēniņu Edipu un Bartoka Hercoga Zilbārža pili.

1994. gada oktobra vidū Rīgā snieg, bet lapkritis vēl nav ne pusē. Pārslu vērpetes griežas gaisā, sniega baltums iejūk Bastejkalna un kanālmalas koku rudenīgi košās krāsās. Ja turklāt kādā mākoņu spraugā uz brīdi atspīd saule, tad aina top gandrīz teatrāla, kā lielam brīvdabas uzvedumam radīta.

Operas sezona nesen uzsākta ar koncertu un ar izrādēm Dailes teātrī − Bellīni, Pučīni, Verdi. Traviatu ar jauno zvaigzni Sonoru Kalniņu galvenā lomā apsveic izpārdots nams. Ko te daudz par teātru krīzes pazīmēm − publikas atsaucība rodas, ja ir pietiekams iemesls.

Ievada koncertu atkārto Universitātes aulā. Diriģents un programmas sastādītājs ir Aleksandrs Viļumanis. Viņa izvēlē šoreiz lielā pārsvarā Vāgners, bet vispirms tomēr atskan prologs Jāņa Mediņa operai Uguns un nakts. Izrādās, ka tas ir reizē mājiens par tuvu nākotni.

Tās pašas koncerta dienas rītā maestro laipni atrod laiku pastāstīt par to, kas gaidāms atjaunotā operas nama pirmajā darbības gadā.

Atklāšanas izrādei izraudzīts Uguns un nakts jauniestudējums Viļumaņa muzikālā vadībā. Par laikmetīga teātra garam atbilstošu režiju rūpēsies Aldis Hermanis. Scenogrāfs šīs sarunas laikā vēl nebija zināms.

Jānis Mediņš var savos augstumos gandarīti pasmaidīt. Viņa agro gadu lieldarbs atklās jaunu latviešu operas darbības posmu un, Dievs dos, šinī ietērpā iesniegsies arī nākamā gadu tūkstotī.

Sākumā Jānis Mediņš komponēja Uguni un nakti pēc Raiņa lugas kā operu divās daļās diviem vakariem. Pirmā daļa atskanēja Rīgā 1921. gada pavasarī, otra sekoja pusgadu vēlāk. Abus uzvedumus iestudēja un diriģēja pats komponists. Jēkabs Poruks savā atmiņu grāmatā pastāsta, ka Mediņš toreiz atmirdzējis kā spoža zvaigzne latviešu mūzikas dzīvē, žilbinot publiku, operas māksliniekus un savus audzēkņus konservatorijā.

Drīz vien komponists atzina, ka lielo darbu vēlams īsināt, apvienot viena vakara uzvedumam, kas tad arī parādījās dažus gadus vēlāk. Tas tomēr vēl nebija pēdējais solis. Pēc lielāka skaņas dzidruma tiekdamies, Jānis Mediņš vēlreiz pārstrādāja Uguns un nakts instrumentāciju. Bet līdz pirmuzvedumam šinī nobeigtā veidā bija jāgaida turpat četrus gadu desmitus − Rīgas opera to sniedza sešdesmito gadu vidū paša komponista klātienē.

Šī iestudējuma muzikālais vadītājs bija Edgars Tons un kormeistars Aleksandrs Viļumanis. Jāmin, ka Viļumanis uzskata Tonu kopā ar Leonīdu Vīgneru par saviem galvenajiem mentoriem operu diriģēšanā. Un Vīgners savukārt bija leģendārā Leo Blecha asistents viņa Rīgas posmā trīsdesmito gadu beigās. Tā savienojas kādas dziļas un latviešu operai nozīmīgas tradicijas līnijas.

Atgriežamies tagadnē. Kas vēl gaidāms 1996. gadā?

Skaidrs, ka vistuvāko nākotni pa lielai daļai nosaka priekšteču ievadīti un paveikti darbi. Bet Aleksandram Viļumanim netrūkst jaunu nodomu, un dažā labā gadījumā lietas jau ir izlemtas.

Latviešu repertuārā paredzēti divi jaundarbi. Abi vēl tapšanas stadijā, bet tik nobriedušā, ka jau vārdā minami. Romualds Kalsons rada operu ar Blaumaņa Pazudušo dēlu libretā. Un Dace Aperāne komponē mūziku baletam par Editi Piafu. Choreografiju veido Dace Dindone. Tā nu apstiprinās agrāk manīta ziņa par abu mākslinieču kopējām iecerēm Latvijā.

Kādam pusducim labi pazīstamu itāļu un franču operu paredzēts atjaunojums, bet pilnīgā jauniestudējumā parādīsies Sen-Sansa Samsons un Dalila. Baletā varam gaidīt klasiķus Gulbju ezeru un Apburto princesi. No operetēm vispirms Čigānu baronu.

Ar skatu tālākā nākotnē Aleksandrs Viļumanis labprāt min Vāgnera Valkīru − tā viņam būtu sirdslieta. Un pamazām pienāks laiks Čaikovska Jevgeņijam Oņeginam, kam Rīgā būtu ļoti labi priekšnosacījumi.

Kā jau zināms, operas namam būs piebūve uz kanāla pusi, tur, kur bija Rīgas pirmā elektrospēkstacija, kuras garo skursteni saglabās kā celtniecības pieminekli. Jaunajā piebūvē būs otra skatuve un zāle ar apmēram 200 skatītāju vietām. Vai te būs mazā skatuve eksperimentiem un kamerstila uzvedumiem, domājot, piemēram, par Hendela, Gluka, Mocarta operām, kuru Rīgā trūkst?

Nē, tā tas nav domāts. Piebūves skatuve būs vispirms mēģinājumu vieta, arī baletam, un tāpēc tai jābūt ar tādiem pašiem izmēriem kā galvenai skatuvei. Kaut kādi pasākumi ar publiku, varbūt dienas vai vēla vakara izrādes, te tomēr varētu notikt.

Pēdējo gadu grūtajā laikā daļa latviešu operdziedātāju ir angažējušies ārzemēs, pie tam ar labiem panākumiem. Vai viņi atgriezīsies, un ne tikai kā viesi?

Tā ir Nacionālās operas mākslinieciskā vadītāja cerība un ticība. Viņš vēlas radīt un nostiprināt īsto māju sajūtu, rūpēties par kārtīgu, regulāru ansambļa darbību, veicinot latviešu mūziku.

 

 

Jaunā Gaita