Jaunā Gaita nr. 197, augusts 1994

 

 

 

LIELISKA LASĀMVIELA

Dzintars Sodums. Savai valstij audzināts un Taisām tiltu, mākslas proza. Jāņa Anerauda pēcv. Rīgā: Liesma, 1993. 396 lp.


Apgāda informācijā (bet ne tītullapā) abi ievietotie sacerējumi nosaukti par romāniem, turpretī pats autors prozas gabalu Savai valstij audzināts apzīmējis par "attīstības stāstu sešās nodaļās" un Taisām tiltu atstājis bez žanra apzīmējuma. Romāns mūsdienās kļuvis par visai aptveŗošu jēdzienu, taču mākslinieciski vērtīga romāna galvenā īpašība pēc samērā daudzu lietpratēju ieskatiem ir apjomīgs stāstījums, kuŗā izcila nozīme ir raksturu izgaismošanai un manāma notikumu pakārtošana kādai temai. Romānā var iestrādāt autobiografisku vielu vai kaut kur sameklētus faktus, bet labi romāni nekad nav vienkārši "norakstīti no dzīves": mākslinieciski sekmīgas vairāku personu ģīmetnes un visam darbam nepieciešamā stilizācija nevar rasties bez stipras iztēles un subjektīvām piedevām. Sešdesmitajos gados Amerikā uzradās apzīmējums faction, kas sevī apvieno fact un fiction un norāda uz tikai mazdrusciņ pārveidotas (thinly fictionalized) īstenības atspulgu. Diemžēl, sacerējumi, kas šim jaunvārdam tiešām atbilst, ir "sausi un plakani." Lasītājam, kas šo to zina par Tomasa Manna biografiju, viegli pamanīt, ka Manna gaŗā vācu novele Tonio Kröger ir daudzējādā ziņā autobiografiska. Tomēr nerodas iespaids par tipisku faction ražojumu, jo autora iztēle šo vielu apvieno, paturot un izceļot vienīgi to, kas licies derīgs centrālā rakstura psīches pamatīgai izgaismošanai, citu raksturu portretēšanai, domu un jūtu komūnicēšanai. Skatījums šai darbā ir visai subtīls, tādēļ nav viegli temu kaut cik atbilstoši izteikt jēdzienos; bet tas nav tik svarīgi, jo māksla vispār nav reducējama uz jēdzieniem un lasītājs jūt, ka darbs ir mērķtiecīgi un labi veidots. Autobiografisku sastāvdaļu netrūkst arī kaut vai Hemingveja romānā Ardievas ieročiem, taču šis romāns ir īpatnēja skatījuma un rūpīgas izvēles noteikts mākslas darbs, nevis šā tā izkārtotu atmiņu paudums. Abos tikko minētajos sacerējumos ir tā stilizācija, īstenības un iztēles kopdarbība, par ko ļoti redzīgi izteicies (grāmatā Dumpīgais cilvēks) rakstu mākslinieks un nedogmatiskais domātājs Kamī (Albert Camus). Man šķiet, ka mākslinieciski augstvērtīga romāna, stāsta vai noveles autoram piemīt zināma dabiska "švunka", spontāns iztēles lidojums un spēja diezgan patvaļīgi rīkoties ar īstenību, dažādas sastāvdaļas apcērpot, papildinot, apvienojot jaunos veselumos, reizēm pārceļot uz citu laikmetu un vidi. Varētu teikt, ka šāds rakstnieks nav "piespiests pie faktiem." Patiesība viņa darbos ir drīzāk dvēseliska un vispārcilvēciska nekā šauri ierobežota, pedantiski vēsturiska (šai ziņā mana uztvere ir tuvu Aristoteļa viedoklim). Protams, arī šāds rakstnieks var rūpēties par vēsturisku pareizību (nāk prātā Flobērs un Salambo) vismaz galvenajās iezīmēs, bet viņš darbojas primāri kā mākslinieks, cilvēka psīches intuitīvs pētnieks, nevis kā vēsturnieks. Vai Sodums pieder šim rakstnieku paveidam?

Teikšu skaidri un gaiši, ka no mana viedokļa Dzintars Sodums ir pietiekami talantīgs, lai, ļoti uzmanīgi rīkojoties, spētu darināt labu prozu, bet iepriekšminētās dabiskās "švunkas" resp. iztēles spara un pārveidošanas spēju ziņā viņš ir drusku necils. Iztēle Soduma darbos palaikam ir vai nu gaužām tuva (gandrīz "piesieta") faktiem, vai ērmīga, pārāk fantastiska. Darbu stilizācija līdz ar to ir dažviet vai nu pavārga, vai samākslota. Šķiet, ka būtiski Sodums tuvāks "ierobežoti vēsturiskai" pieejai, palikšanai pie nepārveidotiem faktiem nekā ļoti svešādai iztēlei. Dīvainā, uzkrītošā stilizācija, kas nereti parādās viņa darbos, varbūt ir vienīgi sava veida pārcenšanās rezultāts. Citiem vārdiem Soduma proza šur tur ir pārāk svešāda, ērmīga tādēļ, ka autors gandrīz izmisīgi mēģinājis pārvarēt savu dabisko atkarību no autobiografiskas vielas. Tā "Labiaudzināts", "Ego", "Janalfrēds", "Venīgais" ir galveno personu vārdi, kas rada stilizāciju, bet neiekļaujas Soduma konkrētajā skatījumā. "Labiaudzināts" drīz sāk vismaz drusku "krist uz nerviem" - un uzmācīgas mākslotības iespaidu pastiprina vēl tas, ka autors šo vārdu bieži variē (divreiz parādās - ar situācijai atbilstošu humoru - arī "Sliktiaudzināts"...).

Manuprāt, Savai valstij audzināts nav uzskatāms par romānu, jo ar Labiaudzināta audzināšanu un veidošanos nav pieticis, lai izmantotā viela mākslinieciski apvienotos romānam piemērotā stilizācijā. Ir labi personu raksturojumi, lieliski vides tēlojumi un notikumu apraksti, bet kopiespaids gandrīz avīžnieciski faktuāls un vēl iezīmīgāk epizodisks, sadrumstalots nekā pikareskos (angļu picaresņue) romānos. Ja šo darbu vērtē kā diezgan mākslinieciski rakstītas atceres par bērnības un agrās jaunības pieredzi, tad jāatzīst, ka stāstījums ir svaigs, dzīvs, interesants.

Taisām tiltu ir romāns, jo notikumi un personas visumā pietiekami cieši asociējas ar sacerējuma temu. Šī darba otrā izdevumā, kas ir pārstrādāta versija (pirmo versiju laida klajā Grāmatu Draugs 1957.g.), darbība vairāk koncentrēta, vēstījums tiešāk rāda situāciju, kuŗā tie, kas puslīdz izslīdējuši no totalitārisma apkampiena, lūko palikt dzīvi kaŗa beigu posmā un gatavojas bēgt uz valsti ar daudz brīvāku polītisko iekārtu. Mazāk nozīmīgas ainas, kas tomēr zināmā mērā kalpo izpratnei un izjūtām, jaunajā versijā parādās atskata (t.s. flashback) veidā. Es neteiktu, ka Taisām tiltu ir sevišķi izcils romāns: galvenie raksturi šķiet dvēselisko norišu ziņā drīzāk lietpratīgi skicēti nekā iespaidīgi portretēti, un dažs no blakus raksturiem liekas, avīžnieka paņēmieniem vai gludi, taču ne visai dzīvāks, interesantāks nekā Ego, Vienīgais un Janalfrēds. Tomēr ir arī tā, ka autora skatījumā un izteiksmē nav gandrīz nekā no tām palēti bestellerīgajām iezīmēm, kas bojā citādi iespaidīgo Valdemāra Kārkliņa nepabeigtā romāna Kurzeme pirmo daļu. Soduma romāna tema (vairīšanās no totālitārisma un mēģinājums bēgt uz Zviedriju) pārvalda, bet nenomāc dabisku, paticamu īstenības atveidu. Vārdu sakot, Taisām tiltu ir romāns un pie tam diezgan labs. Pirmajā izdevumā gan ir pāris epizodu, kas nav tālu no vājromantiskas laika kavēkļa un sapņainas noreaģēšanās literātūras, bet jaunajā versijā tie pieskaņoti reālistiskai uztverei. Atmiņu stāstījuma Savai valstij audzināts izteiksme nereti itin trāpīga, bet dažviet it kā skabargaina, nenogludināta. To, ko cits rakstītājs gludi izkārtotu daudzās rindkopās, Sodums sablīvē nelielā telpā, paturēdams vienīgi epizoda svarīgākās sastāvdaļas, atmezdams samērā nenozīmīgus pārejas elementus. Šāds stils man atgādina rokraksta paveidus, kuŗos burti pa lielākai daļai rakstīti bez savienojumiem (grafologi, cik atceros, apgalvo, ka šāda rakstība norādot un pārsvarā intuitīvu, nevis loģikas stingri valdītu domāšanu). Var arī rasties salīdzinājums ar gleznām, kuŗās nedaudzi otas triepieni atveido raksturīgas iezīmes un nav gludākas, 'nolaizītas' apdares. Soduma pieeja labi manāma kaut vai šādā rindkopā:

"Skaidrā rudens dienā suņu rējieni skaļi atbalsojas birzī. Suņi dzenā zaķi un, kad zaķis aizbēg, pie stumbra sliedamies, rej bērzā satupušos kovārņus. Rudenī Labiaudzinātam ir mugurā Ellas šūts vadmalas mētelītis. Bikšeles līdz ceļiem, blūze, gaŗas vilnas zeķes, puszābaki līdz potītēm. Triko krekls, īsas audekla apakšbikses. Apģērba gabali ir viņa. Arī kabatas nazis. Tie ir viņa tāpat kā viņa dzelzs gultiņa gala istabā pie sienas. Viņš ir dzīvs, tāpēc tie ir viņa. Kad vectēvs tīra naglas un skrūves no sava mēteļa kabatām, Labiaudzināts tīra sava mētelīša kabatas, tās apvērsdams un izpurinādams maizes druskas." (9.-10. lp)

Tam, ka suņi rudens dienā dzenā zaķus un rej kovārņus, nav cieša sakara ar puikas rudenīgo ietērpu un citu mantību, tādēļ šādai vielai parasti vajadzētu vai nu vismaz divu rindkopu, vai kādu sastāvdaļu, kas savienotu suņu izdarības ar pārējām rindkopā pieminētajām būšanām. Sodums paļaujas uz to, ka arī bez tieša norādījuma lasītājs ieraudzīs rudenīgi tērpto Labaudzīti, kas vēro suņus un, paskatīdamies uz savu apģērbu, šo to konstatē un atceras. Apmēram tā. Soduma izteiksme ir diezgan riskanta (dažu lasītāju tā laikam gan var irritēt), bet tā ļauj attālināties no avīžnieka paņēmieniem vai gludi, taču ne visai mākslinieciski, uzrakstītiem memuāriem. Vismaz jāatzīst, ka autors rīkojies mērķtiecīgi, nevis vienkārši nemākulīgi.

Man gan vislabāk patika tās Soduma rindkopas, kas veidotas gludāk, piemēram:

"Septembrī, dienu pirms pārcelties uz Rīgu, Labiaudzināts viens brauca makšķerēt uz Gauju. Vasarnieks. Ne uz kapsētu, bet uz upi. Naktī lijis. Melancholiska, dzidra rudens diena. Vārnas gausi ķērca kokos. No augstā upes krasta varēja redzēt, kā pliči peld starp zemes klučiem, kas no krasta iebrukuši upē. Viņš meta makšķeri un, plakanās zivis izvilcis, tās lika peļķē, kur pliči, sāniski gulēdami, pērās. Pa krastu nāca makšķernieks, karinādams neparasti gaŗu melnas niedras makšķeri ar spoli. Viņš meta, mērca, vilka, pārmeta. Jaunsudrabiņš. Viņš dzīvoja Ropažos pie Krievupes. Tikām vārnas aiznesa Labiaudzināta pličus." (140. lp)

Romāna Taisām tiltu rindkopas veidotas pietiekami sakarīgi; apdare šai ziņā ir manāmi gludāka nekā "attīstības stāstā", piemēram:

"Gūstītāji, izskrienot no meža, uzdūrās pelēkajiem augumiem ceļa malā. Pirmais no šautajiem kunkstēja un cilāja rokas. Virsseržants, atslējis šauteni pret gurnu, ar drebošām rokām tina smēķi. Redzot, ka gūstītāji apskata sašautos, viņš sāka bļaut un komandēt. Vienu viņš aiztrieca uz Gaismas pili pēc ragavām un zirga. Beigto, kam lode gājusi caur krūtīm, iekrāva ragavās. Pusdzīvais bija sašauts vēderā. Viņu guldīja ragavu salmos un veda pie Burbuļa." (346. lp)

Abos darbos Sodums pa lielākai daļai veidojis īsus teikumus, kas rada aprautu, mazliet gabalainu iespaidu. Viņš netiecas pēc eleganti plūstošas, rūpīgi izlīdzsvarotas teikumu uzbūves; daži komentāri "attīstības stāstā" ļauj nojaust, ka šāda uzbūve viņam liekas pretencioza, nevajadzīga. Pabiezajā grāmatā ir tikai daži sēmikōli; šīs pieturas zīmes vietā autors parasti lieto punktu, kas norāda uz tuva domu sakara trūkumu. Latviešu valodas gramatikā lasāma šāda pamācība: "Sēmikōlu liek starp teikumiem, kas nav tik sakarīgi viens ar otru kā teikumi, kuŗus atdala ar kommatiem, bet satura ziņā tik tuvi viens otram, ka punkts starp tiem būtu nevietā." Man ir aizdomas, ka Sodumam sēmikōla lietošana šķiet nelatviska vai drusku švaukstīgi eleganta un neziemeļnieciska, franciska, piemērota gaŗu teikumu darināšanai, kas neatbilst viņa ilgām pēc "precīza vienkārša paplašināta teikuma" (162. lp); liekas iespējams, ka šādu vai līdzīgu ieskatu dēļ viņš ignorē valodnieku atzinumus par sēmikōla nepieciešamību. Derētu tomēr piebilst, ka sēmikōls gandrīz nemaz neparādās arī Virzas Straumēnu teikumos, kas Sodumam, cik noprotams, šķiet visumā pārāk gaŗi un sarežģīti. Esmu Straumēnos pamanījis tikai vienu teikumu ar sēmikōlu: "Līdz ar dienas izdzīšanu vēl neizdzisa karstums; tas palika karājoties gaisā." Sodumam te droši vien būtu iznākuši divi teikumi; sēmikōla vietā būtu punkts. Atzīšos, ka man tik aprauta izteiksme neliekas pievilcīga. Protams, reizēm īss teikums vai pat viens vienīgs vārds ir kaut cik atbilstošai izpausmei vairāk piemērots nekā daudzvārdīgi teikumi; bet uzkrītoša īsu teikumu lietošana rada visai saraustītu iespaidu. Soduma uztverē Rainis ir apbrīnojams jau tādēļ vien, ka viņa darbos var redzēt, "cik latviešu valoda var būt ziemeļnieciski strupa" (239. lp). Manuprāt, Sodums ir mazliet pārcenties valodas strupuma virzienā.

Labiaudzināts sevī ierauga - varbūt pusnopietni - arī populismu (angļu populism), jo viņam piemīt slieksme pieņemt drīzāk ļaužu vairākuma nekā minorītātes uzskatus. Kaut ko tādu arī vērīgs lasītājs viņā samanīs, taču ir skaidrs, ka Labiaudzināts nav "simtprocentīgs" populisma vai konformisma piemērs: viņam netrūkst patstāvīgu, kritisku ieviržu. Citiem vārdiem - Labaudzī ir lībertīniska (angļu libertine) dumpinieka potenciāls. Māte Ella drīzāk atbalsta nekā apspiež slieksmi uz patstāvīgākas pārliecības veidošanu. Ne L-am, ne viņa mātei būtiski nepiemīt nekā no autoritārā revolūcionāra tipa, tādēļ 15. maija apvērsums un trīsdesmito gadu autoritārisms viņam diezkā vis neiet pie sirds, lai gan Labaudža tēvs Andrejs šai laikmetā ir Bekona Eksporta direktors rīkotājs un māte kaut cik saglabā savas jaunības jūsmu par Ulmani kā stipru, iedvesmojošu sabiedrisko darbinieku. Komūnisti un nacisti viņiem, saprotams, riebjas. Labaudzis negrib kaut cik nopietni sadarboties ar totalitāristiem un skolas gados puslīdz kritiski raugās uz autoritārā režīma sludinātajām gudrībām. Viņš ir audzināts brīva, bet atbildīga pilsoņa celsmīgai rosmei "savā valstī" un demokratiskā iekārtā, nevis lišķībai, patieso domu ekstensīvai slēpšanai, domāšanas atrofijai, verdziskai paklausībai.

Šķiet, ka idejas par labu dzīves veidu Labaudzis gūst visvairāk no daudzmaz ideālistiskās, hernhūtiešu vidē augušās mātes. Tēvs gan jaunībā rakstījis stāstus (pie tam Andreja Upīša garā!), interesējas par daiļliterātūru un gleznām, bet ir arī praktiski un pragmātiski noskaņots dāmu draugs, kas Ellai pēcnākamo gādājis jau pirms kāzām un nav bijis diezcik sajūsmināts par precēšanos. Autoritārajā valstī Andrejs jūtas ērtāk nekā spurainā Ella un Labaudzis. Trīsdesmito gadu beigās Andrejs sametas kopā ar iztapīgu dāmieti, kas viņu allaž sauc par direktora kungu. Laulību šķiŗ, un direktora kungs precas ar pieglaudīgo dāmu. Pirmajā okupācijas gadā viņu līdz ar jauno ģimeni deportē. Labaudzis pēc vecāku šķiršanās dzīvo kopā ar māti. Viņi beidz vidusskolu, mācās universitātē, mēģina kļūt viedāks, sporto, iet uz ballītēm, reizēm strādā, nereti ņemas ar pretējo dzimumu, šai zīņā vairāk atgādinādams tēvu nekā māti (raksturīgi, ka viņš tēva lauku mājās jau pirms pubertātes aptausta kādas atraitnes lielisko krūti). Mātes uzskati viņu ietekmē arī padsmitos, nevis tikai bērnībā; tā nu nekāds autoritārās iekārtas apjūsmotājs vai labprātīgs cittautu totalitārisma algotnis no viņa neiznāk. Nedemokratiskie režīmi cenšas Labaudzi iedabūt militārās organizācijās. Viņš gandrīz kļūst par Ulmaņa jaunsargu, bet ne jau kareivīgu vai režīmam labvēlīgu iemeslu dēļ. Sarkanie Labaudzi neilgi pirms kaŗa iesauc armijā, taču viņam laimējas palikt Rīgā. Vācu laikā viņu iesauc leģionā. Doma Laukumā vācu virsnieki un virspulkvedis Silgailis pieņem rekrūšu zvērestu; Labiaudzināts kustina muti, nekā neteikdams. Pēc tam viņam jābrauc uz Leņingradas fronti. Aizbraukdams viņš domā par miera laikā piedzīvotiem jaukumiem, nevis par varoņiem un vadoņiem. Attieksmē uz tagadni un nākotni Labiaudzinātā izjūtas var samanīt šī darba pēdējā, tiešām lieliskajā teikumā: "Kamēr rekrūši stāvot dziedāja himnu, Labiaudzināts, uz grīdas sēdot, dzirdēja, ka kaprālis, guļot satvēris savu lauzto degunu, miegā vaid." (246. lp) Mazais (sk. 245. lp) kaprālis - kā dažkārt saukāja Napoleonu - jau pirms frontes sasniegšanas dabūjis no citas tautas žandarma ar durkļa rezgali pa ģīmi. Arī turpmāk nekas labs nav gaidāms.

Labaudzim ir stiprāks somugru piejaukums nekā latviešu vairumam, jo viņa sencībā ir ne tikvien kaut cik latviski latvieši, bet arī tā sauktie krieviņi (voti), lībieši un igauņi. (Tēva māju vārds Sodumi cēlies no kāda somu vārda, kas nozīmē mežu vai purvu.) Paskatā viņš visvairāk atgādina tēva apvidus vīriešus ("apaļas galvas, plecīgi vidēja auguma cilvēki ar gaŗu rumpi un paīsām, spēcīgām kājām"), bet šķiet, ka viņa un varbūt arī kādu radu "ideālam" drīzāk atbilst slaikie kurzemnieki. Uz to, ka Labaudzis citiem izskatās somugrisks, ne sevišķi latvisks, norāda viņa radu izteiktais: "Fricis un Gusta apskatīja arī Somiju. Gusta teica, ka Helsinku ielās staigājot daudz somu puiku Labiaudzinātu ar apaļu galvu, gaišiem matiem." (132. lp) Austrumeiropiskā subrase. Labaudzis uzsūcis toreiz vēl gaužām stipro jūsmu par ziemeļniekiem. Galvām un sejām, lūk, jābūt iegarenām, nevis apaļām. Romāna Taisām tiltu negribīgais leģionārs Ego, kas droši vien ir tas pats Labaudzis, tikai drusku vecāks, apjūsmo Kurzemes meiteni, kuŗai "garena seja, gaŗas kājas", un ar cieņu vēro šīs daiļavas mātes "joprojām slaido gūtietes augumu ar gaŗām ciskām." (Te derētu ievērot, ka pēc Labaudža vecāku ieskatiem rietumlatvieši stipri vien sajaukušies ar skandināviem.) Būdams tāds kā mesokefalisks vai subbrachikefalisks pilnīgi apaļgalvaino un dolichokefalisko jauktenis ar tipiski "skandinavisku" ādas un matu krāsu, bet bez speciālas sajūsmas par šādu pigmentāciju vai "ziemeļnieciskumu" vispār, varbūt nespēju diezkā iejusties Labaudzināta un Ego atzinībā un neatzinībā, taču man rodas aizdomas, ka Labaudzis paša uztverē nav "īsti pareizs" un ka Ego meklē kompensāciju nākamas paaudzes iedzimtībā ("Bet viņš zināja: ar viņu vienmēr būtu labi būt kopā. Viņas augums varētu nēsāt manus bērnus.") Mans iespaids ir tāds, ka mērens kompleksiņš pastiprina Labaudža neapmierinātību, ko rada galvenokārt saskare ar autoritārismu un totalitārismu.

Savai valstij audzināts ir rosinošs sacerējums ne tikvien kā individa attīstības stāsts, bet arī kā atceres par radiem, draugiem, paziņām un kā liecība par dzīves apstākļiem divdesmito, trīsdesmito un agro četrdesmito gadu Latvijā. Labaudža iedabā ir kaut kas no entuziastiska reportieŗa:

"Viņš klasē daudz pļāpāja, žurnālista veidā apkārtējiem komentēdams to, ko redz un kas notiek." (57. lp) Šķiet, ka "attīstības stāsta" autors šai ziņā ir apmēram tikpat žurnālistiski ievirzīts, lai gan viņa izpausmē "žurnālista komentāri" visumā kļūst mākslinieciski, nepaliek daudzmaz parastā žurnālisma joslā. Soduma skatījums ir vērīgs, reizē iejūtīgs un diezgan nesaudzīgs. Labaudzis, viņa vecāki, radi, draugi, paziņas un daždažādi svešinieki rādīti bez izskaistināšanas, šad tad jau drusku par daudz atklāti. Gan autors, gan Labaudzis mācījies Rīgas tā sauktajā Angļu ģimnāzijā, kur viņiem pielipusi anglofilija. Sodumam varbūt vēlāk pielipusi arī daudzu angļu pasaules biografu slieksme būt neizvēlīgiem vai pat ļaunprātīgi atklātiem. Angliski rakstītās biografijas nereti ir gaužām biezas un vairāk vai mazāk indiskrētas. Lasot šādus sacerējumus, man dažkārt radies iespaids, ka laba tiesa no sniegtās izziņas man nav vajadzīga un ka viens otrs atklājums īstenību drīzāk sašķiebj nekā palīdz labāk iztulkot. Piemēram, nav par ļaunu, ja norāda uz Somerseta Moma homoseksuālajām ievirzēm, jo tās viņam piemita visu mūžu un līdz ar to jāuzskata par raksturīgām; turpretī nostāsti par viņa muļķīgajām izdarībām tai laikā, kad viņš jau bija nepārprotami senīls, var lasītāja atmīņā iespiesties pamatīgāk nekā rosmes un veikumi, kas saistās ar šī rakstnieka "normālo", senīlitātes vēl neizārdīto, personību, tādēļ šādi nostāsti patiesībā ir nevēlami. Man nepavisam negribētos iedziļināties gaŗos izklāstos par Bēthovena caureju (no daža angļu pasaules rakstītāja šādus izklāstus varētu gaidīt!), un pat viņa kurlums man neliekas sevišķi interesants: Bēthovena personība un mūzika ir daudz nozīmīgākas par viņa fiziskajām ligām; detalizēta izziņa par ķermeņa deteriorāciju drīzāk aizsedz svarīgākas īpašības nekā rada objektīvāku izpratni. Pietiek, ja starp citu norāda, ka Bēthovenu piemeklēja kurlums, kas protams, lielā mērā izpostīja viņa dzīvi. Var ieminēties, ka viņam laikam kaut kas nebija īsti kārtībā ar "iekšām"; plašāki izklāsti šai lietā būtu piemēroti, teiksim, kādam speciālam un samērā nedaudziem lasītājiem domātam pētījumam par ģēniju slimībām un ķermeniskajiem defektiem, nevis "parastai" biografijai. Protams, nebūtu pareizi noklusēt to, kas pamatīgi ietekmējis kāda individa dzīvi, piemēram, Mauriņas kroplību un Virzas it kā neparasti īso augumu (sēžot parastā krēslā, viņa kājeles esot kuļājušas gaisu); bet allaž jāatceras, ka Mauriņa tomēr bija diezgan nozīmīga literāte, nevis tikai bērnu triekas izķēmots grausts un ka Virza primāri bija liels dzejnieks, nevis "pundurītis Virza". Diemžēl, arī Sodums šad tad izklāsta reizē netīkamas un maznozīmīgas vai "mazāk nozīmīgas lietas", kas lasītāju drīzāk maldina nekā "apgaismo". Te jāievēro, ka ne tikvien ģēnijiem, spožiem talantiem un izciliem gudriniekiem, bet arī ordinārākiem ļautiņiem piemīt nozīmīgākas un nenozīmīgākas īpašības (gan raksturīguma, gan "vērtības" ziņā) un ka daudzmaz patiesas ģīmetnes gleznotājam jāatturas gan no galējas" ideālizēšanas, gan no pievēršanās tam, ka nozīmīgas īpašības drīzāk izķēmo nekā atklāj. Nejēdzīgs apgaismojums vai perspektīvas triki var izstādes apmeklētājus spēcīgi rosināt; ne pārāk melīgai ģīmetnei laikam tomēr nepieciešams vairāk izlīdzināta apgaismojuma un normālākas perspektīvas. Taisnības labā jāteic, ka Sodums "šauj pār strīpu" tikai paretam. Visumā viņš liecina par nozīmīgām un raksturīgām parādībām, tādēļ ir vērts viņa "attīstības stāstu" lasīt uzmanīgi, nevis steidzīgi pārlapot, šur tur iemetot aci. Tā kā Sodums tiecas uz "bezromantisma, bezmelu reālismu" (233. lp), tad laba žurnālista atmiņām līdzīgs veikums dažviet parādās arī romānā Taisām tiltu. Ļoti šaubos, vai izcils romāns iespējams bez romantisma un reālisma sakausēšanas (reālisma meistardarbs Bovarī kundze nav bez romantisma piedevām; šādu piedevu netrūkst arī Balzaka un Stendāla darbos). Vienpusīgi reālistiskiem romāniem pietrūkst labai literātūrai nepieciešamās poēzijas. Kamī domā, ka īsts klasicisms ir apvaldīts romantisms. Tas laikam saprotams tā, ka iztēles lidojumus kontrolē rūpīgi, lietišķīgi vērojumi. Kamī bez tam apgalvo, ka īsta literārā radīšana izmanto, papildina un pārveido īstenību; tas atkal norāda uz modificētu, nevis "tīru" reālismu. Mākslinieciski kaitīgs vājromantisms ir melīgs, jo īstenības pētīšanu tas radikāli sašaurina; taču netrūkst labāku romantisko iezīmju. "Bezromantisma reālisms" drīzāk iederas avīžnieka ziņojumos nekā mākslas prozā.

Soduma romāns ir vietas, laika un personu ziņā daudz vairāk ierobežots nekā stāstījums par Labaudža agrīno pieredzi, tomēr arī šeit var atrast ļoti interesantus laikmeta raksturojumus, kas nav pieskaņoti kādai autoritārai pareizticībai. Ļaužu sarunās iznirst dažs ļoti atklāts komentārs par latviešu polītiskajām kļūdām (romāna pirmajā versijā šo komentāru nav).

Grāmata izdota necili, bet rūpīgi; šķiet, ka pamanīju divas vai trīs iespiedumkļūdas. Uz vāka - mazais, somugriskais Labaudzītis un viņa sparīgā, brīvdomīgā, polītiski ieinteresētā mamma. Aizmugurē var samanīt Brīvības pieminekli un Rīgas namus. Tiešā tuvumā - kabatas pulkstenis, monētas, Nameja gredzens un citi sīkumi, kas asociējas ar Soduma "attīstības stāstā" rādītajām sendienām.

 

Gundars Pļavkalns

Jaunā Gaita