Helmers Grundstroms

(Helmer Grundström

1904−1986)

MŪS MĪĻES BRAČIŠ

(VÅRÄLSKADE

Viš bi mums tas mīļākes bračiš,

kāds čučes zem briežāds drell.

Bet viš lāse William Shakespeare

un jūsme pa Wilhelm Tell.

Tā nāces tam go to hell.

Kād tumsam mēs nolaid no kātem

un pagrūd zem zems šo zell.

Šis veņdžjes gan pret, un nevienam

mums nebi kad stiprinik pleč.

Bet drīz viš bi beigts un pagalam,

jo mēs, ro, bi vienpacmit več.

NOMALE

Nevaid nekur kur iet.

Vakars peliks a liet.

Tad sadome šī, ka jūt

kad nākam, kas mīļš vare būt.

A sārkdam un baidām vaig

šī āzrāves meņģe tik naig,

ka jāj un buče pa streķ

sov ķusan un deķ.

Neviens nebi ļāvs tād liet.

Bet apukše viš gule ciet.

Istab peic dzimam od.

Gulte bi lusteb uz god.

Nožēlams rades peic tam.

Šķīsteb voirs nebi nekam.

Pasole kalab tāds not

rast kād, sov mīļam kam dot?

Sešpacmit gadiņ − un māt.

Jon; vienalg, ko te jemt rāt,

ja ju tik apžērg tam jāiet bi.

Cieme mums tā tas i.

Korneliss Vresvijks

(Cornelis Vreeswijk

1937−1987)

VĒSTULE NO

KOLONIJAS

(BREV FRAN

Mojens, tēvat, mojens, māmat! Mīļes dēliš laiž šo grāmat.

Mums i lustig kolonije:

duļdesmitunastiņ čuganpuiks mēs šije

dižbarake − gults uz rindām. Sūt, pa lūgam, vairāk šķindam!

Tas būt man kā debes mantiņ −

es uz dambret uzsit gaise peide santiņ...

Te iet ollā − kā pa diegem, tikes jancigak a miegem:

ogšlāvs gultes krāc vien nosten,

nesprotes iet zvaigznits paskaitit, kad plostes.

Man voirs nov pārs priekšzob. No kam? Man bi jastaige uz

rokam

visāds ķīls izpierkdam spēle;

māt ja redzt man, vart vel prātiš saiet dēle.

Meže visād baciļ kraupjes, bet mans čoms a knarķem

čaupjes

apmāts no kad šaubig beņģel:

šņoces pats tiek gare cilants peic svēt eņģel.

Pārvaldnikam ūdiš siete: netiks čals vece viete −

atnāc kruķ un sajēm makar,

kad mums pieskes paspruk sārknes gails kād vakar.

Bierstales jož staltradž bukaiņ, barakes kož sīkāk kukaiņ.

Mans vislabākes drogs Tage

koč kā norijs kabat nazit, voirs nov lāge...

Nu būs japašķērž šis bairaks. Man tā nov kas rakstams

vairaks.

Buč un vesal! Ko dōdz tilant!

Nu mēs ies vis puiškan kaimiņ barak svilant.

JĀZEPS UN MĀRIJ

(JOSEF OCH MARIA)

Kād dien teic smuke Marij

uz Jāzep, vece buk:

Nu tikes ej un šūpel tais −

man maģes nāk a ruk!

Bet Jāzeps viebes gruģan pret

ka balse īgnam jūt:

Ej vien tik pat un palūdz kād −

bērn tev papriekš varbūt!

Es pazvēr, atbild Māriš,

man sierdsapziņ i tīr:

Tu vieniges tāds pasaule,

kas i man bijs pa vīr.

Mīļ ačiņ, tiepes Jāzeps,

tu jauc man a cit kād.

Es i tik nodzīts būvstrādniks,

kam pensij drīz uz ād...

Dziļš izmisams grāb Mariņ,

ka Jāzeps i tāds ģēls...

Viš negribe voirs dzīvt uz zems,

bet nu šai atskreij dēls!

Tad atskane no debesvelvs

kad ziņģ tik gaiš un tīr,

ka Jāzepam sāk gāle nākt,

kas bērn tēvs bi pa vīr.

Mīl ačiņ, piedo, piedo!

viš lūdz ka trīce pleč.

Bet bērnam šķiņķe krājgrāmat

trīs gudre Austrumveč.

Tā iet uz Zems palaikam:

Kas i ties, tas i ties!

Un Jāzeps pa sov siev un bērn

tā jēmes, ka svīd mies.

Bet eņģel, puiškan īste tēv,

nov redzes kāds pa vies.

No zviedrisk atperšes Alant Vils.

Šeimuss Hīnijs

(Seamus Heaney)

KĀDA DABAS

Visu gadu linu mārks čūloja ciemata lauku

sirdī; tur bij puvuši lini, zaļi un smagām poguļām,

noslogoti milzīgām velēnām.

Diendienā tas karsa negantā saulē.

Burbuļi maigi gurkstēja, zilas mušas

smakai apkārt auda stiprus skaņu tīklus.

Tur bija spāres, raibi taureņi.

Bet par visu labākas bija siltās biezās varžikru

gļotas, kas izpletās kā rūdzis ūdens

upes krastu ēnā. Šeit katru pavasari

es piepildīju zaptes burkas ar sīko sēklu

recekli, lai tās rindotos mājā uz palodzēm,

skolā uzplauktiem, un gaidīju, un vēroju, līdz

no aizvien resnākiem punktiem izsprāga veikli

peldošie kurkuļi. Valsa jaunkundze mums pastāstīja,

ka vardes papiņš saucas vēršvarde, un kā

viņš gārdza, un kā vardes mammiņa

izdēja simtiem mazo oliņu, varžikrus.

Un ka ar vardēm var arī pareģot laiku,

jo tās saulē ir dzeltenas, bet lietū

brūnas.

Tad kādā karstā dienā, kad lauki smirdēja

pēc govs mēsliem zālē, dusmīgās vardes

iebruka linu mārkā; es līdu caur žogiem

uz dubļu kurkstēšanu, kādu nekad nebiju vēl dzirdējis.

Kora basa skaņas piepildīja gaisu.

Tieši lejā mārkā vardes resniem vēderiem saspringušas

sēdēja uz velēnām, to vaļīgie kakli pulsēja kā buras.

Dažas lēkāja: katrs plikšķis, plakšķis bija neķītrs drauds.

Dažas sēdēja kā dubļu granātas, to trulās galvas pirda.

Man kļuva slikti, es apgriezos un skrēju. Lielie gļotu ķēniņi

bija salasījušies, lai atriebtos, un es zināju,

ja es iemērktu tur savu roku, kurkuļi to žņaugtu.

Mana „tīra ūdens vieta”,

pirmais kalns pasaulē,

kur avoti skalojās

mirdzošā zālē,

un tumšoja bruģakmeņus

lauku ceļā.

Anahoriša, maigā līdzskaņa

nogāze, patskaņa pļava,

atspīdums lākturiem,

kas šūpojas sētās (šūpodamies?)

ziemas vakaros.

Ar spaiņiem un ķerrām

šie kapeņu ļaudis

iet grimuši līdz jostai miglā,

lai lauztu plāno ledu

pie akām un sūdainēm.

ŪDENSMEITA

Viņš cirta dzelkšņus, raka tumšu duļķi,

Lai atbrīvotu ceļu manām iztekām.

Un es skrēju viņam ātri, no sevis skalodam rūsu.

Viņš apstājās, redzot mani beidzot izģērbtu,

Tekot tīrai, it ka vienaldzīgai. Tad viņš

Aizgāja man gaŗām. Es viļņojos un kūlos

Upes tuvumā, kur grāvji krustojās,

Līdz viņš dūra dziļi manos sānos lāpstu

Un paņēma mani pie sevis. Es noriju tā grāvi

Pateicīgi, pati mīlestībā izplūstot

Dziļi viņa saknēs, ceļoties tā rūsganajos graudos.

Bet, kad tas reiz bij jutis manu labvēlību, tikai es

Varēju tam dot rāmu briedumu un savu seju.

Viņš mani atklāja tik pilnīgi, ka katra dzīsla

zaudēja tās auksto brīvību. Cilvēcīga, viņam sasilu.

Balts kauls atrasts

ganībās:

raupja, izčākstējuša

taustes valoda

un tā dzeltenīgais, rievainais

nospiedums zālē −

mazs kuģa kaps.

Tik beigts kā akmens,

krams, krīta

gabals,

es atkal tam pieskaŗos,

es to atvāžu

sava prāta lingā,

lai mestu pret Angliju

un sekotu tā kritienam

Kaulu kambaris:

ģindenis

valodas

vecos pagrabos.

Es laužos atpakaļ

cauri izteiksmēm,

elizabetiskiem gobelēniem,

normaņu musturojumiem,

erotiskajām Provansas

maijpuķītēm

un baznīckungu

efejiskiem latīnismiem

uz barda

strinkšķi, līdzskaņu

dzelžaino dzirksti,

Gramatikas un
locījumu pūrā
es atradu
kaulu kambari,

tā pavardu, beņķus,

zediņus un sijas,

kur dvēsele uz brīdi lidinājās

jumta čukurā.

Tur bij maza krūka

smadzenēm,

un katls

dzīvībai

šūpojās vidū:

mīlas miga, sapņu ligzda,

Nāc atpakaļ aiz

valodniecības un zintīm,

atgriezies atmiņā,

kur kaula miga

ir mīlas ligzda

zālē.

Es turu manas kundzenes galvu

kā kristallu

un pārakmeņojos

skatīdamies: esmu izdrupuši akmeņi

pie viņas vaļņa,

krīta milzis,

grebts viņas pļavās.

Drīz manas rokas

pa mugurkaula ieleju

Un mēs beidzam,

šūpojot viens otru

starp uzkalna

lūpām,

Kamēr ar patiku

es izvērtēju

tās pirkstu kauliņu skārienus,

tās elkoņu

eņģes,
tās pieres valni,
un gaŗo iedobi
virs pakakles kaula,

esmu sācis soļot

pa tās pleca Hadriāna valni, sapņodams

Kādu ritu Devonā

es atradu beigtu kurmi,

vēl klātu rasas pērlēm.

Es biju iedomājies kurmi

kā lielu kaulainu lemesi,

bet tur tas bij

mazs un auksts

kalta biezumā.

Man tika teikts: „Pūt,

paput spalvu no tā galvas.

Tie mazie punkti

bij acis.

Un aptausti plecus.”

Es pieskāros maziem, tāliem Penīna kalniem,

zāles un labības kažokam

plūstot uz dienvidiem.

Šeimusa Hīnija dzejoļus atdzejojusi Ilze Raudsepa .