Jaunā Gaita nr. 196, marts 1994

 


Fridrichs Milts pie sava pašportreta 1974. g. Toronto.

Foto: J. Liģeris

 

Nikolajs Bulmanis

TORŅKALNS - MENHETENA

Mākslinieku Fridrichu Miltu atceroties.

 

Man šķiet, ka jaunības gadu draudzībām trūkst tās noturības, kas vīra gados atrastām. It īpaši, ja tās saista cilvēkus, kuŗi dzīvo atšķirti, kā tas it bieži ir latviešiem klaidā.

Ar latviešu gleznotāju Fridrichu Miltu iepazinos 1972. gadā Ņujorkā. Viņam toreiz bija 65 gadi. Milta Menhetenas Elles ķēķa rajona (42. ielas un 10. avēnijas stūrī) pagraba darbnīcā skatījāmies viņa gleznas.

Tā bija nekad vēl neredzēta pasaule. Sievietes izstieptiem kakliem, mandeļu acīm. Japāņu meitene, ēģiptiete, meitene ar papagaili, meitene zaļā blūzē. Sievietes bēgles ar skumjiem lakatiņiem − uzmilzušas faktūras minorās zemes krāsās. Sievietes daļēji ģērbtas, pusakti un akti – vāri kairinoša erotika.

Ņujorkas pilsētskati. Spriegi pa vertikāli samilzuši lielās pilsētas architektūra, varbūt ar melnu saules ripu šaurajā augšmalas debesu atvērumā.

Fridrichs Milts ir izteikti tīrs lielās pilsētas gleznotājs. Kaut vai sākot ar izsmalcināti pilsētniecisko akadēmijas (1) diplomdarbu Kafejnīcā. Latviešiem nez vai ir otrs tāds lielās pilsētas gleznotājs? Bet latvietis, kaut zvērināts Elles ķēķa pilsonis, tomēr nevar bez dabas. Milta darbos tā spoguļojas ostas ūdeņos vai uzliesmo lielās pilsētas nomaļu rudens lapotnēs. It bieži savdabīgu miltisku perspektīvu un modernistisku plakanumu sadara. Modernistisks (skatot kādu priekšmetu kubistiskā manierē vienlaicīgi no vairākiem redzes punktiem) un reālistisks priekšmetīguma apvienojums īpaši raksturīgs Milta Ņujorkas laika klusās dabas gleznojumiem. Tā nav rātna sekošana Akadēmijā un Rīgas periodā izkoptajam stilam. Glezniecība ar uzdrīkstēšanos, kas Miltam dod īpaši atšķirīgu vietu savu Rīgas skolas vienaudžu vidū. Uzdrīkstēšanās, kas tomēr nav nedz īpaši izaicinoša, nedz tradiciju pamatvērtību apšauboša. Tas tamdēļ, ka Milta glezniecība visus Ņujorkas gadus paliek uzticīga Rīgas skolas atturīgai tonālai glezniecībai. Nāk prātā, ka mākslinieks priecīgs rādīja meitas Ilzes no Latvijas atvesto nelielo jaunības laika Torņkalna studiju sacīdams, ka, lūk, krāsās esmu palicis tas pats. Rīgas grupas gleznotāju lielais vienotājs klusināti niansētās paletes „štimungs” − kā miglainā Latvijas vasaras rītā.

Īpaša vieta kluso dabu vidū ir ziedu gleznojumiem. Milts puķes neglezno pušķos vai buķetēs, bet atsevišķi, it kā meklēdams katra zieda vienreizējo skaistumu. Dodot ik ziedam īpašu starojumu.

Toreiz savai topošai mākslas darbu kollekcijai izvēlējāmies Elles ķēķa pilsētskatu un šķīrāmies ar apjausmu, ka ir likts pamats draudzībai, kas ilga 21 gadu līdz Fridricha Milta nāvei.

Ne jau retrospektīva, bet tomēr mākslinieka mūža darba nozīmīga atskaite. Fridricha Milta brieduma gadu mākslinieciskā sasnieguma parāde. Tā mani 1974. gada rudenī Toronto uzrunāja Milta personālizstāde (2). Klāstā 43 dažādos laikos gleznoti darbi. Augstā dziesma Milta mākslas pirmajai mīlestībai − sievietes tēlam. Tēlu formveidē fascinē lineāro un glezniecisko elementu apvienojums. Sulīga vai pat trekna līnija dzemdina sievietes tēlu, kam subtīla tonalitāte piedod introversu, mierpilnu noskaņu. Rimtā tonalitāte ir visas izstādes dominante, piedodot tai rāmi izlīdzinātu noskaņu un it kā atbalsojot Fridricha Milta personībai raksturīgo.

Un tad vēl distortācija kā sievietes tēlu, visas skates un vai visas Milta daiļrades raksturīga iezīme. Patiesi kā Linarda Tauna Miltam veltītā dzejolī:

Sieviete miesām no krāsas
Kālab gan jābūt tev šķībai?
Vai tā tevi patikās redzēt
Meistara mīlestībai?

Milts mīlēja cilvēkus, sabiedrībā bija omulīgs, bet ne skaļš, un tomēr pēc rakstura bija iekšupvērsts cilvēks.

Pašportrets, kaut mazliet vecmodīgs glezniecības atzars, ir it kā introversijas kvintesence. Interesanti, ka nevaru iedomāties nevienu latviešu klaida mākslinieku, kuŗš būtu gleznojis pašportretus, un gluži tāpat, domājot par Milta līdzaudžiem Latvijā.

Pārlapojot 1990. gadā Liesmas izdoto latviešu pasteļglezniecības albumu, fascinē Milta pašportrets no trīsdesmitajiem gadiem. Izbrīnēts pasaules izzināšanas kārs skats. Kā tad nu būs šai lielajā brīnumā, ko saucam par dzīvi?

Un tad Toronto izstādē pašportrets (gan krietnus gadus agrāk gleznots), ar mierīgu domīgumu paužot lielu pārdzīvoto sāpju mēru. Un tas no mākslinieka, kas dzīvi pieņēma bez rūgtuma un pārliekas sūdzēšanās (čīkstēt gan mēdza par dažādām veselības kaitēm).

F. Milts, Meitene ar papagaili. 75 x 46 cm. 1970. gadi.

Foto: J. Līģeris.

F. Milts, Tukšas pudeles. Apm. 75 x 46 cm. 1970. gadi.

  

Vairāk kā 40 Ņujorkas gados Milts ir iemīlējis lielo pilsētu un tā bieži ir viņa gleznu tematika. Arī 1974. gada izstādē. Man šķiet, ka Milts Ņujorku redz romantiski. Tas ir intīms skatījums. Reizēm panorāmisks, bet it kā no savas Elles ķēķa mājas jumta. Ar šauriem pagalmiem, kur blīvās akmens masas atstāj tikai šauru spraugu debesīm un tomēr pietiekami plīvojošas veļas izlikšanai. Pēdējos ap 15 gadus Milts turpat pāri ielai no vecās Elles ķēķa mājas pārcēlās uz dzīvokli modernās jaunceltnes 32. stāvā. Šeit pie viņa ciemojušies daudzi mākslinieki, kā arī cita kultūras darba darītāji no Latvijas. No dzīvokļa balkona un logiem paveŗas reibinoši plaša un daudzveidīga Ņujorkas panorāma. Arī šeit Milts intensīvi glezno Ņujorku. Mazformāta studijās skatītāju uzrunā atturīgi pelēcīga tonalitāte un intīms lielās pilsētas vērojums. Milta Ņujorka.

Toronto izstādes laikā Fridrichs Milts nodzīvoja mūsu ģimenē nedēļu. Šai laikā iepazinām viņu kā rāma rakstura draudzīgu cilvēku ar erudita mākslinieka visumā lietišķi orientētiem uzskatiem par mākslu un īsti latvisku, varbūt būtu jāsaka „maza cilvēka” dzīves gudrību. Viņš nemīlēja teoretizēt vai filozofēt, bet mīlēja bērnus, un vienā seansā uzgleznoja trīsgadīgās Andras portreta studiju. Labprāt stāstīja par studiju laiku Akadēmijā un tā laika Latvijas mākslas dzīvi. Mīlēja dzīvniekus un bieži pieminēja savu Ņujorkā atstāto sunīti, it kā gaidot, kad atkal divatā varēs iet pastaigāties un panīkt tuvējā krodziņā. Šausmīgi nevarēja ciest medniekus un, runājot par tiem, varēja kļūt neraksturīgi nejauks − kā gan viņiem patiktos, ja viņu galvas izbāztu un pieliktu pie sienas?

Izzinājām, ka abi esam mācījušies tai pašā pamatskolā Āgenskalnā Lavīzes ielā 2a (3).

Man tā vien šķita, ka toreiz pirms divdesmit gadiem pie mums atbrauca Milta kungs, bet pēc nedēļas Ņujorkā atgriezās mūsu draugs Frīdis.

Elles ķēķa darbnīca 1955. g.

Foto: B. Rozītis.

 

*  *  *

 

Astoņdesmitajos gados Ņujorkā iegriezāmies visai bieži un nereti paviesojāmies arī Milta jaunajā dzīvoklī un guļamistabā iekārtotajā darbnīcā. Tomēr, kaut ļoti īsi, gribu atgriezties pie divām tikšanās reizēm septiņdesmitajos, kas atmiņā iedzirkstas ar īpašu spožumu.

1975. gada maija pirmajā nedēļā Centrālparkā pilnā krāšņumā ziedēja tulpes. Pavakarē ciemojamies Milta darbnīcā reizē ar fotogrāfu Bruno Rozīti. Iedzērām kādu šņabi, un Milts daudz stāstīja par Elles ķēķa ziedu laikiem. Rādīja, kur sēdējušas prominences un primadonnas, kur dzejnieki un amata brāļi „škunstmālderi”. Tas bija tāds maigs pavasaŗa vakars dunošās Ņujorkas pakājē, kas negribēja beigties, kaut bija jau ieslīdējis naktī. It kā zinādams, ka pēc daudziem gadiem, citā Latvijas laikā, Imants Ziedonis meklēs latviskuma etalonus iegrāmatošanai un atrādīšanai pasaulei. Fridrichs Milts 6. maija naktī Ņujorkas Elles ķēķī deklarēja, ka viņš ir latvietis, domā un jūt kā latvietis, un tamdēļ viņa glezniecība ir latviska. Jau dziļā naktī pārcēlāmies uz Bruno Rozīša darbnīcu blakus trepēs (tur darbnīca bija bijusi arī aizgājušā vasarā mirušajam Sigurdam Vidzirkstem). Milts skaidroja, ka daudzi viņa dzīves labākie gadi aizritējuši Ņujorkā, un, lai gan Latvija ir viņa dzimtene, Elles ķēķis pavisam noteikti ir viņa otrā dzimtene. „Vakaram” beidzoties, Milts uzdāvināja Rozītim viņa sen iemīļotu gleznu un manā archīvā ir uz Elles ķēķa mūra sienas Milta gleznots un Rozīša fotografēts izstādes (4) „plakāts” ar Bruno Rozīša veltījumu − „tai skaistā vakarā” Ne tur ko pielikt, ne atņemt!

1977. gada Rietumkrasta dziesmu svētki notika Pasadenā. No dziesmu svētku nervu centra Pasadenas Hiltonā pāri ielai Pasadenas pilsētas sabiedriskā centrā bija sarīkota svētku mākslas izstāde. Svētku otrajā dienā izstāžu zālē noņēmos ar izstādīto darbu fotografēšanu, kad, pacēlis acis, redzu, ka mani pēta saulē iededzis kungs. Paiet vēl kādi mirkļi, un tad, nudien Frīdis Milts no Elles ķēķa šeit Losas priekšpilsētā. Negaidīta tikšanās, un kas par abpusēju spontānu prieka vilni! Jā, tas arī bija skaisti.

 

*  *  *

 

Vējš, kam tā elsodams pūt tu?
Mežs, kam tik smagi tu dves?

(V. Plūdonis)

Aizgājušā gada 4. oktobrī pēc latviešu mākslinieku saieta Katskiļos, kur Fridrichs Milts bija pietrūcis jau vairākus gadus, bijām Ņujorkā. Zvanījām − jā, Frīdis mūs vēlējās redzēt. Šīs pēdējās reizes! Mūsu ciemošanās un sarunas bija ļoti skumjas. Frīdis izskatījās ļoti saguris, un neatstājās sajūta, ka viņš bija zaudējis gribu dzīvot. Nevarēja saskatīt ne mazākā cerības stariņa, sajust ne sīkākā atjaunotnes apsolījuma, saklausīt nevienu ticības kriksīti rītdienai. Vairākkārt atkārtoja, ka dzīvē nekas nav sasniegts. Sūrojās par nomuļļāto dzīvi, un man šķita, ka viņš grib pateikt, ka toreiz četrdesmitceturtajā vajadzējis palikt Latvijā. „Un, kas tad man par to ir. Varbūt vienīgi šis dzīvoklis, no kuŗa var redzēt visu pasauli. Vecā vietā es jau sen būtu nomiris”. Milts noteikti bija patiesi iemīlējis Ņujorku un sajuta to kā nozīmīgu savas dzīves daļu. Bet beigās neatturams spēks viņu vilka atpakaļ uz dzimteni, un Ņujorkas gados kā mākslinieks viņš jutās sevi nepiepildījis. Izskanēja arī liela vientulības sajūta. „Kam tad lai es izstāstu par savu dzīvi? Vienīgi kaķītim, kad tas noguļas uz manām krūtīm.”

Kādreiz jau Frīdis mīlēja pasēdēt pie kokteiļa glāzes vai iedzert kādu viskiju, bet šoreiz teicās, ka nevarot iedomāties iedzert ko alkoholisku. Mēs rosinājām viņu vairāk staigāt, lai veicinātu asinsriti un atgūtu spēku. Atbildēja, ka uz balkona jau reizēm vēl izejot, bet uz ielas iet vienam esot bail. Mazliet atžirga, kad stāstījām, ka pirms dažiem mēnešiem redzējām viņa darbus Liepājas un Rīgas muzejos. Atcerējāmies viņa spožo izstādi pirms gandrīz 20 gadiem Toronto, un viņš domīgi atkārtoja − „vai patiesi jau tik ilgs laiks”. Iejautājās, kas mums no viņa kollekcijā. Kad izstāstīju, likās apmierināts un sejā iezīmējās smaids.

Milts mīlēja rādīt savus pēdējā laika darbus. Pēdējos gados tie bija mazformāta zīmējumi − akti un cilvēku sejas. Skopās līnijās liela savpatnība. It kā vecumā būtu apstājies pie paša būtiskākā. Arī šoreiz vairākkārt norādīja uz lieliem zīmējumu blāķiem, it kā gribētu rādīt, bet, šķiet, pietrūka spēka. Stāstīja, ka tur jau esot ļoti liels skaits un „daudz ir labi. Kas ar tiem notiks?” Es piesaucu meitas Ilzes vārdu un vienlaikus atcerējos, ka viņa mākslinieciskā mantojuma labākā daļa (un tā manuprāt tika radīta Ņujorkā) ir izkaisīta un visai vāji apzināta.

 

*  *  *

 

Latviešu mākslinieks Fridrichs Milts nomira Ņujorkā 1993. gada 5. novembrī. Viņa dzīves pēdējā lielā tiekšanās bija atpakaļ uz savu jaunības dienu Torņkalnu. Pie Arkādija, Māras dīķa un Mārupītes. Pie slaidās baznīcas, kur tagad sprediķo Juris Rubenis un no kurienes toreiz uz Rīgu gāja septītais tramvajs.

F. Milts 1993. g. 4. oktobrī, Menhetenas dzīvoklī.

Foto: I. Bulmane.

 

Piezīmes:

(1) Diplomdarbs aizsākts pie prof. R. Tillberga, bet nobeigts pie prof. Ģ. Eliasa 1932. g.

(2) Sv. Jāņa baznīcas sarīkojuma telpās no 8. līdz 12. novembrim. Atklāšanas vakarā ap 200 apmeklētāju, bet pavisam kopā ap 500.

(3) Milts šai skolā, kas neatkarīgās Latvijas pirmajā posmā bija zināma kā Rīgas pilsētas 4. amatskola, bija sācis mācīties pirms pirmā pasaules kaŗa. Žēl, ka par mākslinieka bērnību un agro jaunību līdz šim nav rakstisku liecību.

(4) Fridricha Milta pirmā personālizstāde Ņujorkā 1955. gada maijā − Elles ķēķī, 10. avēnijā 565.

 

 

 

Jaunā Gaita