Jaunā Gaita nr. 194/5, decembris, 1993

 

Dagnija Šleiere (1919.10.5.-1993.24.1.)

Gunārs Zvejnieks

DAGNIJA ŠLEIERE UN VIŅAS DAUGAVA

 

Kādā intervijā 1989. gada sākumā Dagnija Šleiere minēja, ka, grāmatniecībai Latvijā kļūstot brīvākai, trimdas grāmatniecība kļūšot lieka. Tagad, četrus gadus vēlāk, šāda prognoze nenoliedzami ir ceļā uz īstenojumu, jo latviešu grāmatu izdošana ārzemēs šķiet tuvojamies galīgam apsīkumam. Bet sāpīgi konstatēt, ka reizē pārtrūcis arī Dagnijas Šleieres pašas dzīves gājums. 1993. gada 24. janvārī nāca drūmā, kaut arī ne gluži negaidītā vēsts par viņas aiziešanu mūžībā.

Grūti zīlēt, kāda nākotnē būs ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu misija kultūras jomā. Toties varam atļauties vismaz pagaidu summējumu par to, ko tautas „atlūzušais zars” devis ilgajos emigrācijas gados. Šķiet, ka tieši grāmatniecība būs tā nozare, kur uzrādīti visatzīmējamākie sasniegumi. Pirmie „apgādi” rodas jau primitīvajā bēgļu nometņu vidē, kas arī atspoguļojas nepretenciozi sīkā formātā un nereti mašīnrakstā izdotās grāmatiņās. Stokholmā 1944. gada rudenī ir nonākuši Georgs un Dagnija Šleieri, vēl pajauni latviešu avīžnieki, kas iepazinušies kopīgās skolas gaitās Franču licejā, kopā strādājuši 1939. gadā nodibinātajā Daugavas Vēstnesī Daugavpilī un 1940. gadā sākuši arī kopīgu dzīves gaitu. Pirmais viņu žurnālistiskais darbs emigrācijā ir Latvju Ziņas, laikraksts, kas rodas Stokholmā nodibinātās Zviedru-latviešu palīdzības komitejas paspārnē, pie kam darbojas tur galvenokārt Georgs, kamēr Dagnijas laiku aizņem divi mazi bērniņi. „Pirmie septiņi numuri iznāca hektogrāfijas technikā,” atceras pirmais Latvju Ziņu redaktors, „pēc kam pārgājām uz lielāku formātu un iespiedām avīzi zviedru spiestuvē, kas iegādājās latviešu burtus. Ap to pašu laiku no Vācijas ieradās Jānis Grīns ar ģimeni, un viņš tad arī uzņēmās redaktora pienākumus, kuŗus pildīja līdz 1949. gadam, kad viņu atvietoja Dagnija.”

Latviešu sabiedrība Zviedrijā drīz vien polarizējās. Sāka iznākt otra avīze, Latvju Vārds, kas izteikti atbalstīja 15. maija ideoloģiju, kamēr Latvju Ziņas pārstāvēja demokrātiski ievirzītās latviešu aprindas. Lasītāju skaita ziņā Latvju Vārds, protams, bija lielāks, kaut arī finansiālā bāze saprotamu iemeslu dēļ nevarēja būt nodrošināta ne vienai, ne otrai avīzei.

Dagnijas Šleieres tēvs, LETAs direktors Richards Bērziņš, pazīstams arī kā rakstnieks Richards Valdess, laika biedru atmiņās raksturots kā asa intelekta un plašu kulturālu apvāršņu apveltīta personība ar brīviem, objektīviem uzskatiem, kas ne vienmēr iederējās šķietami nolīdzinātajā vadonības periodā. Vai viņa meita kaut ko no tā būtu saņēmusi garīgā mantojumā? − „Jā, varbūt,” saka ar smaidu Georgs. „Viņš jau arī it kā skaitījās opozīcijā, un līdzīgi tas visu laiku bijis arī mums.”

Jau drīz vien, 1945. gada vasarā, Šleieri līdztekus avīžniecībai nolemj spert pirmo soli literatūras jomā, kad viņu atbildībā darbību atjauno neatkarīgās Latvijas gados iznākušais literārais žurnāls Daugava, pie kam Jānis Grīns, agrākais redaktors, arī turpina savu kaŗa apstākļu pārtraukto redaktora darbu. Pēc neilga laika nāk atklātībā arī pirmās grāmatas. Ir pienācis 1945. gada oktobris, un tas praktiski uzskatāms par Daugavas grāmatu apgāda starta mēnesi, kaut arī apgāds ar šādu nosaukumu tai brīdī vēl oficiāli neeksistē. Zviedru likums, proti, neļauj ārzemniekiem dibināt uzņēmumus, kālab latviešu grāmatas formāli iznāk zviedru apgādā, ko īpaši šim nolūkam radījis kāds latviešiem draudzīgs zviedru baptistu mācītājs. Šī Daugava jau sākumā ir spirgts, kaut arī apmēros neliels avotiņš. Pats pirmais izdevums ir Aleksandras Eiches un Ventas Pogiņas sastādītā A Course of English pirmā burtnīca. Līdz 1945. gada beigām iznāk vēl arī kursa otrā burtnīca, divi mazāka apjoma daiļliteratūras darbi: Un tagad mēs sāksim dzīvot (izvilkums no Annas Brigaderes romāna Kvēlošā lokā) un Jāņa Veseļa teiksmas Saules meitas, Mārtiņa Zīverta Vara (pirmiespiedums, kaut arī luga jau uzvesta Rīgā 1944. gada pavasarī) un divas grāmatiņas latviešu bēgļu ikdienai: prāv. A. Grosbacha sakārtotās Ziemsvētku dziesmas un 1946. gada kalendārs.

Angļu valodas kurss turpina iznākt nākamajā, 1946. gadā, un aptveŗ pavisam 12 burtnīcas. T.s. Daugavas literatūras sērijas ietvaros parādās jauna Zīverta luga Karātavu komēdija, Jaunsudrabiņa stāstu krājums Balle aplokā un Veronikas Strēlertes sakārtotā latviešu tautasdziesmu izlase Māras laiva. Iznāk Klaudijas un Kārļa Rožu Angļu-latviešu vārdnīca. Latviešu tulkojumā parādās rietumos slavenā, bet latviešu lasītājiem tikpat kā nepazīstamā amerikāņu rakstnieka Edgara Alana Po (Poe) noveļu krājums Melnais kaķis. Tulkotājs ir Andrejs Johansons, tolaik viens no mūsu retajiem angliski runājošo zemju literatūras pazinējiem. Ar šo izdevumu arī sākas gadu desmitiem ilgs tuvas, draudzīgas sadarbības periods, kur Andrejs Johansons ņem aktīvu dalību Šleieru apgāda darbā gan kā literatūras vēsturnieks, gan esejists un tulkotājs, gan arī kā idejisks padomdevējs.

1946. gadā apstājas literārais žurnāls Daugava. Jānis Grīns toties turpina savu darbu kā Latvju Ziņu redaktors, un avīze ieiet savā ceturtajā gadā. Tās saimnieciskā bilanse nav spīdoša, bet kopīgo rezultātu var sabalansēt, pateicoties izdotajām grāmatām, kaut arī metiens parasti nepārsniedz 1000 eksemplāru. Agrākajiem izdevumiem pievienojas Kārļa Skalbes Pasakas un Zīverta lugas Tīreļpurvs un Rakte. 1949. gadā vēl iznāk Jaunsudrabiņa romāna Jaunsaimnieks un velns pārspiedums, bet pēc tam vairākus gadus uzmanība tiek akcentēti pievērsta cittautu literatūras tulkojumiem. Tā latviešu lasītājiem tiek dota iespēja iepazīties ar pasaulē pazīstamu angļu, amerikāņu, vācu, franču, zviedru un norvēģu daiļliteratūras šedevriem. Lai nodrošinātu plašāku materiālo bāzi, Georgs Šleiers šī „starptautiskā” projekta sākumā kopā ar grāmatizdevēju Alfrēdu Odri nodibina īpašu apgādu Parnass, bet pēc 10 izdotām grāmatām sadarbība izbeidzas, un pārējie tulkojumi, skaitā 14, ierindojami atkal Daugavas publicējumu sarakstā. Kā tulkotāji iesaistīti Andrejs Johansons, Valdemārs Kārkliņš, Lizete Skalbe, Dzintars Sodums, Veronika Strēlerte, Dagnija Šleiere. Ārzemju daiļliteratūras izdošanu apgāds pārtrauc 1955. gadā, kad lasītāju atsaucība ir mazinājusies, jo svešatnes latvieši, acīmredzot, nu sākuši lasīt cittautu literatūru oriģinālvalodā.

1949. gadā notiek arī redaktoru maiņa Latvju Ziņās, kad Jāņa Grīna vietā stājas Dagnija Šleiere. Abu Šleieru darbs, kopš Dagnija rod iespēju blakus bērnu audzināšanai veltīt laiku arī publicistikai un grāmatu izdošanai, ir cieši savīts viens ar otru, kāpēc būtu nepareizi secināt, ka laika posmā līdz 1955. gadam, kamēr turpināja iznākt Latvju Ziņas, viņa nebūtu aktīvi līdzdarbojusies arī Daugavas grāmatu sagatavošanā; tikpat maldīgi būtu domāt, ka viņas vīrs neieguldītu labu tiesu darba stundu avīzes kontā. Tikai oficiāli Georgs Šleiers skaitījās valdes loceklis sākotnējā „zviedru” sabiedrībā un vēlāk, pēc zviedru pavalstniecības iegūšanas, Daugavas apgāda īpašnieks un vadītājs. Pēc 1955. gada Daugavā darbojas abi, bet gluži oficiāla „separēšanās” tiek izvesta 1967. gadā, kad uzņēmīgais Šleieru pāris nodibina vēl otru, atsevišķu firmu − saliktuvi Delta, līdz ar to ieejot arī zviedru tirgū. Turpmāk katram ir savs uzņēmums: Georgs vada Deltu, bet visa atbildība par Daugavu pāriet Dagnijas rokās. Citiem vārdiem, Georgs Šleiers strādā zviedru poligrāfijas nozarē, pamazām izveidojot vienu no Stokholmas modernākajām pirmsiespiešanas firmām, kamēr viņa otra puse, Dagnija Šleiere, pilnīgi nododas latviešu grāmatu izdošanai savā Daugavas apgādā. Un pēc tam sekojošos raženajos 25 darba gados arī lasītāju apziņā Daugava ir jo cieši saistīta ar Dagnijas Šleieres vārdu.

Latviešu literatūru Daugava gluži nepamet, protams, arī iepriekš minētajā „ārzemju literatūras” periodā. 1950. gados parādās trīs jaunas dzejas grāmatas, pie kam apgāds arī „izlaiž tautās” tolaiku jaunās paaudzes pārstāvjus Ojāru Jēgenu, Veltu Sniķeri un Dzintaru Sodumu. Iznāk Veronikas Strēlertes un Andreja Eglīša jauni dzeju krājumi, kā arī divas A. Johansona sastādītas latviešu dzejas antoloģijas. No šīs dekādes prozas jaundarbiem jāatzīmē Ģirta Salnā stāsti un romāni, kopā 4 grāmatas, un J. Veseļa Viesturs Varapoga. Iznāk Skalbes kopoti raksti 6 sējumos. Un iezīmējas viena no dziļajām līnijām, kas pamazām veido grāmatu apgāda Daugava savdabīgo profilu: tiek publicētas esejas ar galvenokārt kultūrvēsturisku ievirzi, kur vispirms pārspiedumā parādās Jāņa Strauberga Sen to Rīgu daudzināja, pēc kam trīs gadu laikā iznāk trīs A. Johansona jaunradīti eseju krājumi un P. Jureviča Variācijas par moderno cilvēku. Ar 1950. gadiem datējams arī apgāda vienīgais nošu izdevums: Jāzepa Vītola 200 latviešu tautas dziesmas ar klavieru pavadījumu, kas gūst lielu, atsaucību un pieredz 3 izdevumus ar kopā 2900 eksemplāriem. Nākamā saskare ar mūzikas sfairu notiek 1979. gadā, kad tiek iespiestas glītas programmas un svētku vadonis skaistajiem Gotlandes dziesmu svētkiem, bet šo uzdevumu jau īstenībā veic Delta.

 

Georgs un Dagnija Šleieri 1989./1990. g. ziemā.

Foto: Ansis Epners.

 

1960. gadu produkcijā līdztekus kapitāldarbiem, kuŗus apskatīsim īpaši, jāatzīmē Ērika Ādamsona un Viļa Cedriņa kopoto rakstu izdevumi, divas dzejas antoloģijas (mīlestības lirika V. Strēlertes un reliģiskā dzeja Fr. Dziesmas sakārtojumā), vēl citi latviešu daiļliteratūras darbi un vairāki eseju krājumi. Arī dzejai tagad izdoto darbu klāstā ierādīta nozīmīga vieta, ko tā patur arī nākotnē: Daugava publicē Ainas Kraujietes, Astrīdas Ivaskas, Juŗa Kronberga, Olafa Stumbra dzejoļu grāmatas. Te pateicība pienākas arī Zviedrijas kultūras fondam par ekonomisko atbalstu, bez kuŗa latviešu dzejas izdošana kļūtu problemātiska, jo lasītāju loks šeit ir diezgan šaurs.

„Uzvarētāji” pārdoto eksemplāru ziņā apgāda pastāvēšanas laikā ir Eiches-Pogiņas A Course of English (3 izdevumi) un Skalbes Pasakas (2 izdevumi), katrs ar apmēram 4000 eksemplāriem. Pavisam noteikti skaitļi diemžēl nav pieietami. Liels pieprasījums bijis arī vairākiem tulkojumiem un tāpat arī daudziem latviešu prozas darbiem. Vairāk nekā 2000 eksemplāros izgājuši, piemēram, Veseļa Viesturs Varapoga, Dziļuma Vakars uz ezera, Johansona Pārlaicīgie ceļinieki, Skalbes Stāsti un tēlojumi un Mazās piezīmes. Virs 3000 eks. nonāk Brigaderes 3 pasaku lugas. Dzejas jomā visaugstāk ierindojas Čaka Mana paradīze (2600 eks.).

Ja Latvju Ziņas Dagnijas Šleieres dzīvē iezīmēja politiskās žurnālistikas periodu, tad arī visā Daugavas apgāda darbībā varam saskatīt caurvijamies politisku pamatlīniju. Apgāda galvenā doma nekad nav bijusi laist apgrozībā viegli pārdodamu literatūru. Pēc saimnieciskas stabilitātes sasniegšanas pēdējie gadu desmiti veltīti kapitāldarbu izdošanai, kuŗu kopsaucējs ir cīņa par mūsu kultūras vērtību un vēstures sakopošanu un saglabāšanu. Tumšajos nebrīvības gados šie izdevumi bija kā dadzis okupantu acīs. „Pie katras grāmatas man bija tāda sajūta, ka es parādu okupācijas varai mēli: te mēs esam, un mēs turpinām dzīvot un strādāt, jo avīzēs rakstīja, ka esam atlūzis zars, ka tiekam izmesti vēstures mēslainē,” intervijā Avotam 1989. gada maijā izsakās Dagnija. Un piebilst, runājot konkrēti par lielo Latvijas vēstures sēriju: „Latvijā jau tajā laikā nevarēja izdot objektīvi rakstītu vēsturi − tā kā tas jau mums bija pilnīgi nacionāls uzdevums”. − Pirmais sējums šajā sērijā, ar ko materiālu bagātības un izveidojuma profesionalitātes ziņā nevar mēroties arī neatkarīgās Latvijas laika izdevumi, bija Arveda Švābes Latvijas vēsture 1800-1914, kas iznāca 1958. gadā. Pats Švābe bija arī iecerējis grāmatu par neatkarības gadiem, bet neveselības dēļ šis projekts paliek neizvests. Toties Daugava pieņem prof. E. Dunsdorfa domu par sēriju, kur katram Latvijas vēstures gadsimtam tiktu veltīts viens sējums. Tā līdz 1984. gadam tiek izdotas pavisam 10 diženas vēstures grāmatas, kas kopā aptveŗ ap 7000 lappušu. Autori, bez Švābes, ir E. Dunsdorfs, A. Spekke, A. Johansons, A. Aizsilnieks, Ā. Šilde un Ē. Andersons. Grāmatu rediģēšanas darbs lielā mērā gulstas uz pašas apgāda vadītājas pleciem, un šis darbs nav mazais. Pirmkārt, honorāri, ko var atļauties emigrantu apgāds, ir tikai simboliski un līdz ar to nav arī iespējams uzstādīt lielas prasības attiecībā uz manuskriptu kvalitāti; otrkārt, ļoti augstas prasības ir toties Dagnijai Šleierei pašai. Viņas vīrs var liecināt, ka Dagnija nereti pārlasījusi izlaboto tekstu ne tikvien vienu, bet pat trīs un četras reizes, lai būtu pilnīgi droša, ka nav palikušas nepamanītas kādas kļūdas. Tā kā viņa arī bijusi apveltīta ar ļoti labu atmiņu, tad ar laiku tas devis Dagnijai spīdošas zināšanas visos Latvijas vēstures posmos, un bērni reiz imponēti izsaukušies: „Mamma, tu jau esi īsta enciklopēdija!” − Bieži nācies labot arī autoru valodu, kas viss kopā prasījis daudz darba stundu, bet par rezultātu varam pārliecināties vai ikkatrā Daugavas grāmatā: latviešu valoda tajās ir tīra, interpunkcija ļoti korekta, iespieduma kļūdu tikpat kā nemaz. Tas ir profesionālisms, kas raksturīgs apgādam, kuŗa dibinātāji jau no paša sākuma sekojuši Jāņa Grīna tēzei: „latviskais nav diletantisms”. Bez tam grāmatas ir ļoti glīti un gaumīgi nostrādātas. Te lieli nopelni ir grāmatu ilggadīgajam iekārtotājam Normundam Hartmanim.

Vēstures jomai jāpieskaita arī lielāks skaits atsevišķu grāmatu: P. Kundziņa Latvju sēta, A. Teivena Latviešu dzirnavas, V. Gintera Karogi senajā Latvijā, U. Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumi, A. Platbārža Latvijas nauda, redzamu politiķu, rakstnieku un komponistu atmiņu grāmatas. Sarakstā iekļaujas arī E. Dunsdorfa ap 500 lappuses aptverošais sacerējums Kārļa Ulmaņa dzīve, kas pienes šim tematam citur reti sastopamu dzestru objektivitāti.

Latvijas vēstures sērijas pēdējais sējums būs veltīts agrajiem viduslaikiem (1290-1500). Autors ir prof. I. Šteins, rediģēšanas darbā iesaistījies Georgs Šleiers, un grāmatu paredzēts izdot 1994. gada sākumā. − Jā, Georgs ir apņēmies vismaz noslēgt Dagnijas pasāktos kapitāldarbus, izdarīt to, ko viņa tik labprāt būtu vēlējusies pagūt pati, − „kaut arī viņa lāgi negribēja ticēt, ka es to paveikšu!” − Pārējie kapitāldarbi ir J. Siliņa Latvijas māksla, sērija, kas dod pārskatu par latviešu mākslu no 1800. līdz 1940. gadam un kuŗas pēdējais, piektais sējums iznāca 1993. gada maijā, un B. Jēgera sastādītā Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija, arī piecos sējumos. Bibliogrāfija sedz visus trimdas gadus un pieskaitāma visnozīmīgākajiem trimdas grāmatniecības izdevumiem, jo tur sakopotas ne tikvien visas apzinātās ārpus Latvijas izdotās grāmatas, bet arī periodika un bez tam arī latviešu autoru darbi citās valodās (daiļliteratūras tulkojumi, disertācijas darbi u.c). Ievērojot tagad izmainījušos situāciju, apgāds nolēmis bibliogrāfiju noslēgt ar 1991. gadu. Šis darbs izraisījis īpaši lielu interesi Latvijā, un Valsts bibliotēka aizvedusi uz turieni veselu auto kravu (120 komplektu) sadalīšanai Latvijas bibliotēkām. − Šāds izdevums nevar, protams, sagādāt nekāda atlikuma bet Daugava to tomēr apņemas izdot, apzinoties, ka mūsu pienākums ir atstāt nākamajām paaudzēm dokumentāciju par trimdas gadu publikācijām.

Riskanti pasākumi, veroties no tīri finansiālās puses, ir arī vairums citu kapitāldarbu; lasītāju atsaucība tomēr ir pietiekama, lai lielos sējumus varētu izdot un pārdot sākumā pat 2500 eksemplāros. Gadu tecējumā lasītāju skaits ir ievērojami sarucis, bet arī pēdējo sējumu metiens vēl pārsniedza 1000, kas, pēc abu Šleieru izdarītiem aprēķiniem, uzskatāms par pašizmaksas punktu. Samērā nelielie metieni vienmēr radījuši problēmas emigrācijas grāmatizdevējiem. Latviešu pircējam nācies grūti saprast, ka eksemplāra cenai jābūt relatīvi augstākai pie mazāka eksemplāru kopskaita. Tāpēc var pavisam droši secināt, ka latviešu trimdas grāmatu apgādi peļņas ziņā nepavisam nevar mēroties ar vietējiem kolēģiem savās patvēruma zemēs. Daugavas grāmatu izdošanu lielos apmēros atbalstījusi Delta, kur kopš 1985. gada saliktas visas grāmatas. Pēdējā laikā saņemts atbalsts arī no Latviešu Fonda Savienotās Valstīs. Zināmu stabilitāti rada arī kapitāldarbu publicēšanā pielietotā subskripcijas metode. Tā dod vismaz aptuvenu norādi par reālistisku tirāžas lielumu, un liela samaksas daļa ieplūst jau pirms grāmatas iznākšanas, kamēr parasti grāmatizdevējiem nākas gaidīt daudzus gadus, kamēr ir segti izdevumi un var sagaidīt ienākam eventuālo pārpalikumu.

Samērā daudz Daugavas kapitāldarbu pasūtinātāju un lasītāju dod Zviedrijas un Vācijas, kā arī Austrālijas latviešu saimes, bet vislielākais grāmatu skaits aiziet uz Amerikas kontinentu. Vai tas radījis konkurences situāciju iepretim Grāmatu Draugam, otram ievērojamākam latviešu emigrācijas grāmatu apgādam? − Nē, šāda problēma nekad nav bijusi jūtama, jo Daugava gadu gaitā izveidojusi un nostiprinājusi savu īpašo, neviena neapstrīdēto „nišu”, kur dominējusi daiļliteratūra, kultūra un vēsture un kur tai nav bijis līdzinieku.

Viens šāds vēl neminēts žanrs ir arī latviešu valodniecība, kur Daugava publicē Veltas Rūķes-Draviņas frazeoloģismu krājumu Vārds īstā vietā ar nozīmju izskaidrojumiem un piemēriem no latviešu literatūras. − Ar lieliskiem panākumiem izplatītajam angļu valodas pamatkursam vēlāk seko Aleksandras Eiches sastādītā Angļu un amerikāņu valodas ikdienas gaitās. Kā oriģināls mēģinājums ieviest cittautu tirgos latviešu autorus jāmin Anšlavs Eglīša romāna Adžurdžonga angļu tulkojums.

Vai varam īpaši izcelt kādu no daudzajiem Daugavas izdevumiem (kopā ap 180), vai Dagnija pati būtu minējusi kādu, par ko viņa jutusi sevišķu apmierinātību? − „Nē,” saka Georgs Šleiers, „bet viņa bija ļoti gandarīta, kad izrādījās, ka Latvijā šie izdevumi ir ļoti augstu vērtēti, un mēs par to, jāatzīst, bijām pārsteigti. Jo šeit, emigrācijā, gan bija pierasts, ka izdodam grāmatas un mēģinām tās pārdot, bet nekādu sevišķu atzinību jau nemēdzām saņemt. Latvijā visiem bija brīnums, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams − visa šī literatūra, kas radusies trimdā, tā likās visiem, jā, arī inteliģencei, pilnīgi jauns un liels atklājums!” Visus garos okupācijas gadus grāmatas ir vestas un sūtītas uz Latviju, bet lielais to vairums tika aizturētas jau pie robežas. Misiņa bibliotēkā un līdz 1972. gadam arī Valsts bibliotēkā tomēr krājās Daugavas un arī citu trimdas latviešu apgādu izdevumi. Bet tie glabājās, Georga Šleiera vārdiem runājot, „aiz vairākām atslēgām” un bija praktiski nepieejami. No 1972. līdz 1989. gada sākumam pastāvēja aizliegums Valsts bibliotēkai šādus izdevumus vispār uzkrāt. Rezultātā informācijas Latvijā par trimdas grāmatniecību tikpat kā nebija. Vārtiem 1989. gadā pēkšņi paveroties, tad nu tika iepazīta arī, piemēram, Daugavas izdotā vēstures sērija, par ko kāds Latvijas profesors Dagnijai spontāni teicis: „Jūs esat atdevuši latviešiem viņu vēsturi!

1980. gados galvenā uzmanība pievērsta biezo kapitāldarbu sagatavošanai, bet blakus tiem iznāk arī piecas dzejas grāmatas (A. Ivaska, A. Johansons, J. Kronbergs, O. Stumbrs un V. Strēlerte), E. Dunsdorfa vēsturiska apcere par muižu dibināšanas laikiem Vidzemē Divas gudras latviešu galvas un A. Ivaskas ceļojumu piezīmes Līču loki.

Darba joprojām ir daudz. Kādā vēstulē Dagnija izsaka nožēlu, ka nav pilnīgi dokumentēta Daugavas produkcija kopš apgāda sākuma gadiem, bet ka ar to jānogaida, kamēr būs pabeigti un noslēgti lielie izdevumi. Tā uz nākotni un „brīvākām dienām” tika atlikti arī pašas Dagnijas Šleieres literārie projekti. Par šādiem projektiem liecina tikai daži atstāti jaunībā rakstīti stāsti un romāna fragmenti. Par viņas literāro dzirksti labu liecību dod daudzās periodikā izkaisītās apceres.

Pirmajā „atmodas” vasarā (1989) abi Šleieri apmeklē Latviju, un viens no apmeklējuma nolūkiem ir pārrunāt iespējas darba turpināšanai Rīgā. Bet tieši tad Dagniju piemeklē smadzeņu infarkts, kas prasa nekavējošu atgriešanos un ārstēšanos Stokholmā. Atkopšanās iet necerēti ātri, un Daugavas vadītāja var turpināt savu redaktores darbu apgādā, kaut arī ar zināmiem veselības traucējumiem. Lielās sērijas ir Dagnijas sirdslieta, un viņai ļoti rūp, lai tās tiktu sekmīgi novestas galā. Viņa atkal nododas pilnīgi darbam. Dagnijas pēdējā vēstule datēta 1991. gada 29. decembrī. Tur viņa, starp citu, lūdz vēstures jaunā sējuma autoru sūtīt korektūras un, varbūt nojauzdama savu likteni, vēstules nobeigumā latīniski citē, kā viņa pati raksta, skaistu, dramatisku Horācija pantu: „Nezīlē, Leuconoe, kādu galu man, kādu tev viņi (dievi) ir nolēmuši”. − 1992. gada 8. janvārī infarkts atkārtojas, un šoreiz vairs atgriešanās pie redakcijas rakstāmgalda nav iespējama. Bet kamēr tas viņai vēl ļauts, Dagnija Šleiere seko Latvijas mākslas un Latvijas vēstures pēdējo sējumu sagatavošanai, seko darbam viņas izauklētajā Daugavas apgādā.

 

Georgs un Dagnija Šleieri Rīgā 1989. g. maijā.

Foto: M. Zelmenis.

 

 

 

Kārlis Skalbe

ATSPĪDUMI (VI)

 

Pirmie, kas pacēla savas balsis par mūsu kultūras sabrukumu, bija lopi. Viņu sūdzības atskanēja gar visām ceļmalām, kur izira tradicionālās saites starp cilvēku un mājas lopiem un izputēja ziedošās Kurzemes saimniecības.

Var būt, ka toreiz mums gāja bojā vēl kas vairāk, bet neviens par to neraudāja. Nūjā, mēs jau esam cilvēki, mēs mākam savas sāpes savaldīt, un arī izmisumu mēs neizvaidam tā, kā to dara tāda tumša lopa sirds. Bet sirsnīgi mēs varējām raudāt, bija daža laba lieta asaru vērta. Par piemēru, mūsu ziedošā grāmatniecība, kuŗa visās lielās bibliotēkās Pēterpilī, Maskavā, Helsingforsā, Londonas Britu muzejā, kur nonāca pa eksemplāram no katras izdotās latviešu grāmatas, rādīja mūs kā uzplaukstošu kultūras tautu.

Pēc izdoto grāmatu skaita, mēs, latvieši, starp Krievijas tautām bijām otrie pēc poļiem. Tā bija kulturāla liecība, ka arī nacionālu tiesību ziņā mēs drīkstam nostāties blakus šai tautai, kuŗai tagad no abām karojošām pusēm tiek solīta un dota plaša nocionāla autonomija. Šo liecību pasaules priekšā bija nodevusi mūsu rakstniecība tāpat, kā to kaujas laukos ir devuši mūsu strēlnieku pulki.

Rakstniecība bija mūsu dvēseles dzīve, − vai to man vēl vajaga apgalvot? Un nu es nesaprotu, kāpēc mēs tik ātri atstājam savus dārgumus. Vai mēs paši tīši gribējām visu pazaudēt? Kāpēc mūsu izdevēji šai brīdī tik ātri sarāva saites ar rakstniekiem un rakstniecību, kur uz reizes nozuda literatūras fonds, kāpēc uz vietas apstājās mūsu žurnāli: Domas, Druva, Jaunības Tekas? Bija jau, bija tam savi iemesli, un tās ir vecas lietas. Tas ir tikai kāds neizteikts vārds, kas man liek pie šīm lietām vēl atgriezties. Kāpēc mēs tik ātri nometām savus kulturālos pienākumus? Šai steigā no visa ātrāk tikt vaļā bija nomanāms it kā slepens prieks, ka nu reiz visu, ko sabiedrības sirdsapziņa mums uzliek, mēs varam bez kautrēšanās nosviest. Jeb mūsu jaunā tauta bija jau tā pārēdusies no kultūras, ka viņa priecājās, ka nu atkal ir vaļā krūmi un ceļi ar visādiem piedzīvojumiem! Nezināmais, kas pirmā brīdī arvienu ir pievilcīgs un skaists? Jeb mēs ar savu kultūru nebijām diezgan saauguši?

Lopu vaidi ir dzirdēti. Kurzemes atjaunošana iesāksies ar teļiem. Vecās saites, par kuŗu iziršanu mauroja govis gar ceļmalām, tiks atjaunotas no mūsu darbīgiem lauksaimniekiem.

Ko mes darīsim savas dzimtenes garīgas kultūras atjaunošanai?

Par to mums ir nopietni jādomā, citādi lopi mūs Dievam apsūdzēs.

 

No krājuma Sarkanās lapas (1914-1920). Trimdā pārpublicējusi Dagnija Šleiere, Daugava, 1952.

 

 

Jaunā Gaita