Jaunā Gaita nr. 194/5, decembris, 1993

 

 

Rolfs Ekmanis

VALODAS UN SIŽETA MEISTARS

Tulkotājs un prozaiķis Valdemārs Kārkliņš

 

Kad 1926. gada vasarā nepilnus divdesmit gadus vecajam Valdemāram Kārkliņam bija jāizšķiras, ko darīt − turpināt mācības Mākslas akadēmijā, kuŗas beigšanai trūka līdzekļu, kļūt par ierēdni pastā vai arī braukt atpakaļ uz dzimtajām mājām Iecavā, no nepievilcīgās izvēles viņu paglāba nejauša tikšanās ar kādu bijušo skolas biedru, jaunekli, kam, citējot Kārkliņu, „arvien bija pilna galva amerikāniskiem projektiem”. [1] Šī jaunekļa vārds: Helmārs Rudzītis. Un viņa „amerikāniskais” pasākums: jauna izdevniecība ar nosaukumu Grāmatu Draugs. Rudzītis pierunāja Kārkliņu sākt vācu rakstnieka Bernharda Kellermaņa romāna Idiots tulkošanu, pravietiski piebilzdams, ka tur iznākšot lielas lietas. „Lielas lietas” iznāca gan no Grāmatu Drauga, gan arī no toreiz mazliet skeptiskā tulkotāja.

Paklausīsimies kā Valdemārs Kārkliņš aptuveni divdesmit gadus vēlāk atceras Helmāru Rudzīti un viņa pasākumu: „Tas bija mūsu valsts patstāvības un brīvās uzņēmības pirmajos gados, kad katrs trešais latvietis kala brīnišķīgus plānus, kas bieži tikpat brīnišķīgi izjuka ... Starp tūkstoš zelta meklētājiem Latvijas Klondaikā viņš [t.i., Helmārs Rudzītis] bija viens no retajiem, kas tiešām uzdūrās zelta dzīslai zem Pēterbaznīcas laukuma pelēkajiem akmeņiem. Viņš iespieda manu tulkoto grāmatu, noīrēja divas bēniņu istabas kantorim, ievietoja Jaunākās Ziņās dārgu sludinājumu, ka došot grāmatas gandrīz pa velti, un gaidīja, kas nu būs. Kas par uztraukuma brīžiem! Ļaudis nāca, aizdomīgi pētīja grāmatu, ko bija tulkojis nepazīstams tulkotājs un izdevis nepazīstams izdevējs, un brīnījās. Nē, tur nebija nekāda Zelta lata bankas panama, tā tiešām bija grāmata, turklāt pabieza un tīri glīta! Un tad sākās lavīna, kas tikko neapgāza veco namu Pēterbaznīcas ēnā ... Sākās drudžains darbs. Lasītāju interese bija jāuztur, abonentu dāvātā uzticība jāattaisno ... Rudzīša gluži jaunās, tikko pirktās spiestuves mašīnas ne brīdi nedrīkstēja stāvēt dīkā, un jaunā enerģiskā izdevēja pirmais vārds apsveicinoties nebija „Labdien”, bet: „Kur ir manuskripts?” [2] Gadu gaitā tulkotāju skaits kļuva visai prāvs, bet sākumā bija pavisam neliels − bez Valdemāra Kārkliņa, Roberts Kroders un trīs milzum čaklas daiļā dzimuma pārstāves: Elija Kliene, Lizete Skalbe un Zelma Krodere. „Izrakstījām kaudzēm ārzemju grāmatu, izmeklējām tās, ka šķita interesantākās, un strādājām,” tā savās īsi pēc Otrā pasaules kaŗa rakstītajās piezīmēs atminas Kārkliņš un turpina: „Lasītāji iepazinās ar ārzemju literatūru, kas mūsu lasītājiem līdz tam bija diezgan sveša, jo vecākie apgādi tulkojumus izdeva maz, un Jaunāko Ziņu sniegtā izlase arvien turējās apmēram Tarzāna līmenī.” 1936. gadā Kārkliņš sāk tulkot arī apgādam Zelta Ābele. „Tā bija pavisam cita atmosfēra. Var teikt, ka abi apgādi bija tādi paši pretstati kā izdevēju personas: Helmārs Rudzītis moderns veikalnieks ar lielu drosmi un plašu vērienu. Miķelis Goppers drīzāk mākslinieks ar smalku gaumi un spilgtu personību. Tas viņus nekavēja gluži labi saprasties.” [3]

Līdz došanās bēgļu gaitās 1944. gada otrā pusē, vispirms Sudetijā, pēcāk Austrijā un sadalītās Vācijas amerikāņu okupācijas zonā, Valdemārs Kārkliņš pārtulkoja aptuveni pussimtu romānu, visvairāk no angļu valodas, arī vācu, franču un krievu − no Džona Golsvertija Forsaitu teikas, Džona Prīstlija Eņģeļu ielas, Arčibalda Kronina Citadeles, Trīs mīlestības un Zvaigznes raugās lejup līdz Margaretes Mičeles Vējiem līdzi, Perlas Bakas Dēliem un E.T.A. Hofmaņa Kavalierim Glukam un Muzikālajām novelēm; no Romēna Rolana Antuanetes un Andre Moruā biogrāfiskam romānam Bairons līdz Aleksandra Kuprina Sulamītei un Aleksandra Čapīgina Stepanam Razinam; no Hermaņa Zudermaņa Trakā profesora un Reiz bija, Stefana Cveiga biogrāfiskā romāna Romēns Rolāns, Ērika Remarka Trīs draugiem līdz Rūdolfa Brunngrabera Kubas cukuram un austrieša Franča Verfeļa biogrāfiskam romānam Verdi. Trimdas sākuma posmā Kārkliņš pārtulkoja Džordža Orvela 1984, Ērika Remarka Debesīm nav lutekļu, Samerseta Moema Teātris, Ērvinga Stona Dzīves alkas (par Vincenta van Goga dzīvi), Tomasa Dūlija Degošais kalns un vēl citus.

Oriģināldarbus Valdemārs Kārkliņš sāka rakstīt jau divdesmitajos gados. Romāns Dēmoniskais un dāma maskā, ko 1925. gadā sāka iespiest žurnāls Sensācija, iekļuva oficiālajā „Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā”. Trīsdesmitajos gados klajā tika laisti divi Kārkliņa biogrāfiski romāni − Karaliene Kristīne par Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa meitu un Mopasāna Dzīve. Pēdējā mazliet pārstrādātā versijā izdota trimdā ar nosaukumu Neapklusināmās iekāres.

Bet sevi kā izcilu un latviešu politisko emigrantu plaši iecienītu prozaiķi, arī dramaturgu, Kārkliņš pierāda pēckaŗa gados trimdā, īpaši Savienotajās Valstīs, Oregonas štata pilsētiņā Seilemā, kur uz vairākiem gadiem izveidojas tāda kā latviešu rakstnieku kolonija ar Zinaīdu Lazdu, Anšlavu Eglīti, Aidu Niedru, Mirdzu Timmu, un kas kļūst arī par Valdemāra Kārkliņa patvēruma vietu no 1950. gada līdz pat mūža beigām 1964. gadā. Šajā nepilnu četrpadsmit gadu ilgajā laika posmā Kārkliņš sarakstīja desmit romānus − Vientulības kalns (1951), Jaunavu iela (1957), Vēstules no dzimtenes (1957), Tikai mīlestība (1959), Vakara zvaigzne (1962), Kurzeme (1964), kā arī iesāka divpadsmit romānu ciklu Dieva zeme, no kuŗiem paspēja iznākt četri − Dieva zeme (1953), Teika par septiņiem kuģiem (1955), Zelta zvans (1960) un Romantiski iemesli (1961-1962). Bez tam izdoti divi īsstāstu krājumi − Koka karote (1946) un Pie laika upes (1951). Ievērojams skaits stāstu iespiests trimdas periodikā, visvairāk Ņujorkas avīzē Laiks un tās literārajā pielikumā Laika Mēnešraksts, kā arī žurnālā Ceļa Zīmes, kas Jāņa Andrupa redakcijā iznāca Londonā no 1948. līdz 1987. gadam. Vēl jāmin trīs lugas − Sarkanvīns (1952), kas piedzīvoja vairāk nekā 100 izrāžu un iekļuva arī trimdas lietuviešu teātŗu repertuārā Br. Mickēviča tulkojumā, Indīgā efeja (1954) un Jaunas asinis (1956), kas veltīta aktrisei Lilijai Štengelei skatuves gaitu jubilejā. Rakstnieka spalva ir devusi arī lielu skaitu apceŗu par latviešu kultūras darbiniekiem, par cittautu literatūru, galvenokārt franču, amerikāņu, angļu, vācu, itāļu un krievu, un kultūras dzīvi vispār, visvairāk Laika Mēnešrakstā, kas iznāca Ņujorkā no 1955. līdz 1963. gadam paša Kārkliņa redakcijā. Kā izcilu literāru portretistu viņš pierāda sevi daudzajās „sarunās” ar trimdas kultūras darbiniekiem nepilnu desmit gadu laika posmā − no Jāņa Jaunsudrabiņa, Zentas Mauriņas, Pāvila Klana un abiem Eglīšiem (t.i. Anšlava un Andreja) līdz Veronikai Strēlertei, Alfrēdam Dziļumam, Dzintaram Sodumam, Andrejam Pablo Mierkalnam, Jānim Klīdzējam, Mirdzai Timmai, Aidai Niedrai, Gunaram Saliņam, Linardam Taunam, Olafam Stumbram un Veltai Tomai; no Niklāva Strunkes, Ernas Geistautes, Annas Dārziņas, Jāņa Tīdemaņa, Veronikas Janelsiņas, Fridricha Milta un Raimonda Staprāna līdz Volfgangam Dārziņam, Jānim Mediņam, Ādolfam Kaktiņam, Marisam Vētrām un Valdemāram Salnam; no pulkveža Kārļa Lobes, aktieŗa Jāņa Šāberta un archibīskapa Teodora Grīnberga līdz profesoriem Kārlim Kundziņam, Kārlim Straubergam, Ludim Bērziņam, Kārlim Laubem, Arnoldam Spekkem, Edgaram Andersonam un Pēterim Lejiņam. Mūsu kultūras vēstures, sevišķi latviešu divdesmitā gadsimta rakstniecības vēstures rakstītājiem nākotnē atsaukšanās uz Valdemāra Kārkliņa meistarīgajām un bagātīgas informācijas piesātinātajām reportāžām, „sarunām” un „ciemošanās” ir obligāta. To pašu var teikt par viņa ceļojumu aprakstiem. Vai tā būtu Parīze vai Londona, Kārkliņš vispirms cenšas sameklēt tur mītošos latviešu gara darbiniekus. Jācer, ka visā drīzumā Laika Mēnešrakstā publicētie Valdemāra Kārkliņa materiāli tiks sakopoti grāmatā.

Atsevišķi jāizceļ grāmata Zinaīda Lazda − 1963. gadā dzejnieces piemiņai izdots rakstu krājums, ko sakārtojis Valdemārs Kārkliņš kopā ar dzejnieku un literātu Kārli Rabācu. 1957. gadā mirušās dzejnieces pelnu urna tika nogremdēta Baltijas jūrā Gotlandes austrumu krastā (iespējami tuvu Kurzemes krastam) 1958. gada 14. jūnijā, kā to bija vēlējusies pati Zinaīda Lazda. Ceļojumā no Oregonas uz Zviedriju urnu pavadīja Valdemārs Kārkliņš kopā ar dzejnieces skolnieci Austru Ozoliņu. „Vienmēr uzskatīšu to par lielāko pagodinājumu, kādu esmu guvis savā literārajā dzīvē,” savās atmiņās par dzejnieces Zinaīdas Lazdas pēdējām dienām raksta Kārkliņš. [4]

Ar nedaudziem izņēmumiem latviešu literatūras kritiķi izteicās atzinīgi par Kārkliņa literāro devumu. Trimdas literatūras vērtētājs Jānis Bičolis četrdesmito gadu beigās publicētās Kārkliņa noveles „Sastapšanās tumsā” (1947) un „Pēdas smiltīs” (1948) nosauca par „meistarīgām”, un vienā elpas vilcienā ar piecdesmito gadu sākuma diviem ievērojamākiem trimdas romāniem − Anšlava Eglīša Cilvēks no mēness un Irmas Grebzdes Pelēkā māja − min Kārkliņa pagaro prozas fragmentu Indīgā efeja, [5] ko 1954. gadā autors pārvērta par lugu ar tādu pašu nosaukumu, bet astoņus gadus vēlāk par romānu Vakara zvaigznes, kur pirksts vērsts pret trimdas sabiedrības negatīvo stāju nacionālos, īpaši latviskās kultūras jautājumos, vienlaikus atklājot trimdas tautiešu ķildīgo garu. Dzejnieks Pēteris Ērmanis Laika Mēnešrakstā, kā 34 numuri iznāca nometņu gados Eslingenā pie Nekāras, dēvētas arī par „mazo Rīgu”, raksturo Irmu Grebzdi un Valdemāru Kārkliņu kā „spilgtākos mūsu stāstniecības talantus, kas parādījušies tieši trimdā”. [6] Kamēr Alfrēds Gāters norāda uz Kārkliņa „spēcīgo daiļprozas talantu un chronista veiklību”, [7] Ceļa Zīmju redaktors Jānis Andrups, recenzējot Vēstules no dzimtenes, secina, ka tikai „retā no trimdā uzrakstītajām grāmatām tik pilnīgi atklāj trimdinieka iekšējo pasauli”. [8]

Un Kārļa Dziļlejas spriedums par šo pašu romānu, kas lielā mērā bāzējas uz dzejnieces Elzas Ķezberes un viņas vīra, uz Sibīriju izsūtītā Latvijas armijas virsnieka Osvalda Ķezbera biogrāfijas metiem: Vēstules no dzimtenes „nes lasītāju kā lielā elpā cauri traģiskākajām dienām un nāves šausmām pāri šim necilajam laikmetam − pretī ētiskai skaidrībai un garīgai varenībai”. [9] Kārļa Rabāca vērtējumā Valdemāra Kārkliņa darbam ir „plaša plūduma elpa, kā saturā, tā apdarē. Viņa stils emocionāls, piebārstīts ornamentālām atelpām un vides tēlojumiem, personāžu galerija ļoti plaša, dramatisku uzliesmojumu apzīmogota ... radīto tēlu galerija ir bagāts devums latviešu literatūrā un rakstnieka balss tajos skanēs neapklusināma arī nākošajām audzēm”. [10]

Zviedrijas universitātes pilsētā Upsalā patvērumu atradušais kritiķis Jānis Rudzītis, kuŗš visumā izturējās noraidoši pret dažādiem literāriem jauninājumiem, ar savu ušņu duramo visai griezīgi metās virsū vai katram Kārkliņa darbam. Bet arī viņš bija spiests izteikties atzinīgi par nepabeigto romāna ciklu Dieva zeme, vienu no latviešu prozas visplašākajām epopejām, kas esot „liecinājums par latviešu prozas mākslas slavējama brieduma pakāpi, kur proza tiešām ir proza, izvērsta varenos lokos, piepildīta prozas formās iederīgiem tēliem ... [tā ir kā] milzu upe, kas tek un tek, nemaz neļaujot paredzēt, kad tā beigsies”. [11] Īpašu Rudzīša uzslavu izpelnījās sižetiski ap Mindegu un Taunu dzimtas likteņiem apvītā cikla trešais romāns Zelta zvans, darbs, kas veltīts mūsu strēlnieku gaitām pēc 1917. gada un kā tāds tematiski nostājas līdzās Jāņa Medeņa dzejoļu krājumam Tecila un Aleksandra Čaka Mūžības skarto pēdējām poēmām. Viens no Zelta zvana tēliem ir leģendārais strēlnieku vadonis Fridrichs Briedis (romānā Ģederts Veldre). Rudzīša uzskatā Briedis latviešu literatūrā tēlots pirmreizīgi un līdz šim vienreizēji „pamatīgi” un „svaigā uztverē”, „izcirsts par romāna iespaidīgāko tēlu”. [12] Kārkliņa lugu Sarkanvīns Rudzītis novērtēja par „savā ziņā sensāciju” latviešu literārajā dzīvē. [13]

Bet kopumā kritiķa Jāņa Rudzīša ieskatā mīnusi ņem pārsvaru Kārkliņa literārajā devumā − stils esot „bezkrāsaisns, anacionāls, tam nav personības pazīmju”, piemēram, romānā Vientulības kalns, kur piedevām autors liekot latviešu sievietei pārāk strauji asimilēties. [14] Lai gan par cikla Dieva zeme pirmo romānu ar tādu pašu nosaukumu (tas veltīts Latvijas zemniecībai gadsimta sākumā, kā arī 1905. gada abortīvās revolūcijas periodam) Rudzītis izteicās visumā pozitīvi, arī še viņš saskata „šabloniskus paņēmienus raksturu zīmējumā un situāciju veidojumos,” turklāt dažbrīd tēli grūti iedomājami kā viena un tā pati persona, piemēram, Jēkabs Mindega romāna sākumā „atgādina Janševska Čāpiņu, dažās nodaļās it kā kādu no Blaumaņa vientiesīgajiem preciniekiem, romāna vidū un beigās atkal pavisam ko citu”, un tur, kur autors pievēršas „latviešu zemnieku dievišķajām saistībām ar savu zemi, tur viņš pagaidām netiek līdzi kaut vai Purapuķem.” [15] Ceturtajā un cikla pēdējā nobeigtajā romānā Romantiski iemesli, kur atainota akadēmiskā sabiedrība Latvijas neatkarības laikā, Jāņa Rudzīša uztverē „viss netīkamākais, kas pazibēja iepriekšējos romānos, te sakrājies kopā. Plašās epopejas ... milzu upē radies piegružots sēklis”. Neatkarības laika dzīve Kārkliņa attēlojumā nesniedzoties „tālāk par robežām, ko velk kāds studentu anekdotu krājums”. Rudzītis noniecina vai katru Kārkliņa romānu par nevajadzīgi „erotizēto vidi”, par „erotisko romantiku”, par „seksuālo flirtu”, par „naturālajām seksualitātēm”, arī par „vakara zvaigžņu romantismu”. Nepilnu gadu pirms rakstnieka nāves Rudzītis deva visai skarbu Kārkliņa lielās prozas darbu vērtējumu: „Kopš 1953. gada savā Dieva zemes ciklā [Kārkliņš] devis jau četras grāmatas ar 1876 numurētām lappusēm. Tai pašā laikā viņam iznākuši četri citi romāni (Jaunavu iela, Vēstules no dzimtenes, Tikai mīlestība, Vakara zvaigznes) ar 1283 lappusēm. Kopā jau 3159 lappuses. Šais pašos gados Kārkliņš − nezinu pateikt pareizi − kādu pāri tūkstoš lappušu būs piepildījis ar tulkojumiem. Kur tad vēl daudzie raksti periodikā! Ka tas viss būtu sniedzies pāri cilvēka spēkiem, to Kārkliņa gadījums tātad neapliecina. Bet, ka tas sniedzies pāri nopietna rakstnieka spēkiem, par to vairs nav šaubu. Producēts milzums lasāmvielas, bet, diemžēl, tikai daļa no tās var interesēt nopietno latviešu literatūru.” [16]

Jāņa Rudzīša izteikas attiecībā uz Kārkliņa oriģināldarbiem, uz Kārkliņa „iedzimto talantu” ir nenoliedzami asas, dažbrīd pat personiski aizskaŗošas un ne vienmēr pārliecinoši pamatotas, piemēram, tādas vārdkopas kā „īstas vērtības”, „iekšējs svars”, „šabloniski paņēmieni” un vēl citas prasās pēc analītiskiem paskaidrojumiem. Tajā pat laikā daža laba cita kritiķa rindas ir piebārstītas ar tikpat nepamatotiem slavinājumiem.

Nenoliedzams ir tas, ka jau ar saviem pirmajiem pēckaŗa romāniem Kārkliņš trimdas sabiedrībā kļuva viens no visiecienītākajiem un visvairāk lasītajiem autoriem, ne mazāk iemīļots trimdas lasītājos par Kalifornijā mītošo Anšlavu Eglīti un Gunāru Janovski Anglijā. Pat visprasīgākajiem spriedējiem būs grūti noliegt Kārkliņa, pirmkārt, meistariski gludo izteiksmi; otrkārt, veiklo un gandrīz vienmēr virtuozi intriģējošo fabulēšanas techniku un, treškārt, vērienu, kas atbilst liela romāna formai. Tam pievienojas autora spēja izvairīties no naīva provinciālisma. Rezultātā viņš kļūst par vienu no pavisam nedaudzajiem trimdas latviešu prozaiķiem, kas spēj pievērst saviem darbiem arī cittautu lasītāju uzmanību. Vairākus Kārkliņa darbus angļu valodā tulkojusi Rūta Spīrsa (Speirs). Tie iespiesti tādos respektējamos amerikāņu literāros izdevumos kā The Hudson Review un The Texas Quarterly. Baismais stāsts „Sastapšanās tumsā” (angliski „The Tunnel”), publicēts The Hudson Review 1959. gada 3. numurā, 1965. gadā tika uzņemts atsevišķā grāmatā ar izcilākajiem šajā žurnālā iespiestajiem prozas darbiem − The Modern Image: Outstanding Stories from The Hudson Review (Modernais tēlojums. Izcilāko stāstu atlase no The Hudson Review Ņujorkā). Marsellas Tupiņas tulkojumā un dramatizējumā stāsts „Sastapšanās tumsā” pārraidīts Francijas radiofonā. Vairākas Kārkliņa noveles vāciski tulkojusi Maija Bergmane.

Valdemārs Kārkliņš līdz šim, liekas, ir vienīgais mūsu prozas rakstnieks, kas pievērsās Kurzemes cietokšņa tematam. Diemžēl 174 lappušu biezajai grāmatai Kurzeme bija jābeidzas ar sekojošo apgāda Grāmatu Draugs pēcvārdu: „Šai vietā apstājās rakstnieka spalva. Kurzeme bija iecerēta kā liels, divu sējumu romāns. No tā rakstnieks paguva uzrakstīt tikai pirmā sējuma pirmo daļu. Nežēlīgais liktenis pārvilka svītru visiem tālākiem nodomiem. Valdemāra Kārkliņa vairs nav. Lasītāji nekad nedabūs lasīt lielās Kurzemes traģēdijas attēlojumu viņa stāstījumā. Bet tie darbi, ko viņš atstājis, dzīvos, un tos lasīs arī nākošās latviešu paaudzes”.

Ominozi ir nepabeigtā romāna un arī paša rakstnieka pēdējie vārdi: „Virsleitnants Gārnis palika viens guļot uz cietās zemes, kur draugi tam nebija varējuši izrakt kapu, vaļējām acīm skatīdamies bālās, augstās, vienaldzīgās debesīs”.

 

NORĀDES:

1.  Trimdas rakstnieki III sēj. Red. Pēteris Ērmanis, Arturs Plaudis. Kempten: Viļa Štrāla apgāds, 1947. 99. lp.

2. Turpat, 99.-100. lp.

3. Turpat, 100.-102. lp.

4. Zinaīda Lazda: Dzejnieces piemiņai veltīts rakstu krājums. Sakārt. Valdemārs Kārkliņš, Kārlis Rabācs. Portlandē: Zinaīdas Lazdas piemiņas fonds, 1963. 413 lp.

5. Latviešu trimdas desmit gadi. Rakstu krājums. Red. H. Tichovskis. Toronto: Astras apgāds, 1954. 137 lp.

6. Laiks 1947. 16. nr.

7. Laiks 5.12.1964.

8. Ceļa Zīmes 1954. 34. nr.

9. Laiks 14.3.1957.

10. Laiks 4.1.1964.

11. Latvija 23.2.1963.

12. Latvija 20.8.1960.

13. Laiks 1947. 19. nr.

14. Latvija Amerikā 5.1.1952.

15. Latvija 23.1.1954.

16. Latvija 23.2.1963.

 

Jaunā Gaita