Jaunā Gaita nr. 194/5, decembris, 1993

 

 



Kolkas baznīca 1993. g. maijā


H. Heinrichsones altārglezna Kolkas baznīcā

 

Nikolajs Bulmanis

KOLKAS BAZNĪCAS UN ALTĀRGLEZNAS IESVĒTĪŠANA

 

Brauciens no Rīgas uz Kolku pa ceļu, kas iet gar Rīgas jūras līča malu, ir tādā īpašā brīnumu kategorijā. Aizgājušajā maijā te zvejniekciemu sētās un ceļmalās vienlaikus izšķērdīgi ziedēja viss − ievas, kastaņas, ceriņi, jasmīni, ābeles. Rudenī vēsā, rēni saulainā svētdienas (5. septembŗa) rītā ābeles lūza zem īpaši bagātas augļu nastas, un kāpās un mežmalēs starp ciemiem bija viršu ziedēšanas laiks. Bez gala un malas kā milzīgi Dieva izklāti paklāji. Un kas par brīnumainu toni! Braucām uz Kolkas luterāņu baznīcas un Helēnas Heinrihsones trīsdaļīgās altārgleznas iesvētīšanu. Baznīca, kas no kolhoza noliktavas atguvusi savu sākotnējo skaistumu un garīgumu, jau pa gabalu zibināja savu sudraboto torņa smaili. Ap dievnamu nozīmīgā notikuma gaidās murdēja prāva dievlūdzēju saime. Tur jaunais Latvijas luterāņu archibīskaps Vanags, Somijas māsu draudzes mācītājs (šī draudze bijusi lielā restaurācijas izdevumu gādātāja), draudzes mācītājs Jansons, kuŗš Latvijas universitātē vēl studē teoloģiju. Daudzi viesi no Saldus, Rīgas, Toronto un kas zina vēl kādām vietām. Krietna grupiņa Helēnas Heinrihsones draugu − Rīgas mākslinieku.

Trīsdaļīgā Helēnas Heinrihsones altārglezna gleznota šodienīgā mākslinieciskā idiomā. It īpaši darba centrālajā daļā dominē māksliniecei raksturīgās spožās primārās krāsas. Krustā sistais Jēzus slaidiem locekļiem, koši zaļu autu ap gurniem, sarkanām asinīm, trīsdaļīgā sarkanzili zeltainā fonā. Vēl itin nesen Rīgas izstādē Heinrihsone pārsteidza latviešu skatītājus ar Kristu sievieti, bet arī Kolkas baznīcas altārglezna ir pirmā latviešiem (gan Latvijā, gan ārzemēs) tik šodienīgā traktējumā.

Archibīskapa Vanaga sprediķa pamatā ir evaņģēlija panti, kur aprakstīts, kā Jēzus ar piecām maizēm un divām zivīm paēdināja piecus tūkstošus, neskaitot bērnus un sievas. Brīnumaino notikumu sprediķotājs raksturo kā brīnumu, kas varējis notikt pilnīgas bezatlikuma ticības rezultātā. Kā tādu pat lielas nedalītas ticības radītu brīnumu archibīskaps raksturo Kolkas baznīcas pārtapšanu no noliktavas par skaistu Dieva namu. Baznīca bija cilvēku pārpilna un dievkalpojums bija pacilāti svinīgs. Svētā vakarēdiena laikā skaisti kaut luterāņu tradīcijās ieaugušajiem neierasti skanēja dzidrie nedaudzu jaunu balsu (Saldus luterāņu draudzes jauniešu) skandētie gregoriāņu dziedājumi latviešu valodā. Archibīskapa amata tērps bija neierasti grezns un mitras veida augstā cepure nez kamdēļ man atsauca atmiņā bīskapu Albertu. Mazliet nekonvencionāli kaut interesanti sprediķa laikā bija vērot pie baznīcas baltās gala sienas atslieto gana zizli (gandrīz kā pirms kādiem gadiem redzētās pie sienas atbalsta vietu atradušās mākslinieces Rutas Grāvlejas skulptūras).



Kolkas baznīcas un altārgleznas iesvētes dievkalpojumā. No kreisās: Somijas māsu draudzes mācītājs, Latvijas ev. lut. baznīcas archibīskaps J. Vanags, mācītājs V. Jansons.


Kolkā pēc iesvētīšanas dievkalpojuma 1993. g. 5. septembrī. Archibīskaps J. Vanags, mācītājs V. Jansons.

Saprotams, ka arī svinīgām svētku reizēm pienāk beigas, bet manuprāt, latviešiem ne vienu reizi vien (pēdējos divos Rīgas dziesmu svētkos, daudzās Rīgas dokumentālistu filmās) pēc pēdējā svinīgā svētku akorda grūti noslāpēt vēlmi vēl ko neko noskandēt, pateikt vai parādīt. Šis svinīgais dievkalpojums beidzās ar luterāņu baznīcas himnu − Dievs kungs ir mūsu stiprā pils, bet pēc tam vēl diezgan daudzus vārdus vājā vācu valodā (un kur nu vēl gaŗlaicīgais tulkošanas rituāls) bija jāsaka somu māsu draudzes mācītājam. Ko tur liegties, traucēja, pat ļoti, patvaļīgā, gandrīz vai brutālā fotografētāju un filmētāju, pret dievlūdzējiem un gadījuma svinīgumu neiejūtīga rosīšanās. Bet tie tomēr ir tikai periferāli sīkumi. Pēc dievkalpojuma saulainajā Kurzemes svētdienā māksliniece Helēna Heinrihsone saņēma daudz ziedu un apsveikumu un staroja kā jau izsenis jaunas sievietes ir starojušas pēc iesvētes dievkalpojuma.

Bijušā zvejnieku kolhoza Banga kultūras namā draudzes dāmu komiteja bija klājusi bagātīgus galdus. Viena no dāmām stāstīja, ka agrāk plašajā telpā ar skatuvi bieži viesojušies mūziķi, aktieri un dzejnieki no Rīgas, un it spraigas bijušas arī vietējo ansambļu rosmes, bet tagad šai kultūras jomā esot pieklusums.

Pagātni atgādinoša bija zāles grieztu apmale, kuŗas latvisko ornamentu vija ar auseklīša motīvu bija „latviska pēc formas un sociālistiska pēc satura” (katram auseklītim viducī bija glīti iegleznots sirpītis un āmuriņš).

Atpakaļceļā uz Rīgu līdz saulrietam atkal priecājāmies par viršu ziedēšanas skaistumu. Lapmežciemā vēl nofotografējām grafiti mākslinieku izdekorēto krievu tanku Circeni, bet braucot pār Lielupes tiltu jau bija iestājusies tumsa, un tikai atmiņā vairs priecājāmies par pavasarī tur redzētiem baltiem gulbjiem.

 

Kolkā pēc altārgleznas iesvētes dievkalpojuma − gleznotāja Helēna Heinrihsone.

 

 

Nesena atsauksme Latvijas presē par Kolkas baznīcas altārgleznu:

TICĪGOS NO DIEVNAMA ATBAIDA ATLĀRA GLEZNA

Jānis Trops

Ventspils, 1993. g. 29. nov. Ventspils evaņģēliski luteriskās draudzes svētdienas skolas skolotāji un draudzes locekļi nosūtījuši protesta vēstuli Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijai. Ticīgie ir sašutuši, ka pēc kapitālā remonta Kolkas baznīcā uzstādīta altārglezna, kas kristīgajiem dievlūdzējiem nav pieņemama un aizvaino viņu reliģiskās jūtas.

Viena no protesta vēstules autorēm Miķeļtorņa evaņģēliski luteriskās draudzes locekle Alvīne Veinberga Dienai pastāstīja, ka kādas Rīgas mākslinieces darināto ziedojumu Kolkas baznīcai ieraudzījusi, kopā ar ekskursantu grupu apmeklējot vairākas Ziemeļkurzemes zvejniekciemu baznīcas.

„Vislielāko pārsteigumu sagādāja Kolkas dievnams. Vēl nesen baznīca atradās nožēlojamā stāvoklī. Tagad viss skaisti izremontēts. Diemžēl patīkamo iespaidu izjauca modernā stilā darinātā altārglezna. Kristus tēla proporcionāli nesamērīgie locekļi, spilgtās kontrastējošās krāsas uztrauc un atgrūž. Cilvēki dievnamā taču meklē mieru, dvēseles līdzsvaru, bet pie šāda altāra vienkāršais dievlūdzējs apmulst. Mēs nejūtamies kompetenti spriest par gleznas māksliniecisko vērtību. Vienu gan varu teikt nešaubīdamās − tā neiederas lauku baznīcā”. ...

Diena, 1993. gada 4. decembrī

 

Jaunā Gaita