Jaunā Gaita nr. 19, 1959. gadā

 

 

Dzintars Freimanis

 

ARS POETICA

Jeb

MODERNS DZEJOLIS

 

Ar siltu tumsu

Un vēsām zvaigznēm

Dzen vecā zemes lode

Rokā pusnakti.

      Un mirkļi drūp.

Kafija tasēs

Lūkojas melnām acīm.

      Un mirkļi drūp.

Bet dienas iet, un tu vairs nenāc, nē!

Kam der vairs rieta dzisums,

Un zilais debess visums

Un nakts, kas melna tūkst,

Ja tavas dziesmas trūkst?

      Un mirkļi drūp.

Starp melniem stumbriem gājējs maldās svešs,

Un priedē dzenis baigi vientuļš zvana.

     Un mirkļi drūp.

Mostas sena alka,

Dienai topu šķirts,

Liesmodama, smalka

Kvēlo mazā sirds.

      Un mirkļi drūp.

Vai aizmirst tevi? - Aizmirst! – pavēl prāts.

Norā krēsla krājas,

Migla upmalā.

Bet, dziļi kvēlodams, deg bijums kāds.

Auj, meitiņa, baltas kājas

Jāti pieguļā!

Un atkal esmu tevis spīdzināts.

      Un mirkļi drūp.

Draugs, dzīvē, dzīvē šajā

- Kā pacelties bez platiem spārniem? –

Ir jānoreibst arvien.

- Kā pacelties bez ideāliem? -

Lūk, irstot ēnas skrien.

      Un mirkļi drūp.

Ar bālumu kā sagšu sedzas nakts,

Melns veŗas daiļavas logs.

Uz krūtīm vēsa vaŗa mēness sakts,

Reibina jasmīnu žogs.

      Un mirkļi drūp.

Ai, miņas tālīnas un senas,

Vai miglā viņas jānorok?

Tās gaismas dēļ, kas rītam ticēt liek -

- Ir atkal pavasars, dūc knislis manā plaukstā,

Būs atkal vasara, ar bišu sanu plauks tā –

Kas būtu vasara man šī bez tevis?

Četras sienas. Viss kā bijis.

Noriet dienas. Viss kā bijis.

Domas vienas. Viss kā bijis.

      Un mirkļi drūp.

Reiz bija tā, kā nebūs vairs nekad.

Klusums kā nedzirdams vilnis tad šļāks

Ilgu putas pret sienām, Būdams par valodām uzticamāks, -

Klusums, kas izgaist liek dienām.

      Un mirkļi drūp.

Mūžam dzelta un dzīta,

Laiva šalkdama skrien,

Aiŗu nesavaldīta,

Tāles alkdama vien.

Mēs dzīvojam no tā, kā nava,

Kā mūžam bijis nav, nedz būs.

Reiz mēs tur būsim:

Neuzminamos ceļos,

Nebūtībā vai veļos,

Dīvainā spīdumā,

Mūžības svīdumā ...

      Un mirkļi drūp.

Vai lai vēl skumstam

Par Rīgas bulvāŗu liepām,

Par Daugavas viļņu elpu,

Kad uz vismaigākām riepām

Pa jaunās pasaules telpu

Jožam,

Spēkam smagam un spožam

Snaužot mums makos? -

      Un mirkļi drūp.

 

Man kādreiz izlikās, ka mīlu dzīvi.

Viņas dienas pazib ēnu rakstā,

Viņi gadi uzdzirkst dīvaināk,

Uzliesmo kā sausā skujas sprakstā,

Tikai viņu līksme neatnāk.

      Un mirkļi drūp.

Ir, bija, izlikās - viss, viss vien sveču smarža,

Vai ražens gads, vai maldīgs mūžs.

      Un mirkļi drūp.

Ar skaudrām skumjām dzīve burvju valgā tur,

Tu skumjām izbēgt nespēsi nekur.

      Un mirkļi drūp.

Jaunā Gaita