Jaunā Gaita nr. 19, 1959. gadā

 

 

 

Olafs Stumbrs

 

 

 

 

 Vasaras gailis

 

 

 

„Vasaras gailis ir tāds gailis, ko rudeni gandē nost.”

No vecātēva paskaidrojumiem.

 

 

Agri tai rītā viņš nemanīts izspraucās cauri redeļu sētai.
Tad stīviem soļiem kā leitnants, kas dodas uz divkaujas vietu,

viņš iegāja dārzā, domīgi vērojot kļavu lapas, kad sārtas

tās griezdamās nolaidās priekšā uz takas.

 

Viņš bija vasaras gailis,

skaists un balts starp krītošām lapām.

 

Dobē smaržoja flokši.

Pie tiem viņš uzkāpa augšā, atstādams irdenā zemē pēdas kā zvaigznes.

Tad viņš dziļi ievilka dvašu, it kā mēģinot gaisu.

 

Viņš bija vasaras gailis,

skaists un balts tur sarkanos ziedos.

 

Rīts bija dzestrs un kluss, un mazliet sarmas vēl manīja zālēs.

Ak, nav jau putniem roku zem siltajiem spārniem! citādi tagad

        viņš būtu spēlējis vijoli agrajai saulei, spēlējis
 sostenuto Čaikovska Skumjo Dziesmu tur starp flokšiem.

 

Viņš bija vasaras gailis,

skaists un balts savā vēlajā priekā.

 

„Saule, es mīlu Tevi!” dziedāja gailis,
„es nespēju lidot Tev pretim vējā augstu pāri kļavām, bet es

gribu Tevi spraust savā sekstē, lai mana čaklākā vista

perekļa tumsā dēj zelta olas. Nāc, nolaidies te starp flokšiem, un es Tev dziedāšu vienmēr!”

 

Viņš bija vasaras gailis,
skaists un balts tai pēdējā rītā.

 

Bet pie loga saimnieks ar miega īgnumu balsī sacīja kalpam:

„Tas mūsu liekais gailis,”
un, paņēmis asāko nazi, kalps izgāja dārzā un laiski iekāpa flokšos.

 

Gailim apklustot likās, ka viņš tomēr beidzot aizlido - aizlido vējā

augstu pāri kļavām –

Pat kalpa rokā, tai aklajā rokā

 

viņš bija vasaras gailis,

skaists un balts ar mirdzošu sauli sekstē.

 

 

 

Vēstule no aizslēgtas istabas

 

 

Mīļā, kops Tevis vairs nav,
laikam sākušies liesie gadi:
suņi aiz loga smejas - vau vau!
un pa tāļruni spalgi
rej mani radi.

 

Mājās kādreiz gribas,

bet naktīs man mēness uz krūts

audzē chrizantēmu baltu.

Tā ielaiž dziji starp ribām

sakni saltu

un no sirds man kvēpus sūc.

 

Citādi vesels esmu,
tik šī puķe vēl jāizravē,
jo ārpus manām pierastām sienām
ar savu rūgteno dvesmu
tā svešus ļaudis varot uztraukt un kavēt -
kaut kā - pat dienā.

 

Nemazgāju vairs pieri,

un neskuju bārdu:

bārdā lai asara paslēpties ierit,

bet sejas putekļos kādreiz varbūt

ar smailu pirkstu ierakstīsi

savu vārdu.

 

Tā, redzi, palaižu dienas.

Nekas jau vairs netraucē pārāk:

man nesmaida stunda neviena

un gluži vienalga,

kāds laiks tur ārā.

 

Tavā pusē esot jau rudens
ar lietu un lapām sārtām.
Tur gribētu izstaigāt mežus
un uzmeklēt sēnes gludenas
zem brūnu skuju kārtām.

Dzērvenes lasīt mēs dotos

gar purva malu, kur lapsām sliede.

Tur ciņu cekulos izšūpotos,

bet, akačiem tumši tuvumā guldzot,

saule mums spīdētu līkā priedītē

caur miglu kā blāva spuldze.

 

Un tā un tā un tā mēs klīstu
ar skalu kurvjiem uz rokas,
jo ne jau Tevi, ne Tevi es nīstu,
bet savu vientuļo melu mokas.

 

Tavas acis, Tavas stiprās burvības
vēl atrod mani cauri laikam un sienām.
Jāceŗ, ka tās

manu dievišķo daiļumu dos man šodien
un tai pēdējā, skopajā dienā.

 

Patiesi, iet labi. Kam gausties?
Teic ārsti, acenēm dzirkstot,
mana slimība dabiska lieta:
kas ejot ar vējenēm lauzties,
vēlāk brītiņu sirgstot.

 

Viņi saka, es vesels būšot,

kad diezgan sāpēts.

Tad varēšot ārā dārzā kaut dejot,

tikai aiz mūŗa vēl vēji pūšot -

auksti, vēsi vēji un tāpēc

uz ielas gan lai labāk es neejot.

 

Par Tevi un sēnēm vaicāju tad,
un kad varēsim ogās iet purva malā,
un ārsti smaidot man teica: „Nekad,
bet nebēdājieties, tas nav ilgi:
viens mūžs, un - nekad - jau ir galā.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Andrejs Pablo Mierkalns

 

 

 

Sonets par draudzību

 

 

Aiz ļaužu sejām saskatīt man gribas
Kā plašu panorāmu elektrības zaigā,
Kā dzērvju kāšus, kuŗi gaisos klaigā,
Tās iedomas, kas acīs spīd un zil.

 

Šī vēlēšanās mani peŗ kā stiba -

Tik jauki pavērties ir laba drauga vaigā

Vai brīdi roku rokā staigāt.

Tā - cilvēkēdājs - ribu sit uz ribas.

 

Jā, īsta draudzība ir skaistums,
Kas staro, mirdz un žilbi laistās,
Bet atrast to tik grūti ir.

 

Un daudzas rokas vaļā laist,
Ja gribu palikt es un aistēts,
Man pavēl augstā tiesa - sirds.

 

 

\///\\\///\\\/

 

 

 

  

 

 

 

Latviešu meitene Parīze

 

Impromptu, Silvijai veltīts

 

 

 

Blondās matu pīnes,

skaidrais skats,

atklātums, sirsnība, vaļsirdība.

 

Parīzes šarma melodija,

valsējošā,

ugunis pāri bulvāriem virpuļojošā.

 

Un es, skatītājs, apbrīnotājs

priecīgais un –

noskumušais.

 

Priecīgais par puķi, ko Parīzes

saule pāri Eifeļa tornim

iemet manu svārku pogcaurumā.

 

Priecīgais par skatu uz brangajiem

kuģīšiem Sēnas malā

un mūzejiem, brīnumiem, mākslām.

 

Maģija un Tu,

latviešu

meitene uz Manē gleznas fona.

 

Šis gadusimts ir kā februāŗa sals,
kurš neatļauj jūtām

vairs vaļu.

 

Noskumušais par slēpto mechaniku
gaismās, par reālo,

kurš aizsedz dzīves visbrīnumainākos skaistumus.

 

Noskumušais par liktens ratu,
kurš mūs atrāva vienu no otra

un nu aizmaļ aumaļu aumaļām projām.

 

 

Parīzē,

1958. g. februārī

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Jānis Krēsliņš

 

 

Ja es nebūtu slinks

 

 

Ja es nebūtu slinks,

es rakstītu dzeju

par seno grieķu krūkām

seno grieķu dzejas ritmos

un pētītu Horāca, Safo

vārdu, teikumu un domu plūsmas

atbalsis sengrieķu dzīŗu trauku veidos.

 

Ja es nebūtu slinks,
es vāktu grāmatās gudrības
par seno podnieku laika biedru
godiem un ikdienas dzīvi.

 

Bet es esmu tikai muzeju viesis

un virspusīgu iespaidu vērotājs.

Tomēr es zinu, ka seno formas meistaru

traukiem bij dažādi veidi

un katram no tiem cits uzdevums.

Es zinu, ka seniem grieķiem

bij savi trauki vīnam,

savi ūdenim un savi olīvu eļļai.

Es zinu, ka tiem bija krūkas,

stingrā likumībā veidotas,

ko vīna pilnas

pasniedza mākslas spēļu

un kaŗa gājienu uzvarētājiem.

Es zinu, tiem bija savi kausi

vientuļiem mīlniekiem

un tiem,

kas jautrību meklēja barā.

Tiem bija savi trauki cēlos veidos tempļos

un savi mājās,

savi ganiem, tirgoņiem
un savi kaŗa vadoņiem.

 

Šodien tikai muzejos var rast

šo seno laiku godību.

Bet zemes klēpis vēl slēpj

dzīru atbalsis

trauku lauskās un drumslās.

 

Ak, kaut es būtu cilvēks, kam nerūp

laika ritēšana!

Tad es meklētu amforu lauskas

un liktu tās kopā

jēgpilnos veidolos.

Melnas un sarkanas lauskas

ar ainām no aizlaiku dzīves.

 

Lai gods seno grieķu podniekiem,
kas spējuši aizmirstībai spītēt
tik dižā veidā!

 

Lai gods angļu dzejniekam Kītsam,

kas, grieķu urnu vērojot, teicis:

„Skaistums ir patiesība

un patiesība ir skaistums.

Tas ir viss ko mēs zinām

un tas ir viss, kas mums jāzin.”

Tikai šodien mūsu dzīve ir

kā drumslās sista sengrieķu vāze,

ko kopā liekot, ir jāzin,

kas noder tev, kas nē,

kas labs un kas ļauns.

 

Ja es nebūtu slinks ...

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Dzintars Freimanis

 

ARS POETICA

Jeb

MODERNS DZEJOLIS

 

Ar siltu tumsu

Un vēsām zvaigznēm

Dzen vecā zemes lode

Rokā pusnakti.

      Un mirkļi drūp.

Kafija tasēs

Lūkojas melnām acīm.

      Un mirkļi drūp.

Bet dienas iet, un tu vairs nenāc, nē!

Kam der vairs rieta dzisums,

Un zilais debess visums

Un nakts, kas melna tūkst,

Ja tavas dziesmas trūkst?

      Un mirkļi drūp.

Starp melniem stumbriem gājējs maldās svešs,

Un priedē dzenis baigi vientuļš zvana.

     Un mirkļi drūp.

Mostas sena alka,

Dienai topu šķirts,

Liesmodama, smalka

Kvēlo mazā sirds.

      Un mirkļi drūp.

Vai aizmirst tevi? - Aizmirst! – pavēl prāts.

Norā krēsla krājas,

Migla upmalā.

Bet, dziļi kvēlodams, deg bijums kāds.

Auj, meitiņa, baltas kājas

Jāti pieguļā!

Un atkal esmu tevis spīdzināts.

      Un mirkļi drūp.

Draugs, dzīvē, dzīvē šajā

- Kā pacelties bez platiem spārniem? –

Ir jānoreibst arvien.

- Kā pacelties bez ideāliem? -

Lūk, irstot ēnas skrien.

      Un mirkļi drūp.

Ar bālumu kā sagšu sedzas nakts,

Melns veŗas daiļavas logs.

Uz krūtīm vēsa vaŗa mēness sakts,

Reibina jasmīnu žogs.

      Un mirkļi drūp.

Ai, miņas tālīnas un senas,

Vai miglā viņas jānorok?

Tās gaismas dēļ, kas rītam ticēt liek -

- Ir atkal pavasars, dūc knislis manā plaukstā,

Būs atkal vasara, ar bišu sanu plauks tā –

Kas būtu vasara man šī bez tevis?

Četras sienas. Viss kā bijis.

Noriet dienas. Viss kā bijis.

Domas vienas. Viss kā bijis.

      Un mirkļi drūp.

Reiz bija tā, kā nebūs vairs nekad.

Klusums kā nedzirdams vilnis tad šļāks

Ilgu putas pret sienām, Būdams par valodām uzticamāks, -

Klusums, kas izgaist liek dienām.

      Un mirkļi drūp.

Mūžam dzelta un dzīta,

Laiva šalkdama skrien,

Aiŗu nesavaldīta,

Tāles alkdama vien.

Mēs dzīvojam no tā, kā nava,

Kā mūžam bijis nav, nedz būs.

Reiz mēs tur būsim:

Neuzminamos ceļos,

Nebūtībā vai veļos,

Dīvainā spīdumā,

Mūžības svīdumā ...

      Un mirkļi drūp.

Vai lai vēl skumstam

Par Rīgas bulvāŗu liepām,

Par Daugavas viļņu elpu,

Kad uz vismaigākām riepām

Pa jaunās pasaules telpu

Jožam,

Spēkam smagam un spožam

Snaužot mums makos? -

      Un mirkļi drūp.

 

Man kādreiz izlikās, ka mīlu dzīvi.

Viņas dienas pazib ēnu rakstā,

Viņi gadi uzdzirkst dīvaināk,

Uzliesmo kā sausā skujas sprakstā,

Tikai viņu līksme neatnāk.

      Un mirkļi drūp.

Ir, bija, izlikās - viss, viss vien sveču smarža,

Vai ražens gads, vai maldīgs mūžs.

      Un mirkļi drūp.

Ar skaudrām skumjām dzīve burvju valgā tur,

Tu skumjām izbēgt nespēsi nekur.

      Un mirkļi drūp.

 

 

 

 

Valdis Krāslavietis

KOKTEILIS AR LAIKA DEGLI

(Pārbaudīta recepte)

 

Paņem vispirms

    parasto Volhovas ļergu

un pielej tai klāt

(septiņus pilienus tikai!)

īstā Putlosas rūgtā.

 

Tad -

    vairāk dēļ krāsas –

Kurzemes sarkano piejauc...

sarkano cerību vīnu...

katrs pēc garšas

... un sirdsapziņas

un samaisi labi!

 

Nu -

   mēģini norīt - šo mīnu -

kā parasto šņabi.

Bet visu!

Arī tās tautiskās mieles,

ko veicīgi pienesa nometnes komiteja...

 

Izturēs!

    gan jau izturēs tavas

    dūmos žāvētās nieres

    un seja!

 

Jā;

dažreiz var likties -

        kaŗa nav bijis...

Tu apprecies,

        strādā

        un bērniņus audzē,

korī dziedi un sastāvi draudzē, -

tiešām var likties –

nav lijis pār lūpām

        ne rūgtais,

            ne ļerga,

ne sarkanais cerību vīns...

 

Jeb tas neesi tu?

Kāds cits - ar līdzīgu seju? -

Varbūt.

 

Es nevaru aizmirst neko, -

vienmēr gruzdošo degli vēl jūtu,

vienalga, virsū ko leju...

 

Es negribu aizmirst neko!

Jo nezin -

        to nezin neviens,

cik katram gaŗa vēl dakts,

un kad gaisā uzies šī mīna

- jeb kāds var man atbildi dot? -

un te, lūk,

        tas sunīts

               ir aprakts!

Tāpēc: -

        vēl reiz to pašu!

        bet vairāk no cerību vīna!

        uz otru kāju!

- neies jau klibot...

 

 

 

 

Jaunā Gaita