TAVS VĀRDS UN TAVA DOMA

Citkārt par to varētu nerunāt, bet pārāk jūtami ap mums sāk biezēt ciniskas domas, pārāk plāna starptautiskajā trolejbusā ir noberzta mūsu aura, un slimīgi atkailināti ir mūsu nervi, pārāk neiecietīgas viena pret otru kļūst pat vienai idejai radušās sabiedriskās organizācijas un kustības. Pārāk maz tolerances vieniem pret otru ir pat dažādu ceļu meklētājiem ceļā uz brīvību un demokrātiju.

*

Gudrais un pārgudrais, izmisušais un apvainotais, trūcīgais un nezinīgais, paštaisnais un šaubu nomocītais, pirms veŗ muti vaļā, atceries − pašlaik dzimst Latvijai Tavs vārds un Tava doma nekur nepazūd. Tā meklē sev radniecīgas domas, uzkrājas un rada vai nu gaismu vai tumsu ap mums.

*

Mūs nevieno sargātāja doma.

Neko daudz jau no tevis neprasa: tikai lai tu paņem kaut ko apsardzībā. Kādu mazu laukumiņu ap sevi. Nu, un vēl mazliet tālāk. Kaut dažus metrus aiz vārtiņiem. Varbūt tikai vienu ceļmalu, savu ceļa pusi. Varbūt tikai vienu Kurzemi, 370 akas un vienu ezeru ar slāpstošām zivīm. Pat mūsu mākoņi mums ir jāsargā, pat mākoņi.

*

Latvijai ir par maz gaismas. Tāpēc, ka mēs gaidām to no lampiņām. Kā Ļeņins. Mēs gaidām no Himalajiem, no Godmaņa, no humanitārās palīdzības. Un neliekam kopā paši savu gaismu. Bet tā ir skaista kā ceriņi naktī. Un tā ir baznīcās un ģimenēs. Un zem svētozoliem. Un katrā, kas priecīgi smejas.

*

Prieks jau ir labuma kategorija. Priecīgu devēju Dievs mīlē. Darbus arī, tautasdziesma saka, latvieši esot nodziedājuši. „Es darbiņu nodziedāju.” Nu atkal reiz esam tikuši pasaulē. Vajadzētu audzēt tautā arī starptautisku prieka sajūtu. Vai nu tur nihilisms, sadisms un destruktīvisms vien tajā pasaulē? Kā milzīgs korālis skan cauri vēsturei humānisms. Mēs esam pilni ar to Latvijā, tikai nez kādi velni dīda mūsu masu mēdijus, ka tie blefo un blefo. Mums ir gaisma. Katram. Runa tikai ir par pašizstrādi.

Kad to sanes kopā, tad veidojas tāda kā milzīga gaismas lode. Blīvāka vai šķidrāka. Gaiša, krēslaina vai tumša. To sauc par tautas likteni.