Jaunā Gaita nr. 188, septembris 1992

 

Ilmārs Blumbergs. „Saule galvā”.
1990-1991. Kartons, akrils. 73,5 x 94,5.

Foto Gvido Kajons.

 

 

Ruta Muižniece

TAS ESI TU

 

Ilmāru Blumbergu, cik viņu zinu, nekad nav interesējis nekas tāds, kas ir pilnīgi skaidrs − iesākts, pabeigts, no viena skatpunkta aptveŗams. Pat ja tā šķiet, tā tomēr nav. Viņa saraukto pieri un dzidri urbīgās acis saista parādības, kam ir neizmērojams laiks, bezdibenīga telpa, neskaitāmas dimensijas, gaidītas un negaidītas sakarības. Visu un jebko mākslinieks skata pārvērtībās, izmērījumu dažādībā. Vienkāršu, konkrētu lietu it kā nav, ir tikai jēdzieni. Piemēram − galds. Vai laiva. Vai Saule. Tikpat vienlīdz − cilvēks.

Tas nāk no gēniem paaudžu paaudzēs: tāda asociatīva tēlainība, līdz galam neizsmeļama ietilpība taču ir mūsu folklorā. Četrrindē, divrindē, pat tikai vienā vārdā. Arī ornamentā, tā zīmēs. Ne jau tikai latviešu. Cilvēces.

Nav vienas tiešamības. Ir šī, uzreiz redzamā, bet vēl cita, vēl un vēl. Nav vienas patiesības. Bez tās, ko atklāj, un bez tās, ko liek nojaust Blumbergs, daudzās varbūtībās šūpojas jaunas un jaunas. Tas nav vairs atkarīgs no mākslinieka vien.

Protams, skatītājam tad jābūt tikpat sagatavotam un kultūrzinošam, kāds ir mākslinieks. Tas būtu ideāli. Nav jau. Un zaudējums ir abpusējs: skatītājs paliek nesapratis, mākslinieks − nesaprasts. Bet ir vēl trešais, kas nav satricināms: pats mākslas darbs.

Ir arī iespējas ceļā uz saprašanos.

Viena: skatītājs, pieņēmis Blumberga spēles noteikumus, iesaistās šīs jaunradītās pasaules uztveršanas, apguves procesā. Nav tik svarīgi pat, cik tālu kuŗš tiek. Šī garīgā kustība valdzina, iejūsmina, dara bagātāku. Ne šajā brīdī vien, − vispār. Atvērtāku jau nu noteikti.

Otra: Blumbergs „izstādās” blakus saviem darbiem; un rāda, stāsta, skaidro − aizgūtnēm, steigdamies, žestikulēdams, pats aizrāvies, visus aizraudams ar savu artistiskumu. Fantastiski brīži! Cits neviens tā nevar. Daži gan ir teikuši: nevajag, lai runā darbi paši, tak viņš nav bijis apturams. Bet vienmēr jau ne. Nupat pēdējā personālizstādē Latvijas Mākslas muzejā − neparko, pat nekādas izstādes atklāšanas, Blumberga tai dienā muzejā nemaz nav. Viņš ir jau cits, esiet jūs arī!

Kas īsti ir Ilmārs Blumbergs? Scenogrāfs, grafiķis, plakātists, gleznotājs? Tūkstošveidis? Visdrīzāk tas.

Tas ko viņš darīja teātrī (ne tikai desmit gados Dailē, bet arī Jaunatnes teātrī, Krievu drāmā, Valmierā, Kauņā, Pori) bija jaunas domāšanas scenogrāfija, vēl precīzāk − savas pasaules radīšana. To viņš iesāka, protams, ar skatuvi, rīkodamies ar plaknēm, dziļumiem, gaismām, krāsām, kādiem priekšmetiem, tērpiem. Bet tāpat mēģināja turpināt ar visu, arī aktieŗiem. Brandā, Pērā Gintā, Jāzepā un viņa brāļos, Pilnā Māras istabiņā skatuve kļuva par pasaules daļu ar Visuma elpu. Atsevišķi uzbūves − taciņa, galds, aka, akmens − ieguva simbola nozīmību vai, gluži otrādi, kļuva par daudzu jēgas lauku samezglojumiem. Tāda skatuve no aktiera prasīja liela stila spēli: aiz vārda un rīcības konkrētības atklāt dziļas sakarības, ielikt tajos būtības svaru, pavērt dimensiju tāltiecību. Ne katram tas bija pa spēkam un gribai. Vieni līdzdega, citi sacirtās. Blumbergs nonāca pretrunās ar aktieriem, režiju, teātri. Aizgāja. Bet palika, kas bijis, − joprojām savas pasaules radītājs, tikai citos veidos. Neviena neiegrožots, neapstrīdēts, tikai pats: plakātā, grafiku sērijās, lugu un grāmatu vizuālajās versijās. Pēdējos gados − arī daudzdaļīgos gleznojumos. Arvien atbildes uz tiem pašiem jautājumiem meklēdams: kas ir pasaule, kas cilvēks tajā, kas noteic to likteņus, kāda visam jēga? Vienā darbā uz to atbilde nav izšķetināma. Atziņas krājas, doma raisās uz priekšu, rodas divi darbi, trīs, desmitiem.

Tāda bija Blumberga scenogrāfiskā māksla − tā, kas, šķirta no skatuves, pilnīgi patstāvīga dzīvoja daudzos desmitos dekorāciju un kostīmu (tēlu) gleznojumu. Katrs no tiem ir pabeigts mākslas darbs, bet kopā veido saliedētu sēriju ar savu domas un tās iemiesojuma dramaturģiju. Savdabīgas vizuālās mākslas izrādes, Blumberga vizuālie uzdevumi − varētu teikt arī tā. (Vai te − šajos „uzvedumu uzvedumos” uz skatuves jau nebija ieprogrammēta konfliktsituācija? Tā varēja būt auglīgi uzspriegojoša, bet varēja arī novest pie ideju drupu laukiem, kā tas arī notika.)

Blumberga nākošais dzīves cēliens bija grafika: iedams uz vēl lielāku vispārinājumu, viņš rīkojās ar lapas plakni, dažu izmeklētu krāstoņu laukumiem un līniju, līniju, līniju. Tās izteiksmību, daudzveidību, dzīvību nevar izstāstīt. To var vien redzēt, izjust un − atzīst, ka Blumbergs ir līnijas karalis latviešu mākslā. Tajā ir viņa spēks, tajā bezgalīgas, gluži vai neaptveŗamas iespējas no tīra, spoža prāta spēlēm līdz satriecošai emocionalitātei. Ar visu sevišķo izmeklētību krāsa, man šķiet, vien piebalso, pastiprina, dažkārt noskaidro.

Viss ir viens − vēl nesen teica mums Blumbergs ar vienu no savām izcilākajām grafiku sērijām. Viss ir viens − viņš saka ar vienu no Hēsioda „Teogonijas” gleznām jeb vizuālajām interpretācijām. Bet tikpat labi tā varētu dēvēt visu šo pasaules radīšanas un pastāvēšanas uzvedumu (pāri par sešdesmit darbu). Izliktas pa grupām − diptihos, triptihos, daudz-ptihos, ar sienas baltajām cezūrām pastarpām, augstāk un zemāk, − šīs gleznas personālizstādē aizņem ceturto daļu. Pārējā − gleznu sērijas par Sauli un cilvēku, par vienstūri (vienu stūri no kvadrāta) un cilvēku, visbeidzot − vairs tikai par vienstūri. Baltu, gandrīz baltā laukā, gandrīz tukšumā...

Te ir tas pats Blumbergs − dzidri urbīgu skatienu, urbīgām domām, bet vēl vairāk viens no vēl tālāk no galīgām atbildēm.

Vai tur cilvēks pārvar dzīves aso stūri vai tiek lauzts, vai vardarbīgi pielāgots? Tā ir viņa griba vai negriba, varēšanas apliecinājums vai sevis zaudēšanas traģēdija? Galu galā − kādēļ šie divi ir viens pret otru, kādēļ stūris nevar palikt stūris un cilvēks − cilvēks? Kam ko dod šī atšķirību pārvarēšana, dzīves būtnes vienādošana ar nedzīvu?

Tad − cilvēka trijspēles ar koku un Sauli, tad − ar Sauli un krustu. Sakarības iezīmējas, mainās, pārspēlējas, piesmej tevi, ja liecies sev visgudrs un visu sapratējs. Caur akrilgleznojuma virsmas bezgalīgo daudzveidīgumu, caur jebkuras formas, līnijas atvērtību, nepabeigtību, nenoteiktību, plūstamību veidojas lietu un parādību savstarpējo attiecību apjautas, iespējas visu lielo pasaules mīklu minēšanai. (Atminamas tās nekad nebūs, tas būtu Blumberga pasaules gals.)

Arvien vairāk to pašu, ko ar formu un faktūru, mākslinieks dara ar krāsu. Arī tā „nav gatava”, apzināti netiek līdz toņa pilnskaņai un savstarpsaskaņai novesta. Tā ir tapšanā, dzimšanā, vēl pusdzīva. Grūti to izteikt, dažkārt − jēla. Vai tā būtu filozofēšana arī ar krāsu? Ar visu savu būtību darbs prasās ilgi pētāms, līdzi dzīvojams, bet − krāsu risinājums to neļauj, tas nepalīdz koptēla uztverei, apgrūtina to. Bet es negribu novērsties, jau esmu ievilkta šajā spēlē, man vajag līdz ar mākslinieku uzdot jautājumus un meklēt atbildes uz tiem.

Vai Dievs pasauli radīja gatavu? Vai kaut jel viens cilvēks piedzimst gatavs, nobriedis, ienācies? Arī dzīvodams ne mirkli tāds nav! Kā ir, kad nomirst, to mēs vismazāk zinām: ķermenis vēl paliek mūsu acu priekšā, bet dvēsele, gars? Vai nav gluži velti to meklēt tajā matērijā, kas nupat vēl bija cilvēks?

„Patiesība iekšā” saucas viena no „Teogonijas” interpretācijām. Šaušalīgs process: cilvēks kā parādība izirst nebūtiskos gabalos „patiesības” izzināšanas gaitā, ko viņā veic kāds cits. Nav tās tur iekšā, nav! Bet kur ir? Ārpusē, Visumā? Un tas varbūt ir pilns šo garīgo lauku, dzīvs un pārveidīgs, tiem saskanoties, ietekmējoties, summējoties, nospriegojoties?

Šo garīguma nezūdamību Blumbergam izdodas iekodēt savos darbos, to vizuālajā sistēmā. Tā vairāk izjūtama, tomēr arī redzama − kaut tajā jūtīgi trauslajā līnijā, kas iestīgo Visuma telpas bezgalībā, laika un vietas nesasaistīta, trīsoša, bez pašpārliecības, toties dzīva, brīva, turpinādamās („Laimīgais”).

Tu, cilvēk, jūti neremdināmas slāpes meklēt atbildes. Tu nerimsies, bet tās neatradīsi, šis process ir nebeidzams kā pati pasaule, kā Saule, kā dzīvība − viss paliek noslēpums, tik mūžīgs, cik dzīvs.

Bet tu, vienalga, nerimsties.

 

Ilmārs Blumbergs. Septiņskaldnis „Vienstūŗa dzīve”, 1. daļa. 1990.
94,5 x 54,5 cm. Kartons, akrils.

 

 

 

PAR ILMĀRU BLUMBERGU

Dzimis 1943. gada 6. septembrī Rīgā. 1963. g. beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu, 1972. g. − Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, iegūstot scenogrāfa specialitāti. Veidojis scenogrāfiju kostīmus ap 60 uzvedumiem, visvairāk − 10 gados Dailes teātrī. Vienlaikus strādā plakātā, stājgrafikā (ofortā, litogrāfijā, sietspiedē), grāmatu ilustrācijā, stājglezniecībā. I. Blumbergs ir arī XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku (1990) emblēmas un karoga autors, pa laikam darījis vēl ko citu. Bet nekādas saskaldītības − būdams mūžīgs meklētājs un jaunatradējs, I. Blumbergs ir arī viena no visu laiku monolītākajām personībām latviešu mākslā: viņš ir tik stiprs, lai vienmēr būtu − viņš pats.

Izstādēs I. Blumberga darbi skatāmi no 1970. gada. Viņš bijis dalībnieks daudzās starptautiskās scenogrāfijas (Prāgā, Novisadā − Dienvidslāvijā), plakātu (Varšavā, Lahti, Tojamā − Japānā), estampa (Bredfordā, Šamaljērā) izstādēs, jauno mākslas formu izstādē Čikāgā (1989). Saņēmis 1. prēmijas Baltijas republiku plakātu (Tallinā 1976), scenogrāfijas (Viļņā 1977, Tallinā 1980), grafikas (Tallinā 1977) triennālēs, Grand Prix Baltijas republiku miniatūrgrafikas (Rīgā 1988), grafikas (Tallinā 1989) un grāmatu mākslas (Viļņā 1990) triennālēs, kā arī diplomu un Volvikas pilsētas prēmiju mazo formu estampu pasaules triennālē Šamoljērā (1988). Būtiska bijusi I. Blumberga darbu daļa tādās reprezentācijas kā Latvijas scenogrāfijas izstādēs Berlīnē (1978), Helsinkos (1983), Budapeštā (1985), Latvijas grafikas izstādē Kardifā (1987), izstādē „Rīga − latviešu avangards” Berlīnē (1988), Baltijas mākslinieku darbu izstādē „Cīņa par neatkarību” Ķelnē (1991).

Personālizstādes:

1974 − Rīgā, Dailes teātrī

1980 − Rīgā, Teātra muzejā,

1981 Kauņā, Čurļoņa muzejā,

1989 − Leiksaidā (Lakeside, ASV), kopā ar P. Martinsonu,

1990 − Rīgā, Arhitektu namā,

1991 − Namūrā (Beļģijā) un (Francijā), kopā ar J. Petraškeviču,

1992 − Rīgā, Latvijas Mākslas muzejā.

 

 

 

PAR ANDREJU GRANTU

Andrejs Grants (dz. 1955. gadā Rīgā) beidzis Latvijas Universitāti 1978. gadā. Vairākus gadus aktīvi darbojies fotoamatieŗu klubā, kuŗu vadīja ievērojamis latviešu fotogrāfs Egons Spuris (1931-1990). No 1979. gada vada foto klubu Jaunatnes technikas namā, kur strādā ar pusaudžiem. Publicējis savus darbus Latvijā un ārzemēs. Personālizstādes Igaunijā (1981, 1988), Latvijā (1983), Lietuvā (1983) un Somijā (1988,1989).

 

Jaunā Gaita