ČĀRLZS SIMIKS ELLES ĶĒĶI

Šie Čārlza Simika dzejoļi ir no viņa jaunākā krājuma Dievi un velni (Gods and Devils, 1990). Tas man aizvadītajā gadā bija palikts zem Ziemsvētku eglītes – ar grāmatzīmi pie dzejoļa par Elles ķēķi. Man Simiks no sākta gala paticies, un šo opusu tūdaļ niezēja atšifrēt latviski. Pāris lappuses tālāk arī dzejolis „Bibliotēka” manā galvā – turpat pie eglītes – sasaistījās pēkšņi ar Elles ķēķi. Iztulkoju arī to.

Simiks (Charles Simic) dzimis 1938. g. Jugoslāvijā, bet iedzī­vojies Amerikā un raksta angliski. Ar savu dzeju izpelnījies vairākus izcilus apbalvojumus. Ir angļu valodas profesors Ņūhemšīras universitātē.

Čarlzs Simiks

(Charles Simic)

Rajonā, kas reiz saucās Elles ķēķis,

Kur kāds ubags apgalvoja, ka spēlē Nērona vijoli,

Kamēr pilsēta dega vasaras versmē;

Kur friziere, kas dēvējās par Kleopatru,

Vēža likteņa dzirkles man pār galvu,

Draudot man nošņāpt ausis un degunu;

Kur vīrietis kāds un sieviete rītausmā

Kaili pastaigājās pa vienu no tumšajām sāņieliņām.

Es pats sev teicu, ka sapņoju.

Bija tā it kā satiekot sfinksu pāri.

Es sagaidīju, ka viņiem būs spārni, lauvu ķermeņi:

Viņam ar viņa mežonīgi tetovētajām krūtīm,

Viņai ar viņas milzīgajām, šūpīgajām.

Tas norisinājās tik strauji – un jau tik sen!

Jūs zināt to stundu tieši pirms ausmas,

Kad ilgojamies dusēt vēsos palagos

Istabā ar aizkariem ciet?

Stunda, kad brīnišķie pašnāvnieki,

Kas atdusas viens otram līdzās morgā,

Ceļas un pirmajā gaismiņā iziet laukā.

Lētu viesnīciņu aizkari lidinās ārā pa logiem

Kā kaijas, bet citādi viss vēl kluss...

Tvaiks mutuļo no pazemja režģiem...

Augumi laistās sviedros...

Ārprāts – un varētu pat sacīt: paradīze!

Atdzejojis Gunars Saliņš

BIBLIOTĒKĀ

Ir tāda grāmata, kas saucas

„Eņģeļu vārdnīca”.

Piecdesmit gadus neviens to nav vēris vaļā,

Es zinu, jo tad, kad mēģināju,

Vāki nočīkstēja, un lapas

Sabirza. Tur atklājās

Ka eņģeļu kādreiz bijis tik daudz

Kā sava veida mušu.

Debess mijkrēslī

Mudžējusi aiz viņiem.

Bijis jāvicinās abām rokām,

Lai no tiem atgaiņātos.

Tagad caur augstajiem logiem

Spīd saule.

Bibliotēka ir mierīga vieta.

Eņģeļi un dievi saspiedušies kopā

Tumšās neatvērtās grāmatās.

Lielais noslēpums dus

Vienā no plauktiem, kam Džounsa jaunkundze

Savā apgaitā ik dienas nosoļo gaŗām.

Viņa ir ļoti slaida, tādēļ tā iet

Piešķiebtu galvu, itin kā klausītos.

Grāmatas čukst.

Es neko nesadzirdu, bet viņa gan.

Gunāra Saliņa tulkojums veltīts Elles ķēķa bibliotekāram Jānim Krēsliņam

Eds Čebereks

(Ed Chaberek)

CEREMONIJAS

Atstājam te miroņus,

Projām nestiepjam: paliek

Tie salonā zem drūmiem,

Kailiem zariem – mēs

Tik soļojam prom.

Sen tā darīts. Daži jau aiziet.

Miroņi nedzenas pakaļ. Nevarot.

Lūk, raugies uz mugurpusi –

Nekust nekas – tikai kāda

Rokas sviediens, un smiltis.

Ejam mēs projām. Cielavas

Dziesma aizņem pēdējo

Drūmumu – viegla

Lieta – nedaudzi viskiji

Un mīļa melodija – padarīts

Vienas dienas laikā. Dūjas

Šajā jaukajā parkā ceļas,

Griežas – lieliska vieta. Vēlreiz

Atskaties – mēs esam vieni –

Jo te ir miroņiem jāstāv.

Kaut tu būtu diena mirstoša, dzeltējoša,

Un es, kropļots, savrups koks,

Kaut mēs būtu līdzenumā, dziļa svelmes

Bezgalība, zeltota zāle, maz

Kas cits – kaut būtu bezformas debess un apvārsnis,

Manas drūmās svārstības vienīgā

Robežzīme, vienīgais punkts starp zemi

Un klusumu, kārtiņa vārnām,

Gals maitātām klijām – būtu diena

Gandrīz pagalam, zemes gabaliņš

Izsūkāts – kaut abi būtu mirkli no

Iznīcības – vēl, vēl mūsu diena.

Nelgu vari redzēt gandrīz visur –

Apsveic viņu draudzīgi, tā ir

Tava seja

un mana, šī seja

Ko nēsājam virs

Mūsu īstenās

Sejas

Eda Čebereka dzejoļus no angļu valodas atdzejojusi Guna Čebereka

Česlovs Milošs

(Czeslaw Milosz)

Ausmā mēs braucām pa ledus klātiem laukiem.

Sarkanīgs spārns pacēlās tumsā.

Un pēkšņi ceļu pārcilpoja zaķis.

Viens no mums rādot pacēla roku.

Tas notika sen. Neviena dzīva vairs šodien,

ne zaķa, nedz vīra, kas to rādīja.

Ai mīļā, kur viņi nu, kurp pazūd

žiglas rokas žests, zibenīga kustība, oļu troksnis.

Nevaicāju aiz sērām, bet izbrīnā.

1936

VIEGLPRĀTĪGA

– Mana pagātne – muļķa taureņa ceļš pār jūŗu.

Mana nākotne – sēta, kur pavārs gailim griež rīkli.

Par pretestību, par visu izciesto, kas man ticis?

– Tver mirkli, vienu vienīgu, un kad varš gliemežvāks,

divi sakļautas plaukstas, lēnām atveŗas,

ko redzi?

– Pērli, sekundi.

– Sekundes vidū, pērlē, šai no laika paglābtā zvaigznē,

ko saredzi, kad vēju mainīgums mitas?

– Zemi, debesi, jūŗu, kuģus pilnus ar kravu,

rasotu pavasaŗa rītu un tālas karaļzemes.

Šos cēlā mierā pastāvošos brīnumus skatos

apmierināts un nevēlos nekā cita.

1944

VIENTULĪBAS

Sargs telefonu līnijām tuksnesī?

Viena vīra postenis cietoksnim smiltīs?

Lai kas viņš. Ausmā tas vēroja rievainos kalnus

pelnu krāsā virs kūstošas tumsas,

sarecējušam mēļumam vēršoties sarkanā straumē,

līdz tie paceļas oranžā gaismā.

Dienu pēc dienas, un pašam nemanot, gadu pēc gada.

Kam gan, viņš domāja, viss šis spožums? Man vienam?

Tas būs te, ilgi kad būšu jau zudis.

Kas gan rādās lizardam acī? Vai ko gājputns saredz?

Ja esmu visa cilvēce, vai tie ir paši par sevi bez manis?

Un viņš zināja, kliegt nav nozīmes, tāpat tie viņu nepaglābs.

Cilvēka nāve ir kā varenas tautas kritiens,

kuŗai reiz bijusi varonīga armija, vadoņi, profēti

un bagātas ostas, un kuģi visās jūŗās.

Bet nu tā neatbrīvos nevienu ielenktu pilsētu,

neslēgs nekādus līgumus

jo tās pilsētas tagad tukšas, iedzīvotāji izklīduši,

kādreiz ražu devēja zeme aizaugusi dadžiem,

un aizmirsta tās sūtība, zudusi valoda.

Ciema izloksne vēl nepieejamos augstos kalnos.

Česlova Miloša dzejoļus atdzejojusi Aina Kraujiete

St. Deniss–Garno

(Saint–Denys–Garneau

1912–1941)

Putna būris esmu

kaulu sprosts

kādam putnam

šis kaulu sprosta putns

ir nāve, kas vij sev ligzdu

kad nekas nenotiek

var sadzirdēt spārnu švīkoņu

un kad lielākā smiešanās

pēkšņi pārstāj

iekšienē saklausāma

It kā zvana

dūkšana

šis gūsteknis putns ir

nāve manu kaulu sprostā

ja tas gribētu aizlidot

vai jūs to aizturētu

vai es

kas tas ir

viņš nespēs aizlidot

iekams nebūs apēdis visu

manu sirdi

asinsavotu

ar dzīvību iekšā

mana dvēsele būs viņam knābī.

Atdzejojusi Aina Kraujiete

Eba Lindkviste

(Ebba Lindquist)

EURIDIKE

ORFEJAM

(EURYDIKE TILL

ORFEUS)

Kuŗš būtu teicis, ka es gribējusi tev sekot, Orfej?

Kādēļ varēji būt tik drošs, mani še uzmeklēdams,

ka tu piespiedi mani doties soli pa solim atpakaļ?

Mūsu mīla reiz bija skaista un noliegta netiks nemūžam.

Taču nekāda dzīve vairs neiespēj vilināt mani.

Arī tur augšā, saules zemē, lien saltā ēna

pāri kalnājiem. Zinu to. Atceros. Un neviens cits

nesajūt saltumu tavā sirdī tā, kā sajūtu es.

Saulei rodas tumši plankumi. Erotam melni spārni.

Un nakšu tumsā sadzirdēju jau no zemes

Hadesa suņu rējienus. – Nedomā, ka es skumstu,

lai gan tu nespēji, lai gan tu griezies atpakaļ. Ak, neviens cits

nezināja par tavu vājību tā kā es. Gurdens līdz nāvei tu nāci,

atgriezies vienmēr pie manis pēc dzīrēm un uzvaras gājieniem,

nometi liru, meklēji patvērumu manās skaujās, lai aizmirstu

bakhantes un dziesmas un vīnu. Biju vienīgā tevis mīlētā.

Taču nekādas dziesmas man. Nekāds gājiens sauļup.

Nekad putnu spārnu šalkoņa. Orfejs pārradās izsīcinājies.

Nedomājiet, ka skumstu. Dzīvi Hadesā izvēlējos pati.

Čūska netika izvēlējusies mani. Es Izvēlējos čūsku.

Es ieraudzīju to pļavā starp ziediem. Es pati vēlējos indi.

Vienīgi šeit, ēnāju zemē, es jaudāju dzīvot.

Dzīve nostāda pret sienu. Dzīve pieprasa atbildi.

Dzīvei ir asi vārdi kā šķēpi, kas caururbj mums sirdi.

Asinis noplūst lēni, lēni, un neviens neredz, kā tās lāso.

Un tomēr, Orfej, – atkal un atkal es teikšu vienmēr to pašu:

Mūsu mīla reiz bija skaista un noliegta netiks nemūžam.

Taču es nepakļāvos tai. Trīsēdama, bāla un gurdena

streipuļojot vilkos lirai un dziesmai pa pēdām.

Dziesmai par sauli un vējiem. Dziesmai par jūŗu un vējiem.

Dziesmai par zemes piemīlību, kad magones uzzied pavasarī.

Dziesmai par visu, ko zeme dāvā, bet vēl vairāk par to,

ko tā noklusē. Par to, kas mīt aiz cilvēka sirds un aiz

                                             mīlestības.

Dziesmai par to, kas ir vēl skaistāks nekā dzīve.

Dziesmai, kas ir vairāk vēl nekā mīlestība un nāve.

Dziesmai pārākai par dziesmu. Ak, uz zemes viss drīzi gaisīs,

es aizmirsīšu visu ko, tikai nekad šo dziesmu.

Vienu vienīgu reizi tu dziedāji man vienīgai.

Vienu vienīgu reizi – tajā vēso ēnāju zemē.

Reiz dzīvoju savu dzīvi uz zemes. Es novēlu labprāt

to tādiem, kam pietiek spēka izturēt. Bet kuŗš gan

būtu teicis, ka es gribējusi tev sekot, Orfej?

Mani vairs nevilina itin nekāda dzīve,

un es nemūžam vairs neilgošos atpakaļ.

Atdzejojis Fricis Dziesma

Toms Hedlunds

(Tom Hedlund)

Meklē ķieģeļa ideju –

ne māla savienībā ar uguni

bet smilšainajā, sausajā virsmā!

Zvirgzdu žņirkstēšanu starp žokļiem

– zobu pelēkas novembŗa debesis –

             mīlēt nevar,

bet pielietot mīlestības uzcelšanai.

Jā – tuvāk piedomājot:

iespējai mīlēt.

Atdzejojis Fricis Dziesma

Maria Vīne

(Maria Wine)

SEJS AKMENĪ

(ANSIKTET I

STENEN)

MĪĻAIS...

Mīļais

nesaki man neko

pieceldamies

no mūsu

mīlestības gultas

ļauj man palikt

mūsu mīlestības tumsā

ļauj man aizmigt

tavu glāstu atcerē

mīļais

staigā uzmanīgi

veselas nakts tumsa

uzradīsies starp mums

kas zin

vai mēs atradīsim viens otru

rīta miglainībā

mīļais

atstāj mani

klusēdams

Marias Vīnes dzejoļus atdzejojis Fricis Dziesma

Ēriks Aksels Karfelts

(Erik Axel Karlfeldt)

ČUSAK ZIŅĢ

(ORMVISAN)

Man mūžam butel kabte, kad vojg no mājam cipt –

jo tur i iekše stipramzāls pret visād čusak jipt.

Bet ja nu piemin čusak, tad nedrīkst āzmierst kād,

kas viltīgaks un glumaks vel un briesmīgaks pa tād.

Tiek sacits, ka tāds čusaksn jem zāle zāle dus

un roges stindzig nobordams uz putniņ zare klus.

Bet meitans uzmet mīlig skat un gatavs apmāt sierd

ik mundieram, kas aces krīt, ik zābakam, ko dzierd.

Tāds čusaks līž uz vēdar un ēd uz zems un brīv,

bet meitanam vojg cukarkūk un vel uz sudrab šķīv.

Var iemāct čusak luņķtes, teikt, dumiķem pa bliņķ,

bet skuķans ju māts mieses būs jēms izlalds kād maģ riņķ.

Tāds čusaks reiz pa gadiņ mēdz nomest vece ād,

bet astiņkārt pa nedaļ tais to meitan kā nikād...

Ja papeide cierts čusaks, sūrst bišķ pa miesig stāv,

bet meitan vilteb sadzeļ aš puiš dvēsel kā meli nav.

Bet nu es beigs sov peršoi pa šitik ļonig būt

un likses pro cor mēž le spiest sov mīļmeitan pie krūt!

No svenskar meils atperšes pats Alant Vils

Helmers Grundstrēms

(Helmer Grundström)

KUR IEVĀCES

MEŽSĀRGS

(DAR

SKOGSVAKTARN

DROG IN)

Sālāms knieb siv.

Būd bī bez drīv.

Izvalkāt briežād

Nobērzt un stīv.

Ūdiš ne pil.

Malk ne šķil.

Note jasmanes

Loke uz sil.

Kukaineb kod

Pelik un grod.

Naktstumsams vilkes

Pa nebeidzam sod.

Atdzejojis Alant Vils

Nilss Ferlins

(Nils Ferlin)

APBIZŠEN

Es satik uz ceļ vece lensman,

viš pablenz uz man tā bišķ smag

un noprase, kur es tāds rades

un uz kur pusit dome jemt vag.

Es atteic: Kungs lensman, šis jotjams

l grūts, bet es negrib kād lūrt:

Pa Pienceļ es i šeitan atnācs

un pa Pienceļ man akal būs stūrt.

Man sajēm uz viets tākā misen

un norūme ķurķe pa vies,

jēm iedev tad iespunšens lapiņ,

tad palaid a pavēst uz ties.

Nu dabe tu pa sov Pienceļ,

es nodome, graban tik muķ!

Man uzgriez četerdesamt

dālders pa to, ka es apbižes kruķ.