Jaunā Gaita nr. 184, novembris 1991

 

 

 

Jānis Siliņš. Latvijas māksla 1915 - 1940 ll. Daugava, Stokholmā, 1990. 433 lp. 541 melnbalti, 40 krāsu attēli. Kopsavilkums angliski.

 

Šajā II sējumā Dr. J. Siliņš pievēršas gleznotāju paaudzei, kas savas mākslas gaitas sāka ar Latvijas Mākslas akadēmijā gūtām zināšanām. Viņu izaugsme noritēja brīvās Latvijas posmā un turpinājās pēc 2. pasaules kaŗa okupētās Latvijas un trimdas apstākļos.

Grāmatu, kas pieejas un vērtējuma ziņā ir līdzīga minētā laika posma apskata I daļai, par kuŗu jau iepriekš esmu rakstījis, te aplūkošu izejot no tā, ko atklāj dotais ilustratīvais materiāls un pieminētie fakti.

Vispārējais apskats vēsta, ka līdz pat 1934. gada 15. maija apvērsumam noritējušas nemitīgas cīņas par to, vai Mākslas akadēmija vispār vajadzīga. Pirmā pasaules kaŗā izpostītā Latvija, kļūstot neatkarīga valsts, tomēr tādu saimnieciski smagu nastu kā Mākslas akadēmija savā budžetā jau no paša sākuma bija ierēķinājusi un spējusi uzturēt. Tātad tautas kultūras jautājums jau no valsts dibināšanas brīža saprātīgi atzīts kā nepieciešams valstisks faktors, ar ko jārēķinās. Domstarpības par akadēmijas vajadzību uzrāda atšķirīgus inteliģences un informācijas līmeņus. Vilhelms Purvītis, kā redzams, domāja pasaules mēroga kvalitātes apjomā. Viņa pretinieki - vietējā patēriņa tirgus interesēs.

Lai gan allaž norūpējušies sekot "ārzemēs valdošajam uzskatam", brīvajā Latvijā augušiem censoņiem, ar maz izņēmumiem, vizuālās mākslas dziļāka izpratne, rādās, bijusi visai aprobežota nepietiekamas vispārējas informācijas dēļ. Tas vērojams gan tēmu, gan gleznojuma vienveidībā. Par to atbildība pienākas akadēmijas mācības spēkiem. Uzņemot audzēkni akadēmija, no tā pieprasīja noteiktu formālās izglītības līmeni, kas gan ne vienmēr tāds bija pasniedzējiem.

Ne jau katra slavenība spējusi būt tik labs paidagogs, kāds bija Vilhems Purvītis, no kuŗa meistardarbnīcas nākuši ievērojami tās paaudzes mākslinieki. Nepārsteidz, ka Melbārdi joprojām sludina kā Purvīša epigoni. Tas ir tikpat aplami, kā meklēt Libermaņa ietekmi Skrides darbos. Ed. Kalniņa plostniekos (I att) ne reprodukcijā, ne oriģinālā "kaut ko velaskezisku" samanīt nav iespējams. Šie uzskati radušies par ietekmi izprotot šķietami līdzīgus apdares efektus. Pārsteidz laukos augušo gleznotāju neizpratne attēlot fizisku darbu. Pārmērīgi sparīgais Cirtējs" (352. att) J. Strazdiņa gleznā, tik nemākulīgi turot cirvi, var briesmīgi sevi savainot - to māksliniekam aizrādītu tai laikā katrs lauku puišelis.

J. Zvirbuļa 1938. gada godalgotā gleznā ("Rudzu pļauja", XXII) kūlīti sien ar gaŗu, virvei līdzīgu saiti. Gluži tik traki Ulmaņa laikos uz laukiem gan neālējās. M. Krūmiņa ainavā (157. att) Kanādas baltvaigu zosis nosauktas par pīlēm. Šīs un līdzīgas aplamības profesionālā līmeni nav sīkums.

Franču mākslas cienītājiem būtu derējis ievērot franču akadēmiskās pieejas standartu, it sevišķi zīmējumā. Nelaikā mirušais, pienācīgi nenovērtētais Oskars Norītis šī līmeņa būtību sapratis bez kādiem studiju ceļojumiem ārzemēs.

Pārdomas izraisa piezīme, ka Anšlava Eglīša diplomdarbs (247. lp) noraidīts. Salīdzinot ar citiem sējumā rādītiem atzītiem diplomdarbiem, rodas neskaidrība, pēc kādas mērauklas tie vērtēti.

Joprojām jūtams ilustratīvā bubuļa komplekss: piem., A. Egles ieslīdēšana ilustratīvismā" (sk. 38. un 40. att). A. Egle ir viens no viskompetentākajiem aplūkotā laikmeta gleznotājiem, kas spējis veikt gan ainavas, gan figurālas kompozīcijas un liela vēriena portretu (43. att). Vērojot, kā gleznota brīvās Latvijas ainava, šķiet, ka gleznotāji nav pacēluši acis uz savas dzimtās zemes debesīm. Mākoņi, kas piedāvā tik bagātu formu un nozieda iespēju, - ainavā jo īpaši svarīgs kompozīcionāls elements - parasti aizstāti ar vienmuļu, bieži vien gadalaikam neatbilstošu toņu ieklājumu. Uzziesti ar paletes nazi vai iesmērēti ar otu laukuma aizpildīšanai, tie uzrāda smagu krāsas vieliskumu un nāk priekšplānā ar līdzīgi pasniegto koku lapotni, kas jo bieži ir tikai kādi vispārēji "koki", bez sugas iezīmes. Ievērojama izmaiņa ainavas uztverē redzama A. Egles Latgales skatos, kas gleznoti pēc viņa saskares ar holandiešiem. Jāpiekrīt Degā domai, ka gleznot neiemācās dabā, bet muzejā. Jaunie cilvēki mākslas gaitas sākot, protams, to nevarēja zināt.

"Dzimtenes māksla", ko bez dramatiskas ārējās oriģinalitātes piekopa, piem., J. Lauva, A. Niedra u.c. lauku ikdienas attēlotāji, toreiz izslēgta no reprezentācijas skatēm ārzemēs, tagad ir tieši tā, pēc kuŗas varam gūt ieskatu brīvās Latvijas lauku dzīves ainās. Pīpju un vijoļu klusās dabas uz greiziem galdu stūŗiem šādu ieskatu nevar dot. Pēc tipiska un detaļās pareiza latviešu arāja aplūkotā laika žanrā jāgriežas pie krievu trimdinieka Bogdanova-Beļska. Lai gan Visocka lāča medības ir viņa atmiņas par savas Krievzemes ziemu, jāatzīmē, ka šis mākslinieks ir ļoti daudz gleznojis Latvijas mežus ar savvaļas zvēriem un putniem, tēmu, kuŗai latviešu mākslinieki nav pieskārušies. Spriežot pēc dotajiem attēliem, latviešu žanrs aplūkotajā laikā ir saturā un izdomā nabadzīgs, vienmuļš. Rodas iespaids, ka Latvijā valdījis liels bērnu, suņu un kaķu trūkums, jo tie tik pat kā nav manāmi. Tāpat neredz aizsargu minam velosipēdu, nav ne dampja talku, ne raibās kņadas uz pienotavas rampas. Vesela figurālistu paaudze, iebaidīta no dažu prātvēderu smīna, pūlējusies atbrīvot savus audeklus no "literatūras un anekdota".

Ar visu to brīvās Latvijas posmā veiktais tomēr uzrāda vairāk gleznieciskās jēgas, nekā trimdas zemju civilizācijas šoka rezultātā sagleznotais.

Kā trimda, tā okupācija uzskatāma par saprāta un rakstura noturības pārbaudi. Latvijas akadēmijas diplomētie gleznotāji, kas trimdā pēkšņi "attīstījušies" laikmetīgo manieŗu virzienā, savu mākslu pazemojuši. Akadēmija viņiem nav spējusi dot moderno virzienu analītisku izvērtējumu. Grūti teikt, cik nopietni ņemams tāds Nulīša izteiciens, ka viņš pievērsies abstrakcijām tāpēc, ka tā esot vieglāk gleznot. Ar to latviešu glezniecība zaudējusi tiešām iejūtīgu gleznotāju, kas abstraktās kvalitātes savos darbos spēja parādīt pavisam reāli gleznotās necilās tēmās.

Patiesībai neatbilst 244. lp sacītais par Nulīša kaŗa tēmām: "Šīs bēdīgās ainas, izņemot A. Šīmana zīmējumus ar gūsta skatiem, ir vienīgais leģiona traģisko likteņu atspoguļojums mūsu glezniecībā". Tā nav. Neraugoties uz leģiona oficiālo kaŗa ziņotāju bezdarbību šai ziņā, ir tomēr visai bagāts autentisks materiāls par leģiona gaitām, ko veikuši ierindas kaŗavīri mākslai visnepiemērotākajos apstākļos, bez privilēģijām un bez garīgiem dzērieniem. Šo faktu derīgi ievērot un salīdzinoši izvērtēt, saistībā ar latviešu virsnieku domāšanas ievirzi abos pasaules kaŗos.

Plaša nodaļa veltīta Kārļa Neiļa krāsaino rotaļu racionālizēšanai. Ja Neilis tiešām bijis "enigmatiskā Pikaso" pielūdzējs, tad žēl, ka izteiksmes biklums vai izdomas potenciāla robežas viņam liegušas savu dievekli pārsniegt. Ticiāns savu meistaru pārauga. Cik vērojams, Matisa sindroms latviešu glezniecībā savas neatbildīgās ērtības dēļ endemisks.

F. Milta "erotiskos" aktus novērtēt gan spēs tikai īpaši "specializēts" skatītājs. Ja mākslinieka nolūks ir vienkāršotā sniegumā panākt iespaidīgāku izteiksmi, tad A. Dārziņas gleznās tas paveikts, neizraisot asociācijas ar kroplīgumu.

Līdzīgā virzienā galīgo izteiksmes esenci varenos vēzienos vēlējies rādīt Kalmīte ar rijām un slaveno spīļarklu. Latvijā dažādos novados bija dažādi riju tipi. Tiem visiem piemita sava īpaša, ar ainavu saistīta noskaņa, kas var izplaukt teiksmā. Bet teiksmu nevar reducēt formulā un producēt ar pāris robustiem uzrāvieniem un nenoskaņotu toni.

A. Mazīša glezniecība reprezentēta ar to, kas gleznots piecdesmitajos gados Anglijā. Melnais pods viņa klusajām dabām nav raksturīgs, jo Mazītis tai laikā gleznoja ziedus un augļus, pētīja firziķu samtaino apmales gaismu, stikla trauku caurspīdību un aso mirdzumu. Mazītim piedēvētā gadījuma rakstura izteika viņa glezniecības būtību nepaskaidro. Mazītis vienmēr uzsvēris, ka glezna ir - līdzīgi šacha spēlei - izejot no dotās situācijas, loģiski atrisināms uzdevums . Tāpēc gleznā priekšmetu izvietojums, faktūra, gaismu raksturs un masu apvienojumi organizējami loģiskā saistībā, pakļaujami tonim, apvienojot logatā ietverto telpu kopējā atmosfēriskā "gammā". Teichmana portretā vērība piegriezta rokām, lai tās nepiesietu pie čella nekustīgi: tās gleznotas iepriekš sagatavotā "gultā" -tām domātā attiecīgā fonā.

Rakstos jo bieži pieminēto "glezniecības kultūru" pienāktos skaidrot šīs kultūras daudzinātājiem. Liekas, ka svarīgs komponents tajā ir pareizi sagatavota kafija, kas ir no Tones pārmantots, šeit neizpaužams noslēpums. Nav diez cik patīkami lasīt, ka akadēmiju beidzis gleznotājs "miris 1960. gados Ņujorkā" - bez datuma. Tā ir nevērība, jo Ņujorka nav ne Sibirija, ne džungļi. Mākslas vēsturē datu nepilnība ir trūkums, kas novēršams.

Publikas pieprasījumam pēc "latviskā" ir dziļāks pamats un šādu prasību apmierinājums ar "ejošām" gleznām nebūtu apsmīnams. Laba glezniecība iespējama arī šādās tēmās, un sentimentāls latvietis tautai vērtīgāks nekā vīzdegunīgi pasaulīgais. Tāpēc rudzu statiņi un bērzu birzis jāturpina latviešu nākamo paaudžu dēļ. Gleznām piemīt ne tikai informatīva, bet arī audzinoša vērtība, un labs gleznojums ietveŗ abus šos faktorus bez grūtībām.

Dr. J. Siliņa vērtīgais veikums ļauj pārskatīt latviešu daiļrades situāciju un atbalso gudra franču kunga teicienu, ka glezniecībā ar redzamo parāda neredzamo. Tāpēc Latvijas mākslas sējumos teiktais un rādītais uzmanīgu lasītāju ierosinās salīdzināt, vērtēt un pārdomāt. Būtu labi paturēt prātā atziņu, ka "viss, kas paliek pāri no tautas, ir tās māksla" (C. S. Rikets).

 

Imants Bite

Jaunā Gaita