Jaunā Gaita nr. 180, decembris 1990

 

 

ĪSI STĀSTI PAR VECIEM LAIKIEM

Mintauts Eglītis. Pasaulē nav miera. Veco laiku stāsti. Astras Lāces vāku zīmējums. Gauja, 1990. 175 lp.

 

Vecie laiki šinī grāmatā sākas Pirmā pasaules kaŗa gados, kad stāstītājs, kā viņš pats saka, vēl bija tikai tāds knislis. Notikumu vieta ir galvenokārt Salacgrīva ar tuvāko apkārtni, Mintauta Eglīša dzimtā puse, un personas, viņu vārdi un darbi liekas esam autobiogrāfiska viela. Stāstiem noslēdzoties, autors ir jau izgājis kaŗadienestu, paostījis bezdarbu un kļuvis par valsts ierēdni Rīgā, bet viņa sirds un dvēsele tiecas uz mūziku, uz Konservatoriju. Tur nu iekļūt neizdodas, jo jaunā censoņa mūža gadi ir tomēr aizsteigušies priekšā, sākt mācības no sākuma vairāk nevar, un augstākais kurss ir par grūtu. Pārbaudītājs ir pats Jāzeps Vītols. Viņš saka: "Jūs esat valsts ierēdnis, jums ir nodrošināts darbs - ko jūs laužaties Konservatorijā?"

Šie vārdi pārbaudāmajam vispirms liekas bargi, bet brīdi vēlāk iepatīkas un, kā grāmatā minēts, patīk vēl šodien. Var teikt, ka Jāzepa Vītola pamācība savā veidā noderējusi arī stāstu rakstniekam Mintautam Eglītim. Viņš nelaužas dziļumos, netveŗ plašumus, necilā prozas svaru bumbas. Krājumā Pasaulē nav miera ievietotās atmiņu ainas vairākumā ir pavisam īsas, nedaudz lappušu apjomā. Ainu sakārtojums ir dots aptuveni laika secībā, un līdz ar to vismaz kontūru veidā pakāpeniski iezīmējas kāda dzīves stāsta paprāvs posms, autoram pagūstot skicēt arī dažus raksturīgus sabiedriskās dzīves vaibstus laiku maiņās.

Jāsaka gan, ka Mintauts Eglītis rakstot būs vairāk domājis par lasītājiem, kas paši orientējas attēlotajā laikmetā. Katrā ziņā tiem no grāmatas vairāk tiks, jo sīkāk izstāstīt un izskaidrot pāris lappušu fragmentos nevar. Jāiztiek ar pieminēšanu, ar aizķērumiem, kas savukārt var atsaukt atmiņas un rosināt asociācijas.

Grāmatu ievada kaŗa viļņi un sprādzieni pār Salacgrīvas miestu. Varas un armijas mainās piecas reizes, kā vāciešu, tā igauņu kaŗakuģi šauj no jūras, līdz pirmajā stāstā pēc piecām lappusēm iestājas miers, un jaunās valsts vietējā pašvaldība var piestiprināt savu izkārtni pie kaŗa gados aizceļojušā ciema tirgotāja mājas.

Mūzika ienāk puikas dzīvē jau toreiz. Kaŗa gūsteknis austrietis Vīnes konservatorijas audzēknis, iepriecina salacgrīviešus ar savu vijoles spēli. Nedaudz vēlāk, sarkano laikā, pareizticīgo skolotājs māca vietējiem laikmetīgas revolucionāru dziesmas.

Turpinājumā tad nu rindojas īsi un vēl īsāki stāsti par skolas ziemām un ganu vasarām, par tuviniekiem, radiem un draugiem, par mājas un sabiedrisko dzīvi, par jaunības jūsmu, par raibām lietām novada kultūras un sporta laukā. Salacgrīva te nav ar pliku roku ņemama, par to var grāmatā pārliecināties. To visu Mintauts Eglītis pastāsta bez lielu notikumu palīdzības. Tiktāl viss būtu labi, jo sīkās lietās var atklāties zīmīgais, bet gadās arī, ka atklājumi nerodas un sīkumi paliek nenozīmīguma līmenī.

Drusku negaidītā kārtā krājuma gaŗākais, bet tāpēc ne saistošākais stāsts ir veltīts obligātajam kaŗadienestam. Tā liekas, ka autors te negribēdams pats sev ir izlicis lamatas, jo tā saucamo kloķa ielikšanu kazarmās par neko labu iztaisīt nevar, vismaz ne stāstu grāmatā.

Pavisam cita lieta ir piemēram, tādas labākā nozīmē izslīpētas, graciozas un tomēr saturīgas miniatūras kā "Kazmers" un "Drēbnieks". Vieglas kontūras, nedaudz līniju, bet kaut kas raksturīgs, īpatnējs ir notverts - kādā tautas svētku ainā vai pat kāda cilvēka likteņa gaitā.

Grāmatā ir par daudz domuzīmju (autora roka) un drusku par daudz komatu, bet iespiedkļūdu citādi tikpat kā nav. Gods kam gods. Laba korektūra jau sen vairs nav nekas pašsaprotams.

 

Mārtiņš Lasmanis

Jaunā Gaita