Jaunā Gaita nr. 180, decembris 1990

 

 

Mārtiņš Lasmanis

DAŽAS LĪNIJAS FRIČA DZIESMAS DZEJĀ

 

 



Fricis Dziesma. Ed. Dzeņa zīmējums.

1947. gadā apgāds Ceļš Vircburgā izdeva Friča Dziesmas dzejoļu krājumu Dzīvei draugos. Tā saturs bija pa lielākai daļai vēl Latvijā radies. Rokrakstus dzejnieks paņēma līdz, dodamies no Kurzemes uz Zviedriju, uz Gotlandes krastu, kuŗu viņš kopā ar ģimeni sasniedza 1944. gada oktobŗa beigās pēc klizmaina bēgļu brauciena pārslogotā zvejnieku laivā.

Latviju atstājot, Fricis Dziesma jau bija pazīstams dzejnieks, un viņa krājums Līvzeme pat iemīļots. Emigrācijas gadu desmitos Dziesma un viņa darbi pieminēti retāk. Var jau būt, ka sava loma pieklusumā ir paša dzejnieka atturībai un savrupībai, kas literāram darbam nelabvēlīgos svešuma apstākļus nekādi neatvieglina.

Dzīvei draugos ir maza, nometņu laika lētajiem izdevumiem parasta izskata grāmata, kuŗas tagad stipri vien apdzeltējušās lapās ar sīkiem burtiem salikti sešdesmit pieci dzejoļi. Kāda trešā daļa no tiem ir rakstīti Zviedrijā. Ja desmit dzejoļu gadā nav daudz, tad turpmāk Friča Dziesmas devums kļūst apmēros vēl skopāks. Uzmācas dīvaina sajūta, kāds laika perspektīvas gandrīz vai nereāls saīsinājums, ja domā par to, ka Dzīvei draugos līdz šim sekojis vēl tikai viens vienīgs krājums − Klusuma zvaigzne, ko 1969. gadā publicēja Kopenhāgenas apgāds Imanta, tā atceroties autora agri aizsāktās literārās darbības piecdesmit gadus. Klusuma zvaigzne tomēr nav nekāda jubilejas izlase, bet pirmizdevums, kam vairāk jaunveidojuma nekā kopsavilkuma vai atkārtojuma iezīmes.

To skaidri ievēroja Jānis Andrups, žurnālā Ceļa Zīmes toreiz rakstīdams, ka šī dzeja pārsteidz ar savu gatavību un reizē žilbina ar pirmreizības svaigumu. Tie ir pamatoti un autoritatīvi vārdi, kam arī divdesmit gadu vēlāk nekā nav ko atņemt. Un tomēr liekas, ka Jāņa Andrupa vērtējumam literārā pagalmā lielāka atbalss neradās. Arī tad ne, kad Klusuma zvaigznei pamazām sekoja prāvesta Viļņa izdotā Dzimtenes kalendāra gadagājumos publicēta līdzīgi ievērojamu dzejojumu virkne.

Fricis Dziesma ir dzimis 1906. gadā. Sava mūža septītajā gadu desmitā viņš pārsteidza ar jaunu ceļu meklējumu. Iespējams, ka lasītāji gluži vienkārši netika viņam līdzi, it kā aiz inerces kavēdamies agrāk iedibinātos priekšstatos par autoru kā tradicionālu un mazliet jūsmīgu Līvzemes apdziedātāju. Vispār ne vienu reizi vien ir izrādījies, ka pilnīgāka aina par Friča Dziesmas dzeju tik viegli nav sniedzama. Grūtības manot, apcerētāji izpalīdzas, gan runājot par mazāk komplicēto autoru Alant Vili, gan par profesionālo fotogrāfu Frici Forstmani. Noapaļojumam tad vēl var pieminēt dzejnieku kā manīgu bekotāju, kas pati par sevi, protams, ir vērtīga un pat apskaužama kapacitāte.

 

*

Krājums Līvzeme savā paplašinātajā un pabeigtajā izdevumā parādījās 1943. gadā. Viens no papildinājumiem bija par Seržu ciema traģisko vētras nelaimi rakstītā apjomīgā balāde „Zvejnieku svētais vakarēdiens”. Tā jau agrāk bija ievietota grāmatā Svētītie gadi (1939), bet vēlāk dzejnieks to kā dramatisku kāpinājumu pievienoja Līvzemei.

„Zvejnieku svētais vakarēdiens” savā laikā guva lielu atsaucību. Tā ir nenoliedzama, tikai var piebilst, ka šī sacerējuma patētiskajam tonim Friča Dziesmas vēlākajā dzejā nav īsta turpinājuma, toreiz aptuveni vienlaicīgi izdoto krājumu Dzīvības lokā (1942) šeit atskaitot. Vēl vairāk var pat likties, ka dramatiskie akcenti arī Līvzemē neatrod savu dabīgo vietu − tie ir par smagiem.

Balādes satrauktajai gaisotnei grūti iedomāties lielāku kontrastu par dzejojumu, kas veltīts Līvzemes vilcienam, mazajam sprunguļbānim ar ļoti pieticīgu tvaiku jaudu. Vilciens ir visaugstākā mērā no divdesmito-trīsdesmito gadu īstenības ņemts, un attēlotais brauciens turklāt skaidri lokalizēts Ziemeļkurzemes apvidū starp Ovīšiem, Miķeļtorni un stāvo, lokomotīvei tā vien pārvaramo Slīteres kalnu. Bet zīmīgākais ir, ka no rindām par pitoresko šaursliežu idilli atraisās krāsas, smaržas, kustības un skaņas, paceļas kāda katrā sīkumā skaidra, rūpīgi izstrādāta un reizē vienkāršības viegluma apņemta aina, kas nav iesprostojama lokāla kolorīta logātā vien. Jāšaubās, vai šķietami necilais dzejolis būs kādreiz agrāk citēts. Pievilcība šinīs rindās nedižojas, tā var paslīdēt gaŗām, ja lasītājs nepieskaņojas seno ceļadienu nesteidzībai.

Lūžņas līkumos daudzos
zili pūkainas sila purenes
sirmos, līganos kātos
šūpojas sliežu ceļam tik tuvu,
ka plūcamas tikko pastieptiem pirkstiem
.
Ovīšu kioskā pērkami
spuraini rudzu sklandurauši
un gružiem piebiris piens.

Bet kad pa cauruli tievu un melnu
lokomotīve aiz Miķeļtorņa
ūdeni iesūc no rāvaina strauta
varat peldēties aiziet uz jūru,
pielasīt vāceli brūkleņu mežā
vai iecerēt skumju leģendu pantos
par līvu pasaules dīvainām gleznām.

Ventspilī skolā ejot un vasaras tuvējā Zlēku pagastā pie mātes vecākiem vaļiniekiem pavadot, Fricis Dziesma jau agri met skatu plašākā pasaulē, lasot kā latviešu, tā vācu, krievu un angļu rakstniekus. Viņa pirmo dzejoli Ventspils Avīze iespiež 1919.gadā − autors tad vēl bija pamatskolas vecumā. Šim kā rotaļā gūtajam panākumam sekoja cītīgi vingrinājumi klusībā, pamazām ņemot palīgā tanī laikā jaunizdoto Kārļa Dziļlejas Poētiku. Izrādījās, ka klasiskās formas topošajam dzejniekam padevās diezgan viegli. Bet viņa pirmajā krājumā Pavasara vārtos (1933), kas pārsteidza ar saviem daudzajiem Rilkes atdzejojumiem ir arī brīvākas formas paraugi. Nedaudz vēlāk rakstītais Līvzemes vilciens ved pa šo ceļu tālāk, tiecoties tanī atpoētizēta liriska vēstījuma valodā, kas pēc gadu desmitiem tik plaši un pilnā briedumā izpaužas Klusuma zvaigznē.

Brīva forma neatbrīvo no prasībām, tā tikai maina to raksturu. Atsakoties no stingra pantmēra un atskaņām, kas reizēm patiesi top par likstu, Friča Dziesmas dzeja neieslīd ne vaļīgumā, ne liekvārdībā, tā nepieņem izteiksmes veidu, ko mēdz saukt par parastu valodu. Gluži otrādi, vairīšanās no daiļrunas, no poētiskiem efektiem ir drīzāk kāpinājusi izvēles rūpību.

Emigrācijas dzejnieku vidū Fricis Dziesma nav vienīgais, kuŗa darbi ir virzījušies uz stingri grožotu vienkāršību. Veronikas Strēlertes krājums Pusvārdiem (1982) − arī uz to bija jāgaida divdesmit gadu − norāda līdzīgu ceļu. Ja Strēlertes lirika te sasniedz galēju lakonismu, tad Dziesmas valoda arī izmaiņās patur plašāku plūdumu, rāmu apcerīgumu. To varēja sastapt jau dzejnieka agrākos darbos, bet starplaika gadu desmiti dod pieredzei citu svaru un noskaņām citu, dziļāku ēnojumu.

Klusuma zvaigznē ievietotā dzeja ir rakstīta laikā no 1948. līdz 1969. gadam. Katram sacerējumam ir satura rādītājā atzīmēts tapšanas laiks. Tos pārlūkojot, atklājas, ka negaidītais pirmreizības svaigums, par ko īsi pēc krājuma iznākšanas rakstīja Jānis Andrups, piemīt jau darbiem, kas radušies piecdesmito gadu pirmajā pusē. Un līdz ar to, ja vien formāli nevadāmies tikai no pašas grāmatas publicēšanas gada, var pamatoti teikt, ka Fricis Dziesma jāpievieno emigrācijas dzejas pirmo atjaunotāju saimei, kaut gan viņa vārds šinī sakarībā, kā liekas, vēl nevienā pārskatā nav minēts. Pārvērtējums te nebūtu kārtības vai taisnīguma jautājums vien. Pēc visa spriežot, Klusuma zvaigzne arī šodien kaut cik plašākā nozīmē ir vēl atklājama dzeja.

Paraugam var izvēlēties ievada un noslēguma strofu no četru lappušu sacerējuma „Tēva pulkstenis” (1953-1955). Valoda un izteiksme te ir atbrīvojusies no visa poētiski konvencionālā. Reizē dzeja šeit vairs nemeklē ceļu − process ir noslēdzies, bet mirdz izlīdzināta un svaiga.

Vizošiem pubuļu mākoņiem piebārstītā oktobŗa pēcdusdienā mans tēvs bija palicis guļam uz pagalma šķūnīša jumta: pusē pavilktais spainis atkritis atpakaļ, darva satecējuši akmeņu spraugās starp zāli un pieneņu lapām, sastingdama melna sidraba lāmās, ko stundas apnesa sīkiem siena ziediem un jaunu cālēnu pūkām.

Darbnīcā man ienācis klusums. Iemaldījusies bite neatrod ceļu laukā pa pavērta loga spraugu. Sasilis gaiss ceļas augšup no pagalma muldas, kur neapnicīgi zied sarkanu rožu dobes − un balti pubuļu mākoņi pāri nesen apdarvotiem zviedru jumtiem plaukst un plaukst.

Zēna gados Fricis Dziesma labi iepazina nabadzību gan Zlēku vaļiniekos, gan Ventspils strādniekos. Viņa agro, rokrakstos saglabāto dzejas mēģinājumu tematikā var sastapt sociāla taisnīguma prasību, kuŗai varētu būt arī Raiņa ietekme, bet jauneklīgo „Pavasara vārtu” laikā to aizstāj citas izjūtas, vispirms jau entuziasms par estētiskās pasaules nebeidzamo atklājumu iespējām.

Pēc vidusskolas Dziesma ilgāku laiku strādā Ventspils dzelzceļa iecirkņa kantorī par technisko zīmētāju un šinī darbā krustu šķērsu izbraukā piekrasti, kas drīz vien ienāk viņa lirikā kā Līvzeme. Autora skaidrojumā tā ir pa daļai īstenības, pa daļai sapņu zeme. Krājumā Līvzeme ir diezgan daudz sapņainas jūsmas, bet tur manāmas arī skarbākas, ar zvejniekciemu ikdienas trūkuma slogu saderīgākas skaņas. Ja strādnieka dēlam dzīves sūrums nebija jauna pieredze, tad Kurzemes piekrastē vērotais to vēl pastiprināja. Šie iespaidi neizbāl. Gluži pretēji, pēc daudz gadiem tie uzsitas atmiņā ar visu tiešuma spēku.

Jūsma reizēm prasa it kā attaisnojumu vai paskaidrojumu, it sevišķi atskatā. Par Līvzemi runājot Fricis Dziesma kādā nesenā intervijā [Ar Māru Gulēnu, Stokholmā izdotajā literārajā gadagrāmatā Zari, 1990.] saka, ka zvejnieku dzīves grūtums ir vairāk parādījies viņa vēlākajos darbos.

Arī par to var pārliecināties Klusuma zvaigznē. Tur ir dzejoļi par lašu dūrējiem un reņģu zvejniekiem, par Mērsraga būdnieka izbadējušo sivēnu un par rudens saltumu piejūras klajumā. Šīs ainas neapņem nekāds Dzintarjūras spožums. Zvejas izdarības norisinās aukstās marta vai tumšās oktobŗa naktīs, lašu dūrēji dreb vairāk par zivīm, un reņģu zvejnieki, ūdenī uzplaucētas plekstes un sēnalainu maizi grauzuši, laižas murgainā snaudā uz kajītes soliem. Tā ir lietišķa poēzija, kuŗas reālistiskajā vēstījumā ir vieta arī zvejnieku sapņiem par treknām oktobŗa reņģēm, kas dziļumā čaukstot lien tīklos.

Trīs atskaņotās četrrindes par rudeni Mērsraga klajumā var likties ierastākas, vismaz pirmā acu uzmetienā. Kaut kur tuvumā, turpat aiz purva un priedāja, tā kā pukstētu un stenētu Līvzemes vilciens. Bet taisni šinī salīdzinājumā izceļas skopais dzestrums pār Mērsraga ainavu, divdesmit gadu vēlāk atmiņā skatītu. Rindas aprautas kā vieglā stingumā, dzejolis savelkas kā saldams ap liesu klajumu, ap panīkušu, sūru dzīvi. Tā raksta meistars.

Smiltis. Viršziedu cekuli mēļi.
Priedāju puduri sīki.
Purvā baltu pūkainu pēli,
bērziņi rudi un līki.

Vaļinieka būdai pie sila
rožains apmetums plaisā.
Četras peļacu rūtis. Tumšzila
vakara gaisma gaisā.

Sals dzeļ asteri − vienīgo puķi
mājas dobē pie loga.
Dzīve asa − griež kā ar suķi −
atskābst kā dzērveņu oga.

Līvzeme seko Fricim Dziesmam visu mūžu, gan ne dominējot, bet pavadot. Laika gaitā tai blakus izvēršas reliģioza tematika. Saskaņā ar to emigrācijas gados rodas lielāks skaits zviedru psalmu atdzejojumu. Viens otrs no tiem ir atskanējis garīgos sarīkojumos, bet tas līdz šim arī bijis viss. Tagad ir ziņas, ka Latvijas baznīcas dzīves atjaunojuma kustībā gaidāms šo psalmu izdevums praktiskam lietojumam. Atdzejotājam tas varētu dot gandarījumu arī tāpēc, ka viņa darbībai rakstos jau no sākta gala, no korespondencēm Ventas Balsī, kopā ar visu citu piederējis savs noderīguma aspekts.

Gadās, ka lasītāji un vērtētāji ērtības dēļ pārāk vienkārši sarindo autorus pa novirzieniem, turklāt piespriežot katram tikai vienu kā galveno. Latviešu reliģiskās dzejas antoloģijas Dieva kokle (Stokholma, 1969) sastādītājam Fricim Dziesmam ir bijis iemesls teikt, ka reliģiskie motīvi viņa lirikā nav svarīgāki par citiem. Atgādinājums var novērst pārsteidzīgi vienpusīgu pieņēmumu, bet tam nevajadzētu izraisīt jaunus pārpratumus. Motīvu vienlīdzībā uzvarētāji nav jāizrauga.

Klusuma zvaigznē reliģiskai dzejai ir veltīta pēdējā nodaļa. Starp tanī ievietotiem deviņiem dzejoļiem savdabībā izceļas „Jaunpienācēja debesu mājokļos”. Rakstītas 1968. gadā, šīs rindas reizē varētu būt piemiņas vārdi dzejnieka nedaudz agrāk mirušajai dzīvesbiedrei, lībiešu pēctecei, Mildai Dišlerei no Košraga ciema.

Dzejolis par Jaunpienācēju izstaro gaišumu, kas pa daļai ir mantojums no zemes. No vasarīgiem zvejniekciemu dārziem, no jūras putām, no baltām liedaga smiltīm. Debesu mājokļos ir savs starojums, bet tur nevalda gravitācija, nekam nav zemes smaguma spēka. Un kā pārlaicīgās atmiņās par to („ − varbūt tie bija tūkstoš gadi uz zemes? −”) Jaunpienācējas domas kavējas pie jaunības laika divi suņiem, kas karstās vasaras dienās smagi nogula Košraga jūrmalas vēsajās, mitrajās smiltīs. Jaunpienācējas gaišums liek domāt par kādu citu, daudz agrāk rakstītu dzejoli. Kaŗa laikā izdotajam Friča Dziesmas krājumam Dzīvības lokā (1942) visumā ir raksturīga pacēluma valoda, patosa nesta izteiksme, it kā ērģeles skaņas. Loki te sniedzas ne vien paaudzēs un gadsimtos, bet vēl tālāk, no „Mūžu mūzikas” līdz „Aizmūžīgajai skanēšanai”. Līdz kādā brīdī, kad varenība atvelk elpu, kā balss no citas, dzejnieka dabai varbūt tuvākas jomas runā dzejolis „Ceļojums ar zvaigznājiem”. Apvārsnis tam ir tik bezgalīgs, kā virsraksts to izsaka, bet skaņa liega, un ceļotājs vizinās vieglā laivā, kuŗas mājvieta varētu būt kādā senā lībiešu ciemā Kurzemes krastā. Ar savu dzidrumu „Ceļojums ar zvaigznājiem” ir radniecīgs „Jaunpienācējai debesu mājokļos”, bet turpat trīsdesmit gadu agrāk rakstītajā dzejolī bezgalības izjūtai vēl nebija vajadzīgs zemes atsvars.

Man dodiet laivu skrējēju un silta vēja brīzi
un skaidras rieta debesis, kas nozvaigžņojas drīzi.
Tad laivas galā atgulšos ar baltām linu drānām
un braukšu jūras plašumos pa miglas vītrām plānām.

Es nejaudīšu smaguma, ne laika vairs, ne telpu,
tik lēnām vilnī šūpošos, tam pieskaņodams elpu −
ka osta nekur negaida, ka nevajaga steigties −
ka zvaigžņu virmā sācies viss un zvaigznēs visam beigties.

Par Friča Dziesmas dzeju septiņdesmitajos gados liecību periodikā nav daudz. Varbūt šis ir viens no laika posmiem, kad „dzejnieka nemiers sarec uz iekšu”. Bet pie tā nepaliek, pieklusumam seko jauna publicējumu virkne. Zviedrijā izdotajā Dzimtenes kalendārā laikā no 1983. līdz 1989. gadam ik laidienā parādās kāds Dziesmas oriģināldarbs un papildus arī zviedru autoru atdzejojumi.

Oriģināldzejoļi pa lielākai daļai turpina „Klusuma zvaigznes” pamatlīnijas. Vairākkārt gan manāms, ka introspektīva apcerīguma vietā stājas kāds paplašināts vērojums. Skats slīd pāri attālumiem laikā un telpā, rodas distance, kuŗā lietas un parādības nevis izbāl, bet iegūst liriskajā tuvskatā nepamanītas īpašības. Autors šinī laikā kļūst astoņdesmitgadnieks, viņa dzejā izpaužas vēlīniem darbiem raksturīgs rēnums.

Dzimtenes kalendārā iespiesto dzejojumu rindā atsevišķi izdalās Līvzemes elēģija, patiesībā tikai viena no septiņu Līvzemes elēģiju cikla. Tas ir pa lielākai daļai rakstīts trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito gadu sākumā, vēlāk papildināts un pārveidots, bet savā kopumā vēl nepublicēts.

Dzejnieks pats saka, ka vēlāko gadu grozījumi elēģijās nav tik nozīmīgi. Ja līdz ar to pašsaprotamākas ir jūsmas un idealizējuma apņemtās rindas, tad jo savdabīgāks liekas līdztekus sastopamais pieredzes dziļums, radies kā priekšnojautās par to, ko vēl neizdzīvots laiks nesīs. Bet datējums nav svarīgākais. Šinī ciklā skaudrums un rezignācija apvienojas ar ticību skaistajam, zuduma sāpe un smeldzīgu atmiņu nasta izgaist atbrīvojumā, ko dod gaiša vīzija. Pusgadsimtu Friča Dziesmas dzeju neatstādama, tā saistās ar elēģijās izdziedāto Līvzemes mūžības trijskani − smiltīm, debesīm, jūru.

Rītausma bieži atrod tevi pie galda vērojot kaisušām acīm tukšo lapu sev priekšā. Kur gan aiztrūka vārdi, brīnumu svētītās rindas, dzīvi teicēji vārdi, skanīgām atskaņu straumēm, kas reiz aumaļām plūda pilni dvēseles prieka? Ai, tavs dzejnieka nemiers tagad sarec uz iekšu: visas uzietās jūtas, visi atrastie vārdi saķeras viens ar otru It kā čakārņi jūrā, kļūdami neganti smagi ar seno atmiņu nastām. Un tu nolieci spalvu, nolaidi galvu uz rokām − un tev priekšā viz jūra norieta sārtumā rāma, spoža skrējēja laiva, meitene vizošām drānām, cerīgām līgavas acīm. Viegli ieplaiksnās buras, uzviz vilnis kā spēle − un aiz pieliektās stūres zaļi sagrieztā straume margo bronzainā lāsmā.

 

Jaunā Gaita