Jaunā Gaita nr. 178, septembris 1990

 

 

Redakcijas piezīme: Zālamans Rušdijs (Salman Rushdie) dzimis Bombejā 1947. gadā. Izglītību guvis Anglijā labākajās privātskolās un koledžās. Sarakstījis romānus Grimus; Pusnakts bērni (Midnight’s Children, 1981. gadā godalgots ar Bukera prēmiju); Kauns (Shame, ieguvis franču Prix du meilleur livre étranger), eseju „Jaguāra smaids: ceļojums pa Nikaragvu” un 1988. gadā izdoto romānu Sātaniskās vārsmas (Satanic Verses). Romāna virsraksts attiecas uz trīs dzejas rindām, ko Sātanam izdevies iespraust eņģeļa Gabriela Muhamedam diktētajā Korānā. Šīs rindas saka tikai, ka ticīgie drīkst pielūgt Zemes māti − arī mīlestības dievieti − jo tā darbojoties kā vidutāja starp Dievu un cilvēkiem. Taču romānā ir arī citi izteikumi par reliģiju, ko Irānas premjers Homeini deklarēja par apvainojumiem muhamedāņu ticībai, un tamdēļ notiesāja Rušdiju uz nāvi, izsludinot 5 miljonu dolāru galvas naudu par Rušdija saķeršanu (vai nogalināšanu). Rušdiju kā Lielbritānijas pilsoni savā aizsardzībā paņēmusi Anglijas valdība. Rušdija atrašanās vieta nav zināma. Homeini pēcteči nāves spriedumu Rušdijam nav atcēluši. Līdz Sātanisko vārsmu publicēšanai Rušdija romāni jau bija tulkoti divdesmit valodās.

 

ZĀLAMANS RUŠDIJS SĀK JAUNU DZĪVI PIE TAUTIEŠIEM ZIEMEĻKALIFORNIJĀ

Tas nu bija skaidrs: Anglijā dzīves vairs nebija. Smacenis pār Londonu ik dienas kļuva biezāks, brokastu maizītes cietākas, un tikai vakar jaunais Skotlendjarda nozīmētais sardzes priekšnieks, kas Rušdijam ik rītus atnesa Londonas Laiku (Times), Rušdiju bija apsveicis tīrā arābu valodā, turklāt ar irāņu akcentu. Rušdijs bija pārliecināts, ka tas bija otra lielākā ienaidnieka − prezidentes Tačeres − nepārprotams mājiens, ka pienācis laiks virzīties tālāk. Vienīgais jautājums: uz kurieni un kā?

Šai brīdī sargeņģelis lika Rušdijam pagriezties pret Rušdija dienišķā mierinājuma avotu − grāmatu plauktu − un uz tā ieraudzīt eņģeļa nupat uzlikto Sunīti Kumāra Čaterdžija grāmatu Ārieši un balti. Grāmata atvērās tieši tajā vietā, kur Čaterdžijs saka, ka balti vispār, bet īpaši latvieši esot ne vien pati drošsirdīgākā bet arī miermīlīgākā tauta, kādu viņam gadījies sastapt, un kuŗas vienīgais mērķis esot kalpot mākslām un dzīvot saderībā vienam ar otru.

Tālāk Rušdijs nelasīja. Pēc pazemojumiem Anglijā − spēcīgi izliektā deguna un viegli melnīgsnējās sejas krāsas dēļ, un vajāšanām, ko teoloģisku domstarpību un viduslaiku aizspriedumainības dēļ pret viņu bija uzsācis lielais Irānas Imāms − vienīgais, ko Rušdijs vēlējās, bija dzīvot starp mākslu un literatūru mīlošiem, savstarpēji saticīgiem cilvēkiem, kas turklāt savējos prastu arī drošsirdīgi pret jebkādiem ienaidniekiem aizstāvēt. Rušdijs izšķīrās pārtapt par latvieti.

Ar Budiņas-Baltiņas-Bērziņas rokas grāmatas palīdzību Teach Yourself Latvian (Ar labu gribu latviešu valodu vari sev iemācīt pats) triju nedēļu laikā Rušdijs bija ticis tik tālu, ka Londonas latviešu biedrības krodziņā sastaptais tautietis jau pēc pirmā alus kausa sita Rušdijam priecīgi uz pleca un aicināja sadzert tubrālības. Vieglo akcentu, ko tautietis tomēr bija pamanījis, Rušdijs izskaidroja, ka esot ieguvis Jaunzēlandē, vairākus gadus dzīvojot kopā ar turienes iedzimtiem, kamēr savu − vēl joprojām ne gluži latvisko izskatu − Rušdijs izskaidroja ar to, ka viņa senči jau paaudžu paaudzēs nākot no Kurzemes. Un kā tautieši no Alberta Bela romāna Cilvēki laivās un profesora Edgara Andersona pētījumiem zināšot, kurši jau kopš 8. g.s. bijuši ciešā saskarē ar visdažādākām Eiropas tautām. Kuršiem arī piemitusi jaukā paraša studiju un garīgā apvāršņa paplašināšanas ceļojumos sastaptos draugus aicināt sev līdzi uz Kurzemi, kur tad tie − kuršu viesmīlības savaldzināti − bez izņēmuma izšķīrušies palikt uz visiem laikiem.

Tā, savas nedraudzenes Tačeres ar pasi un brīvu lidmašīnas biļeti apgādāts, Rušdijs bija ceļā pie saviem jaunajiem tautiešiem.

No Rīgas, kas kā lielpilsēta Rušdiju vilināja visvairāk, tomēr vajadzēja atteikties. Rušdija kapitāldarbs Lucifera pienesums Korānam Latvijā pārtulkots vēl nebija, kamēr Amerikas sensāciju kārā paradīzē grāmatas pirmais metiens jau bija izpārdots un kopš lielais Imāms par Rušdija noķeršanu bija izsludinājis 5 miljonu dolāru galvas naudas, Lucifera pienesumi (jeb Sātaniskās vārsmas) melnā tirgū pārdevās par fantastisku cenu. Un tik daudz no ievāktās izziņas Rušdijs bija sapratis, ka, ja viņš vēlējās dzīvot kā latvietis, tad sevišķi Kalifornijā bez septiņistabu savrupmājas un solīda bankas konta nekur tālu netiks. Jo Rušdijs bija izvēlējies apmesties tieši Ziemeļkalifornijā, kur − spriežot no Londonā sastaptā tautieša informācijas − latviešu kultūras dzīve sitot visaugstāko un baltāko vilni.

Plāns risinājās gludi. Sargeņģelis, kas Zaratustras pēcteci bija vadījis cauri visām iepriekšējām inkarnācijām (ieskaitot ercenģeli Gabrielu un turku sultānu Saladīnu Apžilbinošo), jau pirmajā saietā Draudzes namā Sanfrancisko Rušdiju nosēdināja blakus Ziemeļkalifornijas apskata redaktoram Ojāram Cellēm. Tā kā publicēšanas un publicēšanās problēmas abiem bija uz sirds, Rušdijs jau pēc nedaudzām minūtēm uzzināja, ka pie Ziemeļkalifornijas apskata atbrīvojusies literārā recenzenta vieta. Līdzšinējā jau vecīgā recenzente − pēdējo mēnešu biežo sarīkojumu un augošā profesijas stresa dēļ − no posteņa esot atteikusies un aizbēgusi uz Svēto Pēterburgu Floridā apārstēt profesijas sabendētos nervus. Kopš Rušdijs nekavējās sarunā diskrēti iespraust, ka ir vairāku grāmatu autors, redaktors sajūsmā par jaunā recenzenta atrašanu pat neieprasījās „Kuŗu?” − un Rušdiju uz vietas pieņēma darbā. Ar to Rušdija funkcija Līča Apkaimes latviešu sabiedrībā bija nodrošināta. Jo tam, kam latviešu sabiedriskā dzīvē nav savas funkcijas, tautiešu lepnajās savrupmājās rīkotajos kulturālos sanāktos kūkas ēst nesanāks.

Taču ar recenzenta posteņa pārņemšanu arī sākās Rušdija nedienas. Lai nu ko Līča apkaimieši par sava pagasta kultūru domāja paši − Londona jau te nebija. Turklāt pagasta avīzē jāraksta par visu, kas pa recenzentam nozīmēto līnīju nāk...

Pirmie ieradās paši spožākie Rīgas Mākslas teātŗa pārstāvji. Ar drāmas gabaliņiem teātŗa mīļotājs Rušdijs galā tika, lai gan no tās pašas Londonas − teātŗa mākslas centra − nākušam, programma likās drusku provinciāli raiba... Taču jaunā recenzenta traģēdija sākās, kad aktieŗi, kā viņu pusē parasts, sāka ar dzeju...

Dzejas mīļotājs Rušdijs nekad nebija bijis, taču kopš nepatikšanām ar Lucifera oriģināldzejas iespraudumiem Korānā (jeb kā šo darbu bija ieņēmies saukt lielais Imāms: Lucifera Muhamedam ausis iečukstētām sātanībām), Rušdijs dzeju pavisam ienīda. Tie, kam par dzejas lasījumiem gadījies rakstīt, Rušdijam piekritīs. It sevišķi par tādiem lasījumiem, kādi top kultivēti klaida latviešu centros.

Lasījumi parasti notiek piektdienās, pēc gaŗas darba nedēļas un vismaz pusotras stundas ceļā pa mežonīgu braucēju apdraudētiem lielceļiem. Seko atspirdzināšanās ar vairākām glāzēm dzirkstošā Kalifornijas vīna − process, kas parasti ievelkas ... Un kad nu beidzot − tā pret pusnakti − publikas izslāpušais dzejnieks tiek pie lasīšanas, tad sajūsmā dāsni un devīgi savus kopotos rakstus lasa no vāka līdz vākam... šajā, kā jau teicu, gandrīz pusnakts stundā, jau pēc pirmajām piecpadsmit minūtēm klausītāju acis top stīvas... Pēc pirmās stundas lasītais pārvēršas viengabala zemapziņas plūsmā, bet pēc otras stundas − nabaga recenzents jau sacerējis pats savu epopeju par lasošā Odiseja ceļu uz recenzenta saprāta arvien sarūkošāko Itaku...

Ar teātriniekiem jau gluži tik ļauni nebija, taču visi septiņi lasīja viens caur otru Rīgas (vai Kalifornijas?) ātrumā un svaidījās vārdiem, kuŗus Rušdijs Budiņas-Baltiņas-Bērziņas rokas grāmatā neatcerējās sastapis. Rušdijs cietās, bet Luciferam atļāvis arī savā ausī šo to sātanisku iečukstēt, uzrakstīja īsti londonisku recenziju. Sacēlās vētra. Apskata lasītāji recenzentam uzbruka par „rokās sadošanās svētuma zaimošanu”, kamēr paši dzejas lasītāji sūdzējās, ka recenzijā citētās rindas Rušdijs sadzejojis pats. (Kā vēlāk Rušdijs − gan tikai pats sev − atzinās, citas iespējas jau viņam nebija bijis ...) Taču pirmo pāršaušanu pār strīpu redaktors piedeva, gan ieteicot turpmāk ar „rokās sadošanos svētumu” apieties uzmanīgāk.

Nākamās divas pārokeāna viešņas, paldies Dievam, runāja prozā... Tas Rušdijam atdeva ticību savu jaunadoptēto tautiešu racionālai domāšanas ievirzei un, visumā ņemot, izlīdzinātam un savaldīgam raksturam.

Taču ar nākamo vilni, kas gatavojās velties pāri Amerikas kontinenta klaida latviešu centriem, atkal tuvojās DZEJNIEKS, turklāt pats lielākais, proti, Pavasaris. Veselu mēnesi bibliotēkā ieracies Rušdijs izlasīja katru lapu, kam virsū bija uzdrukāts lielā dzejnieka vārds. Taču, kad Pavasaris beidzot ieradās, visa gaŗā gatavošanās izrādījās veltīga. Dzejas vietā Pavasaris veselu stundu runāja tikai par taureņu uzbrukumiem, kartupeļu audzēšanu un vagu galu aprušināšanas problēmām. Rušdijam pietika. Savas karjeras indīgāko recenziju uzrakstījis Rušdijs pazuda.

Odu sakosta un krokodilu pārbaidīta no Floridas atgriezās vecā recenzente, kas grēkus nožēlojusi un apsolījusies par redzēto un dzirdēto rakstīt „tikai labu”, tika pieņemta vecajā vietā.

Kas ar Rušdiju notika tālāk, nav zināms. Pagastu apskrēja ziņa, ka slavenajā Tobago salā uzradies un par informācijas nodaļas direktoru pieņemts nupat no Jaunzēlandes ieceļojušais pazīstamais rakstnieks un kritiķis Savietis V.G. Rušinātājs, kuŗš viegli melnīgsnējās sejas krāsas dēļ uz vietas iepaticies gan salas melnajam gubernatoram, gan stipri melnīgsnējiem kuršu kolonistu pēctečiem. Eiropiešu tūristi apbrīnojot Rušinātāja brīnišķīgo Londonas akcentu un kvēlo prezidentes Tačeres ienīšanu. No Sauda Arābijas atgriezies arhitekts un sabiedriskais darbinieks Raimonds Slaidiņš nevarot beigt slavēt Rušinātāja muhamedāņu ticības un Korāna izpratni.

Ņemot vērā Tobago salas − mūsdienu kuršu internacionāli pazīstamā kultūras centra uzplaukšanu un izvēršanos par rietumu puslodes Abreni − nabaga ilgi vajātam Rušinātājam dzīve liberāli ievirzītā, kulturāli stimulējošā vidē šķiet nodrošināta.

Priecāsimies par katru amata brāli, kam tā izdevies! Mēs pārējie, mazāk laimīgie, savu talantiņu riekstu čaumaliņās iekrampējušies mēģināsim noturēties virs ūdens, kultūras un sadzīves pašlaik deviņpēdu augstumā putojošos viļņos ...

 

Skaidrīte Rubene

Nolasīts 1989. gada LARAs Rakstnieku nedēļas humoram veltītajā vakarā.

 

Jaunā Gaita