Jaunā Gaita nr. 176, februāris 1990

 

 

 

RUNĀTĀJI UN KLUSĒTĀJI

Kārlis Ķezbers. Dēkaiņi un mīlētāji. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs. 1988. 235 lp. Vāku zīmējis Ilmārs Rumpēters.

 

Lielvēriena cilvēks Teodors Tomsons reiz ierosināja noplicinātās latviešu valodas atkopšanai izsludināt kādas paprāvas balvas naudā, kuŗu dēļ rakstu ļaudīm tad nu būtu vērts pacensties. Pagājušā gada Krišjāņa Barona prēmija rakstniecībā tādai prasībai īsti neatbilst, bet Kārlis Ķezbers to ir katrā ziņā godam pelnījis par savu dzimtas romānu Dēkaiņi un mīlētāji, kuŗu lasot var nopriecāties par kuplu vārdu krājumu un līganiem, frazeoloģiski bagātiem teikumiem. Ja devēji pusi balvas tanī reizē varētu atprasīt par neskaitāmajām komatu un garumzīmju kļūdām un dažu labu sintakses klupienu, tad no otras puses ļoti iespējams, ka šinī sakarībā vispirms nāktos runāt ar apgādu.

Romāna darbība norisinās Rīgā, uz laukiem un vēl citur plašā pasaulē laikā aptuveni no pagājušā gadsimta beigām līdz šī gadsimta divdesmitajiem gadiem. Bez abām galvenajām Mežgaiļu un Žuburu dzimtām te vēl ir vesels lērums vairāk vai mazāk vēsturisku blakus personu un ar tām saistītu notikumu, kā jau tas Kārļa Ķezbera darbos iegājies. Tā saucamais laikmeta fons ir tātad raibs diezgan, bet no tā pa lielākai daļai kolorīti joki vien iznāk, gluži kā savā laikā veco cara zaldātu stāstos saimes istabā, kaut gan runa var būt par dramatiskiem notikumiem un briesmu lietām kā toreiz pie Pļevnas, tā tagad citu kaŗu un revolūciju mutuļos.

Tādam stāstījuma veidam labi pieder ironiska distance, un Kārlis Ķezbers to izmanto veiksmīgi. Viegli ietonēts laikmetīgums valodā šo iespaidu vēl pastiprina, it sevišķi grāmatas pirmajā daļā, kas noslēdzas pasaules kaŗa priekšvakarā.

Turpinājumā dēkainības un medniekstāstu sanāk par daudz. Uz romāna beigām kādā vietā teikts, ka cilvēks, kam pārāk daudz ko stāstīt, palaikam klusē. Būtu nu autors pats to drusku vairāk ievērojis, ņēmis kaut vai savu spilgtāko tēlu, katordznieka Viļa Žubura sievu Sapu, par priekšzīmi. Dēkaiņu un mīlnieku šinī romānā ir cik uziet, bet lasītājam visilgāk paliks prātā Sapas vientulība, vēlās stundas, kad viņa, savu Rāceņu lievenī stāvēdama, klusējot lūkojas naktī.

 

Mārtiņš Lasmanis

Jaunā Gaita