Jaunā Gaita nr. 175, novembris 1989

 

 

 

INFORMĀCIJA PAR LATVIEŠU RADOŠĀ GARA PAUDUMU

Benjamiņš Jēgers. Latviešu trimdas izdevumu bibliografija (Bibliography of Latvian Publications Published Outside Latvia ) I- IV, 1968 -- 1988. Zviedrijā: Daugava.

 

BJ (saīsinājums, ko jau lieto, piem., Archīvs) I sējums (1968) apraksta 1940.-1960. g. izdotās grāmatas un brošūras, II sēj. (1972): 1949.-1960. g. izdoto periodiku, notis, kartes, programmas un izstāžu katalogus, III sēj. (1977) visus 1961.-1970. g. izdevumus un IV sējums (1988): visus 1971.-1980. g. izdevumus. Kopsummā aprakstīti 8792 grāmatas un citi izdevumi.

Šī darba lielā nozīme nav izvērtējama dažos teikumos. BJ četras grāmatas ir mūsu grāmatniecības vēstures celmlaužu J. Misiņa, A. Ģintera un A. Egles tradīciju turpinājums. Viņu veikums liekams latviešu kultūras pamatu pamatos un pielīdzināms Kr. Barona veikumam.

Šeit varbūt noder nedaudz faktu par agrākajām latviešu bibliogrāfijām, lai apjaustu BJ darba tilpumu.

Latviešu bibliogrāfijas sākumi iezīmējas jau 18. g.s. ar vācieša K. E. Napjerska grāmatu, bet pirmais latviešu retrospektīvās bibliogrāfijas kapitāldarbs ir Jāņa Misiņa Latviešu rakstniecības rādītājs. Tā pirmā daļa (par laiku 1585.-1910.) iznāca 1924. g., bet otrā dala (1585.-1925.), kas ietvēra daiļliteratūru un mākslu, varēja ieraudzīt dienas gaismu tikai 1937. g. Latvijas Valsts bibliotēka, sākot ar 1920. g., centās sniegt ziņas par jauniznākušām grāmatām Valdības Vēstnesis un Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā. Gada robežās iznākošie grāmatu rādītāji tika pievienoti Valsts bibliotēkas izdotajai Latviešu (vēlāk - Latvijas) zinātnes un literātūras kārtējai sērijai. Šai sērijā tika reģistrēti arī raksti periodiskajos izdevumos. Laikā no 1921. līdz 1942. g. iznāca 18 sējumi par 1920.-1936. gadu periodiskajos izdevumos iespiestajiem rakstiem, bet materiāli par 1937.-1942. g. palika kartotekā. Ar 1927. g. valsts bibliotēka sāka izdot tikai grāmatu bibliografēšanai mēnešrakstu Valsts bibliotēkas biļetens, kur reģistrēja visas Latvijā izdotās grāmatas visās valodās, sistemātiskā kārtojumā. Vācu okupācijas laikā biļetenu pārdēvēja par Zemes bibliotēkas biļetenu, un tā pēdējā burtnīca (par 1943. g.) iznāca 1944. gadā.

Padomju Latvijas laikā Valsts bibliotēka turpina darbu ar periodikā iespiesto rakstu reģistrēšanu, bet LPSR ZA Fundamentālā bibliotēka strādā ar periodikas un grāmatu bibliografēšanu. (Informācija no zinātniskās konferences 1919-1989 Latvijas Valsts bibliotēka materiāliem.)

BJ turpina apskatīt latviešu grāmatas tā, kā to darīja Latvijas Valsts bibliotēkas izdotais Biļetens, nesakārtojot materiālu pēc decimālās klasifikācijas, bet tikai alfabētiski. Jāievēro, ka J. Misiņa un Valsts bibliotēkas veiktā periodikā iespiesto rakstu reģistrēšana neietilpst BJ uzdevumu rāmjos. Toties BJ ir uzņemtas notis, kartes, sarīkojumu programmas un izstāžu katalogi, gan tos atšķiŗot no grāmatām un apvienojot atsevišķās nodaļās.

Ja Latvijas Valsts bibliotēka aprakstīja visas Latvijā izdotās grāmatas, vienalga kādā valodā tās bija publicētas, tad BJ uzdevums ir daudz sarežģītāks. Ja BJ apraksta cittautu apgādu izdevumus, kas izdoti latviešu valodā, tad šaubu nav par to piederību latviešu grāmatniecībai. Toties ja cittautu apgādi izdod svešvalodā darbu, kuŗa autoram ir latvisks uzvārds vai vārds, pie kam apšaubāmā rakstībā, tad jau rodas šaubas par šī autora latvietību, ja nepazīst viņu. Turpmāk būs vēl grūtāk orientēties autora tautības jautājumā, jo šie darbi bieži ir zinātniskas dabas un tos rakstījuši jaunākas paaudzes akadēmiķi. Varbūt pareizāk būtu lietot to piebildi, kā BJ iesāk IV sējumā, proti: autors latviskas cilmes, nevis - autors latvietis. Varētu lūgt arī visus BJ palīgus turpmāk ne tikai uzmeklēt grāmatu izdevumus, lai tos, turot rokā, apskatītu savām acīm un tikai tad tos aprakstītu, kā tas parasts, bet arī uzmeklēt darbu autorus, lai apjautātos par viņu tautību. Tas nebūs viegli, jo daudzās zemēs, piem. Zviedrijā, nemaz nepazīst tautības, bet tikai pilsonības jēdzienu. Taču tas ir nopietns principiāls jautājums, ja aprakstāma latviešu grāmatniecība, kaut arī BJ šo autoru darbus cittautu apgādos ievieto atsevišķā pielikumā.

Kā redzam, trimdas izdevumu bibliogrāfijai ir savas īpatnējas problēmas, un interesanti pavērot, kā šīs parādības atrisinājuši mūsu kaimiņi - igauņi un lietuvieši.

Līdz šim igauņiem nav izdevies radīt vienu bibliogrāfisku kopizdevumu, un viņu publicējumu apraksti meklējami pa vairākām grāmatām. Igauņu humānisti strādājuši par sevi, atsevišķi no zinātņu kopējiem. Igauņu grāmatu kooperativā Lundā (Zviedrijā) izdod galvenokārt igauņu daiļliteratūru, un šim apgādam piesūta arī citu igauņu daiļliteratūru apgādu izdevumus. Kooperatīva paspārnē 1957. g. bija izdota B. Kangro sastādīta neliela bibliogrāfiska brošūra. Pēc 3 gadiem šī brošūra iznāk ar papildinājumiem, un tās pēdējais, 40 lp biezais, ceturtais izdevums parādījies 1971. g., aptverdams 1770 vienības. Šīs brošūras salīdzināt ar BJ nemaz nevedas prāts - tās ir necilas, dodot viselementārākās izziņas par publikācijām, kas lielākas par 16 lp. Tur nav uzņemtas ziņas par periodiku, bet atzīmētas gan mācību grāmatas, kalendari, gadagrāmatas.

Patlaban esot gatavs manuskripts vairāk reprezentatīvam izdevumam ar rakstnieku biogrāfijām, attēliem, kas aptveršot līdz 2600 vienību, tomēr ar B. Jēgera paveikto darbu arī to pagrūti salīdzināt. Par igauņu zinātnisko literatūru rūpējies Igauņu zinātnieciskais institūts (Institutum litterarum estonicum) Lundā un Societatis Litterarum Estonicae in Svecia Stokholmā, izdodot gadagrāmatas un tās kompilējot pa tematiem. Šie bibliogrāfiskie izdevumi aptveŗ ne tikai zinātniskas grāmatas, bet visvairāk zinātniskus rakstus kā igauņu, tā citu rietumvalstu dažādajos žurnālos. Rakstus rūpīgi apstrādājuši vairāki redakcijas locekļi ar daudziem līdzstrādniekiem dažādās zemēs. Mūsu bibliogrāfijas četros sējumos sakopotām ziņām par darbiem galvenokārt t.s. cittautu apgādos (skaitā 1248) ir tikai daļēja līdzība ar lielo igauņu veikumu. Jākonstatē, ka igauņu zinātnieki bijuši daudz apzinīgāki, ar lielāku pašdisciplīnu, prazdami paši apkopt bibliogrāfisko informāciju par savu ražu. Mūsu žurnāls Techniskais Apskats, kas sācis pamazām apsīkt, tikai ļoti mazā mērā pieskaŗas šādam uzdevumam.

Lietuviešiem, izrādās, jau iznākušas ārzemju lietuviešu bibliogrāfijas pirms 1945. g., ko sakārtojis prof. Brižiška par laiku no 1875.-1910. g. (Vai mums ir kaut kas līdzīgs?) Bet pēc kaŗa lietuvieši, tāpat kā sākumā latvieši, dibināja pie biedrībām bibliogrāfijas sekcijas, un viena no tām izdeva The Lithuanian Books in Exile no 1945. -1948 .g. Ar laiku lietuvieši Amerikā radīja plašākas jumta organizācijas, kas sāka reģistrēt visu publicēto (arī rakstus presē), izdodot gada ceturkšņu biļetenus līdz 1966. g. Pēcāk sakopo biļetenus reiz gadā Lietuvas trimdas bibliogrāfijas gadagrāmatās. Pēdējā man pieejamā grāmata ir par laiku līdz 1979. gadam, kur reģistrētas grāmatas, brošūras, kā arī raksti no 109 (!) lietuviešu žurnāliem, sasniedzot kopā ar iepriekšējo 14 131 vienību.

Salīdzinot baltiešu veikumu šinī jomā, uz ātru roku šķiet, ka lietuvieši paveikuši visvairāk - viņiem bez grāmatām reģistrēti arī raksti no periodikas. Bet pavērojot tuvāk, jānoprot, ka BJ četros sējumos sakopotais, kaut arī tur nav ziņas par periodikā izkaisītiem rakstiem, ir izziņu blīvuma ziņā nesalīdzināmi pārāks par lietuviešu darbu, nemaz nerunājot par igauņu līdz šim paveikto. Ja mūsu kaimiņi mēģinājuši realizēt bibliogrāfu visu uzdevumu, B. Jēgers ierobežojis savu darba lauku, neiedams plašumā, bet dziļumā.

B. Jēgera materiāli ir ļoti vispusīgi un rūpīgi apstrādāti, un par savu sīki izdomāto un izplānoto sistēmu B. Jēgers pelnījis visaugstāko atzinību. Jau pirmajā sējumā B. Jēgers ir precīzi norādījis aprakstāmajā materiālā nepieciešamās grafiskās zīmes, norādes, saīsinājumus, to secību un pedantiski pieprasījis saviem palīgiem vākt šos datus. Viss šis faktu daudzums, kas paslēpts gandrīz kriptiskā veidā, var dot milzīgu vielu pētniekam un zinātnei par latviešu trimdas kultūras parādībām. B. Jēgers pats dod daudzus rādītājus - lietu, izdošanas vietas, iestāžu un organizāciju, personu un nosaukumu rādītājus alfabētiski. Tie ātri sniedz pieietamu pārskatu grāmatniecībā vai atsevišķu faktu grāmatniekam. Bet statistiķus šīs 4 grāmatas var nodarbināt gadiem ilgi. Jau Lilija Dunsdorfa, sākot ar 1960. g., sistemātiski izmantojusi BJ savos pārskatos par trimdas grāmatniecību (Archīvs I, X, XX), analizējot trimdas grāmatu klāstu gan pēc to skaita pa gadiem, gan pēc satura. Bet BJ sējumi slēpj vēl daudz vairāk statisku iespēju, kaut vai salīdzinājumā ar Latvijas brīvvalsts vai LPSR izdoto grāmatu skaitu attiecībā pret iedzīvotājiem, vai trimdā izdoto oriģinālliteratūru u.c.

Man kā nejaušai bibliotekārei šie BJ sējumi rādās pielīdzināmi mūsu dainu izdevumiem, ar to avotu pirmreizību un izziņu dažādību. Dainu tēvs vāca latviešu tautas garīgo devumu no tālo laiku dziļumiem, bet visai ierobežotā telpā - uz latviešu zemes. B. Jēgera uzdevuma grūtums nav saistīts tikai ar laiku - viņa apraksti sākas ar 1940. gadu. B. Jēgeram jāpārvar telpas plašums - jāvāc visā pasaulē ārpus Latvijas un Padomju Savienības izkaisītā iespiestā latviešu tautas radošā gara paudums. Šo uzdevumu B. Jēgers veic augstākā mērā lieliski sadarbībā ar mūsu prominento Daugavas apgādu.

Bet ar joni uzrodas jautājums - kur ir tā telpa, kuŗā vienkopus būtu savākts viss šis materiāls rokām taustāmā veidā? Darbs pasākts Austrālijā, Minsterē, Kalamazū. Vai izdosies?

 

Valentine Lasmane

Jaunā Gaita