Jaunā Gaita nr. 172, aprīlis 1989

 

 

 

KAS VAR DZIESMAS IZDZIEDĀT?

1987. gada valstsvētkos PBLA kultūras fonda goda diplomu mūzikā saņēma Ņujorkas latviešu koris − ar diriģentu Andreju Jansonu − par koncerta veidā uzvestām latviešu operām. Tāpēc par šiem trim lielumiem un to kopsakarību: kori − diriģentu − operām.

1975. gada rudenī darbu sāk jauna dziedātāju vienība − ŅLK, kam diriģenta darbu ir uzņēmies Andrejs Jansons − mūziķis, komponists, diriģents. Pirmo reizi jaunais koris atklātībā uzstājas 1976. gada pavasarī.

No tā laika apritējuši 13 gadi, un kā tautas dziesmā saka:

Kas var zvaigznes izskaitīt,
Jūŗas zvirgzdus salasīt?
Kas var dziesmas izdziedāt,
Kas valodas izrunāt?

Tā arī es, metot skatu pāri šiem 12 gadiem, nemēģināšu atskaitīt padarīto gabalu pa gabalam. Koris ir dziedājis ik gadus Ziemsvētkos un Lieldienās, ir dziedājis mūsu valstssvētkos un visos dziesmu svētkos, ik pavasari ir nācis klausītāju priekšā ar jaunu pavasara programmu. − Visam kopdarbam mākslinieciskos pamatus ir licis tā diriģents Andrejs Jansons. Gadu gājumā koŗa mērķi ir zarojuši un nostiprinājušies. Jā, visam pamatā ir griba dziedāt, bet dziedot būt kā vienai daļai visā latviešu mūzikas kopumā. Tādēļ, varbūt, vairāk kā citi, ŅLK ir gājis savu ceļu un kā savu pienākumu uzņēmies:

1. veicināt jaunu latviešu mūzikas darbu rašanos un to atskaņošanu, (cik ilgi vēl mūsu jaunie komponisti radīs mūziku latviešu dziesmai un garam, ja nebūs mutes, kas dod tai dzīvību, skaņu?),

2. iesaistīt jauniešus korī (arī kā solistus, diriģentus un instrumentālistus),

3. atskaņot latviešu mūzikas meistardarbus izcilās koncertu telpās profesionālu orķestŗu un solistu pavadījumā.

Šo ceļu ŅLK ir sācis 1977. gadā ar Bruno Skultes simfoniskās poēmas Daugava atskaņojumu Linkolna Centrā. Gadu pa gadam seko Andreja Jansona Sprīdītis, Aldona Kalniņa Orātorija par senām kaŗavīru dziesmām, Bruno Skultes Ganiņš, Viktora Baštika Rekviēms, Daces Aperānes Balsis, Haralda Berino Staru tilti un vēl un vēl.

Un tad pati lielākā uzdrīkstēšanās − Alfrēda Kalniņa operas Baņutas koncertuzvedums! − Šis Andreja Jansona iecerētais un piepildītais darbs reālizējās, lai − Birutas Sūrmanes vārdiem sakot – „piesaistītu mūzikas pasaules uzmanību Alfrēdam Kalniņam, jo Baņuta neapšaubāmi ir pasaules klases meistardarbs, kas var godam stāvēt blakus Smetanas Pārdotai līgavai un Vēbera Burvju strēlniekam. Diemžēl nekas, arī brīvās Latvijas laikā, nebija ticis darīts, lai Alfrēda Kalniņa darbus popularizētu ārpus mūsu zemes robežām”.

Komponists darbu pie Baņutas bija sācis jau 1918. gada augustā, un pirmuzmetums tiek nobeigts jau oktobrī. Operas pirmuzvedums notiek 1920. gadā, ar pašu komponistu pie diriģenta pults.

Nu pēc 62 gadiem pasaules slavenajā Karnegī zālē pāri par 2200 klausītājiem atskanēja Baņutas mūzika. − Prieks, lepnums, jā, arī pazemība. − Mūsu jaunatnei radās iespēja apjaust tās bagātības un to dziļumu, kas ir mūsu latviešu mūzikas mantojumā.

Lai Baņutu īstenotu, ŅLK saņēma Latviešu fonda piešķīrumu. Tādēļ koris jutās, ka Baņuta ir jāatkārto iespējami plašam klausītāju skaitam. Kaut arī Milvoku un Minsteres dziesmu svētku komitejas (1983. un 1984. gadā) oficiāli Baņutu savās programmās neuzņēma, vairoties no financiālām problēmām, tomēr, pašiem sedzot visus izdevumus, bijām daļa no lielo dziesmu svētku koncertiem. Tāpat kā pirmo koncertu, arī šos publika un kritika saņēma ar sajūsmu un apbrīnu. Lai runā kritiķi!

Noels G. da Kosta (American Choral Review) : „Ņujorkas latviešu korim uzvedumā bija daudz iespēju sevi parādīt − dziedāšana bija izcila. Krāšņais, dabīgais un dzīvais amatieŗu koŗa priekšnesums papildināja operas vispārējo drāmatisko efektu... Par uzveduma izdošanos jāpateicas Andreja Jansona precīzajai un iejūtīgai diriģēšanai... Baņuta ir plaša, nevainojami konstruēta opera. Būtu ieteicams šo darbu atkārtot, vai nu koncerta formā vai uz skatuves.”

Bernards Hollands (The New York Times): „Pati mūzikas serde ir tuvu Smetanam, Dvoržakam un Vāgneram; spriežot pēc Kalniņa skaidrās orķestŗa auduma izpratnes, viņš šajā pasaulē jūtas kā mājās. Mūzika bija pašpārliecināta un visnotaļ tīkama... Amatieŗu koris dziedāja iejūtīgi...”

Maikels Marks (Opera Digest): „Baņuta uzrunā klausītāju un rosina iztēli... Daudzie koŗa dziedājumi atskanēja lieliskā izpildījumā.”

Westfaellsche Nachrichten: „Baņuta − kāda iespaidīga satikšanās! Šis vērā ņemamais latviešu komponists... droši vien 1920. gadā pamatīgi pārsteidza rīdziniekus ar šo drāmatiski aizraujošo un simfoniskām pasāžām caurausto mūziku.”

Vai ŅLK varēja justies, ka nu ar jaukām atmiņām pietiks, tā teikt, līdz mūža galam? Taču nē! No katra padarītā darba žēl šķirties, bet ik reizi nākamais gaida darāmo. Tā seko Jāņa Kalniņa kantāte Asins Tīrums, Bruno Skultes piemiņas koncerts. 1986. gads − korim 10 gadi! Tos pieminam ar kantātēm gadu lokā no Jurjānu Andreja uz Alfrēdu Kalniņu līdz Lolitai Ritmanei. Jā, kaut visi esam tālu no savas zemes saknēm, tomēr mūsu jaunie mūziķi dzied savai tautai; dzied to pašu juzdami, ko dziedāja pirms 100 gadiem.

1987. gadā nonācām pie Alfrēda Kalniņa operas Salinieki. Baņutas vārds bija visu mutēs, − kas tie tādi Salinieki ? Varēja lasīt, ka darbu pie šīs operas komponists esot sācis jau 1922. gada pavasarī, un pirmuzvedumu tā piedzīvojusi 1926. gada februārī. Dzirdēts tika, ka librets operai esot visai mistisks: ļaudis ar visu savu Līgnas salu nogrimstot jūŗā, tad atkal tiekot virszemē, esot tur visādi māņi un mošķi. Mūziku neviens, atskaitot diriģentu, nebija dzirdējis. Arī paši koristi mācījās savas dziedājumu daļas, īsti nezinot, vai te jāgrimst vai jāceļas. Bet pamazām sāka skanēt melodijas, kas pašas deva izskaidrojumus gan ar savu drūmo bezcerību, gan skatu uz sauli un brīvību. Un vārdos, ja virspusēji tulkojām tikai laba un ļauna cīņu, tad tuvāk, dziļāk raugoties izprotam tautas ilgas un cīņu pēc brīvības.

Par 1987. gadā 13. jūnijā Lēmaņa zālē atskaņoto operu Salinieki mūzikas kritiķis Arnolds Šturms (Laiks) savā atsauksmē min, ka viņa vērtējumā „kā libretam, tā mūzikai netrūkst nedz drāmatisma, nedz savdabības, nedz izteiksmes intensitātes. Operas mūzikas centrālā daļa ir koris, kas atspoguļo salas iedzīvotājus. Sevišķa atzinība pienākas korim, kas grūto, nekonvencionālā stilā veidoto koŗa partiju atskaņoja disciplinēti, tīrā intonācijā un labā dikcijā; netrūka arī muzikālo frāžu iekrāsojuma un niansējuma.”

Otro reizi Saliniekus atskaņo Minsteres dziesmu dienās, šoreiz ar slaveno Nirnbergas simfonisko orķestri. Tur gan ŅLK devās ar lielām bažām, diez vai nebūs mājās jāiŗas ar plostu vai jāpeld, jo, neskatoties uz daudzo ziedotāju un labvēļu devīgumu, zinājām, ka grūti būs savilkt galus kopā. Gadiem ejot izdevumi aug, bet apmeklētāji un ieņēmumi iet mazumā. Minsteres koncerts deva pacilājumu un gandarījumu, ka darba izvēle ir bijusi pareiza un darbs labi padarīts.

Montreālas Ziņotājā Egons Rupners saka: „Otro cēlienu koris nodziedāja tik izjusti, ar tādu sparu un pārliecību; šis cēliens, tāpat kā visa opera, ir apspiestas tautas nevarīgas ilgas pēc brīvības... No mana, kā korista un klausītāja viedokļa Salinieki ir īpatnējāks, iespaidīgāks un dinamiskāks darbs kā Baņuta, un gribētos ticēt Longinam Apkalnam, ka ‘nav šaubu, ka tas ir pats varenākais un izcilākais skaņdarbs, kas latviešiem radies viņu patstāvības laikā.’”

Komponists Andris Vītoliņš rakstu Brīvajā Latvijā nobeidz ar „paldies Andrejam Jansonam un tā vadītajam Ņujorkas latviešu korim − tie izvērtušies par nozīmīgāko latviešu mūzikas centru ārpus Latvijas − par abu Alfrēda Kalniņa operu atskaņošanu abās Minsteres dziesmu dienās!”

Bet arī izdziedāta dziesma vēl nebeidz skanēt!

Decembrī Latvijas radiofons pārraidīja 15 minūšu izvilkumus no Salinieku Minsteres koncerta un pāris dienu vēlāk pilnu, nesaīsinātu operas koncertuzvedumu.

Te, Ņujorkā iedziedāti, Ņujorkas latviešu koŗa Salinieki skan pāri jūŗai mūsu zemē.

Ja sākot stāstīt par Ņujorkas latviešu koŗa darbu, minēju koŗa-diriģenta-operu sakarību, tad nobeidzot gribētu lietot citu variantu: koris/darītājs - diriģents/komponists − Gundega.

Plānojot Gundegas uzvedumu koris uzņēmās visus darbus un atbildību, lai to izvestu galā. Katrs koŗa dalībnieks tika aicināts talkā gan dziedāt un spēlēt, gan šūt un griezt, krāsot un naglot, gan vākt līdzekļus. Komponista Andreja Jansona, libretista Viļņa Baumaņa, dekoratora Ēvalda Dajevska un skatuves meistara Herberta Krasta darbi bija sākušies jau pirms pāris gadiem, lai Indianapoles un Ņujorkas skatītājiem varētu sagādāt skaistu izrādi. Ar jauniešu darba prieku un muzikālo talantu tas arī godam piepildījās. (Skat. U. Siliņa Gundegas dienasgrāmatu JG 170.)

Andrejs Jansons savu Gundegu sauc par muzikālo teātri, bet man to gribētos saukt par skaņu un krāsu brīnuma pasaku!

 

Aina Poilova

 

Ķēniņš (Uldis Siliņš) un Adaļa (Aina Poilova) Gundegas mēģinājumā Katskiļos 1988. gadā.

 

Ņujorkas latviešu koris 1987. g. 13. jūnijā.

 

Kopš 1987. gada Salinieku koncertiem koris ir kļuvis krietni kuplāks, ir nācis klāt daudz jaunu balsu. Ar Indianapoles dziesmu svētku vokālā koncertā dziedātiem B. Skultes „Ganiņu” un I. Mežaraupa „Sērdienīti” sākās jauns darba posms. Koris strādā ar dziesmām un kantātēm, ko vest šovasar uz Latviju: Ņujorkas latviešu koris 92 dziedātāju sastāvā ar diriģentu Andreju Jansonu no 8. līdz 22. jūlijam sešos koncertos Latvijā dziedās L. Apkalna, V. Baštika, J. Cimzes, A. Kalniņa, J. Kalniņa, I. Mežaraupa un B. Skultes darbus.

Dzied māsiņa tu pret mani,
Es pret tevi gavilēš’!

 

 


 

 

Ādolfs Ābele (1889-1967)

Latviešu mūzikā šis gads norit Ādolfa Ābeles simtgades zīmē. Esmu ļoti plaši izrakstījies vairākos laikrakstos un žurnālos par Ābeles mūziku, jo sevišķi viņa 75 gadu jubilejā, kā arī viņa nāves gadījumā. Visā iespējamā dziļumā komponista un diriģenta credo parādās Dziesmuvaras izdotajā piemiņas grāmatā, ko savukārt komentēju JG 166. izdevumā. Neticu, ka kaut ko jaunu vēl varētu pateikt. Tomēr mani ierosina viņa simtgades daudzināšana Latvijā, kur komponists līdz šim bija „muzikālā bezpersona”. Tāpat kā daudzi citi. Taču tagad stāvoklis ir mainījies, Ābeles mūziku dzied un spēlē, par ko paldies tiem Latvijas mūziķiem, kas saprata, ka „pilsētu kalnā nevar noslēpt”. Pienāks laiks, kad jaunās audzes meklēs „Vai būs laime”, „Mūzika”, „Dainu zeme” u.c. Imants Kokars ir pārliecināts, ka viņa koris dziedās Ābeles „Aizsaules koŗi”. Labas sekmes! Kā gan sākās komponista koŗa dziesmas attīstība? Te runā Jānis Zālītis 1914. g. februārī Dzimtenes vēstnesī:

Ā. Ābeļa jaunā dziesma „Tur zilā, dzidrā tālē” uzrāda daudz simpātisku īpašību. Jaunajam autoram bez neliedzama pārdzīvojuma un dzejiskas izjūtas patīkamā kārtā konstatējama jau diezgan krietna kompozīcijas technika un laba garša, visam tam attīstoties un roku rokā ejot, komponistam nākotnē pareģojamas izredzes. Tik vienā ziņā gan viņam uz saviem darbiem vajadzētu stingrāk raudzīties: neapkraujot dzejisko domu ar pārāk smagām polifonijas bruņām, neatļaut sev vadīties no tieksmes rakstīt kontrapunktu kontrapunkta dēļ, imitāciju imitācijas dēļ utt, utt ... bet gan rūpēties vairāk, lai muzikālam, kaut arī bagāti polifonam materiālam techniskā veidojumā piemistu vairāk caurredzamības, cikliska norobežojuma, gaisa, perspektīvas. Šo savu domu neizlobu ne tik daudz jau taisni no augšā minētās dziesmas, bet gan vairāk no dažiem man pazīstamiem autora citiem darbiem. Ar dziesmas izpildījumu, ja it sevišķi neaizmirstam tās obligāto balsu bagāti ievēroto darīšanu, kā arī dažu neparastāku, disonantu harmoniju gājienus, kas arvien neprofesionāliem koŗiem mēdz sagādāt grūtības, − domāju, komponistam vajadzēja būt pilnīgi apmierinātam.

Šo recenziju izraisīja Pēterburgas latviešu dziedāšanas biedrības koŗa koncerts, kur diriģēja Jāzeps Vītols. 1923. g. 4. decembrī notiek Reitera koŗa koncerts Māras baznīcā. Koris atskaņo Ābeles „Mūzika” (Sibillas teksts), un Zālītis liecina, ka „technisku erudiciju uzrāda Ābeles dziesma „Mūzika”. Skaņradis ar labu gaumi un izmaņu šeit pielietojis savas kontrapunktiskās zināšanas un arī sasniedz izteiksmē visai interesantus panākumus” (Jaunākās Ziņas, 1923. g. 5. nov.).

Septītajos vispārējos dziesmu svētkos 1931. g. atskaņo Ābeles divas tautas dziesmu apdares: „Trīs meitiņas saderēja” un „Aiz upītes meitas dzied”. Arī par tām Zālītis izsakās atzinīgi. Koŗdziesmai pieķēries, komponists šo darbu turpina visā savas dzīves laikā, te pieminot izcilo „Vai būs laime”, „Jūras meita sagšas auda”, „Raibie cimdi”, „Visiem rozes dārzā zied”, „Dainu zeme” u.c.

Ābeli ļoti interesēja orķestris, taču apstākļi neļāva viņam satvert patstāvīgu orķestŗa diriģenta zizli. Uz īsu mirkli tas viņam tomēr izdevās. Tā Zālītis Jaunāko Ziņu 1933. g. 1. dec. numurā raksta:

Ā. Ābele sniedza vienu gluži jaunu partitūru „Bārenītes asariņa”. Kompozīcijā, ko autors nosaucis par rondino, ievīta kāda tautas dziesma, kas guvusi visai glītu, techniski iezīmīgu apdari. Divi pārējie Ābeles opusi „Lāčplēša kaps” un „Leģenda” jau koncertos vairākkārtīgi atskaņoti, īpaši pēdējais minētais. Partitūras izceļas ar rūpīgu izstrādājumu, kontrapunktisku stilu, kuplo, gan arī mazliet smagnējo instrumentāciju. Darbus atskaņoja orķestris paša autora vadībā un impulsīvāko izteiksmi panāca „Lāčplēša kapā” un „Leģendā”.

Ievērojiet, orķestri diriģēja pats autors.

1938. g. 9. vispārējo dziesmu svētku brošūrā Zālītis raksta par „Latviešu simfoniskās mūzikas ceļiem”. Daudzinot Ābeli, lasām šādas rindas:

Viens no techniski vingrākajiem un atjautīgākajiem simfonisko darbu autoriem vidējā paaudzē − Ādolfs Ābele. Ar produktivitāti gan neizceļas, toties saista uzmanību ar partitūru ārkārtīgi rūpīgo un gaumīgo apdari. Katrs viņa darbs daudzkārt laists caur stingrākās paškritikas sietu un tālab galīgajā veidā ir šedevrs. Ābele nepārsteidz ar fantāzijas lidojumu, ar muzikālo ideju bagātību, bet viņa partitūras arvien rāda stila stingrību, eleganci, meistarīgu instrumentāciju. Plašākie darbi − simfon. meditācija „Vientulībā”, „Vīzija”, „Leģenda” „Lāčplēša kaps”.

Ābele bija arī ērģelnieks. Pēc Jozuusa nāves 1937. g. decembrī viņš vadīja konservatorijas ērģeļu klasi līdz 1938. g. rudenim, kad nāca N. Vanadziņš. Man nebija laimes viņu dzirdēt Latvijā, bet apbrīnoju viņa smalkjūtīgo un atjautīgo spēli 1964. g. pavasarī Kalamazū.

Dziesmuvaras koris: Pirmajā rindā vidū (no kreisās): Ādolfs Ābele, Konservātorijas rektors prof. Jāzeps Vītols un teoloģijas prof. Voldemārs Maldonis.

Par Dziesmuvaras vadību neesmu cienīgs izteikties. Tas ir stāsts pats par sevi, kur sasniegti latviešu koŗu mūzikas vēsturē vēl nepieredzēti augstumi. Te jārunā dziesmuvariešiem pašiem un to jau arī dara kā tēvzemē, tā trimdā. Šī sīkstā, izturīgā, garīgi gaišā dziedātāju kopa zeļ un zaļo vēl šodien.

Kā skolotājs viņš bija brīnišķīgs. Labāku es nevarēju vēlēties, kaut gan man toreiz bija tikai 17 gadi. Laiks, kad visu zin un visu kritizē. Taču man no viņa vienmēr staroja laipnība un sirsnība, kaut arī to ne vienmēr biju pelnījis.

Lit. un M. 1989. g. 21. janvāŗa izdevumā muzikologs Ludvigs Kārkliņš raksta trāpīgus komentārus par Ābeles simtgadi. Te paspīd teicieni, ka Ābele nav locījies ne pa kreisi, ne pa labi. Tā tiešām arī bija. Kārkliņš arī piemin 1941. g. 1. jūlija koncertu. Man tomēr jāoponē Kārkliņam, kuŗš saka, ka Ābeles rapsodija „Latvijas kalnājos, Latvijas lejās” nav atskaņota. To atskaņoja 1970. g. Toronto 5. Kanadas latviešu dziesmu svētku ietvaros, tātad 27 gadus pēc komponēšanas. Diriģēja Jānis Kalniņš.

JG 39. izdevumā (1963. g.) man bija plašāks raksts par Ā. Ābeli. Daudz rakstījušas arī daudz augstākas un zinīgākas autoritātes. Tā piem. Jēkabs Poruks savā Ciemošanās. Un cik interesants raksts, nepieminot pat nevienu Ābeles kompozīciju.

Tāpat − vai nu pieminam jeb nepieminam Ābeles simtgadi, viņa mūzika pārdzīvos mūs visus.

 

 

*

 

Šī gada 8. aprīlī Toronto latviešus iepriecināja Rīgas stīgu kvartets: Uldis Sprūdžs (1. vijole), Dagnija Sprūdža (2. vijole), Valerijs Avramenko (altvijole) un Agne Stepiņa (čello). Koncertturneju izkārtoja Čikagas latviešu biedrība sadarbībā ar vietējiem rīkotājiem. Kvartets dibināts 1983. g. un jau ieguvis godalgas un atzinības kā Padomju Savienībā, tā Prāgas pavasaŗa festivālā. Repertuārā apm. 120 gan klasiskā, gan modernā laika kompozīcijas. Kvarteta vadītājs un dibinātājs Uldis beidzis Latvijas valsts konservatoriju, kā arī papildinājies aspirantūrā Ļeņingradas konservatorijā. Tagad māca vijoļspēli savā Alma Mater. Viņa dzīves biedre Dagnija spēlē Latvijas Radio orķestrī un audzina 3 dēlus. Valerijs ir viens no ievērojamākiem altistiem Baltijas valstīs, līdzīgā kapacitātē darbojas arī čelliste Agne. Visi viņi vēl gados jauni, savu spēju nobrieduma pavasarī.

Klausītājus pārsteidza tīrs muzikāls skaistums un priekšnesumu siltais dvēseliskums, ko apņēma ideāli līdzsvarots, teicamas gaumes veidots, poētiski apgarots mūzikas tulkojums. Tas viss bez lētas afektācijas, drīzāk jau pazemīgi sirsnīgs un delikāts. Tāpat ansambļa spēlē dominēja nevien ideāla sakļautība, bet arī lokanība un spoža toņa kultūra. Programmas pirmajā daļā Bokerini, Šūberta un Paula Dambja kvarteti. Pēdējā dzirdējām Velsas tautas melodiju (vakara dziesma) klusinātā, ļoti sirsnīgā un delikātā priekšnesumā. Otrajā daļā kā jaunums jāatzīmē Aldona Kalniņa „Latviešu tautasdziesmu apdares”. Kalniņa muzikālā valoda, kā vienmēr, vienkārša, melodiska un dzidra. Koncerts izskanēja ar Mendelsona 3. koncertu, kas arī atmirdzēja vijīgi un pārskatāmi.

No suminājumiem mākslinieki atpirkās ar piedevām, no kuŗām jāpiemin Vītola „Menuets”. Tas radies kādā Beļajeva piektdienā, t.i. laikos, kad mūziķi vēl draudzīgi strādāja kopā, šinī gadījumā katrs rakstīdams savu, tā paša kvarteta daļu.

Apmeklēts bija vidēji. Nevaru iztikt bez rūgtas piezīmes. Kamēr Latvijā kungi dzīvo lepnos dzīvokļos, jauniem latviešu māksliniekiem jāiztiek ar šauriem pagraba dzīvokļiem. Pie tam, ar krietnu bērnu pulciņu. Tas ir kauns, kas brēc uz debesīm.

 

*

 

Kā svaiga vēja pūsma latviešu vārda pasaulē pirms pāris gadiem ienāca laikraksts Brīvā Latvija Vācijā. Pēdējā laikā parādās tagadējā redaktora piezīmes jau pie atzītu un pazīstamu autoru rindām. Tā nesen avīzes redaktors izrēķinājies arī ar savu priekšteci redaktoru F. Launagu. Par to protestēja Atis Lejiņš š. g. 6. februāŗa BL izdevumā:

Lasot Freda Launaga interesanto rakstu „Vai pastāvēs, kas (jau) pārvērties?” (BL, nr. 2) mani ļoti kaitināja redaktora daudzie iespraudumi. Tas traucēja saprast raksta autora domu. Mans lūgums: lūdzu jaujiet autoram brīvi runāt tā, kā tas jau tiek praktizēts Rietumu demokratiju preses izdevumos, proti, bez redaktora starpsaucieniem un aizrādījumiem! Ļaujiet lasītājam pašam spriest un secināt! Latvijā jau ieviesusies šī dabiskā preses ētikas norma − vai Brīvai Latvijai no tās būtu jānovirzās?

Pilnīgi piekrītot Lejiņa rakstam, jāpabrīnās tomēr, ka šī lasītāja vēstule palikusi šoreiz bez redaktora-uzrauga starpsaucieniem.

 

Imants Sakss

Jaunā Gaita