T. S. Eliots (T. S. Eliot)

1888–1988

Dž. ALFREDA

PRUFROKA

MĪLESTĪBAS DZIESMA

Pieminot dzejnieka

simtgadi latviskojis

S'io credesse che mia risposta fosse

A persona che mal tornasse al mondo,

Questa fiamma staria senza piu scosse.

Ma perciocche giammai di questo fondo

Non torno vivo alcun, s'i'odo il vero,

Senza tema d'infamia ti rispondo.

Ja domātu, ka mana atbilde tiks dota

Ikkatram, kurš šai pasaulē nāks atpakaļ,

Šī liesma mūžam paliks nekustīga.

Bet tādēļ, ka no bezdibeņa šī,

Kā teic, neviens vēl atgriezies nav dzīvs,

Bez bailēm neslavā krist atbildēšu tev.

Dante, Inferno, XXVII, 61– 66.

Nu tad iesim, tu un es,

Kad vakars izlaidies pret debesīm

Kā slimnieks narkozē uz ārsta galda;

Iesim pa tādām pustukšām ielām

Kas ir nemierīgu nakšu murdošais patvērums

Vienas nakts lēto viesnīcu

Un zāģu skaidaino restorānu, austeru bāru

apmeklētājiem:

Ielām, kas seko kā garlaicīgs strīds

Ar viltīgu nolūku

Aizvest tevi pie nomācošā jautājuma...

Ak, nejautā „Pie kāda?”

Nāc, iesim viens pie otra ciemos.

Istabā sievietes nāk un virpuļo

Runājot par Mikelandželo.

Dzeltenā migla, kas berž savu muguru pie logu rūtīm,

Dzeltenais dūmeklis, kas berž savu purnu logu rūtīs

Ar mēli ielaizījās vakara stūŗos,

Pakavējās uz peļķēm notekās,

Ļāva lai uz tā muguras nosēžas no skursteņiem

krītošie sodrēji,

Noslīdēja gaŗām terasei, pēkšņi palēcās,

Un ieraudzījis ka ir maiga oktobŗa nakts

Aptinās vienu reizi mājai, un aizmiga.

Un tiešām būs laiks

Dzeltenam dūmeklim, kas slīd pa ielu,

Beržot savu muguru pie loga rūtīm;

Būs laiks, būs laiks

Sagatavot seju lai sastaptu sejas, ko tu sastopi;

Būs laiks slepkavot un radīt,

Būs laiks visiem darbiem un dienām

Ko rada rokas kas paceļ un nomet jautājumu uz tava trauka;

Laiks tev un laiks man,

Un tomēr laiks simtām vilcināšanām

Un simtām vīzijām un revīzijām

Pirms ēdīsim grauzdētu maizi un dzersim tēju.

Istabā sievietes nāk un virpuļo

Runājot par Mikelandželo.

Un tiešām būs laiks

Jautāt „Vai es uzdrīkstos?” un „Vai es uzdrīkstos?”

Laiks griezties atpakaļ un nokāpt pa trepēm,

Ar kailo laukumu manu matu vidū –

(Viņi teiks: „Kā tā mati kļūst plāni!”)

Mani vizītsvārki, mana apkakle piekļāvīgi zodam,

Mana kakla saite dārga un neuzkrītoša

Bet padarīta redzošāka ar vienkāršu adatu –

(Viņi teiks: „Bet cik tievas ir tā rokas un kājas!”)

Vai es uzdrīkstos

Iztraucēt visumu?

Minūte ir laiks

Lēmumiem un domu maiņām ko minūte mainīs.

Jo es jau viņas visas esmu pazinis, pazinis viņas visas:

Esmu pazinis pēcpusdienas, vakarus, rītus,

Es esmu mērojis savu dzīvi ar kafijas karotēm;

Es pazīstu balsis, kas dziest ar dziestošu kritienu,

Ko slāpē tālākās istabas mūzika.

Tā kā lai es iedrīkstos?

Un es esmu jau pazinis šīs acis, pazinis tās visas –

Acis, kas tevi ietver teicienā kā formulā

Un kad es esmu formulizēts, ķepurojos uzdurts uz adatas,

Kad es esmu uzdurts un raustos pie sienas,

Tad kā lai es iesāku

Izspļaut visu savu dienu un parašu atliekas?

Un kā lai es iedrīkstos?

Un es jau esmu pazinis šīs rokas, pazinis tās visas –

Rokas ar sprādzēm, un baltas un kailas

(Bet lampas gaismā, pūkotas ar gaišbrūnām spalviņām!)

Vai tā ir tērpa smarža

Kas padara mani tik grēcīgu?

Rokas kas pie galda malas, jeb kas tin apkārt lakatu.

Un vai tad es lai iedrīkstos?

Un kā man iesākt?

* * *

Vai man teikt, es esmu rītausmā gājis šaurās ielās

Un vērojis vientuļu vīru, kas atlocītām piedurknēm

Liecas ārā pa logiem, pīpju dūmus?

Man būtu vajadzējis būt spurainām ķetnām

Kas grābsta kluso jūru pamatus.

* * *

Un pēcpusdiena, vakars dus tik rāmi!

Slaidu pirkstu glaudīts,

Aizmidzis... noguris... jeb izliekas slims

Izlaidies uz grīdas, šeit, blakus tev un man. 

Vai lai man pēc tējas un cepumiem un saldējuma

Būtu jāsaņem spēki lai novestu šo bridi līdz tā

kāpinājumam?

Bet lai gan es esmu raudājis un gavējis, raudājis un lūdzis,

Lai gan es esmu redzējis savu galvu (kuŗas pauris jau mazliet pliks)

ienestu bļodā,

Es neesmu pravietis – un šeit nav nekā svarīga;

Es esmu redzējis savu lieluma brīdi izdziestam,

Un es esmu redzējis mūžīgo Sulaini vīpsnājot turot manu mēteli,

Un, īsumā, man bij bailes.

Un vai galu galā būtu bijis vērts

Pēc dzērieniem, našķiem, tējas,

Starp porcelāniem, starp runām par tevi un mani,

Vai tiešām būtu bijis vērts

Tikt pāri visam tam ar smaidu

Saspiest visumu lodē

Ko ripināt uz kādu neatvairāmu jautājumu,

Un sacīt „Es esmu Lācars, uzcēlies no miroņiem,

Es esmu atnācis pateikt tev visu, es pateikšu tev visu” –

Ja kāds, nolikdams spilvenu blakus viņas galvai

Sacītu: „Tas pavisam nav tas, ko es domāju.

Tas pavisam nav tas.”

Un vai galu galā būtu bijis vērts,

Vai būtu bijis vērts,

Pēc saules rietiem un pagalmiem un apslacītām ielām

Pēc romāniem un tējas tasēm, pēc brunčiem, kas švīkā grīdu –

Un tā, un daudz kā cita? –

Ir galīgi neiespējami pateikt, ko es domāju!

Bet ja kāds burvju prožektors sviestu nervus rakstā uz ekrāna:

Vai būtu bijis vērts

Ja kāda, kārtojot spilvenu vai nometot lakatu,

Vērsdamas pret logu, būtu teikusi:

„Tas pavisam nav tas.

Tas pavisam nav tas, ko es domāju.”

Nē! Es neesmu princis Hamlets, un tādam man arī

nebija lemts būt;

Es esmu kungs, kas kalpo, kas dara visu

Lai sagatavotu ceļojumu, iesāktu vienu jeb divas scēnas,

Dotu padomu princim; bez šaubām, ērts darba rīks,

Goddevīgs, laimīgs pakalpot,

Izveicīgs, piesardzīgs, un rūpīgs;

Asprātīgs, bet mazliet naivs.

Reizēm, patiešām, gandrīz smieklīgs –

Reizēm, gandrīz, muļķis.

Es kļūstu vecs... es kļūstu vecs..

Es valkāšu bikses ar izļurkātu dibenu.

Vai lai es sukāju savus matus atpakaļ? Vai es drīkstu ēst firziķi?

Es valkāšu baltas flaneļa bikses un pastaigāšos jūrmalā.

Es esmu dzirdējis nāras dziedam, savam priekam.

Es nedomāju, ka tās dziedās man.

Es esmu redzējis tās jūrup jājot uz viļņiem

Sukājot atpakaļ dzīto viļņu baltos matus

Kad vējš jauc ūdeņus baltus un melnus.

Mēs esam uzkavējušies jūŗas kambaŗos

Ar sarkanu un brūnu jūŗas zāļu apvītām nārām

Līdz cilvēku balsis mūs pamodina, un mēs slīkstam.

T. S. Eliots.

Epsteina bronza, 1953.

No ebreju valodas (ivrita)
atdzejojis Uldis Bērziņš.

Lit. un Māksla 4B, 1988.

VIŅI RĀDĪS

Ja viņi rādīs man akmeni un es teikšu akmens viņi teiks akmens.

Ja viņi rādīs man koku un es teikšu koks viņi teiks koks.

Bet ja viņi rādīs man asinis un es teikšu asinis viņi teiks krāsa.

J a v i ņ i r ā d ī s m a n a s i n i s u n e s t e i k š u

a s i n i s v i ņ i t e i k s k r ā s a.

JA MAN

BŪTU SIMT

CEPURES

Ja man būtu simt cepures galvā

Simt cepures    Simt krāsas

Simt cepures    Simt krāsas un nokrāsas

Simt cepures    Krāsu lietusgāze

Ja man būtu simt cepures galvā

Es Izietu tirgus laukumā

Cilvēki atbrīvotu man ceļu

Gaidīdami cepures gaisā zibam

Ja man būtu simt cepures galvā

Simt cepures         Simt krāsas un nokrāsas

Ja simt cepures     Un stāva saule

Taisni uz galvas     Taisni uz manām krāsām

O tauta      Jūsmas kliedzieni briest tās rīklēs

Tās varenā sirds sitas laukumā

Sirds kura gaida

Simts cepures zibam gaisā    Simt krāsas un nokrāsas

Piegāju Mozum un teicu:

Nostādi pulkus tā un tā.

Viņš paskatījās uz mani

Un darīja kā es liku.

Tad redzēja mani manā godībā!

Tur bija Sāra no manām zēna dienām

Kuras vārdā es būtu uzcēlis pilsētu.

Tur bij tā garām kājām no meiteņu brigādes.

Tur bij Melvīna tā no Rabatas Maltas salā.

Dina no Itālijas un Dienvidslāvijas robežas.

Un Rija no Nēderlandes tur ziemeļos.

Bezgala lepns metos pie Mozus

Lai parādītu viņam pareizo ceļu

Bet aptvēru pēkšņi

Ka tās kura mana vārda burtos

Iekalta mūžam –

Nav.

Mozu Mozu ved savu tautu

Raugi, es esmu tik noguris un gribu gulēt vēl

Es esmu vēl bērns.

RAUDU

Dzirdēju jaundzimušo raudam mātes klēpī

Atpakaļ nākdams Izdzirdu māti raudam pār bērnu

Bet neapstājos un nemēģināju to uzrunāt

Un neprasīju kas nodarījis tai pāri

Jo te bija raudu loks – mūžīgā dziesma

No mātes pie bērna no bērna pie mātes.

VIESUĻVĒTRAS

Saules vēl sārtina namu fasādes

Ar bērnu smaidu

Jaunības karogu

Svētku afišu gaismu

Ar dažu balsu gaismu

Spiedīgā klusuma paisumos

Pirms atkal spers zibens.

Bībeles tēli, frazeoloģija, varoņi Izraēlas dzejniekiem un lasītājiem veido taisni to „balsta slāni”, ko mums, latviešiem, tautasdziesmas (un plašāk folkloristiskie materiāli vispār). Par dievizraudzītā un despotiskā visas tautas vadoņa Mošes (latviešu Bībelē – Mozus) lomu var uzšķirt II Mozus grāmatā...

Amīrs Gilboa dzimis 1917. gadā Ukrainā un 20 gadu vecumā ieradies (kā viens no tūkstošiem t.s. nelegālo imigrantu) britu pārvaldītajā Palestinā. Piedalījies Izraēlas un arābu valstu karā. Strādājis redaktora un izdevēja darbu. Amīrs Gilboa kopā ar saviem vien­audžiem Abu Kovneru, Haimu Guri, Rēviju Ribneru veido Izraēlas dzejas trešo paaudzi.

Atdzejotājs

BALTIEŠU ELEĢIJAS

 1987

Veltītas Česlavam Mīlošam

No angļu valodas

atdzejojis

Valters Nollendorfs,

  Ivars Ivasks (Ivask) un Valters Nollendorfs.

  Divi baltieši – apvāršņa paplašinātāji un robežu sargātāji.

Labību un citus zemes augļus viņi [aisti]

kultivē pacietīgi...un viņi ir vienīgā tauta,

kas seklās vietās un jūras krastā salasa dzintaru.

Baltijas zibensbultas, Sibīrijas vēja brāzmas,

drūmi savstarpēju aizdomu mākoņi.

Piesārņojumi, saindējumi, izstarojumi.

Vēl līmeņi it droši, tā saka.

Bet govis zin labāk, tik tikko bērziem

nolaizot tāsis, bet Jāņu gaŗās zāles neplūcot.

Eksplozijas, ugunsgrēki, iznīcība.

Tautas dziesmas to neparedzēja, tautas zintis

mūs nesagatavoja. Lauku šūpuļdziesmiņas,

zemkopju bībeles atlapotas lidinās vējā.

Nāras vēlreiz svētību sūta, tad noslīkst

pilsētu māņticības duļķainajos dīķos.

Ar visām zinībām – kāda muļķība!

Ar visām bagātībām – kāds trūkums!

Ar visām cerībām – kāda vilšanās!

Un tā ritošais ratiņš atrit komētā,

no ratiņa spoles izsprāgst raķete,

kas mūsu laikmetu ievelk melnā kosmiskā bedrē:

bez laika, bez skaņas, viņpus miera,

viņpus cilvēku saprašanas –

izņemot lācenīti, protams,

varbūt apburto brūklenīti,

Upes laši, saulrieta žāvēti. Salu zušu

kustīgā kaligrafija. Dzintara gabali

apvij pludmales, ne trausli gliemežu vāki,

kas atplaiksnī paisumu: kristalla kāres,

saules sveķi, gadu tūkstoši sastindzināti,

kukaiņu ziedlapas plivinās tālāk

medainā klusumā. Un Vēsture? Vēsture valda

iekšzemē, tukla ar zaudētu un uzvarētu

ciņu kārtām, ar sērgām, kas tukšoja

mājas un laukus, vilinot vilkus no saltajiem siliem

uz mirušo sliekšņiem un tukšās pilsētu ielās

zem mēmiem zvaniem. Reizēm izplatās miers

kā baltā zeltā balināts kviešu lauks,

kad kāŗa rētas sarūk paretās

magonēs, kas apdzīvo laukus;

un te ir laiks klusām sarunām

starp sauli un mēnesi.

Patlaban neatliek it nekas cits

kā tikai – atdzimt tai pašā

spīdīgu lašu, dzintara šķembu

Dīvaini celties no tikpat kā nezināmiem krastiem

pārpētītajā Eiropā, kur vēl Baltijā slēpjas

mēness tumšā puse, neapgaismota,

izņemot apspiešanas, varmācīgas pārņemšanas,

kas nemītot turpinās gadsimtiem cauri.

Nav grūti nevienam nosaukt ziemāju zemes

no Islandes līdz Somijai,

bet kā ir ar baltiešu zemēm? Tur noteikti runā tai pašā

valodā? Ja nu ne krievu,

tad vismaz mazliet līdzīgā vācu?

Nekad jums nebūs uzminēt, līdz mēs

atšķetināsim indoeiropiešu un somugru

valodu ģimenes, apsvērsim Bābeli,

lai noskaidrotu Baltiju,

un kam ir laika šādiem nomaļu mītiem?

Mēs pastāvam zemaugsnē. Zāle ir otra

mīlēta metafora (samīta, tā ceļas augšā),

vai kaļķamens klintis, vētru vīlētas,

bet nepieviltas, tās pārdzīvo tūkstošiem gadu.

Dīvaini celties no mēness tumšās puses,

bet it kā dzīvot uz tās pašas planētas.

Eiropā atrodami Trešās Pasaules nostūŗi,

ko nepamana, nezināmi krasti,

apzīmēti ar X vai jautājuma zīmi prātā.

Bet ja vien tu patiecies Baltijas virzienā,

drīz dzirdēsi bišstropu bedību dziesmu

un redzēsi zemūdens apveidā

Balts un mierīgs, putu apmazgāts liedags,

rituālas spirāles rakstītas smiltīs,

atvērtas mākoņu apveidiem:

kad nolaižas mīla, radība aizdedz

saulrieta ratu, paceļas dūja,

skūpstīt vakara zvaigzni, akmens brāli,

oli tieši te pie tavām kājām.

No šādiem oļiem reizēm kāvi lec

uz Ziemeļu zvaigzni un atkal atpakaļ,

apmetot ledainu atspulgu mīļotai sejai.

No ziemas līdz vasaras saulgriežiem

pār tavu sirdi veļas tie paši viļņi;

un gāju gulbji vienmēr aiziet un pārnāk;

tu Dieva dāvanas skaiti, vienu pa vienai,

ar zudušo Izklātā bērztāšu vācelē.

Pirms senseniem laikiem tev nomira māte.

Un kopš tiem laikiem tu ieslīpo debesu jumu

uz saviem kamiešiem balsti, un nakti tu nes

uz savas izdzisušās pieres.

Un kopš tiem laikiem tu tēvs esi tapis

saullēktā zudušai vakara rasai,

ziņkārīgajam strazdam tavā logā.

Tu raksti rituālas spirāles dzejoļos

Kas nenogrims, kas pastāvēs šai brāzmainā vētrā?

Jau mūžseni ozoli šķelti līdz dziļākai serdei,

lokanie paegļi saliekti lokos vējainām spēlēm.

Visas sēnalas sen aizpūstas projām no laukiem,

ir pienācis laiks tvirtajiem graudiem

sēties starp klintīm un kāpām,

bet kviešu lauks nedīgst plūstošā smiltī.

Mežs taviem brāļiem pajumti deva,

tavas māsas jūŗai slēpušās klēpī.

Pats tu šūpojies kopā ar salu, kur tveries,

un bažīgi vēro pretējo krastu:

veselas klintis atvāztas vaļā un aizpludo viļņos,

vairojas salas, zarojas sēkļi,

bet uz Solīto Zemi nešķiŗas jūŗa.

Kad viss šķiet jau salauzts un aizpūsts,

vētra nevar noliegt pēdējo dziļuma

dāvanu: lauztas dzintara saules lec,

kaisītas vētras šaustītos liedagos,

vasaras klusuma talismani,

tev delnas sildīt,

kad vējā tu pasauli pārstaigā

ceļā uz mājām.

Neskaitāmu balsu dūkoņa dzied pār jūŗu,

simtiem tūkstošu, miriādu dziesmu,

savāktu, nesavāktu, aizmirstu, atklātu,

paaudzes paaudzēm dzied,

paroles nododot tālāk, tad pašām dodoties tālāk.

Rokas spiediens, svētības vārdi, dāvanas, ziedi

– adīti dūraiņi, rakstītas jostas –

tad atkal zemes aršana, gadskārtu teikšana

mīklās, teikās, pasakās, vienmēr dziesmā.

Daudz sviedru ir izliets tais laukos,

kas vēlāk izauga labībā, bet vēl daudz augstāk –

ritmiskā dziesmā no cilvēku mutēm,

kas, cīruļiem līdzīgi, spītēja klaušām un smaguma spēkam.

Pa starpām viņi spēlēja, dancoja.

Viņu dzīve bija izausta smalki

no šūpļa līdz kapam. Viņiem nevajag

nožēlas mūsu, jo viņi pastāvēja

un pārdzīvoja, šaubu nav. Dziesma

lai ir viņu liecinieks! Viņiem vairāk iemesla

bažām par mums, par tagadnes paaudzi,

kā dzīvei pietrūkst auduma smalkuma,

kā dziesmai vajag sevišķu svētku,

kas nespēj vairs aizdejot bēdas.

Elēģijās mēs galvenokārt dziedam kā pārdzīvot.

Sievietes klātiene veido Latvijas dabu,

valda un pārvalda caur manu māti,

kuŗas decembra bērns esmu; caur manu

aukli, kas māti aizstāja, viņai nomirstot ziemā;

caur manu sievu, ar ko mēs atklājām veselu mūžu

mūsu dvēseļu ģeogrāfijas: Ilze Marija, Natālija,

Astrīde Helēna varētu vārdi būt salām

starp kontinentiem, dažādu pasauļu pārejas punktiem.

Tādas ir viņas. Bez viņām nav dzīvības.

Caur viņām liegais iedomu plūdums

kļūst taustāmi sapņi, zīmējumi,

kas tevi ievelk dzejoļu virpulī

ar krastu apveidiem, mājīgu zaļumu,

cauraustu viegliem mēļiem rakstiem:

sīki, smalki ornamenti, kas sargā

mūsu ritošās dienas. Viņas man devušas

manu miesu kā mājas, kamēr garā es pētu

un kartē zīmēju zvaigznāju kustības

ziemeļu virzienā, kur dzimis mans tēvs.

Bezgalīgas ziluma pakāpes pamazam ieplūst

Igaunijas bērnībā, mana tēva acīs,

smaržīgā dēļiem klātās verandas bišu stropā,

kur es visupirms uztvēru spožo logu apveidus

un savu valodu, somugru, ne indoeiropiešu,

muzikalitātes un īsas izteiksmes brīnumu.

Tās pašas patskaņu saskaņas vēlāk aizveda mani

uz zarotajiem Somijas ezeriem,

kas ataino līdzīgus dvēseles zvaigznājus,

kur tikai plāna plēve atšķir,

zemi no debess, kur laši lec

tieši caur tavu sirdi, un drīz tev ir skaidrs,

kur pasaule beidzas un kā un kāpēc.

To stāsta ledus gabals kā arī spodrināts stikls,

bet tikai Karēlijas klints raga galā

vientuļā augusta naktī tu vari pieskarties

Greizajiem ratiem ir virs ir arī zem sevis,

izprast pēdējo visuma zinti

caur savas sirds pukstu. Šī ir manu pantu

valoda: see on mu luule keel,

kurā ziema tiešām ir ziema, kur

es piederu ziedonim, rudenim, vasarai.

Es citas valodas ceļā mācījies esmu.

Brīnumainās atmiņas dzejniek, lietuvju valodas lielmeistar,

metaforisku manevru ironiskais izgudrotāj:

tu kāvies ar dēmoniem, kam latīņu vārdi,

atskaņu pa atskaņai, bet līdzīgi viegli

tu paglābies tēva ābeļu dārzā – vērot,

kā lietus tek ar stikla kājām,

kā ziedoņa vēsmas puķes noslēpumu atklāj

un sludina – balta, balta, balta!

No ganiņa la–la–la līdz epigrammas

epicentram kustējās tava prasīgā roka.

Sešdesmit gados tu četrām grāmatām dzīvību devi:

Strūklaka, Bulta debesīs,

Ziemas dziesma, Zibensbultas un vēji.

Ar to vēl nav pilnīgi aptverti

tava gara varavīksnes toņi.

Tu nekad neapgalvoji, necitējot

pareizo dzejoli, nodaļu, pantu,

no tik daudz valodām, tik daudz klasiķiem,

kā nevienu citu neesmu dzirdējis darām:

franču un vācu, poļu un krievu,

Valerī un Rilki, Tuvimu un Pasternaku,

un nepārspējamo Kristjonu Donelaiti

tavas paša lietuvju valodas heksametros.

Mēs, Henrikas, arī rotaļājāmies ar tavu vārdu,

teicot tevi Henriju, Anri, Heinrichu, Enriko.

Ielokiet liegi šīs maigās ainavas,

ļaujiet krāsām savus putekšņus glabāt;

atstājiet telpu tām peldēt un elpot

gadsimtiem pāri, mierinot to,

kas nolieksies viņu apveidus lasīt

un acīm izsekot trejupju gaitu:

Daugava, Ņemuna, Emajõgi,

trīs straumes – mātes, kas savas zemes

krusto kā dzīvības līnijas

Ik mātei guldītas delnā.

Būs dienas, kad debesis

vērsies kā pīpeņu pļava,

un tikpat droši būs tādas,

kad sitīs ar salā savilktu dūri.

Salu apveidi mainīsies lēnām.

Dzintara rinda noteikti īsāka kļūs.

Bet noteikti arī baltieši paliks

iespiesti Baltijas kaktā. To māksla

kā spirāle sniegsies bezgala telpā,

lai vilktu tos atpakaļ Baltijā atkal.

Piecu „Astotās

baltiešu elēģijas”

tulkojumu fragmenti

... moich wierszy, see on mu luule keel,

w którym zima jest naprawdę zimą,

a wiosna, lato, jeslen osaczją mnie.

Po drodze nauczyłem się innych języków.

Tylko w estońskim liczę rosnące co roku słoje.

... meiner Dichtung, see on mu luule keel,

in der der Winter wahrhaftig Winter ist,

Frühling, Sommer und Herbst Gewalt über mlch haben.

Ich habe unterwegs andere Sprachen gelernt.

Noch immer zähle ich meine Jahresringe auf Estnisch.

... kieli, see on mu luule keel,

siellä talvion totinen talvi,

siellä kevät, kesä ja syksy ottavat omakseen.

Muita kieliä olen opplnut matkan varrella.

Eestiksi lasken aina vuosirenkaani.

... nyelve, see on mu luule keel,

csak ezen igazán tel a tél,

s tavasz, nyár, ósz csak ezen tud megejteni.

Utközben más nyelveket is megtanultam.

De ma is észtül számlálom évgyürüimet.

... eiliu kalba – see on mu luule keel,

kurioje žiema tikrai ziemiška ir kurios valioj esu

pavasarį, vasarą, rudenį. Nors pakeliul

išmokau kitų kalbų, bet savo metines amžiaus

tebeskaičiuoju estiškai.