Jaunā Gaita nr. 172, aprīlis 1989

 

PAR GUSTAVU CELMIŅU

Gustavs Celmiņš Latvijas vēsturē ir pieminēts kā pērkoņkrustiešu vadītājs, ar tieksmēm uz ekstrēmu nacionālismu, saukļa „Latviju latviešiem” popularizētājs, savā veidā ideoloģisks priekštecis Ulmaņa diktatūrai. Viņa biogrāfija ir raibumu un kontrastu pilna. Brīvības ciņu veterāns, sēdējis Ulmaņa cietumā, emigrējis uz Somiju, piedalījies Ziemas kaŗā pret Sarkanarmiju, 1941. gadā ar vācu armiju iesoļo atpakaļ Latvijā, bet pēc Pērkoņkrusta slēgšanas tā paša gada augustā, Celmiņš savus pērkoņkrustiešus noved pagrīdē un nodibina plašāko (aiz komunistiem) pagrīdes tīklu Latvijā. Izdod pagrīdes avīzi Brīvā Latvija. 1944. g. SD viņu arestē, vispirms iesloga Centrālcietumā, tad pārved uz Štuthofu, un vēlāk tiek izvazāts caur vairākām KZ nometnēm ieskaitot Dachavu. (Par dzīvi nometnēs Celmiņš stāsta savā pēc kaŗa izdotajā grāmatā Eiropas krustceļos.) Pēc piedzīvojumiem nacistu nometnēs Celmiņš paliek par demokratu un dzīvi noslēdz kā vēstures profesors St. Mary's universitātē Sanantonio, Teksasā.

Pēc kaŗa Celmiņš vairākus gadus dzīvo Romā un tur rotatora technikā „atjauno” pagrīdes izdevumu Brīvā Latvija. Šeit pārspiestais raksts ir ņemts no Romas Brīvās Latvijas, Nr. 20.-24., 1947. g. Raksts ir kolektīvs sacerējums. Tā galvenais autors ir Celmiņš bet atsevišķo nodaļu sacerētāji, kas attiecās uz kaŗa pēdējiem gadiem, kad Celmiņš jau bija apcietinājumā, ir citi pretestības kustības dalībnieki ar tiešāku pieredzi. Pēckaŗa debates par „nacionālo” pretestību Latvijā nozarojās divās daļās: tie, kas uzsvēra, ka vadošā loma piederēja LCK ar K. Čaksti priekšgalā, un tie, kas runāja par studentu, virsnieku un „ielas” pretestību, pagrīdes izdevumu iespiedējiem un lapiņu izdalītājiem.

Šeit pārspiestais raksts turpina un papildina Ērika Pārupa JG iesāktas debates [JG156-160, 162, 165]. Informācijas un arī koncepcijas ziņā šinī rakstā ir daudz jauna un aizmirsta par nacionālo pretestību. Šī Celmiņa rediģētā sērija dod atbildi tiem vēsturniekiem un publicistiem, kas šo latviešu pretnacisko, pretvācisko pretestību ir vai nu pilnīgi nolieguši vai nostādījuši savā ideoloģiskā iztulkojumā, laupot latviešus no varonīgas, arī traģiskas, epizodes mūsu nesenā vēsturē. No vienas puses šeit ir atbilde Silgaiļa, Plensnera un citu Daugavas Vanagu vāciskai orientācijai, un no otras puses Latvijas vēsturnieka Jāņa Dzintara pēdējo gadu pētījumiem. No sērijas iztrūkst segments par pretestību pēc 1945. g. 8. maija, jo Brīvās Latvijas Nr. 21 (1947. g.) nebija atrodams.

Celmiņa uzskatā latviešu pretestība posmā pēc 1945. g. 8. maija kapitulācijas sasniedz savu apogeju un arī traģiskās beigas. Tā kā tā ir daļa no cita epocha, un Celmiņš, liekas, vadās no tālāka avota un, tam laikam piemēroti, raksta „uzmanīgi”, attiecīgo nodaļu izlaižam. Latviešu diplomātiskos un citos archīvos ir atrodams daudz informācijas par pēckaŗa posmu Latvijā, temats, kas radījis lielu interesi Latvijā. Ja lasītājiem būtu interese par šo tematu, JG varētu nākošos numuros censties to apmierināt.

A. Ezergailis

 

LATVIEŠU TAUTAS PRETESTĪBAS IZPAUSMES PRET OKUPĀCIJAS VARU 1940-1945.

 

Vairāk kā divi gadi ir pagājuši, kopš visa Latvija ir nokļuvusi zem trešās okupācijas pēdējo septiņu gadu laikā. Šai laikā ir bijis iespējams savākt, pārbaudīt un izsijāt materiālus par latviešu tautas pretošanos krievu un vācu okupācijas varām un daļu no tiem tagad atrodam par iespējamu nodot atklātībai.

Darām to divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai lietiski un objektīvi tiktu atzīmēti fakti un izdarības, kam ir sakars ar latviešu pretestības izpausmēm šajos gados, lai vēlākiem vēsturnieku pētījumiem par šo cīņas posmu tiktu saglabāti nepieciešamie pieturas punkti, otrkārt, lai reiz par visām reizēm tiktu izklīdināts tas melu un demagoģijas savārstījums, kādā savtīgie vecie polītiķi ir mēģinājuši latviešu pretestības kustības ietīt, lai paši gūtu kādu labumu no tām. ...

No trim pamata nosacījumiem, kas pretestības kustību vispār dara iespējamu un sekmīgu − vadība un apgāde no ārienes, piemēroti dabas apstākļi un tautas noskaņojums − Latvijā īstenībā pastāvēja tikai viens − latviešu naidīgā nostāja, jo, atkrītot vadībai un piegādei no ārienes, labvēlīgiem dabas apstākļiem nevarēja būt nekāda nozīme.

Ja neraugoties uz to, tikpat sarkano, kā vācu okupācijas posmos, latviešu tautas pretestības griba nekādiem līdzekļiem nebija apspiežama, tas izskaidrojams ar pašas tautas un it sevišķi jaunās paaudzes bezkompromisa naidīgo nostāju pret abām svešajām varām. Šī nostāja atraisīja gan atsevišķus spēcīgus pretestības impulsus, savā starpā nesakarīgus, kaut nereti pārdrošas akcijas, viņu izvedējiem arī bija noteikta vēlēšanās ar radniecīgām grupām sadarboties un apvienoties, bet praktiski līdz tam nekad nenonāca, jo ārējie noteikumi attīstījās negaidīti strauji.

Labākas pārskatāmības dēļ latviešu tautas pretošanos svešvarām aplūkosim pēc laika posmiem, un proti:

1. Pretošanās pirmai krievu okupācijai 1940./41. gados.

2. Pretestības strāvas un organizācijas pret vācu okupāciju 1941.-44. gados.

3. Organizētā pretestības kustība pret otro krievu okupāciju laikā no 1944. g. jūlija līdz Rīgas krišanai.

4. Pretestības izpausme Kurzemes un krievu okupētajā Latvijas daļā līdz Kurzemes kapitulācijai.

Technisku iemeslu dēļ, kā arī lai sagaidītu vēl dažas papildus ziņas, pārskatu par pirmiem diviem posmiem sniegsim vēlāk. Šoreiz dodam vārdu vienam no viskompetentākiem līdzcīnītājiem krievu otrreizējā iebrukuma laikā un pēc tam.

 

Partizānu kustības rašanās.

1944. g. jūlija beigās sāka organizēties nacionālie partizāni. Vajadzība pēc šāda cīņas veida radās sekojošo iemeslu dēļ:

1. Sarkanarmija tikko kā bija ielauzusies Latvijas teritorijā. Ja līdz šim latvietis cīnījās leģionā jeb policijas vienībās pret savu tēvzemes nāvīgāko ienaidnieku atrazdamies ārpus tās, tad tagad radās izdevīgi apstākļi uzsākt cīņu savā zemē, tādējādi neatstājot ne pēdu no tās šim pretiniekam.

2. Latviešu kaŗavīri slēgtajās vienībās pēdējās nedēļās bija cietuši tik asiņainus zaudējumus, ka vienu brīdi pat likās: nebūs vairs iespējams šīs vienības atjaunot. Atraušanās kustībā vācieši izmantoja latviešus kā savas bēgšanas sedzējus, atstājot tos vienmēr arjergardā. Kļuva skaidrs, ka vāciešu solījumu neatstāt Baltijas telpu ir tikai propagandas fraze. Ja līdz šim latviešu kaŗavīrs, zobus sakodis cīnījās kopā ar vienu savu vēsturisko ienaidnieku, lai pasargātu savu dzimteni no otra aziātisko ordu iebrukuma, tad tagad, ik pavēlē saskatot vācu nodevīgo rīcību, tas sāka lielā skaitā dezertēt, neklausīt šīm pavēlēm, pat saceļoties ar ieročiem rokā pret nīsto vācu vadību. Radās lielākas latviešu grupas, kas sāka patstāvīgu kaujas darbību, atšķiroties no vācu „plānveidīgās” atraušanās kustībā esošās armijas masas, piem. Latgalē.

3. Līdzšinējā cīņu norisē latvieši, līdzīgi igauņiem un somiem, bija izcēlušies kā teicami savrupcīnītāji. Latviešu ziemeļnieciskais individuālisms šeit parādījās no savas labākās puses. Likās, ka partizānu cīņas veidā tas varēs izpausties vēl pārliecinošāk, neprasot smagos un bieži veltīgos asins upurus.

4. Vēl joprojām liela daļa cīnītspējīgo latviešu izvairījās no „brīvprātīgās” mobilizācijas vācu bruņotos spēkos. Vieniem tā bija principa lieta nesastāvēt vācu dienestā, citiem nepietiekams cīņas jēgas pamatojums, jo vēl vienmēr bija skaidrs tikai pret ko cīnīties, ne par ko šī cīņa vedama. Tagad, Sarkanarmijai iebrūkot Latvijā, šāda jēga radās: nu vajadzēja cīnīties par katru pēdu savas tēvzemes. Pie tam šī cīņa bija vedama uz divi pusēm: pret iebrūkošo krievu masām un pret vācu cenšanos atstāt aiz sevis „degošu zemi”, resp. drupas un pelnus. Lai šādu cīņu uzņemtos, tad nevarējām vairs atrasties vācu vienībās vai būt pakļauti to vadībai. Vajadzēja radīt patstāvīgas vienības pašu latviešu vadībā.

5. Dzelžainā vācu okupācijas vara sāka šķobīties. Ja vēl nesen katra latviešu cenšanās radīt tīri nacionālas pretestības organizācijas atdūrās uz nepārprotamu gestapo aktivitāti, kuŗas mērķis bija vietējā nacionālā elementa iznīcināšana jeb ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs, lai senais vācu Drang nach Osten varētu netraucēti realizēties „Ostlandes”, t.i. triju Baltijas valstu un Baltkrievijas kolonizācija, tad tagad stāvoklis krasi mainījās. Latviešu nacionālismam ļāva pilnu vaļu, to pat pabalstīja, jo tagad Baltijas tautas vāciešus vairs neinteresēja kā lēts un labs darba spēks „kungu rasei”, bet gan kā fanātiski cīnītāji, kas ļautu vāciešiem ar iespējami maziem zaudējumiem atvilkties savā Vācijas cietoksnī. Bija gadījumi, kad augstāki vācu SD virsnieki uzmeklēja tikko vēl vajātos un gestapo pagrabos spīdzinātos latviešu nacionālās pagrīdes darbiniekus, lai tiem piedāvātu „godīgas sadarbības” iespējas kopējā cīņā pret bolševismu. Tāds piedāvājums liecināja, ka no šī okupanta vairs daudz nebija ko bīties.

6. Visbeidzot jāizceļ tā ticība, kas vijas cauri traģiskajām latviešu brīvības cīņām, otra pasaules kaŗa beigu posmā, kas dzīvo vēl šodien un dod nepieciešamo morālisko spēku turpināt šo šķietami veltīgo upurēšanos uz tēvzemes un brīvības altāŗa, bez jebkāda pabalsta no ārpasaules. Tā ir ticība, ka agri vai vēlu jānāk Rietumu demokratiju − pie kuŗām Baltijas valstis sevi neapstrīdami varēja pieskaitīt kopš to valstiskās piedzimšanas pēc pirmā pasaules kaŗa − izšķirošai sadursmei ar Austrumu totalitārismu. Tādai ticībai pamatā ir loģiskā konsekvence, ka totalitārisms un terrors nevar būt izdeldēts no pasaules, ja brūno krāsu ir nomainījusi sarkanā. Diemžēl šī konsekvence pārāk ilgi pēc Otrā pasaules kaŗa bija sveša demokratiskās pasaules sabiedriskai domai, un tāpēc trīs Baltijas tautas un poļi − vienīgie abu totalitārismu upuri − joprojām dalās šīs ticības asiņainajās mocekļu gaitās. Šis ir sarkanais pavediens, kas iet cauri citādi neizprotamajām latviešu nacionālo partizānu cīņām, piešķirdams tām cittautu vērotāju acīs dziļāku jēgu kā vienīgi fantastisku cīņu par savu zaudēto neatkarību.

Šādā situācijā nāca krievu negaidītais iebrukums Jelgavā 1944. g. 28 jūlijā. Krievu ķīlis, neatduroties ne uz vismazāko vācu pretestību, sekojošās dienās ieņēma Tukumu un aizvirzījās līdz Rīgas jūras līcim, tā sašķeļot Latviju divās daļās. Vācu paniskais noskaņojums, jebkādas mērķtiecīgas rīcības trūkums no vienas puses, bet latviešu tautas aktīvākās daļas nepārprotamā vēlēšanās aizstāvēt savu tēviju līdz pēdējam no otras puse, rādīja, ka nu ir pienācis laiks rīkoties latviešiem pašiem.

Neliela latviešu studentu-iniciatoru grupa Rīgā šai sakarībā griezās pie tikko atjaunotās aizsargu organizācijas vadības ar priekšlikumu izveidot nacionālu partizānu stābu, kas vadītu šo kustību visā Latvijā, izmantojot šim nolūkam jau esošās aizsargu nodaļas (tādas bija ik pagastā un pilsētā). Aizsargu vadība šim projektam principā piekrita, bet norādīja, ka šādas kustības centrālizēšana pie aizsargu organizācijas, reizē ar to ietilpināšanu, būtu nevēlama. Partizānu vienības atsevišķos gadījumos nevarēšot palikt neitrālas iepretīm atejošā vācu kaŗaspēka postīšanas tieksmei, neizbēgami radīsies sadursmes nacionālo partizānu un vācu kaŗavīru starpā, kas tādā gadījumā novedīs pie tikko pieļautās aizsargu organizācijas likvidācijas un tās locekļu vajāšanas no vācu puses. Sarunu iznākumā panāk vienošanos, ka pie aizsargu organizācijas nodibināma sevišķu uzdevumu grupu, kas neoficiāli darbojas kā nacionālo partizānu stābs, un saņem no aizsargiem visu iespējamo atbalstu.

Līdz ar to ir likts pamats visu Latvijas aptverošai partizānu kustībai, kas savā vadībā ir pilnīgi nacionāla un nav vairs pakļauta vācu okupācijas varai.

 

Periods līdz Rīgas krišanai 1944. g. 13. okt.

Sākās drudžains sagatavošanās darba posms. Svarīgākais te bija iespējami pilnīga sakaru tīkla noorganizēšana piefrontes rajonā un Sarkanarmijas jau okupētajās Latvijas daļās. Vācu armija šajā laikā atkāpās caurmērā 20 km diennaktī, resp. dienu vāci atgāja, bet nakti krievi pievirzījās klāt (kā to gluži atklāti pateica kāds vācu virsnieks Vidzemes jūrmalas frontē). Palika pat iespaids, ka te, izņemot dažus frontes rajonus, kur cīņa plosījās ar neaprakstāmu sīvumu, jo tur krieviem stāvēja pretīm latviešu leģionāri vai policijas pulki − lieta grozās ap kādu slepenu vācu-krievu norunu (baigā atmiņā latviešiem vēl bija viņiem tik liktenīgā Ribentropa-Molotova vienošanās 1939. g. rudenī). Steigā vajadzēja apgādāt ar raidītājiem un radiotelegrafistiem tās partizānu grupas, kas atradās ziemeļaustrumu Latvijā, tāpat atjaunot sakarus ar nogriezto Kurzemi.

Nacionālo partizānu stāba darbinieki, atgriezdamies pie savas vadības Rīgā, ziņoja, ka šī kustība visur atradusi visdzīvāko atbalsi. Parasti stāvoklis bija tāds, ka bezkompromisa cīņai gatavi vīri nebija jāmeklē: tie vairāk vai mazāk organizēti atradās jau priekšā, tā ka tos atlika tikai pieslēgt NP stābam. Pienāca arī ziņojumi no atšķeltās Kurzemes, kas liecināja par partizānu kustības panākumiem arī plašāk noorganizētā jeb lokālā veidā. Tā trīs Kurzemes pagasta aizsargi, krievu ķīlim ielaužoties līdz Rīgas līcim, paši uz savu iniciatīvu bija izveidojuši un noturējuši vairākus desmit kilometrus gaŗu aizsardzības līniju, tā neļaujot šim ķīlim izplesties uz rietumiem un pārpludināt Kurzemi, kur vācu aizmugures vienībās valdīja panika. Liepājas-Kaŗalauču šoseja šajās dienās bija ietīta milzu putekļu mākonī, tur Baltijas kolonizatori, galvenokārt t.s. goldfazāni resp. partijas vīri bēga, lai glābtu savu kailo dzīvību. Līdzīgi panākumi bija arī Tukuma un Talsu apriņķa aizsargiem, kas spēja noturēt sarkanarmijas ķīļa izplešanos gar Rīgas jūras līci. Tas viss vēlāk ievērojami atvieglināja vāciešiem šo ķīli likvidēt un izlaust koridoru, caur kuŗu netraucēti atvilkās visa vācu armijas ziemeļu grupa, t.s. Heeresgruppe Nord. Raksturīgs šai vietējo aizsargu rīcībai ir tas, ka tā bija tautas cīņas gribas spontāna izpausme, jo šeit vairs nebija runas par vācu spaidiem vai rīkojumiem gluži vienkārši tamdēļ, ka vācieši vairs nebija: tie aizbēga, pametot latviešus savam liktenim. Tas reizē ir spilgts piemērs tam, ka spaidu kārtā mobilizētie latviešu leģionāri nebija nekādi Hitlera kaŗa algotņi vai fašistiski noskaņota tautas daļa: kad tēvzeme bija briesmās, tad savu dzimteni − pagastu vai pilsētu gāja aizstāvēt ikviens latviešu zemnieks, strādnieks vai intelliģents, lai ar ieroci rokās atturētu sarkanās briesmas, kaut tas arī nāktu par labu nīstajai vācu okupācijas varai.

Abos Iepriekš minētos gadījumos latviešu aizsargi uzsāka savas partizānu gaitas apbruņoti vienīgi ar šautenēm, kas visiem nepietika (labāku apbruņojumu vācieši baidījās tiem dot). Panikā bēgošie vācieši atstāja tiem tomēr pietiekami daudz ieroču un munīcijas, lai ar to varētu izdarīt sekmīgus uzbrukumus krievu priekšgrupām, tādējādi radot pēdējām iespaidu, ka šeit atdūrušās uz nopietnu pretestību, resp. frontes līniju. Pārdrošos nakts uzbrukumos šis latviešu partizānu vienības ieguva arī smagākus krievu ieročus. Vispār, šādā veidā ieroču un munīcijas jautājums atrisinājās, viscaur veicinot labi apbruņotu partizānu vienību rašanos. Ar vācu pamesto ieroču palīdzību tika pie krievu apbruņojuma, kam munīcijas nekad netrūka, vajadzēja to tikai paņemt. NP stābam nevajadzēja galvu lauzīt par šo jautājumu, atlika vienīgi sadalīt iegūto apbruņojumu pēc iespējas vienlīdzīgi grupu starpā, kā arī norādīt vietas, kur vācieši pametuši lielus ieroču un munīcijas krājumus.

Šai laikā NP stāba darbinieki savos komandējumu braucienos (starp citu parastākais un drošākais satiksmes līdzeklis šiem braucieniem bija velosipēds, tas nepievērsa nevajadzīgu uzmanību un to neapturēja daudzas vācu patruļas un posteņi) novēroja zīmīgu parādību: bez NP stāba Latvijā darbojās vēl citas grupas ar līdzīgu raksturu. Cik vēlāk izdevās noskaidrot, tās bija galvenokārt vāciešu radītas un izveidotas, nebija tik plašas un stingri norobežojās viena no otras. Tādas bija radītas gan pie vācu armijas pretizlūkošanas nodaļām, piem. ģen. Kureļa grupa (par kuŗas traģisko likteni būs teikts tālāk) gan pie SD, piem. Unternehmung Zeppelin, kas bez latviešiem sagatavoja cīņai krievu aizmugurē vēl igauņus, lietuviešus, baltkrievus, krievus, ukraiņus u.c., plašā apmērā nometot šādi sagatavotus cīnītājus no lidmašīnām ar izpletņiem krievu aizmugurē.

Šai virzienā darbojās arī atsevišķi vācu augstāki civīlpārvaldes darbinieki, piem. ģenerālkomisariāta nodaļas vadītājs Dr. Kapp, kā arī SD virsnieki Krauss un Dr. Pechau, kas katrs mēģināja izveidot savu partizānu grupu, vervējot uz iepriekš minētās „godīgas sadarbības” principa apņēmīgus aizmugures cīnītājus latviešus. Tā kā katra šāda grupa sava uzdevuma dēļ ievēroja lielu slepenību un centās savu darbību izplest pēc iespējas plašāku, tad NP stābam nācās sākumā sīvi cīnīties par savām vadītājas pozīcijām. Tomēr vienmēr uzsveŗot tīri nacionālo domu: vācieši mums vēl jāpiecieš, jo to dienas tikpat jau skaitītas, bet jāgatavojas, izmantojot vāciešu vājumu un pretimnākšanu, ilgai un sīkstai cīņai pret bolševismu šai virzienā izdevās daudz ko panākt.

Radīdami vairākus patstāvīgus partizānu kustības centrus, vācieši piekopa savu vecveco polītiku Baltijā: skaldi un valdi. Šādā kārtā viņi gan pieļāva un atbalstīja latviešu nacionālo partizānu kustību kā tādu, kas iepludināja grūstošās vācu frontes aizmugurē jaunus fanātiskus cīnītājus, bet neļāva izveidoties vienai, visu Latviju aptverošai organizācijai pašu latviešu vadībā, jo baidījās no „dunča dūriena mugurā”. Latviešu pretvāciskais noskaņojums viņiem bija pārāk labi zināms, un posts, ko vācu armija nodarīja latviešu zemei un tautai, atkāpjoties uz savu „faterlandi”, šo naidu padziļināja no dienas dienā. Tāpēc arī NP stābam vajadzēja rīkoties ļoti uzmanīgi, reizē pārliecinot latviešu vīrus par savu tīro nacionālo mērķi, un reizē šo mērķi maskējot iebaidītajiem vāciešiem. Sakarā ar to NP stābs necentās visas iepriekšminētās grupas apvienot un pakļaut savai vadībai, šai sagatavošanās stadijā vācu okupācijas pēdējās dienās, bet gan paredzēja visu šo grupu apvienošanos nenovēršamajā krievu okupācijas laikā. Šai nolūkā tika norunātas kopējas paroles, pulcēšanās vietas un „pastkastītes”, t.i. zīmīgas vietas apvidū, kur grupa grupai var atstāt ziņu.

Šai laikā bija arī grupas, kas principā negribēja izmantot vāciešu palīdzību, resp. uzskatīja tos jau par saviem atklātiem ienaidniekiem. Tā piem. 1944. g. septembŗa beigās Rīgā ieradās t.s. Lubānas grupas delegāts, lai apspriestos ar NP stābu par sadarbības iespējām. Šī grupa bija radusies iepriekšējā nodaļā minēto apstākļu dēļ, proti, tās kodols bija latviešu leģionāri, kas bija atšķīrušies no bēgošās vācu armijas masas un uzsāka patstāvīgu kaujas darbību krievu aizmugurē. Delegāts ziņoja, ka Lubānas grupā ir tuvu pie 1000 vīru, tie uzskatot sevi par jaunas latviešu nacionālās armijas kodolu, kas pulcinās ap sevi latviešu vīrus, lai izcīnītu brīvību un neatkarīgu Latviju. Šai cīņā pret krievu iebrucējiem palīdzība prasāma un pieņemama tikai no Rietumu lielvalstīm, ne no Vācijas, kas tāpat ir mūsu ienaidnieks. Lubāniešiem esot arī raidītāji ar tiešu sakaru iespējām ar Zviedriju un Angliju. Pēc viņu informācijas Vācijas sabrukums esot tikai nedēļu, augstākais dažu mēnešu jautājums. Šis laiks latviešiem jāiztur, jo Vācijas kapitulācijai nenovēršami sekos anglosakšu kaŗa gājiens pret bolševismu, kas dos iespēju arī Baltijas tautām atgūt savu neatkarību. NP stāba pārstāvji uzsvēra, ka tās vadība nav padota vāciešiem, bet tīri materiālu apsvērumu dēļ uzskata par gudrāku paturēt kontaktu ar vācu armiju, ka pēdējās kaŗa potenciāls vēl nav izsmelts, kā arī to, ka ilgstošā cīņā pret abām okupācijas varām latvieši nespēs izturēt. Uzsākot atklātu cīņu pret vāciešiem, latvieši pakalpos krieviem, tāpēc vēl joprojām pret vācu okupāciju vedama klusa cīņa ar viltību un nevis ar ieročiem rokā. Tās bija dažādas uztveres pie kam notikumu tālākā attīstība rādīja, ka NP stāba uztvere bijusi pareizākā, tāpēc vienošanos nepanāca. Lubānietim nebija uz to arī pilnvaru. Viņš solījās, atgriezies pie savas vadības krievu aizmugurē, informēt to par NP stāba nostāju. Tika norunāta nākošā apspriede Rīgā, kas izjuka, vāciešiem negaidīti ātri atstājot Daugavas līniju. Pirms minētās apspriedes lubāniešu delegāts bija griezies pie NP stāba ar lūgumu nekavējoties pārsūtīt viņiem uz krievu aizmuguri kādu ārstu un medikamentus, jo lubānieši bija atradušies sīvās cīņās ar Sarkanarmiju un ievainoto stāvoklis, bez jebkādas medicīniskas palīdzības, esot katastrofāls. Tāpēc NP stābs jau pirms šīs apspriedes bija griezies pie attiecīgiem vācu virsniekiem ar prasību, ļaut izmantot šīs grupas apgādei vācu kaŗa lidmašīnas, kam pēdējie arī piekrita. Lubānietis tomēr šāda veida palīdzību, kas nāktu caur vāciešiem, kategoriski noraidīja.

Arī starp NP stāba uzstādītām grupām bija tādas, kas teicās „šaut uz abām pusēm”. Tā piem. kādas grupas vīri Vidzemes vidienē ieročiem rokās nosargāja savas dzimtas mājas no vācu dedzinātāju un spridzinātāju komandām pa dienu, kamēr naktīs tie izbūvēja meža bunkurus, kuŗos varēja paslēpties ar visām ģimenēm, ieskaitot sievas un bērnus. Pat mājlopu novietošanai bija izbūvēti atsevišķi bunkuri, protams tālu nost no pārējiem.

Septembŗa beigās Rīgā atklīda ziņa, ka vāciešiem atstājot Tallinu varu tur savās rokās, pēc īsas cīņas ar bēgošiem vāciešiem, pārņēmuši igauņu leģionāri, kas pirms krievu ienākšanas pilsētā vēl paguvuši proklamēt Igaunijas neatkarību. Šo ziņu ietekmē Rīgā notika slepenas apspriedes par Latvijas neatkarības atjaunošanas aktu. Bija sastādīta arī jauna valdība, pat nolikta proklamēšanas diena: 28. septembris. Tiešais izvedums bija paredzēts, kad latviešu leģiona 19. divīziju gaidīja šai laikā pārceļamies no Vidzemes cauri Rīgai uz Kurzemes fronti. Saziņā ar leģiona latviešu virsniekiem, tās caurejošās daļas 28. septembrī apstātos Rīgas pasta un raidītāja apkārtnē, noslēgtu pieeju tai, pēc kam Rīgas radiofonā notiktu Latvijas neatkarības proklamācija, kas radio ceļā kļūtu zināma visā pasaulē. Valdīja uzskats, ka vācieši nekādus pretsoļus nespers, lai varētu netraucēti cauri Rīgai atvilkt savu Heersgruppe Nord. NP stābs par šo projektu bija informēts un tā uzdevumos ietilpa:

1.  informēt savlaicīgi visas sev pakļautās grupas par gaidāmo proklamāciju,

2.  pēc notikušā proklamēšanas akta uzturēt nepārtrauktu kontaktu ar jauno Latvijas valdību radiotelegrāfiskā ceļā, arī pēc krievu ienākšanas,

3.  noorganizēt jaunās valdības pārcelšanos uz ārzemēm, tikko vācieši to mēģinātu likvidēt, bet katrā ziņā pirms krievu ienākšanas.

No ieceres tomēr nekas neiznāca. Vāciešiem nodoms bija vai nu kļuvis zināms, jeb arī viņi vadījās no Tallinas piemēra: dažus no projektētās valdības spaidu kārtā izsūtīja uz Vāciju, bet latviešu leģionārus izlaida cauri Rīgai naktī, neļaujot tiem pat apstāties pilsētā.

Šis nacionālo partizānu kustības sagatavošanās posms noslēdzās ar Rīgas krišanu krievu rokās 1944. g. 13. oktobrī.

 

Šis raksts ir pārspiedums no rakstu sērijas, kas publicēta Gustava Celmiņa rediģētajā, Romā izdotajā pagrīdes izdevumā Brīvā Latvija, 1947. gada nr. 20-24. Raksts ir kollektīvs sacerējums, bet tā galvenais autors ir Pērkoņkrustiešu un Nacionālo partizānu vadītājs Gustavs Celmiņš. Hitlera okupācijas laikā 1941. g. G. Celmiņš kļuva par Latviešu kaŗavīru aprūpes pārvaldes priekšnieku, bet 1944. Gestapo arestēts un pārvests uz koncentrācijas nometni Vācijā. Red.

 

Kurzemes periods līdz kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.
 

Pēc Rīgas krišanas Nacionālo partizānu stābs pārvietojās uz kādu no Kurzemes pilsētām, lai turpinātu savu darbību Sarkanarmijas vēl neieņemtajā daļā. Šai laikā, līdz kapitulācijai, partizānu kustības attīstībā var izšķirt divas fāzes, kas stipri norobežojas viena no otras un stāv ciešā sakarā ar vācu militāro stāvokli Kurzemes frontē.

Pirmā fāze raksturojama ar to, ka vācieši joprojām neizrādīja nekādu pretestību Sarkanarmijas spiedienam uz rietumiem. Viena pēc otras tika pamestas Daugavas un Lielupes līnijas, kas bija vienīgie dabas šķēršļi šai Latvijas daļā jaunās frontes līnijas radīšanai. Latviešu kaŗavīru aiziešana no leģiona uz citām vienībām tāpēc pieņēma masveidīgu raksturu. Jo visvairāk viņus uz to pamudināja tas, ka vācieši lielu daļu latviešu bija nodomājuši pārvest kuģos uz Vāciju, kur viņus, kā tas vēlāk izrādījās, nodarbināja ierakumu rakšanas darbos. Tāds liktenis bija piem. tikko saformētam policijas pulkam „Kurzeme”, no kuŗa latviešu vīri aizgāja veselām vienībām, līdzko uzzināja, ka viņus pārvedīs uz Vāciju. Viņus neatbaidīja no šī soļa pat tas, ka viņiem par to draudēja nāves sods jeb, labākā gadījumā, koncentrācijas nometne. Ka šie vīri nedezertēja aiz gļēvulības, to pierāda viņu tālākās gaitas.

Šeit jāatgriežas pie iepriekšējā nodaļā minētās ģenerāļa Kureļa partizānu grupas, kuŗas liktenis vislabāk raksturo šo latviešu cīņas posmu. Kamēr Vidzemes periodā tā bija nenozīmīga vienība ar šauru uzdevumu, tikmēr Kurzemē tā izvērtās par spontānu, visu tur esošo nacionālistu kustību un tās rindās skaitījās pāri 10 000 vīriem. Faktiski vienu laiku stāvoklis bija pat tāds, ka visi Kurzemes latvieši līdz ar neskaitāmiem bēgļiem no citiem Latvijas apgabaliem, lielākā vai mazākā mērā bija iesaistīti šai kustībā, izņemot tos latviešu kaŗavīrus, kas atradās frontē un kam nebija nedz laika nedz iespējas kauju sīvumā vērot to, kas notiek frontes aizmugurē.

Lielajam cīnītāju pieplūdumam t.s. kureliešos un visu latviešu netiešai līdzdalībai šajā kustībā bija vairāki iemesli. Kā pirmais minams jau augstāk aprādītā vācu nespēja radīt jaunu frontes līniju. Līdz ar to katram latvietim likās skaidrs, ka tālākā cīņa pret boļševikiem ir kļuvusi tikai pašu latviešu lieta. Ja šai cīņā latvietis līdz šim jutās zināmā mērā saistīts ar vācu kaŗavīru kā savu cīņas biedri, tad vācu armijai bēgot un pametot Latvijas territoriju krievam, latvietis šīs saistības vairs nejuta. Ģen. Kureļa grupa šai laikā bija atstājusi tai norādīto operācijas rajonu Vidzemē un tās vācu priekšniecība uz laiku bija zaudējusi atraušanās kustībā ar to ciešākus sakarus, tā kā Kurzemē šī grupa sāka rīkoties visai patstāvīgi, uzsverot, ka viņi cīnās un cīnīsies tikai par latviešu nacionālu lietu, ka viņas vadībā resp. stābā ir tikai latviešu virsnieki un ka viņa nedomā pamest dzimteni kopā ar vāciešiem, bet uzņemsies partizānu cīņu pret krievu iebrucēju. Blakus vācu militāram vājumam latviešu nacionālisms bija otrs iemesls šis kustības plašumam. Kureliešu stābs, līdzīgi Lubānas grupai, uzskatīja sevi par jaunas latviešu nacionālas armijas veidotāju. Izskanēja domas, ka visiem latviešu cīnītājiem jāpulcējas ap ģen. Kureli, jāatvelkas uz Kurzemes ziemeļu stūri, biezajos Dundagas mežos. Līdz ar to latviešu vīriem, pirmkārt, nedraudētu briesmas tikt aizrautiem līdzi uz Vāciju, tie būtu tālu nost no abām maģistrālēm, pa kuŗām vācieši virzīja savu atkāpšanos (satiksmes līnijas uz Liepāju un Ventspili). Otrkārt, šeit Kurzemes ziemeļu stūrī varētu radīt priekštilta pozicijas Rietumu lielvalstu desantam, un no šejienes tad sāktos Latvijas atbrīvošanas gājiens. Lai cik naiva un nepamatota šāda doma vēlāk arī izrādījās, dotajā bezcerību situācijā latvieši tai pieķērās kā slīcējs salmiņam. Cirkulēja baumas, ka kureliešu stābam ir radio sakari ar Rietumu lielvalstīm. Runāja arī, ka zviedri būs tie, kas nāks pāri jūrai ar savām divīzijām. Pēdējo runu ietekmē vācu propagandas vīri pat izlaida speciālu afišu, kuŗā izzoboja šo latviešu ticību brīnumam. Bet tās nebija tikai baumas vien, kas gāja no mutes mutē: visai spilgti kureliešu vadības domas un rīcību apgaismo kāda saruna starp ģen. Kureļa stāba sakaru virsnieku un NP stāba darbinieku oktobŗa mēneša beigās. Šai sarunā sakaru virsnieks minēja, ka viņa stābam ir pilnīgi neapšaubāma informācija par gaidāmu latviešiem draudzīgas valsts kaŗaspēka desantu nākamā, t.i. 1945. gada sākumā, bet vēlākais līdz martam, ja vācu armija līdz tam vēl nebūs atstājusi Kurzemi.

Šī kureliešu ticība brīnumam no vienas puses un kureliešu kustības plašums no otras puses bija tie iemesli, kas atturēja NP stābu no tuvākas sadarbības vai apvienošanās ar šo organizāciju, paturot tikai nepieciešamo kontaktu, jo cīņas mērķis un veids bija abiem viens. NP stābs tomēr atzina, ka sagatavošanās darbs, kāds tas joprojām vēl bija šai laikā Kurzemē, ir veicams pēc iepējas klusi, ka pareizāk ir rūpīgi sagatavot nelielu skaitu izlases cīnītāju katrā pagastā, nevis censties pēc grūti izsijājamā daudzuma. Tāpat NP stāba pamatdoma bija, ka jārēķinās vienmēr ar ļaunāko, proti, ka nacionāliem partizāniem nāksies ilgi cīnīties vieniem ar austrumu iebrucēju, līdz varēs sagaidīt kādu palīdzību no rietumiem. Ka arī NP stābs tādu gaidīja, izriet no tās deklarācijas: „Latviešu NP stābs nodos sevi jebkuras varas rīcībā, kas garantēs Latvijas neatkarības atjaunošanu.”

Šī pati ticība un kustības plašums bija par iemeslu arī tam, ka kureliešu vadība laikā neparedzēja neizbēgamās konsekvences, kādas bija radušās, pārejot Kurzemes perioda otrā posmā. Šīs īsredzības sekas bija tas, ka latviešu brīvības cīņu vēsturē būs jāieraksta traģisma pilnas lapas.

Otrā fāze radās tādējādi, ka nostabilizējās Kurzemes frontes līnija, kas ar nenozīmīgiem pārgrozījumiem tāda arī palika līdz Otra pasaules kaŗa pēdējām dienām. Šis fakts ir tikpat grūti izskaidrojams, kā vācu neapturamā, reizē arī netraucētā bēgšana pirmajā fāzē. Jaunā frontes līnija stiepās Zemgales-Kurzemes līdzenumā, nebalstoties ne uz kādām apvidus priekšrocībām. Tā pēkšņi sastinga un salūza tikai kapitulācijas dienās, veselu pusgadu spītēdama boļševiku armiju daudzkārtīgam pārsvaram un saniknotā Staļina pavēlēm Kurzemi par katru cenu ieņemt. Tas patiešām bija viens no aizvadītā kaŗa brīnumiem, ko var izskaidrot vienīgi ar latviešu leģionāru, šo frontes ugunsdzēsēju leģendāro varonību. Ne par velti latviešu leģiona 19. divīzija vācu bruņoto spēku virspavēlniecības ziņojumos bija, pašiem vāciešiem par īgnumu, jāpiemin daudz vairāk nekā tas bija ar vācu armijas slavenajām divīzijām.

Līdz ar frontes nostabilizēšanos vāciešiem vairs nebija vienaldzīgs arī tas, kas notika frontes aizmugurē. No priekštilta pozicijas Kurzeme tika pārdēvēta par cietoksni un tajā stājās spēkā attiecīgais režīms. Pacēla savu galvu Gestapo, no malu malām saradās partijas biedri, kas steidzīgi sasēdās visādos posteņos ar vienu domu labi pieēsties un izbaudīt citus aizmugures jaukumus, raugoties, lai latvieši nepaslēptu ne kumosa no viņu badīgajām acīm un nepiepildāmām rīklēm.

Šādā situācijā viņu acīs tūdaļ dūrās kurelieši. Tie bija visur, kur vien pagriezās, nedeva vāciešiem ceļu, bet rīkojās kā savas zemes saimnieki, atraudami labāko kumosu laupīt ieradušiem vācu SD un partijas vīriem. Tauta kureliešus atbalstīja kur vien varēdama, un tas tagad bija bīstami vācu Kurzemes frontei, vēl vairāk vācu aizmugures žurkām, jo traucēja laupīt un postīt latviešu zemnieku sētas, kas šeit bija palikušas vēl kaŗa neskartas.

Jaunradošos stāvokli ļoti veikli izmantoja krievu partizāni, kas šai laikā jau operēja Kurzemes mežos, nomesti ar izpletņiem aiz vācu frontes līnijas. Tie bija teicami organizēti, labi apgādāti ar raidītājiem, sabotāžas līdzekļiem un saucās „Sarkanā Bulta”. Viņu tiešais uzdevums bija vājināt vācu frontes aizmuguri, izdarot sabotāžas aktus, sniegt ziņas par vācu armijas kustībām un tml. Bet viņi ļoti pareizi arī uztvēra, ka kureliešu kustība ir kā radīta, lai to izmantotu saviem mērķiem, un prata tādejādi nosist divas mušas ar vienu cirtienu − sacelt nemierus vācu frontes aizmugurē un izjaukt latviešu nacionālistu organizēšanos partizānu cīņai pret boļševikiem. Viņi iepludināja savus aģentus kureliešu masā, izmantoja latviešu kāpināto nacionālo izjūtu, musinot tos uz atklātu sacelšanos pret vāciešiem, un ar savu rīcību panāca to, ka drīz arī paši kureliešu stāba virsnieki vairs nezināja, cik tālu šī komunistiskā infiltrācija gājusi, un skaitīja par uzticamām vairs tikai stāba vienības. Jāpiezīmē, ka kureliešu masa savā vairumā bija ar ļoti vāju disciplīnu, jo nebija ne kazarmju, ne ierakumu, ne cīņas darbības, kas viņus saturētu kopā. Tie dzīvoja izklaidus pa lauku mājām, kur dažkārt „gāja kā pa kāzām”, jo rītu jau varēja sākties briesmu pilna meža dzīve.

Īsi sakot šī kustība bija pāraugusi tās vadību tālu pāri galvai. Vēl tomēr bija vairākas izejas no šī kļūmīgā stāvokļa, gan tikai tad, ja ieskatījās šīs otrās fāzes realitātēs. Kurelieši varēja šai laikā gan pievienoties latviešu leģionāriem frontē, gan arī kā atsevišķa vienība iztīrīt Kurzemes frontes aizmuguri no sarkanajiem partizāniem, kas dedzināja un izlaupīja latviešu zemnieku sētas, aizveda mežā un noslepkavoja mierīgus civiliedzīvotājus, tos mežonīgi sakropļodami. Pēdējā izeja arī būtu reizē tieša apmācība partizānu cīņas metodēs, jau sagatavošanās stadijā iepazīstoties ar savu nākamo pretinieku. Kā viena, tā otra izeja prasīja pakļauties Kurzemes cietokšņa likumiem, resp. atzīt atkal vācu faktisko varu. Kureliešu vadība to nedarīja, nelokāmi gribēdama paturēt savas pirmās fāzes neatkarību. Tā neņēma arī vērā NP stāba labi domātos brīdinājumus par drīzumā gaidāmo ģen. Kureļa grupas likvidāciju no vācu puses, juzdamās pietiekami stipra un droša savā lielā skaita dēļ, un tāpēc neuzskatīdama par nopietni ņemamiem vācu atklātos draudus.

Tālākie notikumi risinājās ļoti strauji. Novembŗa sākumā vācieši negaidīti aplenca ģen. Kureļa stābu, kas bija novietojies kādā ciemā Dundagas mežos. Stāba ēku pārlidoja vācu lidmašīnas, vācieši laida darbā pat mīnumetējus un pēc īsa brīža vācu spēki bija ieņēmuši bez jebkādas pretestības no latviešu puses stāba ēku, pie kam ģen. Kurelis ar saviem stāba virsniekiem un šeit stacionētām vienībām krita vācu gūstā. Ģen. Kureli, kas īstenībā bija šīs grupas „izkārtne”, jo bija par vecu, lai vadītu militārās operācijas, vācieši izsūtīja trimdā uz Vāciju, bet 8 viņa stāba virsniekus aizveda uz Liepāju un tur nošāva. Kureliešus pašus, ko vācieši šai akcijā saņēma gūstā, skaitā ap 1500 vīrus, caur Ventspils ostu aizsūtīja uz Rīta Prūsiju, kur tos ievietoja baigajā Štuthofas koncentrācijas nometnē. Te noslēdzās šo latviešu nacionālistu un brīvības cīnītāju traģiskās gaitas.

Tomēr minētajā akcijā vāciešiem neizdevās likvidēt visas kureliešu vienības, kas bija izkaisītas plašā apkārtnē. Daļa izklīda, pievienojās latviešu leģionam frontē vai vācu aizmugures vienībām, bet daļa turpināja cīnīties pret vāciešiem. Tāds bija ltn. Rubeņa bataljons, kas bija priekšzīmīgi disciplinēts un skaidrāk par savu stābu apzinājās tuvojošās briesmas. Kaut arī ltn. Rubenim nebija tiešu sakaru ar savu stābu, un par vācu nodevīgo uzbrukumu viņam ilgi nebija ziņu, viņa vīri bija pietiekami modri un laikus pamanīja vācu ķēžu tuvošanos. Piecu minūšu laikā viss bataljons, kas bija novietots 3 lauku mājās, kopskaitā ap 600 vīru, bija ieņēmis kaujas pozīcijas, kas tālredzīgi bija izbūvētas šo māju apkārtnē. Vāciešus uzaicināja apstāties, bet kad viņi tam neuzklausīja un tomēr virzījās uz priekšu, lnt. Rubeņa viri atklāja uguni. Krītot pirmajam vācu kaŗavīram, vācieši saprata, ka te lieta grozās ap nopietnu pretestību un tūdaļ ievadīja pamiera sarunas, lai „noskaidrotu pārpratumu”, ko ltn. Rubenis arī pieņēma. Vācieši Rubenim paskaidroja, ka viņa stābs ir likvidēts un viņam līdz ar saviem vīriem jānoliek ieroči. Ltn. Rubenis uz to atbildēja, ka viņš klausīs tikai ģen. Kureļa mutiskai vai rakstiskai pavēlei. Sarunu iznākumā vienojās, ka Rubenis ar saviem vīriem nākošā dienā ieradīsies vāciešu norādītā vietā, kur viņš šādu pavēli saņems. Pēc tam vācu ķēde atvilkās. Izmantojot nakts tumsu, ltn. Rubenis, kas vācu viltum neticēja, pārcēlās ar savu bataljonu uz citu rajonu un turpināja virzīties uz kādu purvainu vietu Usmas ezera dienvidus galā, kas bija iepriekš norunāta vieta kureliešu pulcēšanai briesmu gadījumā. Virzīšanās smagā apvidū, vedot pajūgos līdz smagos ieročus, munīciju un nepieciešamo apgādi notika tik veikli, ka pat vācu izlūklidmašīnas, kas sekojošās dienās pārlidoja apkārtējos mežus, nevarēja atklāt bataljona pārvietošanos. Tikai pēc vairākām dienām, kad bataljons bija sasniedzis Abavas krastus, vācieši bija viņus atklājuši un loks ap bataljonu atkal noslēdzās. Sekoja neveiksmīgas sarunas starp ltn. Rubeni un vāciešiem, kas pieprasīja bez ierunām nolikt ieročus, pie kam bataljonā esošie dezertieŗi tikšot nodoti kaŗa tiesai. Ltn. Rubenis apspriedās ar saviem vīriem, kuŗu vairums iepriekš minēto apstākļu dēļ bija šādi dezertieŗi, kas vācu prasību noraidīja. Latvijas neatkarības proklamēšanas svētku diena, 18. novembris, bija tā, kuŗā šī latviešu patriotu vienība uzņēmās bezizredžu cīņu pret daudzkārt pārāku pretinieku. Tā ir tikpat slavena, cik asiņaina lapaspuse latviešu cīņā pret vācu kakla kungiem. Vācieši cieta ļoti smagus zaudējumus, jo latviešu mīnumetēji strādāja ar apbrīnojamu precizitāti, bet pārspēks bija milzīgs. Pievakarē smagi ievainoja ltn. Rubeni, kas no ievainojumiem drīz mira. Bataljona rotas turpināja cīņu, sadaloties katra par sevi un mēģinot izlauzties no vācu aplenkuma. Kādiem pāris 100 vīriem tas arī izdevās, bet ap 40 kurelieši padevās gūstā, kuŗus vācieši visus nošāva. Līdz ar to no vācu aplenkuma izkāvušajiem kļuva skaidrs, ka viņiem vairs nav ceļa atpakaļ un tie pievienojās „Sarkanajai Bultai”, tādējādi pārejot tā ienaidnieka pusē, pret kuŗu bija gribējuši cīnīties. Decembŗa sākumā vācieši vēl reizi mēģināja ielenkt šos kureliešus meža trijstūrī starp Ventu, Abavu un Kuldīgas-Rendas lielceļu, bet cieta vēl smagākus zaudējumus. Šajā akcijā krita arī pazīstamais Salaspils koncentrācijas nometnes komandants − bende majors Krauze. Saniknoti par saviem zaudējumiem, vācieši nodedzināja 5 saimniecības Zlēku pagastā, iepriekš apšaujot vai sadzenot degošajās ēkās to iedzīvotājus, starp tiem daudzus bēgļus. Šo akciju vadīja SS un SD ģenerālis Jeckelns, kuŗu šai laikā pārkomandēja uz Vāciju un kas šai sakarībā ciniski izteicies, ka tā ir viņa „atvades izrāde” latviešiem.

Ģen. Kureļa grupas nežēlīgā likvidācija ārkārtīgi saasināja vācu-latviešu attiecības Kurzemes cietoksnī. Stāsti par to gāja no mutes mutē, un smags lietuvēns atkal uzgūlās latviešu nacionālistu krūtīm. Bija skaidrs, ka līdz ar frontes nostiprināšanos nostiprināsies arī okupācijas vara, kam loģiski sekos atkal jaunas latviešu nacionālistu vajāšanas, jo „godīgas sadarbības” iespējas vāciem nu bija liekas. Līdz ar to nacionālo partizānu sagatavošanas darbs kļuva ļoti sarežģīts, par cik tas pamatojās latviešu nacionālismā. No vienas puses vāciešu aizdomas un neuzticība pret visu, kas nesa apzīmējumu „nacionāls”, no otras puses latviešu tautas reakcija iepretim kureliešu liktenim: drūma, bezcerīga naida radīta apātija. Ikviens mēģinājums tāpēc radīt stipru partizānu organizāciju ar pārliecinātiem cīnītājiem atdūrās uz lielām grūtībām. Parastais un pārmetošais iebildums no šādu vīru puses bija: tikko latviešu nacionālisti būs noorganizējušies, sekos jauna likvidācija no vācu puses.

Lai viss līdz šim veiktais darbs nebūtu bijis veltīgs, lai nerastos jauni, nevajadzīgi asins upuri pirms pārejas uz tiešo ciņu ar boļševiku iebrucējiem, NP stabs izšķīrās par savas arējās formas maiņu...
 

Tālāk seko lietu un apstākļu attēlojumi, ko redakcija neuzskata par vēlamiem publicēšanai patreizējos apstākļos. Sniedzam tāpēc tikai dažus izvilkumus.


Šai laikā, t.i. pirms kureliešu likvidācijas, Kurzemē ieradās no Berlīnes
SS Jagdverband Ost latviešu operatīvā stāba virsnieki, kas Vācijā veselu mēnesi bija skoloti šai cīņas veidā. Reizē ar to viņi bija apstrādāti arī ideoloģiski, pie kam paņēmieni bijuši visai interesanti. Vispirms latvieši paši bija gaŗi un plaši attēlojuši nebeidzamo pārestības virkni, kādas vācieši nodarījuši latviešu tautai un kādas joprojām turpinās. Vācu SS vadība to arī pacietīgi uzklausījusi, jo latvieši apgalvojuši kā viens, ka pie šādiem apstākļiem ne viņi ne vispār kāds latvietis cīnīsies pret boļševikiem kopā ar vāciešiem, ja runa iet par partizānu kustību, kas atšķirībā no kaŗaspēka vienībām ir pilnīgas brīvprātības resp. iekšējas pārliecības lieta. Tad kopīgi tāpat meklēts, kas vainīgs pie šādas latviešu-vācu attiecību „sagandēšanas”. Grēka āzi abas puses atrada baltvāciešos. (Minētās organizācijas austrumu nodaļas vadītājs baltietis von Folkersams.) Nu vācu SS vīri svinīgi solījās latviešus no šīs sērgas atbrīvot, un sāka savukārt gauzties par nodevību pašu mājās, kas novedusi līdz 1944. g. 20. jūlija atentātam un puča mēģinājumam. Arī viņiem esot jāiztīra savas mājas no nevēlamiem elementiem un tāpēc viņi ļoti labi saprot latviešus. Pārskološanas veicināšanai pats Himmlers bija apsolījis, ka latviešu SS Jagdverbanda vīri kā atalgojumu par savām nākamajām partizānu gaitām saņems brīvu neatkarīgu Latviju. (To savā laikā solīja arī min. ģen. Jeckelns.) Lielāku vāciešu divkosību grūti atrast: Berlīnē pats Himmlers vieglu prātu apsola latviešiem to, par ko viņa uzticamais kalps Jeckelns dažas nedēļas vēlāk vajāja un asiņaini iznīcina kureliešus.

Lai būtu kā būdams, bet minētā latviešu grupa, kuŗus paši vācieši bija izraudzījuši kā sev pieņemamus un aizsūtīja uz Berlīni skoloties un pārskoloties, šai viltīgai vācu aģitācijai notic. (Šo cēlo dižvīru saraksts ir pilnībā zināms − visi tie pieder pie kvislingu organizācijas „Līdumnieki”. Patlaban nav vajadzīgs aplūkot viņu gaitas tuvāki. Sniedzam vienīgi faktu kā tādu.) Starp viņiem retais ir virsnieks, neviens no tiem nav Latvijas armijas virsnieks, bet Berlīnē viņi visi saņem virsnieku pakāpes, spīdīgas uniformas, plašas pilnvaras, kas dod viņiem gandrīz neierobežotas iespējas Kurzemes cietoksnī... Nav daudzu, kas viņu propagandai tic, jo kureliešu kustība vēl nav likvidēta, un „Meža kaķiem” (latviešu Jagdverband segvārds) ir tomēr klāt stipra vācu smaka. Tie nesijāja savus vīrus, pieņem katru kas piesakās un tā arī šīs vienības rindās iekļūst daudz salašņu un nodevēju, kas viņiem bija liktenīgi dienās pēc kapitulācijas... Šīs jaunās organizācijas rašanās Kurzemes „raganu katlā” stāvokli vēl vairāk sarežģī, jo tagad tur darbojās veselas 3 latviešu partizānu vienības: ģen. Kureļa grupa, NP stābs un „Meža kaķi”...

Šeit vēl jāpiemin kāda pilnīgi nelegāla nacionālo partizānu organizācija, kas radās pēc kureliešu likvidēšanas: „Viestura strēlnieki”. Tā sastāvēja galvenokārt no bijušajiem kureliešiem, nebija skaita ziņā plaša, bet toties apvienoja sevī tiešām uzticamus un jau pārbaudītus vīrus. Tikai daļa no viņiem bija atradusi iespēju kā tikt pie daudzajām apliecībām, kādas bija vajadzīgas, lai varētu uzturēties kā civīlists vācu frontes aizmugurē. Daļa bija iesaistījusies dažādos dienestos, joprojām skaitīdamās par „Viestura Strēlniekiem”, bet vairums mita mežos, kur tos tvarstīja daudzas vācu, bet dažkārt arī latviešu vienības, kas apkaŗoja krievu partizānus un izpletņu lēcējus. „Viestura Strēlniekiem” vajadzēja uzmanīties no abiem. Pagrīdes stāvoklis un meža dzīve bija tiešām teicama skola nākamajām partizānu gaitām, kuŗās „V.S.” parādīja lielu prasmi. Ne par velti viņu rindās bija latviešu virsnieki, kas bija cīnījušies ltn. Rubeņa bataljonā un divās kaujās nodarījuši vāciem smagus zaudējumus. NP stābam ar „V.S.” bija labs kontakts, jo nebija nekādu ideoloģisku atšķirību, tikai vieni domāja, ka sagatavošanās darbam nelegālais stāvoklis ir pārāk apgrūtinošs, bet otri, ka legālais stāvoklis neatbilst latviešu cieņai un bez tam, tādā gadienā grūti izvairīties no nodevējiem un boļševiku aģentiem. Diemžēl arī „Viestura Strēlnieki” kapitulācijai sekojošās dienās izjuka kā vesels organisms, jo zaudēja savu galveno enerģisko un spējīgo vadītāju. Tā pēc kapitulācijas arī no šīs grupas bija palikuši tikai fragmenti, līdzīgi iepriekšējām grupām, kas grūtajās partizānu gaitās pamazām atkal sakusa par vienu veselu, organiski izaugušu un cīņai rūdītu organizāciju.

Nodaļa par partizāniem pēc kapitulācijas trūkst.

 

Noslēgums
 

Jo, ja salīdzinām to cīņu, ko latviešu tautas nesalaužamā un nevienai svešvarai nepakļaujamā daļa uz savas zemes ir veikusi laikā kopš otrās krievu okupācijas un joprojām vēl iztur Latvijas mežos un viņas pilsētu un ciematu pagrīdēs, pirmās krievu un vācu okupācijas laiku veikumi kļūst tik nenozīmīgi, pati cīņa tik saraustīti un nemākulīgi vadīta, ka nemaz neuzdrošināmies vilkt kādas paralēles starp toreizējo un dzelzī un asinīs kaldināto tagadni. Jā − aptveŗošu un lietišķu pārskatu pār atsevišķiem laika posmiem, kā tas mums bija padomā, vēl nav iespējams sniegt. Jo izrādās, ka vācu laikā savāktie materiāli par pretestības izpausmēm pirmās krievu okupācijas laikā ir iznākuši visai savdabīgi, lai neteiktu vairāk. Kā zināms vācu uzraudzības iestādes toreiz necēla iebildumus pret to, ka kāda latviešu institūcija vāca un sistematizēja materiālus par pretkrievu aktivitāti 1940./41. gados atsevišķos pagastos un pilsētās. Tomēr, ja šiem datiem piešķirtu ticamību bez pārbaudes un kritikas un vienīgi uz tiem balstoties lūkotu sastādīt pārskatu, iznāktu, ka Latvijas teritorijā toreiz būtu darbojušies 40 000 bruņoti latviešu partizāni, kas tikpat kā visi būtu atradušies nepārtrauktās, asiņainās cīņās ar krievu okupantiem. Bet ir zināms, ka tā gluži nebija − vienīgi atsevišķās vietās dažādos Latvijas novados toreiz notika patiesas sacelšanās, tika izcīnītas īstas kaujas, piedzīvojušu kaŗavīru vadībā, kuŗās iebrucēja bruņotiem spēkiem tika nodarīti smagi zaudējumi. Lielu lielais vēlāk pašreģistrēto „partizānu” vairums vienīgi slēpās, izturējās nogaidoši un, ja daudz, palīdzēja pievākt krievu pamestos ieročus, munīciju un citas kaŗa mantas, lai nodotu pārāk steidzīgi un pakalpīgi vāciešiem. Jo ne jau katrs, kas starp 14. jūniju un vācu ienākšanu bija pratis nolīst nomaļus meža pļavas siena šķūnī, tūliņ uzskatāms par partizānu.

Ja šādas kategorijas „cīnītājus” minētiem 40 000 atskaitām, paliktu ne vairāk kā 4 000 līdz 6 000 latviešu cīnītāju pirmajā krievu okupācijas posmā, un tas arī ir vienīgais vēsturiskais materiāls, ko par šo laiku patlaban varam teikt atklātībai. Jo ir visai raksturīgi atzīmēt, ka ievērojama daļa no šī pamata kadra, par cik tā vēlākos gados nav gājusi bojā cīņās, tvarstīšanās un ķemmēšanās, turpina cīnīties vēl šodien, kā to liecina atsevišķu kaujas grupu vadītāju vārdi tagad.

Noslēdzot pārrunas par pirmo krievu posmu vēl jāatzīmē, ka savā laikā, kad tika uzsākta ziņu vākšana un apstrādāšana, Brīvās Latvijas pretestības organizācijas vadība pret to cēla nopietnus iebildumus, norādot uz iespējamām viskļūmīgākām sekām, ja šāds kopojums, līdz ar visu dalībnieku vārdiem kristu nepiederīgās vācu vai krievu rokās. Uz to atbildīgais darbinieks, kam ziņu sistematizēšana bija uzticēta, zināja tikai atbildēt, ka „vienīgi pār viņa līķi tie piekļūšot viņa sarakstiem”. Diemžēl vēlāk noskaidrojās, ka vācu (jeb arī krievu) aģenti minētam darbiniekam bija solījuši 45 000 vācu markas par norakstu, bet vēlāk to pat ieguvuši par velti Gestapo ceļā. „Līķis”, turpretīm, vēl šodien staigā apkārt pa Vācijas rietumu zonām....

Laimīgā kārtā sekas šoreiz nevarēja būt tik ļaunas, jo vācu SD sarakstu vairs nepaspēja izmantot, un, ja tas būtu nonācis NKVD rokās, arī tiem no tā nebūtu bijis liels prieks, jo šo „partizānu” vairums, kā teikts, pa lielākai daļai sastādījās no paceltiem kūts augšu ordeņa kavalieŗiem.

Tad lai tomēr noder par mācību, cik ārkārtīgi uzmanīgiem jābūt ar visāda veida sarakstiem un atzīmēm par pasākumiem, kas vēl nav izcīnīti līdz galam. Kas veciem pagrīdes vilkiem jau ir iegājis tikpat kā asinīs, par to jauniem ir atkal un atkal jāmaksā dārga skolas nauda, kur mums jau tik daudz ir bijis jāmaksā un vēl būs jāmaksā turpmāk par daudz citām mācībām...

Aplūkojot pretestības izpausmes vācu okupācijas laikā, par tām var teikt īsi: ziedēja labi, bet līdz graudiem netika, jo ļoti daudz bija vēja ziedu. Mūsu rīcībā patlaban ir vispilnīgākie dati par atsevišķu pretestības grupu darbību minētajā laika posmā, kuŗus esam arī rūpīgi pārbaudījuši un salīdzinājuši. Un kaut arī bez aizspriedumiem esam lūkojušies viņos atrast kaut daļēju apstiprinājumu apgalvojumiem, kas parādījušies emigrācijas presē, tas mums nav izdevies: vācu okupācijas laikā latviešu pretestības grupām nav bijusi ne vienota vadība, nedz tās vispār ir saskaņoti darbojušās.

Kā jau to esam aprādījuši agrāk, bija radušās, pastāvējušas un atkal izirušas vairākas pretestības grupas Rīgā un provincēs strādnieku, studentu, laucinieku, kaŗavīru un, visbiežāk, skolu jaunatnes vidū, kas reizēm prata izraisīt īsti strauju aktivitāti, rādīt patiesu drosmi, bet vēl vairāk nevajadzīgu pārgalvību, tomēr nekad tās nebija saplūdušas jeb izaugušas līdz aptveŗošai, mērķtiecīgi vadītai kustībai....

Galvenais iemesls, kāpēc Latvijā vācu okupācijas laikā neradās apvienota pretestības kustība, kas līdzinājās tādām pat kustībām citās zemēs tajā pat laikā, bija tas, ka starptautiskā situācija vēl nebija tādai nobriedusi, un ka vācu frontes sabrukums nāca pārāk ātri un pēkšņi. Toreiz, 1942.-1944. gados, praktiski nozīmīgu palīdzību no ārienes, bez kādas pretestības kustībai grūti izvērsties, varēja sniegt vienīgi krievi. Bet tas tikai nozīmētu − ja latvieši šādu pieņemtu − ka tie vēlētos pēc iespējas ātrāk apmainīt Gestapo karātavas pret NKVD nagānu pakausī, kā arī lai mūsu brāļi leģionā un policijas vienībās frontē pēc iespējas drīzi tiktu pamesti savam liktenim un iznīcināti. Būtu arī ļoti tālu no patiesības apgalvot, ka plašākas latviešu aprindas toreiz būtu likušas kādas nopietnas cerības, jeb vispār rēķinājušās ar vērā ņemamu atbalstu no rietumiem. T.s. rietumu orientācija, ar kuŗu dažs labs mēdz plātīties, pa lielai daļai ir uzplaukusi tikai emigrācijā, ja neskaita atsevišķus aģentus, kas bija atradušies rietumu speciālo dienestu algotos amatos. Jo Somijas un Polijas traģiskie likteņi nedeva sevišķus iemeslus lētticīgām illūzijām.

Ja stāvokli vācu okupācijas laikā novērtējot gribam palikt objektīvi un lietišķi, mums nekas cits neatliek, cik nelabprāt to arī darām, kā nākt ar konstatējumu, ka pēc būtības Brīvās Latvijas pretestības organizācija ir bijusi visplašākā, spēcīgākā un vienīgā, kas bija tuvojusies pretestības kustības jēdzienam Rietumu Eiropas izpratnē, un par tādu būtu arī izvērtusies, ja tai būtu bijusi dota iespēja darboties kaut vēl dažus mēnešus: vienīgi viņas rīcībā bija laikraksts. Viņas labi izveidotais informācijas tīkls ļāva tai sekot visam, kas notika Latvijā un pat vācu okupācijas iestādēs, kā arī mēģinājumiem radīt radnieciskas organizācijas Rīgā un provincē. Jo simtos sniedzās gadījumi, kad ierosinātāji lūkoja iesaistīt savās rindās Br.L. ļaudis, pie tam atklājot savas kārtis ar nepiedodamu vaļsirdību. No otras puses šāds Brīvās Latvijas organizācijas izcilais stāvoklis citu līdzīgu grupu starpā tai arī dod tiesību izteikt savus uzskatus un viedokli ne tikai par līdzšinējo latviešu pretestības izpausmju faktisko nozīmi un sasniegumiem, bet arī no piedzīvojumiem un prakses secināt rīcību nākotnē. Un proti:

Astoņu nebrīvības gadu laikā latviešu tauta ir varējusi radīt tikai divus lielus veikumus, kas attaisno viņas pastāvēšanu, dod tai tiesību savai nākotnei ticēt un kas tiešā ceļā arī ved uz brīvības un neatkarīgās valsts atgūšanu, un tie ir:

1.  viņas kaŗavīru (leģionāru, policijas pulku, aizsargu vienību u.c.) sasniegumi kaujas laukos 1942./44. gados,

2.  viņas meža vīru nesatricināmā stāja un cīņa uz latviešu zemes pret otru krievu okupāciju no 1944. gada līdz galīgai uzvarai.

Šie mūsu brāļu labākie sniegumi ir tik izcili un vienreizēji, ka salīdzinot ar tiem līdzšinējos centienus un sasniegumus, piem. diplomātiskā laukā, ārzemju propaganda, pretestības izpausmes pirmās krievu un vācu okupācijas laikos, emigrācijas organizēšanas un ideoloģiskās aprūpes darbā, latviešu polītisko spēku vienošanā un saskaņošanā tie atkāpjas trešā, piektā, devītā plānā un nelga ir tas, kas to vēl lūkotu liegt.

 

Gustavs Celmiņš (1899-1968).

Atšķirīgus vērtējumus par G. Celmiņu un viņa darbību var lasīt vēsturnieku un polītiķu grāmatās. Piem. A. Šilde (Pirmā republika), F. Cielēns (Laikmetu maiņā III), V. Samsons (Naida un maldu slīgšņā). Grāmata Latvijas sociāldemokratijas 50 gadi (Vesterosā, 1956) 258. lp Bruno Kalniņš par demokratijas krīzi 30. gados sacīja tā:

Ja jau lielas un vecas valstis atmeta demokratiju, ko tad gaidīt vēl Latvijai − tā toreiz domāja daudzi krizes satraukti latviešu pilsoņi. Sāka atkal dibināties jaunas fašistu organizācijas. Radās latviešu „nacionālsociālisti”, „leģionāri”, un jo sevišķi „Pērkoņkrusts” kā lielākā pretdemokratiskā organizācija ar G. Celmiņu priekšgalā. [Šīs] organizācijas attīstīja rosīgu aģitāciju un ieguva daļu pilsonisko partiju piekritēju savā pusē. Pērkoņkrustieši asi uzbruka zemnieku savienībai, jo šī partija demokratijas laikā visvairāk bija atradusies valdību priekšgalā un tāpēc tika darīta atbildīga par demokratijas kļūdām un trūkumiem, bet sevišķi par korrupciju...

Latvijas Tautas Frontes informatīvais biļetens Atmoda 1989. g. 4. numurā pārspiedis Dr. Jāņa Peniķa 1984. gadā Akadēmiskā dzīvē publicēto apceri par Latvijas parlamentāro posmu. Minētajā rakstā par ekstrēmistu kustībām Latvijā Peniķis secina:

„Pērkoņkrusts”, kas, dibināta 1930. g., spēcīgi aktivizēja savu darbību 1933. g. Ar saviem formas tērpiem un citām ārējām pazīmēm atdarinot itāļu fašistus un ar savu šovinistisko un īpaši antisemītisko ideoloģiju, daļēji patapinātu no vācu nacionālsociālistiem, pērkoņkrustieši spēja piesaistīt ap 5000-6000 biedru, galvenokārt studentus un citus jauniešus. ... Ir tomēr grūti iedomāties, ka šī amatieriskā, kaut trokšņainā organizācija varētu apdraudēt valsts drošību. Iespējams, ka tās lielākais panākums bija gluži negribēts: neatlaidīgi uzbrūkot K. Ulmanim, bet sludinot mērķus, ko Ulmanis tiešām vēlāk īstenoja (Saeimas atlaišanu, vadonības principu, korporatīvismu), „Pērkoņkrusts” varbūt pastiprināja Ulmaņa lēmumu izdarīt apvērsumu.

Dr. H. Biezais žurnālā Treji Vārti 1989. g. 127. num. sācis publicēt plašu apceri „Gustava Celmiņa Pērkoņkrusts dokumentu gaismā”.

 

 

Jaunā Gaita