Jaunā Gaita Nr. 17, 1958. gadā

 

 

Ligita Balode

PĀRNĀCĒJS

Pasaka

Tas nu bija noticis, briesmīgais, no kā katrs dzīvais baidās, bet kas tomēr reiz nenovēršami pienāk katram -- viņš bija miris. Tagad, kad viss bij gaŗām, nāve vairs nelikās briesmīga. Labi bij stāvēt un noraudzīties citos un tai nekustīgajā būtnē, kas tikko bij bijis viņš pats, cilvēks starp cilvēkiem, ar visām cilvēka sajūtām un vājībām, priekiem un sāpēm. Šai brīdī viņa gars sajuta prieku. Viņš bija brīvs. Atbrīvošana bija pienākusi nejauši. Bars izsūtīto izbēra izraktās ogles. Viņam bija slīdējusi kāja, viņš bija kritis tai brīdī, kad gāzās krava. Liels, smags un salts akmens bija ķēris tā galvu. Mirklis asu sāpju, un viņš bija brīvs! Savā nekustīgā, sadauzītā ķermenī viņš vērās kā vecā, nomestā tērpā. Reiz tas bijis jauns, kopts, mīlēts, par to bija bijis prieks, tagad tas bija novalkāts, novazāts, sapostīts, bija labi no tā izkāpt un zināt, ka nekad vairs nevajadzēs tur līst atpakaļ. Bija vienalga, kas ar to notiks, kur to liks. Viņam nebija ar to vairs sakara.

-- Beigts! Lakoniski noteica sargs un badīja nedzīvo ķermeni ar netīru vailoka purnu. Sargs neredzēja viņu, kas stāvēja tam līdzās un zināja, ka ir dzīvs. Sarga pavēles viņam vairs nebija jāklausa, nebija no tā jābaidās. Viss tas, par ko viņš daudzus gadus bija sapņojis, bija sasniegts, viņš bija brīvs, viegls un priecīgs, nekas to vairs neturēja. Tālums to nebiedēja; ne suņi, ne lodes to nevarēja panākt. Diena, kas reizē ar sarkano sauli dzisa aiz milzīgā sniegainā klajuma, atkal kautkur citur ausa. Arī viņš bija miris un tai pašā brīdī piedzimis. Aina, ko viņš aplūkoja pēdējo reiz, bija skumja un bezcerīga. Sniegainais klajums bija nepārredzams un kails. Sniegs pār to slīdēja, viegli skanēdams, un bija sagulis viļņos. Saules atspīdums to krāsoja sarkanu un zilganu. Sastingušā plašumā skumji iezīmējās netīras barakas, dzeloņstiepļu iežogotas, sargutorņi ar ložmetējiem un bezcerīgie, noskrandušie cilvēki, kas gurdi kustējās nožogojumā.

Saltajās, tumstošās debesīs iedegās pirmās zvaigznes, neiedomājami augstas, tālas un klusas. Sasalušais sniegs meta sīkas dzirkstis tām pretim. Starp abiem klajumiem viņš sāka savu ceļojumu uz dzimteni -- turp, kur bija vakarā aizgājusi saule. Vējš, kas klajumos nekad neapklusa, vaidēja un šalca ap vientuļo dvēseli, kā visas šīs svešās zemes apspiesto ļaužu kopā saplūdušās žēlabas. Kā atvadu sveiciens no nometnes atskanēja dziesmiņa:

-- Ak jūs, vietas, manas vietiņas,
Svešas malas, nepazīstamas!
Ne no laba prāta šurp es atnācu,
Nedz mans kumeļš šurpu maldījās...

Labi bija tā lidot līdzi vējam, cauri naktij un svešumam -- uz mājām. Viņš nejutās viens. Gaŗus gadus izloloti sapņi un ilgas nāca tam līdzi. Zem viņa palika klajumi un meži, lielas upes un dziļi, biezu ledu segti ezeri. Tumšas un klusas sādžas un svešas pilsētas, kas nenorima pat nakti. Vējš tam brīžiem pasvieda klusu, grūtsirdīgu dziesmu, kādu nopūtu miegā, sāpīgu vaidu, izmisušu kliedzienu vai traku, mežonīgu dzīru troksni. Miljoni cilvēku tur aizvadīja savas dažādās dzīves.

Augsta kalna galā viņš apstājās. Šķita, puspasaules gulēja ap to. Tumsa viņu netraucēja, un viņš redzēja, cik varena un bagāta bija šī svešā zeme. Tā slēpa sevī rūdas, dārgumus un auglību. Ja tautai, kuŗai te bija dzimtene, būtu ļauts to kopt un izmantot brīvi un ar mīlestību, šī zeme tai pateicīgi būtu atmaksājusi ar bagātību un slavu. Bet te bija tik daudz nabadzības un posta, jo cilvēkiem, kas te dzīvoja, nebija saprāta un spēka atrast sev gudrus vadoņus. Nebija neviena gadsimteņa, kad te nebūtu valdījis kāds varmāka. Viss te dzima no verdzības, bet iepriekšējās paaudzes vergu darba sasniegumus baudīja tikai nākošās paaudzes, un visbiežāk tās pašas bija vergi, kas strādāja „nākotnei”. Nevienai tautai laikam nebija tik daudz skumju dziesmu par nabadzību, varmācībām, laupītājiem, sodiem, bendēm, karātavām... Šai zemei bija maz cilvēku roku radīta skaistuma. Mūžīgā nabadzībā turētai tautai nebija skaistuma izpratnes. Skaistumu vajag kopt, lutināt, tam vajadzīgs laiks un gaiša bezrūpība, kas to izlolotu. Kā lai pie tā tiktu vergs? Brīvais patapas brīdis tam jāatdod miegam un darbs jādara, lai nenomirtu badā un nenosaltu. Tāpēc ciemi te bija kā nabagmājas un rūpnīcas ka soda nometnes. Viss, kam cilvēki pielika rokas, izskatījās kā īgnuma radīts.

Tās bija pirmās skumjās domas viņa ceļā uz dzimteni. Mežonīgi auļoja pāri kalniem vēji, smagi to locītas mežu galotnes. Atmiņā pavīdēja pēdējos gados bieži dzirdētā šīs tautas dziesmiņa:

-- Nešalko, tu zaļā mežu māmuliņa
Atļauj smagas domas izdomāt līdz galam. ..

Bet vai tik smagas domas varēja kādreiz izdomāt līdz galam? Nebija gribas domāt, nebija prieka te kavēties -- gribējās tikt mājās... Ceļš bija tāls, bet viņš bija ātrs, kā doma --

Tas atkal bija mežs, kur viņš apmetās. Klusais, aukstais nakts gaiss smaržoja kā tikko lauzts sveķains zars. Sniegs mīksts un balts gulēja koku zaros, un tīrs un neskarts klāja zemi zem tiem. Klusums. Bet nē, kautkas zem kokiem kustējās. Palūkojies starp zariem mazā klajumiņā, tas redzēja vilku pāri, kas mielojās ap savu laupījumu. Svešā aina viņu izbiedēja. Viņš neatcerējās, kad būtu dzirdējis par vilkiem šīs puses mežos...

Šo mežu viņš pazina. Lauks aiz tā, birzis un pļavas, klusās, vecās mājas aiz tiem. Reiz viņš te bija vadījis savu dzīvi un daudzus gadus savās domās te ciemojies. Tagad viņš bija atgriezies. Ne tāda bija atgriešanās, kā viņš to bija cerējis, bet viņš tomēr bija te. Arī mīļās vietas bija citādas. Sveši vilki plosīja biklos mežu dzīvniekus, un sveša vara bargi valdīja mierīgā zemē... Mājas; viņam gribējās redzēt, kā ir mājās! Tur aiz birzs bija tīrums, aiz tīruma lielais ābeļdārzs, un aiz tā bija mājas. Pa lielceļu gaŗām lielai eglei... Bet kur bija palikusi birztala? Daži reti bērzi, piesnigušie alkšņu krūmi, -- skumjas atliekas no kādreiz krāšņā koku kupluma... Bet egle ceļmalā vēl zaļoja, liela, plata, tumša un vientuļa. Liels maigums viņu pārņēma, gribējās apmīļot, glāstīt tumšās skujas, gribējās pieglausties vecam kokam. Koks viņu sajuta, zari viegli nošūpojās un nobirdināja dažas lielas, zvaigžņotas pārslas. Ap ābeļdārzu žogs bija pazudis, daži nogāzušies stabi slaistījās piesnigušās ceļmalas grāvī. Ābeļu rindas bija retas, koki nekopti, zari mežonīgi saauguši un vietām nolauzti. Kur bija palikuši dārza kopēji? Mājas aiz dārza vēl stāvēja. Staltas un gaišas tās bija palikušas viņam atmiņā; savādi, pa šiem gadiem tās bija pieplakušas zemei, un jumti saļodzījušies un spuraini slējās pretī pelēkām nakts debesīm. Pagalms, dažādu krāmu un darba rīku piemētāts, bija apsnidzis un balts. Nevienas kājas nebija atstājušas zīmes jaunajā sniegā. Lielajā mājā, kur viņš bija audzis un aizvadījis savas dzīves bezrūpīgos gadus, logi bija aizsegti. Dažādas segas karājās tiem priekšā, bet pa dažu caurumu un spraugu spiedās cauri gaisma. Cilvēki vēl nebija gājuši pie miera. Durvis bija aizvērtas un aizbultētas, bet viņu tas nekavēja. Lielā istaba bija svešu ļaužu pilna. Lielais ozola galds vēl stāvēja kā senāk istabas vidū. Blāvais, gaišais mirdzums tam bija pazudis, koka šķiedras zīmējās rakstu netīrumos, kas gados bija nogulušies starp tām. Tā bija mātes lielā lampa, kas apgaismoja galdu. Vijolīšu raksts maigi ziedēja baltā porcelānā, bet lampas kupols bija pazudis, un cilindram gals bija nodauzīts.

„Jaška, nogriez dakti, neredzi, ka kūp? Smird kā ellē. Sen saku, nopērc jaunu cilindru, bet vai tu ko atceries!” No istabas stūra sauca sievietes balss.

„Atceries, atceries, -- zināms, ka atceros, arī šodien meklēju, bet vai ir? Sola, sola, ka būšot, bet nekad nav!” Atbildēja viens no četriem vīriem, kas sēdēja ap galdu un spēlēja kārtis, tai pašā laikā mēģinādams savaldīt kūpošo liesmu.

„Es arvien saku, šai zemē nav kārtības, te pilns sabotieru, nekā te nav vairs, visu tik sola,” nerimās sieviete kaktā.

„A ko, vai citur labāk, visur tas pats..” Norūca vīrietis un pievērsās atkal spēlei.

„Citur, ko citur, bet citiem gan. Redz’, Onapreikas Ruta dabūja i jaunu zīda blūzi, i raibu lakatu, i laka kurpes ar sprādzēm, a kas man no tevis, nekā!” Runāja sieviete.

„Rimsties, bāba,” -- rāmi noteica vīrietis, paceldams jaunu kārti, -- Onapreika -- brigadiers, aizveda kolhoza labību, pārdeva, aprēķināja savas darba dienas, vot i nopirka; zini, dzīvē arvien ir tā -- tam ir, tam nav.”

„Ak, aprēķinājās! Un ko mums? Nav darba dienu? nav izstrādes? Par ko man nav ne zīda blūzes, ne raiba lakata, ne kurpju ar sprādzēm?”

„Ja tu neturēsi muti, es celšos un tev to aizsitīšu. Nav par to, ka es neesmu brigadiers!” sadusmots noteica vīrietis. Sieviete apklusa. Četri vīri sparīgi dauzīja galdu, un divi mazi zēni, elkoņiem uzmetušies galda malai, uzmanīgi sekoja spēlei. Tumšmataina, padzīvojusi sieviete gulēja uz mātes vāļās. Nemierīgas domas mocīja gulētāju par to, kas Rutai ir un kā viņai nebija. Sievietei kustoties, vecās atsperes žēli džinkstēja. Sievietei bija kājās gaŗi, nobristi zābaki; apgulstoties viņa nebija tos novilkusi... Viss apkārt izskatījās kā šīs sievietes sabristiem zābakiem nomīdīts: sen nemazgātās, pelēkās grīdas, kuru gaišbrūnais krāsojums bija pazudis, kumode ar sasprāgušo spoguli un norautiem rokturiem, vecās segas, ar ko bija aizsegti logi, un neapkoptie, izspūrušie cilvēki. Žēli skanēja ermoņika, ko staipīja jauns puisis, sēdēdams uz gultiņas malas sienmalī. Sieviete bija atmetusi veltīgās domas par zīda blūzi un sāka dūkt spēlēto meldiju līdzi. Puisis spēlēja ātrāk, sieviete dziedāja skaļāk, viņi skatījās viens otram acīs -- smaidīja un dziedāja gaudīgu dziesmu, par izgaisušu mīlestību.

Sveši ļaudis. Šī māja bija pieblīvēta ļaudīm. Visās istabās bija gultas gar sienmalām, visās istabās bija cilvēki, visur tāda pati novazāta iekārta. Viņš iegāja mājas otrā galā, kur bija iekārtojies brigadieris, biedrs Onufrijs Kirilovičs Šiškins -- Onopreika ar sievu Rutu Taurīti, kolhoza grāmatvedi. Šeit neizskatījās tik nožēlojami kā pārējās istabās. Še iekārta bija saglabājusies labāk. Lietas bija savāktas no istabas, kur kādreiz bija dzīvojusi viņa māsa. Logi bija aizsegti raibiem audekla aizkariem. Pie galda sēdēja Ruta ar vīru un rēķināja kolhoza mantu. Abi prātoja par jaunu „Pobedu”, ko vajadzētu pirkt kolhozam, bet kas būtu Onopreikas un Rutas lietošanā. Ja gribēja pareizi un ienesīgi vadīt kolhozu, tad cilvēkam vajadzēja kustēt, -- to saprata abi, un arī to, ka ātri kustēties nevarēja bez „Pobedas”. Atlika vēl tikai šo patiesību pietiekoši saprotami ieskaidrot muļķa kolhozniekiem. Onopreika zināja, kā tas darāms. Liela dzērienu kaste stāvēja pagultē, tā bija pārvesta no centra reizē ar Rutas blūzi, un kad Ruta, jaunajās rotās ieģērbusies, šos dzērienus kopā ar uzkožamiem piedāvās citiem kolhoza varenajiem, tad lieta par „Pobedas” nepieciešamību arī tiem kļūs skaidra. Tie bija divi gudri cilvēki, kas zināja, kā lietas kārtojamas, kā pareizi jādzīvo...

Viņš stāvēja atkal pagalmā - tumsā un klusumā. Vēl gribējās ieskatīties kādreizējā gājēju mājā sētas stūrī. Arī tur logi bija aizsegti, bet iekšā gaisma. Istaba bija silta un tvaiku pilna. Jauna sieviete vanniņā pie pavarda mazgāja mazu bērnu. No vanniņas cēlās smarža kā no karstā siena laikā aizlijušas, nopļautas pļavas. Māte bija mazgājamo ūdeni pārlējuši pār kaltētām zālītēm. Arī te gar sienmali stāvēja gultas, bet virs tām bija pakārti sakaltuši Jāņu vainagi. Grīda bija tīra izberzta un pie durvīm nomesti skuju zari, kur noslaucīt kājas. Uz balti noberztā galda bija egļu zari, un tā bija māsas pelēkā māla vāze ar liesmaino rakstu, kuŗā tie bija ielikti. Citas lietas te bija svešas, šķita pašu iedzīvotāju gatavotas. Vecāmāte gludiem baltiem matiem lāpīja zeķi, un ap viņu bija satupuši trīs puisēni, kas mirdzošām acīm klausījās vecās mātes pasaku - par to, kā reiz bārenītei aizdurvē izauga pupa sidraba zariem, pa kuriem tā varēja uzkāpt debesīs ...

Neliela meitenīte pie galda mazas lampiņas gaismā pie bārkstaina aizada pieadīja cimdu. Sīks dzeltens raksts pelēkā adīkli zem mazās gleznajiem pirkstiņiem iemirdzējās kā zeltainas bites. Nomazgājusi bērnu, māte to apguldīja un midzinādama klusi dziedāja dziesmiņu par pelīti, kas velk saldu miegu...

Te bija kautkas no senām dienām, no dzīves, kāda reiz šais mājās bija dzīvota, bet šie cilvēki bija sveši. Kur bija palikuši viņa mīļie: tēvs, māte, brālis, māsa? Pagalms bija kluss, aizsegtie logi bija klusi, lauki, meži bija klusi, un nebija neviena, kam jautāt. Lēnām viņš slīdēja cauri naktij -- Kurp? Neviens viņu negaidīja; varbūt vienīgi kapsētas uzkalniņā.

Akmeņu valnis bija sniegu nosnidzis, un kapsētā sniega baltums šķita vēl skaidrāks un tīrāks nekā citur. Viņš zināja, kur dusēja viņa ģimenes senči. Ceriņu krūmi ap ģimenes kapiem bija saauguši lieli un plati un zari balti un smagi, kā milzu ziedu piebērti. Divas jaunas kopiņas pa šiem gadiem tur bija klāt nākušas. Tēvs? Māte? Pēkšņi viņš izdzirda klusu skaņu kā maigu vēja pūsmu: -- Labvakar dēls, tad nu sagaidījām gan tevi! Tu beidzot esi pārnācis... Tēvs un māte stāvēja viņam līdzās.

„Jā, pārnācu - no svešuma un atradu svešumu. Sveša ir kļuvusi dzimtā puse, sveši ļaudis, sveša valoda, ko tie runā, svešas dziesmas, ko tie dzied, un sveši ir tikumi.

-- Bet zeme nav sveša. Tīrumi ir tie paši un mežos aug tie paši koki, arī mūsu tauta vēl te ir.

-- Ir, bet sētas stūrī un aiz aizsegtiem logiem.

-- Cilvēki tagad ir cits no cita atrāvušies, aizslēpušies. Bet arī sētas stūris ir uz tās pašas mūsu zemes.

-- Mūsu sētā nav vairs neviena savieša.

-- Jā, nav vairs neviena. Tavu brāli viņi paņēma drīz pēc tevis, viņš nav vēl nācis atpakaļ. Sētā viņš nav redzēts, arī te vēl nav rādījies. Jādomā, vēl vergo svešiem kungiem... Un māsa, tai bija izdevība aizbēgt, un mēs vēlējām tai iet. Viņai bija tāda lepna sirds, un tā viņai daudz kas tika aiztaupīts, bet viņa piemin un daudzina dzimto pusi un tēva sētu, un māca to pazīt un mīlēt saviem bērniem.

-- Nav vairs mūsu zemes.

-- Zeme ir, tikai citādi te viss ir; arī tauta te ir, daudz kas tai ir atrauts, kā kokam zari, bet, ja kokam ir saknes un ap sakni zeme, tad koks nav beigts, aug vēl atvases. Daudz reižu mūsu zeme ir cietusi zem svešiniekiem, tie ir mēģinājuši mūs iznīcināt un pārvērst, un daudzus no mums ir iznīcinājuši un pārvērtuši. Juku un apspiestības laikos visvairāk dzird un redz tikai apspiedējus un tos, ko tiem izdevies dabūt savā pusē. Bet reiz tas viss paiet. Neviens bargs kungs nav valdījis mūžīgi, un kad tas ir pagalam, tad arī viņa kalpi klusē. Tautas ir kā lieli meži. Katram mežam ir sava balss tāpat kā katrai tautai, bet ja meža balsi pārkliedz sveša balss -- tas to atbalso. Tāpat ir ar tautu. Mūsu tautas balss tagad ir pārkliegta. Viss svešais mūsu zemē ir atbalss no svešas varas, kas mūs pārmākusi. Daudzi te runā svešu valodu, izsaka viņu domas, bet ne jau visi. Daudzi klusē. Tie ir ierāvušies sētu stūros un dzīvo tur savu dzīvi tālāk, domā savas domas. Viņu balsis tagad nedzird, jo tagad nav tāds laiks. Pātaga ir virs mūsu mugurām. Ar pātagu var valdīt, bet ar pātagu nevar panākt ne cieņu, ne mīlestību. Tauta ir dzīva, kamēr tās dziesma, valoda, raksti un parašas ir dzīvi. Vai tu domā, ka tās jaunās kolhozu „tautas dziesmas” kāds māk vai dzied? Bet visi bērni prot dziesmu par bargiem kungiem. Jāņu laikā tāpat zied mūsu zemē kā senāk, un meitenes, vainagus pinot, līgo vecās dziesmas. Tērpus, ko apvelk lielos godos, kā senāk rotā vecie raksti. Mūsu ļaudis nav aizmirsuši visu to mācīt saviem bērniem.

-- Laiki iet. Visādas varas nāk un iet, un gadsimti iet; tiem katram ir sava seja. Viss, kas tagad ir, reiz būs aizgājis, bet ilgas pēc brīvības cilvēkos ir vienmēr. Un reiz arī verdzinātās tautas atkal būs brīvas.”

No pelēkām debesīm sāka lidot pārslas. „Snieg, ir svētku laiks. Svētvakarā cilvēki tiks vieglāk baznīcā. Tie rudens dubļi bija cilvēkiem grūti brienami”, lēni runāja mātes balss. -- Jā, drīz būs Ziemas svētki; vai cilvēki vēl tos svin? Betlēmes zvaigzni jau gadu tūkstošus neviens nav redzējis. Neviens nav redzējis, bet neskaitāmi sajutuši. Tās stari un maigais siltums ir vēl arvienu pār pasauli. Cauri naktij tu redzi iet tikai tādēļ, ka debesīs ir zvaigznes: kaut arī debesis cik apmākušās, aiz mākoņiem tās ir, un to gaismā mēs staigājam. Dažs cilvēks pat redzamās zvaigznēs nekad nepaskatās, jo tam nav gribas vai laika pacelt savas acis uz augšu. Svētkos būs dievnami pilni, ļaudis grib sasildīt savas nosalušās dvēseles Betlēmes zvaigznes siltumā.”

Visi trīs viņi raudzījās debesīs, un likās, ka maigi, trīsoši stari cauri lidojošām pārslām sniedzas tiem pretim.

 

Jaunā Gaita